Mans pirmais un tagad novārtā pamestais hobijs, - savu e-pasta adreses lietotājvārdu "Foreļjanka" skaidro Jānis Jansons: "Foreļu makšķerēšanā ilgu laiku biju iekšā viss, bet nu jau gadus padsmit to daru ārkārtīgi reti." Šādu pārmaiņu iemesli ir vairāki, bet galvenais laikam gan būs Jansona aizraušanās ar putniem, pareizāk sakot, ar putnu fotogrāfiju digitālās tehnoloģijas laikmetā. Viņa otrā hobija apskaužamie rezultāti apskatāmi gan paša putnubilžu lapā, gan lapā putni.lv, kur Jansons ir daža laba retuma vienīgais fiksētājs, gan dabasdati.lv, kur Jansona kontā ir 13417 novērojumi, no tiem 12043 putnu novērojumi, un kur viņš ir līderis novērojumu skaita ziņā Saldus novadā (5181 novērojumi, no tiem 4993 putnu novērojumi). Jansons pats sevi sauc par putnu fotogrāfu amatieri ar profesionālu pieeju. Viņš Latvijā ir vienīgais, kam izdevies kvalitatīvi nobildēt paipalu, viņš ir spējis vienā gadā pirmais ieraudzīt veselas trīs Latvijai jaunas putnu sugas. Iesācējiem putnu pazīšanā Jānis Jansons ir gatavs pacietīgi skaidrot atšķiršanas pazīmes, piebilzdams: "Man jau liekas, ja cilvēki sāk interesēties par dabu, viņi paši kļūst labāki."
Jānis Jansons. Foto: Ginta Jansone
Kāpēc tagad vairs neesat aktīvs foreļu makšķernieks?
Tā lieta palika pārāk bezcerīga. Mēs, čaļi, cīnījāmies, pat paši pirkām un laidām upēs foreļu mazuļus, bet tad sākās mazo hesu ēra... Vēl jau turpinām mazuļu ielaišanu, bet tas ir kā bērt caurā maisā.
No makšķerniekiem forelisti ir vistuvāk dabai. Viena daļa veco copes biedru arī Dabasdatos apgrozās. Vēl viens apstāklis, kas samazināja manas foreļaktivitātes, bija putnu bildēšana – kad tā sākās, makšķerēšanai vairs nebija laika. Bet mērķi – noķert divkilogramīgu foreli – esmu izpildījis.
Tad jau arī Latvijas skaistāko putnu – zivju dzenīti – būsiet bieži redzējis.
Starp citu, cilvēks parastais, ieraudzījis zivju dzenīša foto, dažreiz brīnās: "Vai tāds putns vispār Latvijā dzīvo?" Zivju dzenītis tiešām ir skaists, ļoti fotogēnisks un ir arī pateicīgs fotomodelis – kad "izkož" viņa uzvedību un paradumus, nav grūti bildējams. Kurš tad vēl ar viņu var skaistumā sacensties? Tikai zaļā vārna un bišu dzenis. Lai gan skaistums ir gaumes lieta.
Tas gan. Manai draudzenei, piemēram, ļoti patīk vārnas. Kura kaislība jūsu dzīvē sākās ātrāk – makšķerēšana vai putni?
Reizē sākās. Mans tēvs bija kaislīgs makšķernieks, savukārt mamma ir…
Mamma jums ir slavena ornitologu aprindās – 2004. gadā Zigrīda Jansone, Cieceres internātpamatskolas dabas zinību skolotāja, tika ievēlēta par Latvijas Ornitoloģijas biedrības Goda biedri: par putniem nopietni interesējusies kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, aktīvi iesaistījusies meža mikroliegumu izveidē vismaz 20 mežniecībās un devusi nozīmīgu ieguldījumu Sātiņu dīķu lieguma un Zvārdes dabas parka izveidošanā, vadījusi LOB Saldus reģionālo grupu, bijusi Latvijas ligzdojošo putnu atlantu koordinatore Saldus rajonā un regulāri rakstījusi par dabu vietējā laikraksta Saldus Zeme dabas lapā Dzērveņstīga…
Uz Sātiņiem mamma joprojām brauc vismaz reizi sezonā. Dabas aizsardzība viņai bija dzīves mērķis, tāpēc arī daudz ir izdarīts, Kurzemē vai katrs otrais dabas liegums ir viņas taisīts.
