Latvijas taisnspārņu daudzveidība ir salīdzinoši neliela – saskaitot zemesvēžus, circeņus, siseņus, sīksiseņus un sienāžus, Latvijas faunā var ieskaitīt 45 sugas, no kurām tikai viena, īsspārnu sisenis Podisma padestris, ierakstīta aizsargājamo sugu sarakstā. Lielāko daļu Latvijas taisnspārņu daudzveidības veido tieši siseņi.

Smiltājsiseņu Oedipodinae apakšdzimta atšķiras no citām ar raksturīgiem krāšņiem apakšspārniem. Latvijā no šīs apakšdzimtas ir satopamas četras sugas – raibspārnu smiltājsisenis Oedipoda coerulescens (Gada kukainis 2013), zilspārnu smiltājsisenis Sphingonotus coerulans, parkšķis Psophus stridulus un sarkanspārnu smiltājsisenis Bryodemella tuberculata. Visi smiltājsiseņi savulaik ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā, tomēr nevienai no sugām šobrīd nav piešķirts īpaši aizsargājamas sugas statuss. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, 2004. gadā ar Ministru kabineta grozījumiem visi smiltājsiseņi no aizsargājamo sugu saraksta svītroti.

Raibspārnu vai zilspārnu smiltājsisenis?

Abas sugas ir daudzējādā ziņā savstarpēji līdzīgas, un pati pirmā pazīme, protams, ir zilie pakaļspārni. Tā arī ir viena no trīs galvenajām pazīmēm, kā sugas atšķirt – zilspārnu siseņa spārni ir gaišāk zili, bez tumšās joslas, kas, savukārt, šķērso raibspārņa spārnus. Tomēr retais dabas fotogrāfs var pamanīties nofotogrāfēt siseni tā, lai šo apakšējo spārnu krāsu varētu redzēt. Labi, ka arī priekšspārnu krāsojumā ir pazīmes, kas var palīdzēt sugas atšķirt. Raibspārnu smiltājsisenim ir raksturīgas divas līdz trīs tumšākas un gaišākas joslas uz segspārniem. Arī zilspārnu sisenim ir šādas joslas, tomēr tās nav tik izteiktas, un uz spārniem ir tumši lāsumi. Taču, kā jau zināms, krāsa parasti nav stabilākā pazīme sugu savstarpējai atšķiršanai, sevišķi taisnspārņiem – to krāsojuma veidošanās mehānismi ir vides jutīgi.

Pa kreisi – raibspārnu smiltājsisenis Oedipoda coerulescens (attēla autors: Didier Descouens), pa labi – zilspārnu smiltājsisenis Sphingonotus coerulan (attēla autors: Eberhard Pfeuffer).

Visdrošākā pazīme noteikti ir priekškrūtis. Raibspārnu smiltājsisenim, to apskatot no sāniem, skaidri redzams, ka priekškrūšu ķīlis ir augsts un to šķērso viena rieva. Arī skatā no augšas šo pazīmi var pamanīt, jo rieva izskatās kā tumšāks punkts. Zilspārnu sisenim priekškrūšu ķīlis ir zems, to šķērso trīs ne tik izteiktas rievas, kas kopumā dod slaidāku iespaidu. Pēc šīs pazīmes sugas var atšķirt praktiski jebkurā bildē. Arī acis zilspārnu smiltājsisenim šķiet lielākas un novietotas vairāk uz galvas augšpusi, salīdzinot ar raibspārni.

Pa kreisi – raibspārnu smiltājsisenis Oedipoda coerulescens (foto: Rūta Rozenfelde), pa labi – zilspārnu smiltājsisenis Sphingonotus coerulans (foto: Christian Roesti).

Parkšķis vai sarkanpārnu smiltājsisenis?

Sarkanspārnu smiltājsiseni Bryodemella tuberculata no parkšķa Psophus stridulus var atšķirt pēc līdzīgām pazīmēm kā raibspārnu smiltājsiseni no zilspārnu. Latvijā sausos piejūras un iekšzemes kāpu biotopos sastopamais parkšķis ir mainīgas krāsas – no melnas līdz gaiši brūnai, pakaļspārni ir sarkani ar tumšu galu, un lēcienā raksturīgais “trrrrrrr” veidojis sugas latvisko nosaukumu (arī angliski Rattle grasshopper atspoguļo raksturīgo skaņu). Mātītes pavada dzīvi dažos kvadrātmetros, kamēr tēviņi ir mobilāki un tieši tie lēcienā veido raksturīgo "tarkšķi". Šīs sugas izplatībai Latvijā būtu rūpīgi jāseko līdzi, jo Eiropā, lauksaimniecības zemju izmantošanas izmaiņu dēļ, sugas sastopamība kopš 20. gadsimta otrās puses ir samazinājusies, piemēram, Vācijā par 55% kopš 1980. gada, bet Beļģijā un Nīderlandē suga ir izzudusi pavisam¹.

