Re, kur vaboļuks! – kad esam iekārtojušies intervijai Laimas Birziņas Ādažu dzīvokļa virtuvē, viņa uz galda pamana mazītiņu kukainīti, uzreiz ņem fotoaparātu, nobildē, un palielinātajā attēlā mēs ieraugām skaistu mārīti. "Jāskatās Mareka Ieviņa izveidotajā noteicējā, paldies viņam par to," saka Laima un atzīstas, ka viņa arī pati veido savu atrasto sugu noteicēju, tas gan prasot ļoti daudz laika. Kad Laima ir mājās, fotoaparāts vienmēr atrodoties uz palodzes, lai var pagūt nobildēt, piemēram, kādu vanagu. "Šodien centos vistu vanagu nobildēt. Man tikai jāpaskatās pa logu, ja pamanu, ka vārnu bars ceļas gaisā – aha, re, kur vistu vanags lido! Vai citreiz zvirbuļvanadziņš. Ja aparāts nebūs pa rokai, vanags jau negaidīs, kamēr to atrodu."

Laima Birziņa. Foto no personīgā arhīva
Laima Birziņa, portālā dabasdati.lv pazīstama arī kā Laimeslācis, ikdienā audzinātāja Ādažu bērnudārzā Strautiņš, ir viena no aktīvākajām fotogrāfiju iesūtītājām (4. vietā pēc fotogrāfiju skaita – 22 069 foto), kā arī 5. vietā pēc ziņoto sugu skaita – 2339 sugas, un ziņo par dažādām sugu grupām (ir 2. vietā pēc ziņoto zirnekļveidīgo novērojumu skaita, 3. vietā pēc ziņoto spāru novērojumu skaita, 4. vietā pēc ziņoto blakšu novērojumu skaita, 6. vietā pēc ziņoto vaboļu novērojumu skaita, 8. vietā pēc ziņoto sēņu un sūnu novērojumu skaita). Sākusi ar putniem, bet tagad aizrāvusies ar gļotsēnēm – mūsu intervija notika dažas dienas pēc tam, kad Laima bija atklājusi Latvijai un varbūt visai Baltijai jaunu gļotsēņu sugu – krumpaino badhāmiju Badhamia melanospora.

Krumpainā badhāmija Badhamia melanospora. Foto: Laima Birziņa
Statistika rāda, ka tagad tu ziņo galvenokārt par zirnekļiem un kukaiņiem, bet teici, ka dabasdatos sāki darboties putnu dēļ.
Jā, dabasdati man saistās visupirms ar putniem. Vēl nezināju ne dabasdatus, ne putni.lv, kad mani interesēja putnu balsis. Dzirdot kādu neparastāku balsi, ļoti gribēju uzzināt, kas ir tas dziedātājs. Ilgi meklēju, kur to varētu noskaidrot, kamēr atradu putni.lv, tur gāju cauri visiem putniem, meklēju, kuram ir tāda balss. Strādāju tepat Ādažos bērnudārzā par audzinātāju jau 25 gadus, un tas putns man katru vasaru pie loga dzied. Zināju, ka tas nav ne zvirbulis, ne zīlīte. Beigās tiešām atradu, kas tas ir – melnais erickiņš!
Meklējot putnu balsis putni.lv, domāju, cik forši būtu, ja es ietu pa mežu un, izdzirdējusi kāda putna dziesmu, zinātu, kas tur dzied un kāpēc. Tas ir tāpat kā mācoties lasīt vai kādu svešvalodu – ieraugi tekstu un nezini, ko rakstītais nozīmē, bet tad iemācies un zini. Tā es sāku mācīties putnu balsis, saprast nianses, piemēram, vai tas ir uztraukuma sauciens vai kas cits. Biju jau iereģistrējusies dabasdatos, turpināju meklēt putnu balsis, un tad parādījās ziņa par ornitologa Andra Avotiņa rīkotajiem kursiem. Tos man ļoti gribējās, bet nezināju, kā lai samenedžē laiku, man bērni mazi, naudas arī maz. Teicu kolēģiem, lai uzdāvina man tos putnu kursus. Uzdāvināja arī! 2016. gadā gāju tajos kursos, visvairāk man patika nodarbības pie Lubāna ezera, naktīs klausījāmies pūces, no rīta dumpi.