Padomju laikos jau bija visatļautība attieksmē pret dabu, vietējie miliči varēja darīt visu ko, pillā braukt, šaut visu, kas ienāk prātā, pat gulbji tika šauti… To mana mamma nevarēja paciest. Putniem mamma nopietnāk pievērsās, kad Durbes pusē, kur ir manu vecvecāku mājas, atradām somzīlīšu ligzdas. Mamma sazinājās ar Ģenerāli – Juri Lipsbergu, sākās pētīšana, un mēs, puišeļi, gājām uz sacensībām, kurš vairāk ligzdu atradīs. Tur jau bija zinātniska pieeja – mātītes tika iekrāsotas, un tika noskaidrots, ka tikai mātītes baro bērnus, kamēr tēviņš jau būvē nākamo ligzdu un meklē nākamo pāri... Lipsbergs pirmais tajā laikā gredzenoja gulbjus ar kakla gredzeniem, tad mēs tos trenkājām pa dīķiem – Lipsbergs laivā, mēs gar malu bridām, cik varējām.
Tā pētīšana notika, kad man bija 8 līdz 12 gadi. Pusaudža gados beidzot dabūju pirmo bezinerces spoli, un tad arī sākās foreļcope līdz pat 40 gadu vecumam (tagad man ir 55 gadi) – foreles, alatas, laši, taimiņi.
Ķērāt visā Latvijā vai tikai Kurzemē?
Visur ķērām. Joprojām vismaz reizi gadā aizbraucam pie Armanda Rozes Alūksnes pusē, viņš foreles audzē. Paņemu veco copes čomu līdzi, viņš aiziet zivīs, es – putnos.
Mazie hesi taču nevarēja būt vienīgais iemesls, kas jūsu intereses noslieca par labu putniem?
Putniem mani vairāk pievērsa digitālā foto ēras sākums, kad parādījās pirmās digitālās spoguļkameras. Līdz tam mani fotoprocess pārāk neaizrāva, un krievu laikos jau arī normālas diapozitīvu filmiņas nevarēja dabūt. Digitālajā ērā viss kļuva daudz vienkāršāk – daudz nedomājot, nospied un, ja nepatīk, dzēs ārā! Putnu bildēšanā tas ir milzīgs pluss. Ja tu nopietni ej uz kādu retumu, vari bliezt, neskaitot kadrus.
Mazais ormanītis Zapornia parva. Foto: Jānis Jansons
Mans bildēšanas kompanjons visus padsmit gadus, kopš bildēju, ir Ainars Mankus. Mēs tai lietai piegājām ļoti nopietni. No Jāņa Ķuzes dabūjām zināt, ka ir uztaisāms peldošs slēpnis "gulbis", un nu mums katram tāds ir. Iebridām ar to slēpni vispirms Sātiņu dīķos. Ja tev ir slēpnis "gulbis", tu tur smukā dienā vari sabildēt visas pīles!
Slēpnis "Gulbis". Foto: Ainars Mankus
Kā pīles uz "gulbi" reaģē?
Neliekas ne zinis. Viņām tas ir gulbis. Nu, ja tu pavisam tuvu piebrauc, tad vairās, bet ar teleobjektīvu jau portretu pa visu ekrānu var dabūt arī, pavisam klāt nepiebraucot.
Tundras sējas zosis Anser fabalis rossicus. Foto: Jānis Jansons (no "Gulbja")
Kur tādā "gulbī" ir fotogrāfs? Ūdenī?
Ķuzem bija hidrotērps un balts maiss ar iespraustu slotaskātu. Viņš tajā hidrotērpā peldēja un drausmīgi nosala. Mums ir makšķernieku brienambikses, putuplasta gabalā ir caurums, tajā tu iekāp, cik vien dziļi vari, un pāri uzliec gulbim līdzīgu veidojumu.
Kā uz to reaģē citi gulbji?
