Daba uzasina ziņkāri, saka Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un sociāli humanitāro pētījumu institūta vadošais pētnieks, Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs jau gandrīz 30 gadu. Agrā zēnībā sācis veidot savus "dabasdatus", novērojumu pierakstu burtnīcas, Klepers rezultātā kļuva par vienu no 2008. gada decembrī atklātā portāla dabasadati.lv idejas autoriem un veidotājiem un līdz pat šai dienai ir aktīvs ziņotājs (2. vieta novērojumu skaita ziņā (52 530 novērojumi, 10 406 fotogrāfijas, ziņotas 2076 sugas, lielākoties putni, taču Klepers ir arī 3. vietā pēc naktstauriņu novērojumu skaita – 2941, 6. vietā pēc spāru novērojumu skaita – 437, ziņo arī augus, sēnes, vaboles...).

Andris Klepers Jaunzēlandē 2020. gadā. Foto no personīgā arhīva.

Dabasadatus Klepers sauc par lielisku mūžizglītības instrumentu un neaizmirst piebilst, ka Dabasdatu ziņotājiem ir garantētas interesantas vecumdienas, jo vienmēr atradīsies sarunu biedri par pašu interesējošām tēmām. Savukārt dabu viņš salīdzina ar teātri, kas tiek spēlēts novērotājam vienam. "Man ļoti patīk teātris, kas spēj mani pārsteigt, tikai dabā tev jābūt drusku lielākai sagatavotībai, lai tu varētu piedalīties izrādē un zinātu, kur paslēpties un atrasties, lai izrādi nepārtrauktu." Arī šo sagatavotību dod darbošanās Dabasdatos.

Savā putnu vērotāja stāstā, kas redzams vietnē youtube, tu atklāj, ka esi audzis lauku, faktiski meža mājās, tāpēc tā interese par dabu. Tad uzreiz gribu jautāt, vai latviešu jaunajai paaudzei šī interese nemazināsies, jo tagad bērni laukos aug arvien retāk?

Manas trīs meitas šobrīd arī aug meža mājā paralēli tam, ka viņām ir arī modernā dzīve, draugi un tehnoloģijas. Protams, redzu atšķirību no mūsu paaudzes, kas ar bērnišķīgu ziņkārību pētīja apkārtni. Bet ir arī fons, kas vajadzīgajā brīdī ļaus būt atpakaļ pie vērtībām. Ir arī otra lieta, ko rāda augsti attīstītas valstis un sabiedrības: cilvēkam vairāk nošķiroties no dabas, nedzīvojot tajā meža mājā, rodas arvien lielāks pieprasījums pēc tās, un viņš vēl aktīvāk meklē šo saikni – tai skaitā putnu vērošanu, kas Holandē, Lielbritānijā un dažā citā Rietumu valstī jau ir miljonu aizraušanās. Mums kā ziemeļniekiem saikne ar dabu ir daļa no mūsu identitātes – četri gadalaiki, saules sagaidīšana un pavadīšana... Ja mēs vairs nedzīvosim meža mājās, tad izteiktāk pievērsīsimies ar dabu saistītiem hobijiem un nevalstiskajām organizācijām, vārdu sakot, īstenosim savu tiekšanos pie dabas savādāk. Es teiktu, ka tas jāapzinās kā sabiedrības pārmaiņu process, nevis kritisks apdraudējums, intereses zudums.

Tev tātad vēl bija pilna izglītība mežā.

Jā, bet neformālā, jo es pat bērnudārzā neesmu gājis. Daba spēj ļoti dabiski uzasināt ziņkāri, kura vēlāk ir viena no centrālajām motivācijām izzināt, izglītoties.

Jau bērnībā tevi visvairāk interesēja putni?

Mani ļoti interesēja makšķerēšana, zivis. Tad sapratu, ka tas atrauj no lauku darbiem un aizved pie vietām, kas nav mūsējās, vārdu sakot, pie ģeogrāfiskiem atklājumiem – tas vēlāk ietekmēja arī manu studiju izvēli. Ar putniem bija tā, ka gāju līdzi medībās kā dzinējs, pamēģināju arī ar bisi nomedīt savu pirmo šnepi, sapratu mednieka adrenalīnu, bet palika arī slikta pēcsajūta. Vēlme redzēt, ka dzīvība turpinās, pārņēma vēlmi nogalināt, un es pārgāju uz fotografēšanu. Tātad paaudzēs manī ieliktais mednieka instinkts ir saglabājies sajūtā "ātri pamanīt un nospiest".

