Ir cilvēki, kas aši apgūst no visa kaut ko un jūtas gana gudri. Bet ir cilvēki, kas gadu desmitiem mērķtiecīgi pilnveido sevi kādā šaurā jomā un kļūst neizvietojami – tāds ir Ansis Opmanis, bez akadēmiskas biologa izglītības, taču acīgāks par lielāko daļu botāniķu.
Reiz, kad aprakstīju Ansi "Vides Vēstīs", Julita Kluša viņu raksturoja ļoti trāpīgi: "Ansis ir izteikts vienpatis, kuru neietekmē citu viedoklis, viņš vienmēr ies pats savu ceļu. Savā ziņā Ansis ir līdzīgs dižkokam – viņam arī vajag savu teritoriju, kurā citi netraucē. Mani pārsteidz tas, ka jau no pusaudža gadiem Ansis viens klejojis ne tikai pa Latviju, bet, meklējot retus augus un dižkokus, devies arī uz Lietuvu un Igauniju." Šogad, kas Dabas aizsardzības pārvalde publicēja dabas skaitīšanas laikā jaunatklātās sugas, gana daudz minēts Anša Opmaņa vārds: viņš pamanījis jaunu sēņu sugu ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā Mniaecia jungermanniae, jaunu sēņu sugu Adelphella babingtonii, gļotsēņu sugu Stemonitis herbatica, jaunas sūnu sugas: Krimas divzobi Dicranum tauricum un neievēroto lāpstīti Scapania praetervisa.
Ansis Opmanis. Foto: Anitra Tooma
Kā nokļuvi Dabasdatos?
Savtīgu interešu vadīts: man kā parastam lietotājam nebija pieejama informācija par retajām sugām. To, ka suga atrasta, var redzēt ikviens, bet kur – tas palika noslēpums, taču man gribējās to redzēt. Pažēlojos Latvijas Dabas fondā, lūdzu, lai iedod man pieeju. Viņi atbildēja, ka varētu piešķirt administratora tiesības, tad es redzētu ne tikai atradņu vietas, bet varētu arī labot kļūdaini noteiktās sugas.
Kādas dzīvības formas Tevi interesē?
Augi ir manējie: ziedaugi un sūnas. Pēdējā laikā gan vairāk sanācis pievērsties sūnām. Tas pēdējais laiks nu jau ir gadi 20, bet par ziedaugien interesējos krietni senāk.
Kāpēc?
Es gribēju dabā saprast, ko redzu. Skujkoku no lapu koka jau katrs atšķir, bet tieši kura koku, krūmu vai lakstaugu suga tā ir? Tā pamazām mācoties, no vispārējā zaļuma iznāk konkrētas sugas. No sākuma, piemēram, iemācījos atšķirt graudzāles, tad – skarenes, un tad tikai laika jautājums, lai saprastu, kura no padsmit skareņu sugām katra ir. Tas iet diezgan ilgi. Sākumā visas sūnas izkatās vienādas, vēlāk jau pa krietnu gabalu spēju atpazīt parastākās sugas. Bildēs daudzas sūnas izskatās līdzīgas, tāpēc jāiemācās, kā tās izskatās dabā, uz kādiem kokiem vai kādos apstākļos tās aug.
Cik Tevi pazīstu, Tu nēsā brilles, kā saskati tos sīkumus?
Lai labāk redzētu tuvumā, brilles ņemu nost, vienmēr kabatā ir lupa, ja vajag aplūkot vēl smalkāk, ņemu binokulāro lupu un visbeidzot mājās ir mikroskops, sūnu noteikšanā to vajag. Lai tiktu pie skaidrības, jāieskatās ļoti sīkās detaļās, tāpēc mikroskopu vajag tādu, ar kuru var izmērīt šūnas izmēru. Tikai tā var tikt līdz drošam pierādījumam.
Kāpēc Tev tas ir svarīgi?
Katrs jau ar kaut ko aizraujas.
Un kā Tu naudu pelni?