Pa kreisi – parkšķa pelēkā forma, mātīte – raksturīgi spārni, kas īsāki par vēderu, tāpēc lidotspēja ir samazināta un dzīvesveids ir sēdošs (foto: Rūta Rozenfelde); pa labi – parkšķa brūnā forma, tēviņš – spārni sniedzas līdz vēdera galam (attēlā grūti redzams), tāpēc tēviņi ir mobilāki un spēj nolidot¹ pat vairāk kā 600 m
(foto: Rūta Rozenfelde).

Sarkanspārnu sisenis katrā ziņā ir retāka suga, par kuras izplatību Latvijā ir pamatīgs informācijas trūkums. Visticamāk jādomā, vai šī suga vispār Latvijā vairs ir sastopama. Piemēram, Lietuvā, sarkanspārnu sisenis pēc pēdējās taisnspārņu sugu saraksta revīzijas 2007. gadā no saraksta ir izņemts. Centrāleiropa ir sarkanspārnu smiltājsiseņa areāla rietumu robeža. Tā areāls sniedzas austrumu virzienā līdz pat Ķīnai, savukārt ziemeļu virzienā tālākie atradumi ir Somijā un Zviedrijā. Sakranspārnu smiltājsiseņa spārni ir drīzāk tumši rozā, nekā oranži-sarkani kā parkšķim. Priekškrūtis ir zemas, un tās šķērso divas rievas, kamēr parkšķa priekškrūšu vairoga ķīlis ir augsts, jumtveida, un to nešķērso neviena rieva.

Sarkanspārnu smiltājsisenis Bryodemella tuberculata. Pa kreisi – sānskatā, redzams raksturīgais zemais priekškrūšu vairogs un divas rievas, kas to šķērso (foto: Christian Roesti); pa labi – redzami tumši rozā spārni ar platāku tumšo joslu nekā parkšķim (attēla autors: Göran Liljeberg).

Parkšķis Psophus stridulus. Pa kreisi – sānskatā, redzama raksturīgā jumtveida forma priekškrūtīm (foto: Rūta Rozenfelde); pa labi – redzami oranži sarkani spārni ar šaurāku tumšo joslu nekā sarkanspārnu smiltājsisenim (attēla autors: Göran Liljeberg).

No smiltājsiseņiem, bez šaubām, ļoti noderīgi būtu zilspārnu siseņa un sarkanspārnu smiltājsiseņa novērojumi. Abas būtu potenciāli novērojamas kopā ar labi zināmo parkšķi un raibspārnu smiltājsiseni – pelēkajās kāpās, smiltāju zālājos, virsājos, un, iespējams, sausās dzelzceļu malās un izcirtumos. Atceroties, kā pieauga zināšanas par raibspārnu smiltājsiseni pēc tā ievēlēšanas par Gada kukaini 2013, varbūt, vēršot Dabasdatu lietotāju uzmanību uz šīm divām sugām, arī zināšanas par to izplatību varētu papildināties.

Daži padomi siseņu un sienāžu fotografēšanai

Siseņu (ne tikai smiltājsiseņu) noteikšanas atslēgas elementi ir priekškrūšu forma un raksts, timpanālais jeb dzirdes orgāns, galva un spārnu dzīslojums. Retos gadījumos noteikšanai nepieciešams apskatīt arī ģenitālijas, tomēr parasti bez tā var iztikt, tas vairāk nepieciešams sienāžiem. Lai droši noteiktu siseni, tas jāfotografē no diviem rakursiem – no augšas un no sāniem. Var izdoties arī nofotografēt tā, lai vienlaikus būtu apskatāmi gan sāni, gan priekškrūtis. Ja tiek fotografēts nepieaudzis indivīds, sugas noteikšana bieži var būt pat neiespējama, jo spārni nav attīstīti, līdz ar to raksturīgais spārnu dzīslojums nav apskatāms. Savukārt, ja ir šaubas par kāda smiltājsiseņa sugu, var mēģināt to paņemt rokās un nofotografēt pakaļspārnu, tomēr vēlams tā nedarīt, jo var gadīties indivīdu savainot. Kā iepriekš aprakstīts, laba pazīme, pēc kā droši noteikt smiltājsiseņu sugas, ir priekškrūšu vairogs, ko var labi saskatīt vienkārši pēc fotogrāfijas sānskatā.