Viens no maniem pirmajiem algotajiem darbiem bija kāpostu balteņu iznīcināšana, vectēvs man par to maksāja ar konfektēm "Bārbele" – par vienu taureni viena konfekte. Vārdu sakot, interese man bija par dažādām grupām, bet šo interesi varēja visādi ievirzīt. Intereses ievirzi uz putniem noteica tas, ka Ornitoloģijas biedrība ir labāk nostādīta kā cilvēkus iesaistoša un uzrunājoša biedrība. Mani vecāki atbalstīja manus braucienus uz Dabas muzeju, kur Māris Strazds rīkoja putnu pazīšanas kursus, viņiem pašiem arī tas bija interesanti. Vārdu sakot, liela loma ir pētnieku autoritātei.

Nu, arī pētāmo objektu Latvijas ornitologiem ir vairāk nekā, teiksim, zīdītāju pētniekiem.

Divtūkstošo gadu sākumā, kad ieviesās interneta kustība, Agris Celmiņš palīdzēja man noformulēt mūža hobiju, to, ka putnu vērošana var būt ne tikai zinātnei. Es jau biju soļa attālumā no profesionālas ornitoloģijas, bet Celmiņš manu azartu ievirzīja kolekcijas veidošanas virzienā, kur var meklēt jaunas sugas un novērojumus apspriest domubiedru grupā uzreiz, nevis gaidīt biedrības biedru konferenci vai publikāciju. Tikos arī ar ārzemju putnu vērotājiem, un tas manu ziņkāri saveda kopā ar mednieka instinkta radīto azartu. Tā ir iespēja veidot nenogalināto trofeju kolekciju, kur vērtīgs ir arī ar trofejas iegūšanu – redzēšanu – saistītais stāsts. Tāpat kā makšķernieku un mednieku stāstos, arī šeit ne mazāk vērtīgi ir arī stāsti par nedabūšanu: "Braucu, gaidīju, nebija…"

Cik sugu ir tavā Latvijas putnu sarakstā? Jeb tas neaprobežojas tikai ar Latviju?

Cenšos iet plašāk, jo mana darbība ir saistīta ar tūrismu un ceļošanu, un diezgan ilgu laiku profesionāli biju ārpus Latvijas. Man ir gan pasaules, gan Eiropas, gan Baltijas saraksts. Latvijas putnu sarakstā man ir 307 sugas. Līdz trīssimtnieku klubam nav viegli nonākt, tur jau sākas diezgan lieli retumi (Igaunijā varbūt to izdarīt ir mazliet vieglāk, bet Lietuvā tikpat grūti kā pie mums). Gavilēšana par ciparu man nav pašmērķis, bet dzinulis gan, tas dod labu fokusu. Piemēram, šobrīd viena no trūkstošajām sugām man ir garastes klijkaija, un es, protams, esmu izpētījis Latvijas novērojumus, ļoti pievēršu uzmanību ziņojumiem Dabasdatos, zinu, kurā sezonā kurās vietās man vajadzētu būt. Tas zināmā mērā veido manu dienaskārtību 2023. gada septembra pirmajai nedēļai.

Latvijas putnu saraksts samērā ar citiem man ir pakāpi svarīgāks. Gandarījumu var gūt arī ar, piemēram, kādas sugas vēlāko rudens vai agrāko pavasara novērojumu.

Morinella tārtiņi Eudromias morinellus Užavas lejtecē 14.08.2018. (23 putni – lielākais Latvijā reģistrētais šīs sugas īpatņu skaits.) Foto: Andris Klepers

Tagad tu dabā dodies speciāli vērot putnus un pārējo tikai piebildē klāt?

