Uz virsrakstā uzdoto jautājumu varētu atbildēt īsi: no augšas, no sāniem un no priekšas. Taču šī simpātisko plēvspārņu ģints ir pelnījusi nedaudz lielāku uzmanību un iedziļināšanos, tāpēc sniegsim arī nelielu ieskatu līdzšinējās zināšanās par kameņu sastopamību Latvijā un to noteikšanas problemātiku.
Pēdējās visaptverošās publikācijas par kameņu (Bombus) ģinti Latvijā tapušas 20. gs. 70. gados, tajās minētas 26 sugas. Kopš tā laika par vēl divām sugām ir publicēti dati, un vēl divas sugas pēc ievāktiem eksemplāriem noteicis britu entomologs, Nacionālā dabas muzeja pētnieks Pauls Viljamss (M. Kalniņa dati). Viena no V. Tumša 70. gadu publikācijās minētajām sugām (Bombus equestris) mūsdienu taksonomijā ir Bombus veteranus sinonīms, savukārt lietuviešu entomologa Vitauta Tamuša (autors grāmatai par Lietuvas kamenēm) noteikto sugu Bombus cryptarum atbilstoši jaunākajiem pētījumiem ieskaita Bombus lucorum agregācijā, jo pierādīts, ka tikai pēc ārējām pazīmēm, bez DNS analīzēm, šīs agregācijas sugas nav atšķiramas. Līdz ar to kopējais Latvijā zināmo kameņu sugu skaits ir 30 sugas, tomēr pēc ārējām morfoloģiskām pazīmēm var noteikt 29 sugas (kā vienu sugu skaitot Bombus lucorum agregāciju, kurā ir iespējamas 3 sugas).
Tā kā sugas neuzturas strikti valstu administratīvajās robežās, vienmēr var palūkoties uz kaimiņvalstu sugu sarakstiem, lai uzzinātu par iespēju Latvijā sastapt līdz šim nereģistrētas sugas. Apkopojot informāciju par Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas kameņu sarakstiem, kā teorētiski un praktiski iespējamas sugas var minēt Bombus ruderatus (sastopama Lietuvā sava areāla ziemeļu malā, taču, ņemot vērā mainīgā klimata tendences, ir pamats cerēt to sastapt arī Latvijas dienvidu daļā), Bombus consobrinus un Bombus sporadicus (abas sastopamas Skandināvijā; kā iespējamas, bet bez pārliecinošiem datiem, minētas Igaunijā) un Bombus serrisquama un Bombus subbaicalensis (kā ļoti reti sastopamas minētas Baltkrievijas Z daļā, kur ir to areāla izplatības rietumu robeža).
Kopējais ģints sugu skaits Latvijā nav liels, tāpēc varētu spriest, ka ieviest kārtību taksonomijā un iegūt plašāku informāciju par kamenēm Latvijā nebūtu grūti, ja vien visi mestos tās fotografēt tikpat cītīgi kā dienastauriņus, taču diemžēl nav tik vienkārši. Kamenes pēc krāsojuma var būt diezgan mainīgas – pirmkārt, ar variācijām vienas sugas ietvaros, un, otrkārt, arī to krāsojums var mainīties, kamenei nodilstot un izbalējot. Tādējādi droša noteikšana pēc fotogrāfijas vien kļūst neiespējama. Vairākiem sugu pāriem atšķiršana pēc ārējām pazīmēm faktiski nav iespējama (piemēram, Bombus lucorum un Bombus terrestris darba kamenēm un tēviņiem), tāpat arī detalizētākie noteicēji vispār nemēģina iedziļināties tēviņu atšķiršanas pazīmēs, jo tos visdrošāk atšķirt pēc ģenitāliju formas (taču absolūtais vairums Dabasdatu lietotāju diez vai nodarbosies ar kameņu ķeršanu un preparēšanu). Stabilas pazīmes atšķiršanai ir iespējamas starp apakšģintīm, taču tās redzamas tikai pamatīgā palielinājumā (iedobumu skaits un forma uz kamenes pieres, aizmugurējo kāju forma, actiņu novietojums attiecībā pret fasetacīm u.tml.). Līdz ar to jāsamierinās, ka visas kamenes pēc fotogrāfijām, pat ļoti labām, nebūs iespējams noteikt, taču var mēģināt fotografēt tā, lai vismaz būtu iespējams noteikt sugu gadījumos, kad pietiek ar krāsojumu un citām viegli novērojamām pazīmēm. Protams, centīgākie var lietot klasiskās pētniecības metodes – ievākt eksemplārus un pētīt mājas/laboratorijas apstākļos. (Kā dzīvnieki kamenes ir tikpat vienlīdzīgas kā odi, mušas, ērces, kuru nogalināšana vairumam cilvēku šķiet tikai loģiska. Ievākts, etiķetēts, labi saglabāts un pētniekiem pieejams eksemplārs var kalpot kā pētniecības objekts gadu desmitiem un pat vēl ilgāk.)