Ausainā pūce Asio otus. Foto: Laima Birziņa
Tagad tu putnu balsis labi atšķir?
Ja kādu laiku ar putnu balsīm nedarbojas, tās piemirstas, bet tagad es zinu, kur paskatīties. Vispār paldies visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri dabasdatos palīdz noteikt sugas un labo iesūtītāju kļūdas. Apbrīnoju Uģi Piterānu – salieku dabasdatos krāšņblaktis, un, zini, varu kaut galdam stūri nokost, bet dažas sugas neatšķiru! Džreiz pat ir tā, ka Uģis izskaidro, kuras ir tās atšķirības, bet es tik un tā skatos un nesaprotu.
Tas vēl nav tas sarežģītākais. Atceros, kad strādāju Latvijas Dabas muzejā, mani kolēģi, entomologi Kuzņecovi, dažām kukaiņu grupām vārīja ģenitālijas, jo tikai tā varēja noteikt, kurai sugai īpatnis pieder… Kā sākās tavas dabas gaitas?
Tēva mājas bija Saldus rajonā, kur uzpludināta Ciecere – Pakuļu ūdenskrātuve, sešus kilometrus gara zarna. Mēs dzīvojām uz pussalas, kādus trīssimt metru garas. Tur bija divas mājas – tēva māja un vecāsmammas māja. Tagad tur dzīvo citi cilvēki.
Tā pussala bija mana pasaule. Kad man bija seši gadi, tēvs negadījumā gāja bojā, māte pa dienu strādāja, mēs ar abiem brāļiem dzīvojāmies pa pussalu. Galvenais, kas bija jāmāk – svilpt, airēt un labi peldēt: ja pussalai no otras puses piebrauci, tad uzsvilpi, un tev ar laivu atbrauca pakaļ, bet, ja neviens nebrauca, bija jāpeld pāri. Es parasti aizpeldēju vēl aiz līkuma pie draudzenes ciemos. Zināju tajā pussalā katru vietiņu, jau četru, piecu gadu vecumā biju izložņājusi visus krūmus, visas pakrastes. Kad atvēra slūžas un nolaida ezera līmeni, man atkal bija izložņājamas vietas. Mani baidīja un sunīja, teica: "Neej mežā, tevi nozags, aizvedīs un gaļā samals," bet es tik un tā caurām dienām dzīvojos pa mežu.
Tā pussala bija noaugusi ar mežu?
Tur bija mežs, pļavas, izgruvumi krastos, stāvkrasti, kuros zināju krastu čurkstu ligzdas… Kad nācu no Lutriņu skolas, pa pussalu taciņa uz mājām gāja gar krastu, bet es pa to nekad negāju, ložņāju riņķī apkārt – man bija jāredz, kas ir izaudzis, kas uzziedējis, un vai nav kas no ligzdas izkritis. Tāds dīvainītis es biju. Maniem brāļiem daba tik ļoti neinteresēja.
Var teikt, ka mēs uzaugām kopā ar odzēm, to tur bija ļoti daudz. Kopš bērnības es odzi vairs neesmu redzējusi vispār. Bieži vien, kad gājām pa taciņu, mamma teica: "Stop!", jo uz taciņas bija odze. Odzes līda no klētsapakšas ārā, bija zem jāņogkrūmiem, zemeņu dobēs. Mums arī stārķis bija, bet odžu tik un tā daudz. Mūs nevienu nesakoda, vienreiz iekoda sunim, vienreiz govij. Sunim trīs dienas purns bija sapampis, tad pārgāja.
Arī no ērcēm es nebaidījos, un vēl tagad nebaidos, lai gan deviņu gadu vecumā kaut ko laikam jau no ērces dabūju. Vismaz mamma domāja, ka tas ir no ērces – vienu vasaru man pēkšņi atteicās darboties rokas un kājas. Neko rokās noturēt nevarēju. Uz rudens pusi palika labāk, bet pēc tam ilgu laiku bija trīce, galvassāpes, bija ietekmētas kognitīvās spējas, 25 gadu vecumā sākās locītavu problēmas... Dabasdatos Julita Kluša saka, ka pēc gļotsēnēm vajag līst kaut kur zemu, bet manas mīļākās gļotsēnes ir tās, kas atrodas acu augstumā. Tāpat arī ar kukaiņiem – varu jau pieliekties, bet pirms tam man jāievingrina ceļi. Man labāk uz augšu, nekā uz leju. Pie bērnudārza fočēju dzelteno recekleni Tremella mesenterica, pēc tam datorā bildē pamanīju, ka tur ir arī gļotsēne, un kāpu trīs metrus augšā pakaļ paraugam.
Bet atgriežamies pie Saldus un manas bērnības. Tajā pussalā jau kādu piecu gadu vecumā zināju, kur ir baraviku vietas, kur apšubeku vietas, kur gailenīšu, kur cūceņu… Lasīt es mācījos no sēņu grāmatas! Tāda mums bija mājās, to es pētīju pamatīgi, visas tās grāmatas sēnes pazinu. Droši vien manas noteicējas gaitas ir sākušās ar sēnēm.
A – alksnene, B – baravika, C – cūcene…
Apmēram tā. Kad gāju uz mežu, grozā bija ne tikai nazītis, bet arī sēņu grāmata. Citreiz grozu pielasīju tik pilnu, ka saucu brāļus, lai nāk palīgā nest. Māte domāja, ka es atkal nez cik tālu esmu aizganījusies, bet es turpat pie mājām zināju visas sēņu vietas. Uz tās pussalas bija pat mazs purviņš, kurā auga dzērvenes. Tagad tajā pussalā ir sabūvētas mājas, iekopti mauriņi, un man par zudušajām vietām sāp sirds. Arī tepat, kad no Ādažiem bauc uz Garkalnes pusi, pāri vecam tiltiņam mežā iekšā bija meža kāpas, tajā ziedēja pļavas silpurenes, bet tagad saceltas glaunas mājas ar smukiem zaļiem mauriņiem – visa dabas daudzveidība, kas tur bija, ir noplēsta. Tas pats noticis arī gar poligona malu brūklenājos un mellenājos, to vairs nav. Cilvēki ir jocīgi. Nu, varbūt viņiem bail no čūskām un ērcēm, varbūt patīk pļaut… Nezinu, ko es darītu, ja man būtu tādas mājas, bet šķiet, ka atstātu tos brūklenājus, nejauktu biotopu.
Šovasar man no tā pat palika fiziski slikti. Biju aizbraukusi uz mīļu vietu, pļavas malu, tādu kā meža kāpas nogāzi ar vecām priedēm, tur pa leju bija mazas priedītes, sausa, cieta pļavas mala. Biju tur atradusi dzegužlinu sūnkauseni, mazu oranžu un retu sēnīti. Tur viņa bija augusi, bet ieraudzīju, ka visas priedītes jau nozāģētas… Domāju: es lieku to sēni dabasdatos, tā taču reta suga, bet tik un tā tai vietai traktori un pļāvēji pāriet pāri.