Viss atkarīgs no sezonas. Piemēram, eju agra pavasara sūnu tūrē. Man ir specifiska interese par tām dzīvības formām, kas dzīvo desmit minūšu gājiena zonā ap manu viensētu. Tur mani interesē arī dienastauriņi, spāres, vaboles… Tas ir mērogs, kurā to visu var aptvert. Tālāk gan prioritātes pakārtojas putniem.

Sugas nosaki pats vai izmanto citu palīdzību?

Cenšos pats, man patīk pašizglītība, diezgan daudzus noteicējus esmu iegādājies, arī spāru, tauriņu… Latvijai jaunu sugu noteikšanai, protams, ekspertu slēdziens ir svarīgākais, bet esmu dažreiz pats izteicis aizdomas, kas par sugu tā varētu būt. Dažreiz mans minējums ir bijis arī stipri garām... Man patīk rakt dziļi, un tad reizēm jārēķinās ar laika faktoru – vai man pietiks laika rakt dziļi jeb lielāka vērtība būs no tā, ka ievietošu piecas bildes vairāk?

Tu esi portāla dabasdati.lv idejas autors un veidotājs. Kā tas notika?

Tas Latvijas Dabas fonda laikos saturiski sakrita ar vēlmi radīt kaut ko paliekošu, kur varētu iesaistīties vairāk cilvēku. Es tajā laikā pieskatīju, ko dara citās zemēs – Zviedrijā, Somijā. Zviedriem tad jau bija izveidots tāds "digitālais Linnejs" Artportalen. Tajā laikā paralēli studēju tūrismu un redzēju, ka pieaug cilvēku vajadzība iesaistīties, pašiem radīt saturu, kuru tad paši arī grib patērēt. Biju arī redzējis, kā strādā latvijasputni.lv un putni.lv – Kārlis Millers, Agris Celmiņš. Tur ir cilvēka faktors – ja tu esi slims vai izbraucis, pāris dienas nevari to ziņu izlikt ēterā, bet mums jau gribas ziņu lasīt uzreiz, brīdī, kad ieskatāmies telefonā.

Idejas aktīvs atbalstītājs tobrīd bija Ainārs Auniņš, viņš nodrošināja nepieciešamo zinātniskumu kategoriju veidošanas ziņā. Ja portāla veidotāja būtu Ornitoloģijas biedrība, tur būtu tikai putni, bet Latvijas Dabas fondam bija svarīgas arī pārējās grupas. Tad nu Mārcis Tīrums un Rolands Lebuss no Ornitoloģijas biedrības palīdzēja veidot Dabasdatu putnu daļu, es pārraudzīju idejisko, grafisko un funkcionālo daļu, kā šodien teiktu, no lietotāja perspektīvas, bet Ainārs Auniņš veidoja datubāzes struktūru, lai varētu dot precīzu uzdevumu programmētājam un lai mēs visi saprastos un runātu vienā valodā.

Portāla nosaukuma versijas bija vairākas, Dabasdati to skaitā. Izšķirošs bija Ingas Račinskas, tobrīd Latvijas Dabas fonda vadītājas, verdikts.

Portāla atklāšana 2008. gada 3. decembrī. Foto no Latvijas Dabas fonda arhīva.

Kādas bija pārējās versijas?

Viena bija esredzeju, ar domu, ka cilvēks, uz kuru mēs tēmējam, nav regulārs dabā gājējs, bet viņam daba nav vienaldzīga un ik pa brīdim viņš dabā dodas. Tad, piemēram, satiekoties diviem paziņām, saruna sākas: "Es redzēju jocīgu taureni," vai ko citu. Šo versiju tomēr neizvēlējāmies, jo citreiz dabas objekti tiek meklēti speciāli, nevis tiek nejauši ieraudzīti. Vēl viena versija bija ar "dabu" citādā locījumā, bet, tā kā runa ir par datu uzkrāšanu, tika izvēlēti Dabasdati.

Cik ērti lietotājam, tavuprāt, ir Dabasadati?

Sākumā bija vesela grupa skeptiķu, kuri teica, ka mēs nespēsim vien izķert visas tās aplamības un nepatiesības, kuras tur ziņos iekšā. Šā skatījuma pārvarēšanai ir bijis vajadzīgs laiks, lai pārliecinātos, ka ziņotāji ir cilvēki, kas paši arī grib lasīt to saturu, kuru viņi ziņo. Otra lieta – jebkuros lielajos datos ir zināms procents tā saukto datu trokšņu. Kaut vai nejauši nospiedusies cita suga, piemēram. Taču sociālā kontrole ir efektīva, šādas kļūdas tiek ātri pamanītas un labotas.