Tomēr atgriežoties pie fotografēšanas, pirmais, kas jāievēro fotografējot – maksimāli labi (fokusā, labā apgaismojumā) jābūt redzamam visa ķermeņa krāsojumam, sevišķu uzmanību pievēršot vēdera galam (kamenes sastāv no galvas, krūtīm un vēdera, bet vairākos citās valstīs sastādītos noteicējos vēdera pēdējos posmus, kas parasti ir atšķirīgā krāsā, (maldinoši) dēvē par asti, un vairumā gadījumu tieši no vēdera gala krāsas sāk noteikšanu). Tas nozīmē fotografēt no augšas, ja kamenei spārni ir izplesti, vai arī no augšas-sāniem, ja spārni sakļauti un aizsedz vēdera priekšdaļas krāsojumu. Vairāku sugu noteikšanai svarīga tieši robeža starp balto vēdera galu un tumšāko vēdera priekšdaļu (ir vai nav dzeltenīgu matiņu joslas un kādas formas), tāpēc jo vairāk, tuvāk un dažādos rakursos kamene fotografēta, jo lielāka iespēja noteikšanai. Jebkurā gadījumā, foto jābūt redzamam visam kamenes ķermenim no galvas līdz vēdera galam.
Liela attāluma un slikta apgaismojuma dēļ nav nosakāma vēdera gala krāsa un nav saskatāms pārējā ķermeņa krāsojums, līdz ar to sugu nav iespējams droši identificēt (visdrīzāk Bombus pratorum forma bez dzeltenās svītras uz vēdera, bet vēdera gala oranžā krāsa bija pietiekami pārliecinoši novērojama tikai lidojumā, nevis foto).
Foto: Anete Pošiva-Bunkovska
Kamenes suga nav droši nosakāma, jo nav pilnībā redzams vēdera krāsojums (varētu būt Bombus humilis vai Bombus pascuorum – drīzāk Bombus humilis, jo krūšu krāsa vairāk brūna, nekā oranža, un caur spārniem redzama tumšāka svītra uz vēdera, bet vajadzētu redzēt skaidrāk un apskatīt arī citas pazīmes, piemēram, matiņu krāsu spārnu pamatnē). Foto: Mārtiņš Kalniņš
Fotografēt no sāniem un iespējami labā tuvinājumā svarīgi, lai apskatītu aizmugurējās kājas – pirmkārt, saprast kamenes dzimumu (karalienēm un darba kamenēm ir gludi, spīdīgi putekšņmaciņi un gari matiņi kāju sānos putekšņu savākšanai), otrkārt, lai nošķirtu "īstās" kamenes no parazītkamenēm (Psythirus apakšģints), kurām nav putekšņmaciņu un kājas visā garumā klātas ar īsiem matiņiem (ja nav redzamas kājas, parazītkameņu apakšģints atšķiras arī ar tumšākiem spārniem, taču šīs pazīmes novērtēšana ļoti atkarīga no foto uzņemšanas leņķa un apgaismojuma).
Tāpat arī skats uz kājām ir svarīgs vairāku līdzīgu sugu pāru nodalīšanā, kuras visdrošāk atšķirt pēc aizmugurējās kājas matiņu krāsas. No sāniem vēlams redzēt arī krūšu apmatojumu, jo vairākām sugām svarīga ir matiņu krāsa pie spārniem vai krūšu sānos. Visbeidzot, skats no priekšas parāda galvas formu (dažas līdzīga krāsojuma sugas atšķiras pēc galvas garuma un formas, savukārt parazītkamenēm ir raksturīga "kantaina" galvas forma) un sejas matiņu krāsojumu, kas ir sevišķi svarīgs vairāku sugu tēviņu atšķiršanā. Ja fototehnika atļauj un kamene ir gatava pozēt, var mēģināt iegūt ļoti pietuvinātu galvas fotogrāfiju cerībā saskatīt mikropazīmes, bet līdz šim Dabasdatu arhīvā nav izdevies redzēt fotogrāfiju, kur tās būtu saskatāmas.