Dzegužlinu sūnkausene Octospora humosa. Foto: Laima Birziņa
Paradokss: iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, bet biotopu skaits arī… Kad no savas pussalas pārcēlies uz Rīgu?
11 gadu vecumā. Rīgā man nepatika. Te arī vairs nebija laika iet dabā. Mēdz teikt, ka tas, kas bijis bērnībā, vecumā lien ārā. Man tagad tā ir, uzskatu, ka nedrīkst atlikt. Parasti domā: "Vēl izdarīšu to un to darbu, un tad braukšu uz mežu, iešu dabā". Man tagad liekas, ka prioritātes jāsamaina vietām, daba jāliek pirmajā vietā. Pirms diviem gadiem nomira mana vīramāte, palika viņas dārzs, un tagad man ir vēl viens hobijs klāt.
Dārzā jau var ne tikai dobes ravēt, bet arī dažādas radības atrast.
Es arī atrodu! Citreiz kaimiņi skatās, ka es esmu atbraukusi uz dārzu, un nevis roku vai ravēju, bet ar fotoaparātu šurīju. Esmu tur atradusi vairākas blakšu sugas, tauriņus…
Vari veidot sava dārza sugu sarakstu.
Parastais silsamtenis Hipparchia semele dzīvo sausās saulainās vietās, kur ir priedes, ir atklātas pļaviņas, aug mārsili, bet katru gadu viņš parādās arī manā dārzā. Vienmēr biju sapņojusi dabūt eglāju samteni Pararge aegeria. Izbraukāju kādas egļu mežu pļaviņas, piesaulītes, bet nekā. Taču šovasar eglāju samtenis ielaidās manā ābelē! Jāprot tikai gaidīt. Ilgu laiku nebiju redzējusi spogulīšu resngalvīti Heteropterus morpheus (esmu to redzējusi divas vietās Raunas pusē). Domāju – kur es viņu tagad atradīšu, jāmeklē mitrās vietās, kur grīšļi… Bet pagājušovasar arī viņš ielidoja manā dārzā! Tā nu es savā dārzā esmu atradusi vairākas tādas sugas, kuras man it kā būtu jāiet tālos biotopos meklēt. Biju atstājusi vienu burkānu no pagājušā gada augam – ziedi piesaista kukaiņus. Kad konstatēju, ka manas ugunspuķu vietas ir noganītas vai pārveidotas, iesēju un iestādīju ugunspuķes dārzā. Ja izaugs, piesaistīs kukaiņus, un man būs, ko pētīt.