Ja labi zina sugas, tad var arī naudu pelnīt. Vairākus gadus strādāju Dabas skaitīšanā. Tagad – pie Sarkanās grāmatas projekta. Jau diezgan sen sāku piedalīties tādos projektos, kur noder manas zināšanas par augiem. Pļavas inventarizēju jau pirms gadiem 20, kad Latvijā sāka veidot aizsargājamo Natura 2000 teritoriju tīklu. 90. gadu beigās meklēšana bija vienkārša: atzīmēju papīra kartē krustiņu, kur augs atrodas, un viss, bet ar katru gadu desmitu tehnika paliek aizvien sarežģītāka un aprakstīšana prasa ilgāku laiku.
Kā Tev izdodas atklāt jaunas sugas?
Ko lai dara, ja citi neaizraujas ar sūnām? Toties man ir mazāka konkurence, tieku pie labākām vietām un skatos, kura vieta mazāk pētīta, kur lielakas cerības atrast ko neredzētu. Kad jau atpazīst fonu ar parastajām sugām, vieglāk pamanīt, kur izlec kas neparastāks. Dabas skaitīšanā arī citi ik pa laikam ko atrod, tad viņi atnes paraudziņu, vai mēs kopā ejam un paņemam paraudziņu, tad mikroskopiski pārbaudu un tā tās jaunās sugas rodas.
Krimas divzobe Dicranum tauricum – Anša Siguldas novadā atrasta jauna suga Baltijai. Foto: Ansis Opmanis
Kas izdomā augu un sūnu nosaukumus?
Zinātnieki iedod latīniskos nosaukumus, tie radušies jau sen. Tad no zinātniskā nosaukuma iztulko latvisko, bet jātulko zīmīgi, lai var atpazīt. Ja suga cilvēka vārdā nosaukta, tad skaidrs, ģints vai suga saglabā šo nosaukumu. Bieži vien ir uz aci novērtējamas pazīmes: šauras lapas, apsarme, zieda uzbūve, kas atšķir no pārējiem, un tad dod atbilstošu nosaukumu, piemēram, slaidais, platlapu, zaļais vai zilais. Kādreiz ir vietējās īpatnības, ja tā ir Latvijā parasta suga, tad nosauc par parasto. Ja pasaulē ir vēl trīs citas sugas, tad jādomā kaut kas sarežģītāks.
Dabasdatos Tu kontrolē ziņojumus?
Jā, tā kā sūnām es taisu arī izplatības kartes, tad Dabasdati lieti noder. Bet, lai varētu šos datus izmantot, tie administratoram ir jāpārbauda un jāakceptē. Jāaplūko ir pilnīgi visi ziņojumi, jo dažreiz pat ļoti parastas sugas tīši vai netīši noziņo ar citu nosaukumu. Bet ir tādas, kuras nemaz tik viegli nevar noteikt.
Vai tas nav rutīnas darbs?
Jā, bet tad, kad starp parastajiem ziņojumiem parādās kaut kas TĀDS, esmu palecies ar visu krēslu! Tā pirms pāris gadiem gadījās ar bezlapu epipogiju – orhideja bija ieziņota ar visu bildi, un to nevar sajaukt ne ar ko citu! Skaidrs, ka tā ir īstā suga, lielais prieks tāpēc, ka šo orhideju neredz katru gadu, viņa uzzied varbūt reizi četros gados, bet var arī 20 gadus nerādīties. Esmu braucis vismaz reizes piecas uz vienīgo vietu Latgalē, kur tā zināma, bet nekad nelaimējās. Un tad – 2018. gadā Dabasdatos ir bilde! Epipogija jau bija pārziedējusi, un man nebija vērts traukties tik tālu, bet bija skaidrs, ka tā ir īstā suga, un tad gan es lecu ar krēslu gaisā.
Ir bijuši lieli pārsteigumi par sugām, kas nekad nav atrastas Latvijā, ir tādas, kur ilgi un dikti jāpēta, kas tas ir. Bildē ne vienmēr visas atšķirības var redzēt. Dabā var palūkot, piemēram, kādi matiņi ir zieda apakšpusē: gari, īsi, vispār nav. Tādas sīkas pazīmes nevar redzēt pa gabalu, vienkārši nofotografējot puķi no augšas. Kuri ir acīgākie zaļumu pamanītāji? Ir daudzi. Visi pelnīti piemin Julitu Klušu, bet, piemēram, Renāte Kaupuža bija tā, kas atrada bezlapu epipogiju. Tāpēc nevaru kādu īpaši izcelt. Ir tādi, kas ziņo daudz, bet ir tādi, kas to dara reti, bet, kad ir – tad vienmēr kaut kas ļoti interesants, tāpēc daudzums nav rādītājs. Kaut ideāli būtu, ka saziņo visu fonu, nevis tikai dažas sugas, ko nepazīst.