Raibspārnu smiltājsisenis Oedipoda coerulescens ar atvērtiem spārniem sugas apstiprināšanai.
Foto: Rūta Rozenfelde

Sienāžu noteikšana ir samērā vieglāka par siseņiem. Galvenās ķermeņa daļas to noteikšanai ir priekškrūštis, spārnu garums un ģenitālijas, kā arī, protams, ķermeņa krāsojums. Tāpat kā siseņus, arī sienāžus ieteicams fotografēt sānskatā, lai labi saredzama ģenitāliju forma.

Kas vēl interesants taisnspārņu pasaulē?

Ja reiz šis raksts ir izvērties par interesantā izskata taisnspārņiem, tad ir vērts pastāstīt par vēl dažām sugām. Samērā nesen, 2012. gadā, Latvijas faunā ienāca jauna suga – sienāzis Phaneroptera falcata², kas toreiz novērots Daugavpils apkārtnē, bet jau gadu vēlāk to konstatēju Ādažos. Šobrīd, šķiet, šis slaidais, ar labu lidotspēju apveltītais sienāzis jau ir izplatījies vēl tālāk un ir manāms katru gadu. Interesanti būtu uzzināt, kāds šobrīd ir šī sienāža izplatības areāls Latvijā. To var viegli atšķirt no citiem sienāžiem pēc tā izteikti slaidās ķermeņa formas un spārniem, kas gandrīz divreiz garāki par vēderu.

Sienāzis Phaneroptera falcata. Foto: Rūta Rozenfelde

Manuprāt, ļoti interesantas ir taisnspārņu sugas, kas saistītas ar kokiem. Ja runa ir par taisnspārņiem, tad uzreiz ienāk prātā pļavas, virsāji, pelēkās kāpas, bet par taisnspārni kā meža iemītnieku īpaši nav pierasts domāt. Tomēr Latvijā ir divas sienāžu sugas, kas apdzīvo kokus. Ja gadās naktī staigāt pa mežainām kāpām ar sikspārņu detektoru rokās³, var gadīties sadzirdēt sisināšanu augstu priedēs – tie ir pieaugušie priežu sienāžu Barbitistes constrictus indivīdi. Savukārt jaunuļi jeb nimfas biežāk sastopami barojamies uz meža zemsedzes veģetācijas.

Priežu sienāzis barojas galvenokārt ar egļu un priežu skujām, bet var baroties arī ar bērzu, ozolu un citu koku sugu lapām un lakstaugiem. Kādreiz suga tika uzskatīta par mežu kaitēkli, tomēr mūsdienās sastopama daudz retāk, ar zemāku populāciju blīvumu, un apdraudējumu jaunaudzēm nerada. Priežu sienāzim ir pilnībā reducēti spārni, līdz ar to suga ir zaudējusi lidotspēju. Pēc ķermeņa krāsas izšķir divus fenotipus – tumši un gaiši zaļo, ar starpformām. Kopīgā pazīme ir raksturīgais melnais punktojums un gaišās svītras, kas sākas pie acīm un sniedzas līdz pat vēdera galam. Jaunuļiem gaišās svītras var nebūt, tomēr ir izteikts punktojums. Tumši zaļajam fenotipam ir arī rozīgas kājas un spārnu aizmetņi. Tēviņi izmanto spārnu aizmetņus sisināšanai. Mātītes parasti dēj olas aiz koka mizas, tāpēc dējēklim raksturīgas zāģzobainas malas.

Priežu sienāzis Dabasdatos ik pa laiciņam parādās – astoņu gadu laikā tieši astoņas reizes, visvairāk 2017. gadā. Vienā no Latvijas taisnspārņu sugu sarakstiem⁴ tam pielikta piezīme "bieži sastopams". Tomēr šī suga ir sastopama tikai Austrumeiropā līdz Urālu kalniem un ir iekļauta IUCN Red-list sarakstā ar piebildi, ka nepieciešami pētījumi par izplatību, populāciju lielumu un to izmaiņām. Tāpēc aicinām ziņot arī par šīs sugas novērojumiem.

Priežu sienāzis Barbitistes constrictus. Pa kreisi – tēviņš (vēdera galā divas cerkas), tumši zaļā forma (foto: František Chládek); pa labi – mātīte (vēdera galā zāģzobains dējēklis), gaiši zaļā forma (foto: Mareks Ieviņš).