Spogulīšu resngalvītis Heteropterus morpheus. Foto: Laima Birziņa
Kāpēc negāji studēt bioloģiju?
To jautājumu es arī pati sev uzdodu. Droši vien man nepatrāpījās pareizie cilvēki, kas tā kā pabīda pareizā virzienā. Man ir viena slikta īpašība – to, kas ļoti patīk, man bail atzīt, it kā kautrējos. Tagad gan vairs ne. Man prasa, ko darīšu brīvdienās, un, kad atbildu, ka mikroskopēšu gļotsēnes, jautātājs brīnās: "Ko, ko darīsi? Tev par to maksā?" Kādas muļķības, tas ir mans hobijs.

Šaubīgā trihija Trichia ambigua. Foto: Laima Birziņa
Kad atsākās tava hobija aktīvā fāze?
Kad bērni uzauga. Man kā bērnudārza audzinātājai ir foršs darba laiks – dienu strādā, diena brīva. Pēc bērnudārza dienas ir grūti pārslēgties, galva kā čemodāns domu pilna. Bet esmu sapratusi – ja izeju dabā, ielienu Glāziņpurvā un dzirdu, kā mērkaziņas un meža tilbītes lidinās, tad mans pasaules centrs ir tur. Ja vēl kaut ko interesantu atrodu, kādu gļotsēni uz kritalas vai interesantu piepi, tad diena ir izdevusies.

Austeru sānause Pleurotus ostreatus. Foto: Laima Birziņa
Daudz kā interesanta esot Ādažu poligonā.
Tur es iekšā nelienu.
Tur labi sēnes augot, pupuķi dzīvojot.
Turpat blakus, valsts mežos, arī labi aug. Tur arī visus kalniņus un lejiņas esmu izložņājusi. Pupuķi mums tepat pa Ādažiem diezgan bieži staigā, Kadagā divreiz esmu redzējusi zaļo vārnu.

Pupuķis Upupa epops. Foto: Laima Birziņa
Taviem bērnudārza bērniem arī rādi dabu?
Protams. Tā grupa, kuras lielākā daļa rudenī aizgāja skolā, bija manējie – iemācījās atrast kukaiņus, sauca mani, lai fotografēju, un, kad parādīju tuvplānā, kāds tas kukainis izskatās, bija priecīgi. Visu ko viņi man stiepa, ir palīdzējuši savākt sugas pie bērnudārza. Vienreiz sēžu sapulcē, viens bērns nāk un sauc: "Laimiņa, man vajag kaut ko pateikt!" Laižu viņu iekšā sapulcē, viņš saka: "Laimiņ, ezis atkal pakakāja pie kukaiņu mājas!"
Pirmā tev bija interese par dabu un tikai tad par tās fotografēšanu?
Jā. Fotografēju jau jaunībā, bet ne dabu – bildēju cilvēkus, dabasskatus. Pirmais fotoaparāts man bija Ļubiķeļ, tad man atdeva labu Zenit. Savā 40 gadu dzimšanas dienā bērnudārzā uztaisīju makrfotoizstādi, 2015. gadā arī tauriņu fotoizstādi Raunā. Par dabasdatu esamību uzzināju 2013. gadā televīzijā un domāju: akdie’s, cik laba lieta! Tādam cilvēkam kā man tur ir, ar ko un kuriem padalīties! (Jo ne jau visus cilvēkus interesē tas, ko es mežā esmu redzējusi.) Turklāt šiem ziņojumiem ir vērtība!
Pirmais ziņojums man bija Raunas pusē atrasta ziemeļu klimakociste Climacocystis borealis, skaista piepe, kas aug uz egļu celmiem. Iemācījos ielikt, ieliku un tad kādu laiku neko neliku, domāju – ko nu tur likšu kaut ko nesvarīgu. Bet tad reiz braucu ar divriteni pār Kadagas tiltu tepat aiz kultūras nama, skatos – lejā tāds kā suns noslīcis, uzpūties, spalvains. Kāpu lejā skatīties, kas tas tāds, un ieraudzīju – ronēns! Acis ciet, lūpā liels trijžuburu āķis ar vizuli ieķēries. Piezvanu Vides dienestam, pati stāvu un skatos, vai viņš dzīvs, un vienā brīdī ronēns atver actiņas un iešļūc ūdenī! Gabalu tālāk iznirst un lēkā, medīdams zivtiņas. Vairākas stundas viņš tur dzīvojās. Pat roņu pētnieks Valdis Pilāts to atzina par interesantu novērojumu.