Brūk virsū! Pirmajā reizē pamatīgi pārbijos – biju dīķī, un paugurnieks nāca virsū. Es jau sarāvos un domāju – bliezīs. Bet dažus metrus no manis tas gulbis sabremzēja, sapratis, ka neko nevar izdarīt tādam gulbim, kas ir sešreiz lielāks par viņu. Vispār gulbju tēviņš dīķī ir terorists, pīlēni, zoslēni, ūdensvistiņu cāļi viņam ir barības konkurenti, un viņš tos visus tramda un mušī nost. Bet, tā kā mūsu "gulbis" nepārvietojas agresīvi, pīles un citi ūdensputni nemūk un ir sabildējami. Tā ir melnkakla dūkuris smuki uzbildēts, lielgalvis, kad tie tikko parādījās… Aiz Bauskas ir Beibežu ūdenskrātuve, kuru Agris Celmiņš sauc par Situnmūc ūdenskrātuvi (no krievu bei begi). Kad tur parādījās lielgalvis, mēs ar Ainaru uz turieni aiztesāmies. Tur mūs sagaidīja viens ziemeļu gulbis, kurš izrādīja sašutumu par diviem tādiem "paugurniekiem" – ziemeļu gulbji mēdz tiem mesties virsū, un ziemeļu gulbji agresijas ziņā ir sliktāki par paugurniekiem, jo ir neatlaidīgāki, nāk un nāk virsū. Manam "gulbim" tas ziemeļnieks pat ieblieza ar spārnu pa galvu, dzirdēju tikai būkšķi. Tāda jezga, protams, darīja tramīgu lielgalvi. Beidzās viss ar to, ka es izlīdu no sava "gulbja" līdz pusei ārā, gāju tam ziemeļu gulbim virsū, triecu viņu pret ūdeni, un tad viņš beidzot saprata, ka kaut kas nav riktīgi, pameta mūs, un mēs beidzot lielgalvi sabildējām.
Vārdu sakot, tikpat nopietni kā savulaik zivju ķeršanai piegāju arī putnu bildēšanai. Esmu taisījis visādus slēpņus. Pirmo maskēšanās tērpu pats sašuvu no raiba auduma. Darba vietā meta ārā mākslīgos augus, es tos visus savācu un nošuvu gar tērpu (starp citu, Dabasdatu profilbildē esmu nobildēts tajā vecajā tērpā). Vienā piedurknē iebāzts objektīvs, to tērpu kā maisu uzvelku sev virsū, atsevišķi cepure – sejas maska. Pēc tam parādījās tā sauktie jetiji, ko arī tagad var nopirkt – tāds kā vilnas kumšķis zaļi brūni dzeltenos toņos. Kad tāds ir, citu nemaz nevajag.
No kā putni baidās un no kā nebaidās?
Man liekas, ka ļoti daudzi putni baidās no cilvēka sejas. Esam Mērsragā bildēdami gulējuši uz sēres un pēkšņi pamanījuši, ka tieši priekšā pāris metrus no mums jūras zīriņš perē. Tā kā mēs bijām līduši rāpus, zīriņš mūs varbūt uzskatīja par roņiem, katrā ziņā uz mums viņš nereaģēja, kamēr, kad nāca sarkanā klija, panikā metās augšup tai virsū, tad atgriezās ligzdā, apčubināja olas – es viņam skaitījos nekaitīgs... Ja tu kaut kur nekustīgi nosēdies, tad būtībā vari sagaidīt jebko. Ar veco tērpu man reiz bija viens kuriozs. Bijām ar draugiem vienkārši tāpat aizbraukuši uz Irbes upi pacopēt un patusēt. Es uzvilku veco tērpu un devos mežā kādus putnus pabildēt. Gāju gar Irbi, brīžam kaut ko sastindzis vēroju. Irbē mūžīgi ir liela laivu satiksme. Jā, skatos, nāk viena laiva, bet meitene ir sastrīdējusies ar čali un, mugursomu plecos, dusmīga iet gar krastu, kamēr čalis laivā šai sauc: "Beidz, piedod, nāc atpakaļ!" Meitene jau pāris metrus no manis. Domāju, ja tagad teikšu viņai labdien, viņa vēl sabīsies, lēks laivā un varbūt pat kāju salauzīs... Tad nu tikai sastindzis ar acīm viņu pavadīju, viņa nogāja man garām metra attālumā, nepievērsusi nekādu uzmanību.