No šodienas viedokļa es teiktu, ka Dabasdati pilda vairākas funkcijas, kuras tika paredzētas jau pašā sākumā. Platformas vienojošais elements ir iespēja taisīt uz datiem balstītus spriedumus, gūt labākas zināšanas par sugu izplatību. To, protams, nevajag pārvērtēt, jo jebkurš sistemātisks, zinātnisks monitorings būs pārāks, Dabasdatu ziņām ir lielāks gadījuma rakstura īpatsvars.

Līdzās datu ražošanai zinātnes vajadzībām otra Dabasdatu funkcija ir interesentu komunikācijas platforma. Ja gribam diskutēt par mums svarīgām ziņām attiecībā uz kādu dzīvās dabas grupu, tad varam to darīt. Protams, funkcionāli vienmēr var kaut ko pilnveidot, Dabasdati kā platforma tehniski nav ideāla, tomēr kā vietne, kur tikties cilvēkiem, kuri labprāt dalās ar saviem novērojumiem, tā ir sasniegusi savu mērķi, un arī liela daļa datu ir gan papildinājuši monitoringus, gan devuši papildu datus liegumu veidošanai. Ir arī trešais līmenis – ja kāds jūt, ka viņam ir vajadzīga sabiedrības iesaiste, tad Dabasdatu platforma tiek izmantota, vai tā būtu, piemēram, ziemojošo ūdensputnu uzskaite vai latvāņu izplatība, un rezonanse ir. Tas, manuprāt, ir katras dabas un vides aizsardzībā strādājošas nevalstiskas organizācijas sapnis – lai tai būtu simti aktīvu biedru. Dabasdatiem aktīvu biedru ir tūkstošiem. Formāla statusa viņiem nav, bet tieši neformāla vēlme rada to, ka Dabasdati strādā līdzīgi feisbukam, tikai šaurākā veidā. Tā ir tendence, kura tika notverta un kuru Dabasadatu platforma nes, un nav jābaidās, ka kādā brīdī tas var transformēties drusku savādāk.

Ko tu domā, minot portāla iespējamu transformēšanos?

Piemēram, sākumā mēs domājām, ka lielāka nozīme būs nikiem, cilvēku ziņojumiem ar izdomātu iesauku. Redzam, ka sociālo mediju vidē tas rada dažas blaknes, pilnīgi inkognito reizēm kāds kādu aizskar, pilnīga anonimitāte traucē komūnai būt aktīvākai, traucē arī kontaktēties pa tiešo, ja nezini, kas stāv aiz aktīva segvārda. Sākumā bija dažādi pamatojumi, kāpēc kāds negribētu atklāt savu identitāti. Ļoti caurspīdīgu politiku īstenojošās ziemeļvalstis piedāvā citu versiju: vai nu vārds vai "anonīms".

Arī tīri tehniski varētu būt izmaiņas. Piemēram, ja šodien man ir viena bilde, kurā redzams gan ziedošs augs, gan kādi kukaiņi pie tā, tad es nevaru pie tās bildes ieziņot trīs sugas. Transformācijas ir iespējamas, nav jāieciklējas tikai uz vienu informācijas iesniegšanas veidu. Svarīgi ir saglabāt lielās lietas, nebaidoties, ka kādas atsevišķas funkcijas varētu nākt klāt vai vizuāli mainīties.

Sākumā, motivējot cilvēkus iesaistīties, mēs teicām: šī ir tava virtuālā dienasgrāmata. Viena lieta ir, ja tu dienasgrāmatu raksti savā kladītē, bet cita, ja tu ļauj arī citiem tai piekļūt šajā digitālajā kladītē. Tā kā šajā gadījumā tavu ierakstu var komentēt un pat apstrīdēt, dažam labam Dabasdatu publika varbūt ir šķitusi piekasīga, toties savā individuālajā kladītē dažs kļūdains ieraksts varētu stāvēt ilgi, nevienas vērīgas acs nelabots. Motivācija, kāpēc ziņot Dabasdatos, var būt dažāda, ieskaitot sociālas atzinības gūšanu.