Pelēkais ronis Halichoerus grypus Gaujā. Foto: Laima Birziņa
Sākusi likt novērojumus dabasdatos, sapratu, ka es no dabasdatiem arī mācos. Kad tagad kaut ko atrodu, uzreiz vēl nelieku, jo man niez nagi – varu to atradumu pati noteikt vai nevaru? Meklēju, meklēju, kamēr atrodu, kas tā par sugu, cik izplatīta. Citreiz, protams, tā ir kā adatas meklēšana siena kaudzē. Ja nu nekādi nevaru pati noteikt, tad nopūšos un lieku dabasdatos.
Vai dabasdati ir ērti?
Jā, tie ir ļoti labi. Man tie ir kā augstskola. Sāku ar putniem, tad pārlecu uz tauriņiem. Pēc tam nāca aicinājums meklēt spāres, gāju cauri tām, paldies Mārtiņam Kalniņam par grāmatu. Spāres man arī ļoti patīk, tās ir kaut kas mistisks. Aizlienu purva ezera maliņā un mierīgi gaidu. Atlido viena, atlido citāda… Man nepatīk tauriņiem un citiem kukaiņiem un putniem skriet pakaļ. Parasti viņi man pielido klāt. Ja spāre pielidos tālāk, es nelēkšu ūdenī viņai pakaļ – gan pēc minūtēm desmit viņa pielidos tuvāk. Pat putni pielido tuvāk. Citreiz dzirdu, garastītes bariņā lido. Pagaidu – un tiešām tās pielido tik tuvu, ka varu nofočēt. Vai dārzā nesen mazais dzenis bija. Iztaisu vienu kontrolšāvienu un domāju – gan jau viņš pielidos arī tuvāk. Jā, pielido burtiski divarpus metru attālumā un nopozē. Paldies, malacītis!