Tad jau ar tādu tērpu var ne tikai putnus, bet arī meitenes bildēt.
Pilnīgi noteikti. Sātiņos man ar veco tērpu bija tāds kuriozs: eju pa dambi un redzu – pretī zvirbuļvanags lido. Ir jau tik tuvu, ka es viņu nevaru lidojumā nobildēt. Apstājos, sastingstu. Man no tērpa rēgojas ārā monopods kameras atbalstam. Tas zvirbuļvanags nosēžas uz mana monopoda un skatās, kur ko varētu pamedīt! No manas sejas viņš ir pusmetra attālumā... Vītiņu pļavās man bija pārvietojams slēpnis – koka rāmis, tam piesietas niedres, vienā galā caurums. Palien apakšā, nogulies, fotoaparāts nomaskēts ar jetijveidīgo, putni uz tāda slēpņa droši sēžas. Jā, visvairāk putni un citi dzīvnieki acīmredzot baidās no cilvēka sejas, no acīm. Ja tu uz viņu paskaties, viņš to uztver kā draudu. Protams, arī straujas kustības putniem nepatīk.
Kā putni reaģē, ja fotogrāfs ir tuvu ligzdai?
Tagad bildēt ligzdas tuvumā skaitās neētiski. Savā laikā putnu bildētājiem nebija citas izejas, slavenais Viesturs Klimpiņš ļoti daudz ir bildējis pie ligzdām. Tagad drīzāk saprāta robežās var izmantot provocēšanu ar putnu balsīm, bet patiešām nedrīkst pārspīlēt.
Kāpēc jūs nestudējāt bioloģiju?
Pirms armijas stājos "mežos", bet netiku. Tajā laikā visus puišus, kas neiestājās augstskolā, rāva armijā. Uzzinājis, ka no Rīgas 3. tehniskās skolas kinomehāniķu kursa neņem armijā, fiksi iestājos tur un vēl gadu nobumbulēju, tad pavasarī tiku parauts. Bet par kinomehāniķi neesmu strādājis nevienu dienu. Pēdējos sešus gadus strādāju norvēģiem piederošā uzņēmumā, ražojam kuģu durvis, es tās pakoju.
Vistilbe Lymnocryptes minimus. Foto: Jānis Jansons
Kā iemācījāties pazīt putnus?
Ja cilvēku tas patiešām interesē, tad pāris gados var iemācīties ļoti daudz.
Jūsu atradumi liecina, ka bijāt iemācījies pazīt arī tādas sugas, kuras Latvijā ieraudzījāt pirmais.
Kaspars Funts teica, ka es esot velnam dvēseli pārdevis, kad viena gada laikā man izdevās konstatēt trīs Latvijai jaunas sugas! Tas bija 2012. gadā un sākās ar kluso ķauķi Iduna caligata. Igaunijā klusais ķauķis bija konstatēts jau labu laiku pirms tam. Armands Roze dzīvo apmēram 40 kilometru attālumā no tās vietas, kur tas Igaunijā konstatēts. Es, to zinot, dienas četras bradāju pa visiem pierobežas laukiem, un tumbiņā man nepārtraukti skanēja klusā ķauķa balss cerībā, ka īstais ķauķis atsauksies. Tā dziesmiņa man iesēdās galvā (muzikālā dzirde man ir, droši vien no tēva, mūzikas skolotāja, iedzimusi), bet pašu kluso ķauķi tā arī neatradu. Tad 2012. gada jūnija sākumā Ciemupē parādījās lielā stērste. Mums ar Ainaru to, protams, vajadzēja sabildēt. Aizbraucām – lielās stērstes nav. Pēkšņi sadzirdēju dziesmiņu… Sapratu, ka es to dziesmiņu zinu un ka tā nav no parastajām sugām. Tad man pieleca: klusais ķauķis! Tur dziedāja divi tēviņi, mēs uz cūceni atradām ligzdu, vēlāk Edmunds Račinskis atrada otru. Domāju, ka Latgales plašumos klusie ķauķi bija jau sen, tikai tos neviens nebija atradis.