Savukārt par otru kokus apdzīvojošo sugu man ir pavisam personisks, amizants stāsts. Pārvācoties atvēru klavieres, lai iztīrītu tur sakrājušos putekļus, un atradu neparastu, maza izmēra sienāzi. Kopā ar Voldemāru Spuņģi noteicām un nospriedām, ka tas ir ozolu sienāzis Meconema thalissinum, kas nevienā no vairāk vai mazāk oficiālajiem sugu sarakstiem tobrīd neeksistēja. Priekā nodomāju – nu re, cik smieklīgs pirmais sugas atradums Latvijā. Tomēr man par nožēlu vēlāk atradu, ka mājaslapā latvijasdaba.lv suga gan ir pieminēta, līdz ar to jaunas sugas atklājums man gāja secen. Vēlāk arī noskaidrojās, ka Mārtiņš Kalniņš pat ir pamanījies šo ozolu sienāzi skaisti nofotogrāfēt darbībā.

Šis sienāzis ir interesants ar tā neparasto dzīvesveidu – mātītes un tēviņi savstarpējai saziņai neizmanto sisināšanu, kā citas taisnspārņu sugas, bet gan bungošanu. Tiem dzirdes orgāni ir reducējušies, un visa saziņa notiek ar vibrācijām. Mātīte un tēviņš "dipina" ar kājām pa koku un tādējādi viens otru atrod. Protams, arī feromoni tur spēlē savu lomu. Viens no veidiem, kā šo kluso sienāzi atrast, esot likt zem ozola baltu palagu, kratīt koku un cerēt, ka sienāzis nokritīs. Tomēr varbūt labāk izmantot gaismošanu – tēviņi naktīs lidojot gaismas virzienā (nav gan īsti skaidrs, kāpēc), un tas, visticamāk, arī izskaidro, kāpēc es šīs sugas tēviņu konstatēju ielīdušu manās klavierēs.

Ozolu sienāzis Meconema thalissinum – mātīte dēj olas koksnes spraugās. Foto: Mārtiņš Kalniņš

Runājot par kokus apdzīvojošiem taisnspārņiem, noteikti jāpiemin arī pagājušā gadā Lietuvas faunā ienākusī taisnspārņu suga Myrmecophilus acervorum⁵, kas pārstāv jaunu dzimtu Myrmecophilidae, ko angļu valodā dēvē par skudrumīļiem. Tas pareizi norāda uz sugas pavisam neparasto ekoloģiju – tā apdzīvo skudru ligzdas ļoti dažādās ekosistēmās – no zālājiem līdz mežiem, un atmirušo koksni, ko kolonizējušas skudras. Koka sugai, šķiet, nav nozīmes, jo Lietuvā tas atrasts gan zem atmirušas priedes mizas, gan satrūdējušā melnalkšņa un blīgznas koksnē. Savukārt kopdzīve ar skudrām skaidrojama ar barošanos. Skudrumīlis ir termofils un mitrumu mīlošs taisnspārnis ar slēptu dzīvesveidu, pavisam nelielu ķermeņa izmēru (pieaudzis īpatnis ir vien 3,5 mm garš), bez spārniem, ar zudušu spēju veikt taisnspārņiem raksturīgo striduāciju jeb sisināšanu un līdz ar to arī dzirdi. Tomēr daudzi ekoloģijas jautājumi vēl paliek neatbildēti. Bez šaubām, interesanti būtu šo sugu novērot arī Latvijā!

Skudrumīlis Myrmecophilus acervorum. Foto: Romas Ferenca

Literatūra

¹Rada S., Spitzer L., Šipoš J., Kuras T. 2017. Habitat preferences of the grasshopper Psophus stridulus, a charismatic species of submontanepastures. Insect Conservation and Diversity, 10: 310 – 320.

²Sokolovskis K., Suveizda J. 2012. First record of Phaneroptera falcata (Poda, 1761) (Orthoptera, Phaneropteridae) in Latvia. Latvijas Enomologs, 51: 155–157.

³Hochkirch A., Willemse L.P.M., Rutschmann F., Chobanov D.P., Kleukers R., Kristin A., Presa J.J., Szovenyi G. 2016. Barbitistes constrictus. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T64548720A74525116.

⁴Spuņģis V., Kalniņš M. 2002. Taisnspārņi – Orthoptera. http://leb.daba.lv/Orthoptera.htm

⁵Ferenca R., Tamutis V., Martinaitis K. 2017. Myrmecophilus acervorum (panzer, 1799) (Orthoptera: Myrmecophilidae) – a new species for Lithuanian fauna. Bulletin of the Lithuanian Entomological Society. Volume 1 (29): 8 – 10.

Novērojumiem bagātu 2019. gadu!

Rūta Rozenfelde

Latvijas Entomoloģijas biedrība

2019-01-03

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.