Vītolu zaigspāres Chalcolestes viridis. Foto: Laima Birziņa
Vārdu sakot, kuru grupu sāku pētīt, ar to aizraujos.
Putni tevi tiešām interesē mazāk nekā agrāk?
Drusku mazāk. Tagad domāju, kas man mīļāks – blaktis vai gļotsēnes. Bet, ja nekā cita nav, der arī putni. Visus jūras putnus neesmu vēl iepazinusi, bet tad būtu jātiek līdz jūrai. Tuvumā visās manās kādreiz interesantajās vietās nekā vairs nav. Tepat aiz čipšu fabrikas grāvī vēl 2016. gadā, kad sāku putnot, dziedāja ezera ķauķis. Kāds tur šodien vairs ezera ķauķis…
Tagad tur droši vien dzied lapu pūtējs.
Lai es tiktu pie putniem, man ir jātiek arvien tālāk no centra. Bet dabā eju regulāri. Nevaru iekšā ilgi nosēdēt, ja kādu laiku netieku laukā savās takās, kļūstu nejauka. Tikai ziemā, kad dienas īsas, man tas mazāk patīk, jo man vajag labu gaismu, lai es ietu dabā.
Kuras dzīvo organismu grupas tev tagad ir topā?
Tagad sāku rakt savas gļotsēnes ārā. Man ir kādas trīs kurpju kastes, pilnas ar paraugu kastītēm. Mikroskopu iegādājos pirms pāris gadiem tieši gļotsēņu dēļ. Bez Julitas Klušas vēl joprojām pati sugas noteikt neprotu, tikai atrodu, mikroskopēju un izvirzu savu hipotēzi. Liels paldies Julitai par gļotsēnu skolu Dziedava.lv (bieži to izmantoju) un ceļu līdz jaunajām sugām.
Tagad ziemā mikroskopēšu, bet nāks pavasaris, un tad sirds gavilēs – ielīdīšu tādos džungļos, kur neviens cilvēks nelien, neviens mani tur netraucē, es tur mierīgi tupu un pētu, kas man apkārt ložņā. Piemēram, grīšļos pāri galvai, kur ir zirnekļi, kukaiņi… Julita dažreiz prasa: "Kā tu to atradi?" Saku, ka tas ir meditatīvs process. Varu aiziet pie kāda koka, krūma vai brūklenāja un ilgi, ilgi skatīties.
Kā teica zoologs Ģirts Kasparsons, zooloģija ir sēdoša zinātne.
Sēžu, skatos, parādās kāds kukainītis, pēc brīža vēl cits, tad izrādās, ka kāds tur ir sēdējis noslēpies nekustīgs, un nu izkustas… Lielākais pārsteigums ir tad, kad es to visu esmu safočējusi, mājās ielieku datorā, skatos bildi un ieraugu: "Re, kas tur vēl ir!" Tā man bieži gadās. Pie bērnudārza fotografēju ozolā dzelteno recekleni, domāju – parādīšu bērniem, kāda mums kokā sēne aug. Nofotografēju, ielieku datorā, lai sakārtotu bildi dabasdatiem, pievelku tuvāk – eu, re, kur gļotsēne blakus! Kapsulu badhāmija! Dabūju kāpt pakaļ.
Cik Latvijai jaunas sugas esi atradusi?
Divas gļotsēņu sugas noteikti. Šovasar dabūju arī Latvijai jaunu blakti. Ielidoja manā dārzā kaķumētrās. Tajā dienā to bija daudz, pēc pāris dienām tikai četras, tad viena, un pēc tam vairs nevienas.

Zemesblakts Heterogaster cathariae – jauna suga Latvijai, ielidojusi Laimas dārzā. Foto: Laima Birziņa
Pati noteici?
Nevarēju, jo tādu blakti manas acis nebija skatījušas. Ieliku dabasdatos, Uģis noteica.
Kāds no taviem bērnudārza audzēkņiem jau kaut ko dabasdatos liek?
Es šad tad lieku bērnu vērojumus dabasdatos, ja kopā esam vērojuši. Bērni ir ļoti vērīgi. Viņi zina, ka es kaut ko meklēju, un atrod priekš manis: "Kas tas ir?" Daudzas blaktis viņi man tā ir atnesuši. Otra lieta – vērojot kopā ar mani, viņi iemācās nebaidīties no kukaiņiem un zirneklīšiem. Saka man: "Uztaisīsim zirneklītim mājiņu un pabarosim!" Stāstu, ka zirneklītim ir sava mājiņa. Tāpat ar sliekām, gliemežiem, visām dzīvām radībiņām. Fotoaparātā digitāli varu palielināt bildi un bērniem parādīt, cik tā sīkā radībiņa ir skaista.
Diemžēl tās vietas, kur radībiņas dzīvo, nevar palielināt, to daudzums tikai samazinās.
Tas gan. Man pat brīžiem liekas, ja kādu foršu vietu atrodu, tās pēc laika vairs nav. Te Ādažos tieši tā arī notiek. Bēdīgi.
Tu tagad atradumus bildē dabasdatiem vai arī priekš sevis?
Dabasdatiem. To pašu, ko lieku dabasdatos, ielieku arī sev, lai vieglāk noteikt. Man patīk, ka kaut kas vērtīgs tomēr paliek. Kā Uģis Piterāns saka, tas paliks arī pēc simt gadiem, kad tās vietas sen vairs nebūs. Tie ir dati manai Latvijai.
Egīls Zirnis
2022-12-07
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.