Pamatā tomēr Dabasdati ir mūžizglītības instruments. Par sevi varu teikt, ka, pateicoties Dabasdatiem, esmu spējis noteikt ap 600 naktstauriņu sugu. Ne bez ekspertu palīdzības, bet pirms tam man nebija pat nojausmas, ka mani tas interesē. Zināju dažas sugas, bet ekspertu palīdzība un atbalsts radīja ziņkāri nopirkt noteicēju un pašam pacensties. Tā var nonākt arī pie Latvijai nozīmīgiem atradumiem. Piemēram, gļotsēņu pētniecības attīstībā Dabasdatu loma ir ievērojama.

Zāģkode Incurvaria masculella (potenciāli jauna suga Latvijai) Priekuļu novadā 08.05.2020. Foto: Andris Klepers

Dabasdati ļauj arī neieciklēties tikai uz vienu sugu grupu, ja esi aktīvs dabā. Ja neveicas atrast kādu putnu, toties ieraugi retu augu vai skaistu gļotsēni, vari ziņot par to, un tavs gājiens dabā nav bijis pa tukšo.

Tu savus dabasdatus, savus pierakstus sāki veidot stipri ātrāk. Pats izdomāji, ka tādi pieraksti jāveic, vai no kāda noskatījies?

Nekāda parauga man nebija. 1987. gadā man uzdāvināja kalendāru ar ailēm, kurās droši vien būtu lietišķi jāraksta, ar ko kurā brīdī ir sarunāta tikšanās, vai kaut kas tamlīdzīgs. Taču man deviņu gadu vecumā nekādas lietišķas tikšanās nebija sarunātas, un tad es tajās ailēs rakstīju, ar ko esmu ticies dabā – ar ūdru, ar melno stārķi… Tātad mana hronika, regulāri pieraksti sākās jau 1987. gadā. Tie pieraksti ir sagalabāti, un būtu iespējams tos daļēji digitalizēt un kaut vai Dabasdatos likt, pašas retākās lietas jau ir tur pārnestas. Bija viens posms, no kura man trūkst pierakstu – studijas, meiteņu laiks. Droši vien tāpat kā dabā, kad riestojot ikdienas lietas nojūk (smaida) un pēc tam atgriežas.

Tātad Latvijas dabu tu regulāri vēro jau 35 gadus. Kādas izmaiņas esi pamanījis?

Kad sāku vērot, braukājot ar divriteni pa pagastu, ievēroju stārķu ligzdas. 1991. gadā iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Tur Māris Strazds un Jānis Priednieks mani, skolēnu, ieinteresēja par stārķu ligzdu uzskaiti. Toreiz izdarīju pārsteidzīgu secinājumu, uzskatīju, ka ar stārķu ligzdas vērošanu septiņu gadu garumā esmu pierādījis klimata pārmaiņas, man sakrita, ka stārķis ligzdā Lizdoles ezera krastā katru nākamo gadu atgriezās par vienu vai divām dienām ātrāk nekā iepriekšējā. Protams, ar tikai vienu novērotu ligzdu un tik nelielu vērojumu skaitu nedrīkstēja tādu secinājumu izdarīt, bet man jau zinātniskas pieredzes nebija. Skatoties savus pierakstus, varu teikt, ka ir bijušas vietas, kur melnos stārķus senāk esmu novērojis biežāk savos braucienos ar divriteni vai makšķerēšanas gājienos. Šīs sugas aizsardzība un kopējā mežsaimniecības politika nav gājusi par labu melnajam stārķim. Bet ir arī cita veida novērojumi – atceros, 90. gados pie zivju dīķa blakus manām mājām redzēju jūraskraukli. Nezināju, kas tas ir, nespēju noticēt, ka tas varētu būt jūraskrauklis, un mēģināju savu redzējumu norakstīt uz kādu citu iespējamu sugu. Drīz vien izrādījās, ka jūraskrauklis ir sācis iedzīvoties arī ārpus savām tradicionālajām vietām.