Bombus bohemicus tuvplāns – labi redzama parazītkamenēm raksturīgā, ar īsiem matiņiem klātā aizmugurējā kāja. Foto: Mārtiņš Kalniņš
Pavisam maz informācijas gan Latvijas, gan kaimiņvalstu publikācijās ir par kameņu ligzdošanu (igauņi par savām retajām sugām godīgi atzīst, ka neviens nav redzējis to ligzdas), tāpēc, ja redzat kameņu ligzdu, noteikti vajag to nofotografēt (kopā ar ligzdas iemītniekiem, protams), piezīmēs iekļaujot īsu informāciju par to, kādā biotopā/apkārtnē ligzda atrodas (piemēram, sausā mežmalā, dārzā, apbūves teritorijā u. tml.). Ligzdas vietu ir vērts nofotografēt arī no 3-5 m attāluma, attēlu papildinot ar norādi uz ligzdas atrašanās vietu. Kameņu ligzdas nosacīti var iedalīt divās grupās – virszemes ligzdas kūlā, sūnās, malkas grēdās, vecā akmens vatē, nereti arī ēkās un putnu būrīšos (augstu virs zemes) un līdzīgās vietās, un apakšzemes ligzdas kurmju un sīko grauzēju alās, vecos celmos u. tml. Virszemes ligzdas biežāk atrodas, pļaujot zāli vai pārkrāmējot kādas ilgi stāvējušas lietas, savukārt apakšzemes ligzdas biežāk ieraugāmas pēc ķīķa vai zīdītāju "apciemojumiem"”. Vēl kāds aspekts. Lai arī kamenes ir miermīlīgas – to ligzdu tuvumā var diezgan droši uzturēties –, tomēr, ja ligzda tiek sakustināta, kamenes izlido un uzbrūk (dzeļ) ļoti strauji, taču tikpat ātri arī nomierinās. No personīgās pieredzes var secināt, ka dzēliens ir tikpat sāpīgs kā medus bitei, taču sāpju ilgums mazāks un pietūkums izzūd ātrāk. Tomēr jāņem vērā, ka organisma reakcija uz kukaiņu dzēlieniem var būt ļoti atšķirīga ne vien starp dažādiem cilvēkiem, bet arī sezonas vai gadu gaitā!
Bombus lapidarius ligzda (turpat uzņemtu foto tuvplānos sugu iespējams noteikt pēc melnas krāsas matiņiem uz aizmugurējām kājām). Foto: Mārtiņš Kalniņš
Dabasdatu ziņojumi var būt nozīmīgs informācijas avots arī par kameņu izplatību, fenoloģiju un barošanās paradumiem, tāpēc noderīga informācija būs iegūstama no visiem novērojumiem ar fotogrāfijām. Kameņu novērojumu reģistrēšanai bez fotogrāfijas vai droši noteiktas sugas nav praktiskas nozīmes.
Fenoloģiski interesants novērojums – Bombus pascuorum 28. martā (igauņu noteicējā kā sugas izlidošanas laiks norādīts aprīļa vidus, tātad kamenes sastapšana liecina par agru pavasari vai atšķirībām to izlidošanas laikā starp Latviju un Igauniju). Foto: Anete Pošiva-Bunkovska
Kamēr vēl nav tapis Latvijas kameņu sugu noteicējs, kaut vai "melnajā variantā" (tiklīdz tāds būs, autori apsola dalīties ar visiem interesentiem), var iepazīties ar citu valstu resursiem:
Igaunijas kameņu noteicējs (apskatītas visas Latvijā sastopamās sugas, bet dažām ir tikai krāsu shēmas, bez apraksta);
Lielbritānijas kameņu noteicējs (gandrīz visas Latvijā sastopamās sugas, labi apraksti noteikšanai);
Lielbritānijas Nacionālā dabas muzeja resursi (detalizēti apraksti, noteikšanas atslēgas ar detalizētiem attēliem; gandrīz visas Latvijā sastopamās sugas);
Norvēģijas kamenes (liela daļa Latvijā sastopamo sugu; aprakstus var tulkot caur Google Translate);
Baltkrievijas kamenes (apraksti krieviski, lielākā daļa Latvijā sastopamo sugu).
Anete Pošiva-Bunkovska, Mārtiņš Kalniņš
2020-04-18