Bet – ja nezināmas ir visas?
Tad jāmācās, nav jau nemaz Latvijā to augu sugu tik daudz, lai nevarētu pamazām iemācīties. Ziedaugus un sūnas jau var apgūt ikviens. Piemēram tagad, agrā pavasarī, te, Šmerļa mežā kaut viengadīgie augi nav sadīguši, ir daudz divgadīgo sugu, kuras var atšķirt. Ir dažādas pogaļas un lapas. Var arī ziemā iziet dabā un sevi pārbaudīt, cik augu sugas redzamas. Ne tikai putnus var skaitīt gada īsākajā dienā, arī augus var atpazīt.
Kur ir vislielākās cerības atrast kādu jaunu augu sugu?
Botāniķim visādi jaunumi visbiežāk atrodas pilsētu ceļmalās, pie izgāztuvēm, dārzu, ostu un dzelzceļu tuvumā, tur itin bieži izbiris vai izmucis kaut kas jauns un neredzēts. Jaunās sugas parasti ienāk ar cilvēkiem, ar kravām.
Vai par tādiem ienācējiem ir pieklājigi priecāties?
Kāpēc ne? Tie ir jauni augi, kas pamanās te izdzīvot. Ir daži briesmīgie piemēri, kur no dārziem vai tīrumiem kultūraugi pārgājuši savvaļā un kļuvuši invazīvi, piemēram, latvāņi, zeltslotiņas, krokainās rozes u.c. No tiem cilvēki baidās, bet ne visi jaunpienācēji ir bīstami. Flora jau visu laiku mainās. Arī te: Šmerļa mežs visu laiku mainās, kādreiz tas bijis kāpu sils, tagad priedes vietā neaug. Bet aug ozoli, jo pilsēta visu laiku bagātina augsni, te jau nevajag neko tīši mēslot, ar pilsētas putekļaino izelpu vien pietiek, lai bagātinātu augsni ar barības vielām (video). Līdz ar to te sāk augt lapu koki, to lapas mēslo augsni un priedes vairs nespēj izlauzties saulē. Tāpēc šie meži vairs nav piemēroti silpurenei, kas te plaši auga un ziedēja pirms gadiem simts. Universitātes herbārijā to ir daudz, bet tagad te tikai pāris vietās dažas izdzīvojušas. Es pats atceros, kā pirms gadiem 30 te simtiem silpureņu ziedēja! Tagad nāk vietā ozoli un platlapju mežiem raksturīgās sugas: kažocenes, nekeras (tās ir platlapju mežiem raksturīgas sūnas) un citi augi. Tas, ka daba mainās, nav nekas slikts. Tad ar laiku te vairs nebūs priežu sils, bet ozolājs ar korinšu paaugu? Tā izskatās. Ja priežu meži nedeg vai tos neizzāģē un tad atvērumā nestāda jaunas priedes, tad jā, te būs platlapju meži. Pirms 200 gadiem, kad pilsētai ļoti vajadzēja malku, meži bija skraji. Lai neuzbruktu laupītāji, ceļmalas centās izdedzināt, lai viss ir plašs un pārredzams. Agrāk piepilsētas meži bija klaji, tagad uzskatām, ka tas nav pareizi. Vide mainās. Bet tā nepaliek nabadzīgāka, sugu te ir daudz.
Šmerļa mežā Ansis man ierāda, kā atpazīt 2021.gada sūnu līklapu novelliju (video), tagad ik pa laikam pamanu rūsgani sarkanīgo sūniņu uz pustrupējušām priežu kritalām. Tad aizved pie ēdamās kastaņas, to kāds pamanījies mežā iestādīt. Nu jau esmu par divām sugām gudrāka. Ja sugu atpazīšanu viņš salīdzina ar lasītmācīšanos, tad es varu teikt – ja ir skolotājs, kas neprašam sākumā ierāda pamatprincipus, tad jau tālāk var tikt arī pašmācības ceļā.
Anitra Tooma
2021-04-07
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.