Tā dabas vērotājam ir īpaša sajūta – zini, kas ir tas, ko esi ieraudzījis, bet netici, ka tas tiešām ir viņš.

Jā, pats mēģināju apgāzt to, ko redzēju savām acīm. No saviem senākiem pierakstiem atceros, kā reiz vecāmāte atnesa divus nosalušus putnus un teica: "Re, sniedzītes nosalušas, barga ziema". Kopš tā brīža nekad neesmu redzējis nosalušas sniedzes.

Pārmaiņu dabā ir daudz. 1994. gadā sāku griežu uzskaiti. Turpinu to veikt joprojām. 20 gadu laikā esmu redzējis, kā mainās vide, kā pazūd vienas mājas un tiek uzceltas jaunas. Monitoringa bezkaislīgā iespēja, katru gadu atkārtojot vienu un to pašu, ļauj redzēt, kā izzūd naturālā saimniecība un kā griezes iejūtas jaunajās iespējās. Tātad ar šiem novērojumiem varu arī izsekot tam, ko sauc par pielāgošanos, redzu, kā griezes atrod jaunas teritorijas.

Kuras pārmaiņas tevi visvairāk satrauc?

Pamestība un pārmaiņas lauku ainavā, kas nes līdzi ne tikai kultūras mantojuma, bet arī dabas un cilvēka sadzīvošanas zaudēšanu. Nekad nelietoju vārdu "zālājs", tas ir pārāk formāls, saku "pļavas un ganības" – tās izzūd, un tas ir arī mūsu identitātes apdraudējums. Man notecēja asara, kad manu vecāku saimniecībā, kur dzīvojušas padsmit paaudzes un kur vienmēr ir bijuši lopi, laidars pēdējo gadu tika lietots kā laidars. Droši vien pārmaiņas tradicionālajā lauku sētā, tās izzušana, ir neatgriezeniska. Ja nu tikai hobija veidā to var uzturēt.

Kuri putnu novērojumi tev ir sagādājuši lielāko gandarījumu?

Latvijai jauna suga – Sibīrijas čakstīte Saxicola maurus, ko 2021. gada 9. oktobrī mums izdevās noteikt kopā ar Ivaru Brediku un Jāni Ukasu. Bišu dzeņa ligzdošana Latvijā, ko mums nejauši izdevās apstiprināt. Starp citu, putni man ir iedevuši pilnīgi citu motīvu ziemas uztveršanai. Retumu meklēšana ziemā vai jaunu ziemotāju meklēšana ir ārkārtīgi interesanta!

Sibīrijas čakstīte Saxicola maurus pie Nīcas laukiem netālu no Jūrmalciema 09.10.2021. Foto: Andris Klepers

Ziemojoša vistilbe Lymnocryptes minimus Valmierā 10.12.2022. Foto: Andris Klepers

Lielākais prieks tev tātad ir par Latvijai jaunas putnu sugas ieraudzīšanu. Ko tu teiktu, ja ieraudzītu rudo gārni?

Esmu tam gatavs! Rudo gārni Ardea purpurea esmu redzējis Āfrikā, Spānijā un dažā citā valstī, zinu, kā viņš izskatās, kā uzvedas, ir jau nojausma, kur viņš varētu būt meklējams. Esmu dažkārt jau noķēris šo sajūtu "vai nav rudais?", bet atbilde ir bijusi – nē, nav rudais, ir tikai pelēkais, bet saules atspīdumā… Jā, rudā gārņa parādīšanās Latvijā ir gaidīta.

Un tas notiks ja ne 2023. gadā, tad kādā no nākamajiem… Esi teicis, ka dabasdati.lv garantē ziņotājiem interesantas vecumdienas, jo vienmēr būs, ar ko kontaktēties.

Pilnīgi noteikti! Turklāt šie kontakti ir ar virtuālajiem vērtību draugiem, tātad nav jātērē laiks formālām iepazīšanās frāzēm, var iet uzreiz dziļi interesantās detaļās. Ļoti mainīgajā pasaulē tas palīdz iegūt emocionālu stabilitāti, nemainīgas pasaules izjūtu.

Egīls Zirnis

2022-12-31

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.