Otra Latvijai jaunā suga, ko atradu 2012. gadā, bija ceru ormanītis Zapornia (Porzana) pusilla. Man jau sen bija nojausma, ka Latvijā tam jābūt, jo ceru ormanītis, tāpat kā gārņi, ir liels ceļotājs, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā tas jau bija novērots, Ukrainā un Baltkrievijā jau iesniedzas ceru ormanīša izplatības areāls. Es atkal ar tumbiņu kaklā, spēlēdams ormanīšu balsis, staigāju gar Zvārdes bebrainēm, kuru tur ir vairāk par simtu. "Raļļus" citādāk, nekā ar provocēšanu, normāli nobildēt nemaz nevar, gaidīt, kad viņi tāpat vien parādīsies, ir velti, jo viņi rosās pa augāju. Varbūt tieši tāpēc "raļļi" ir mani mīļākie bildēšanas objekti.
Kad mēs bijām ceru ormanīti atraduši, "svētceļnieki" uz Zvārdi brauca bariem. Daži ornitologi uz tādiem ir dusmīgi, uzskata, ka katram pašam jāatrod savas sugas, bet es tur nesaskatu problēmu.
Trešā jaunā suga bija pilnīga cūcene. Aizbraucām ar Ainaru uz savu parasto maršrutu – Liepājas moli, Golodova dambis, Zirgu sala… Pie Dienvidu mola bildēju trulīšu kautiņus. Man fotoaparātam noklājās slēdzis – it kā darbojās, bet kadram priekšā lamela karājas. Nu, bet Ainaram fotoaparāts kārtībā, braucām uz Vītiņu pļavām. Ieraudzīju, ka gar Liepājas ezera krastu lido tārtiņš. Mana pirmā doma bija – dzeltenais tārtiņš droši vien. Uzšāvu vienu sēriju pa viņu, divas trešdaļas kadra taču redzamas. Mājās sāku pētīt – tārtiņam tumšas paduses… Aizsūtīju Mārim Jaunzemim. Viņš man raksta atpakaļ: "Tu, Jāni, atkal esi sataisījis ziepes," – viens pats redzējis un viens pats sabildējis tundras tārtiņu Pluvialis fulva…
Savu ceturto jauno sugu ieraudzīju nākamajā, 2013. gadā, kopā ar Kārli Milleru, kuram ir lapa www.latvijasputni.lv. Ar Ainaru aizbraucām uz Kolku, Kārlis bija izlicis tīklu gar grāvīti pie Ūšu pļavām, gedzenoja noķertos. Stāvējām, runājām, te tīklā atkal iekrita viens putniņš. Kārlis man: "Ej, izvelc!" Atbildēju, ka es ar šitiem neņemos. Kārlis: "Ej, ej, izvelc kārtējo sarkanrīklīti." Aizgāju, ieraudzīju to putnu… un sapratu, ka nezinu, kas tas par putnu, lai gan tajā laikā putnus jau pazinu ļoti labi. Saucu Kārlim: "Vai tas nav "fuskāts"?" (tumšais ķauķītis Phylloscopus fuscatus). Kārlis nesas klāt, acis kā bultas – izrādījās Švarca ķauķītis Phylloscopus schwarzi! Sabildējām to rokās, tad no veca tīkla uztaisījām voljeriņu, jo mums ar Ainaru nepatīk "roku bildes". Sākam ķauķīti bildēt, šis lēkā, te paskatās uz augšu un - špudūkš! – aizlido... Izrādās, mūsu voljera augšpusē bija ieraudzījis caurumu. Vēl mirkli pagrozījās bērza zarā un prom bija. Mana piektā jaunā suga bija Hjūma ķauķītis Phyllocsopus humei Liepājā, arī 2013. gadā. Gāju kādu gabaliņu aiz Ainara, starp mums izlidoja zeltgalvīši, un es pamanīju, ka viens tajā kompānijā nav zeltgalvītis! Bļāvu Ainaram: "Vai nu "inornāts" vai "hjūms"!" Zvanījām Kārlim Milleram, tas, droši vien pārkāpjot satiksmes noteikumus, pēc piecām minūtēm bija klāt no Liepājas, un sabildējām jauno sugu.
Lapā putni.lv ir daudzas jūsu fotogrāfijas, dažam retumam – tikai jūsu foto.
Mēs ar Ainaru sapazināmies ar Agri Celmiņu. Agris ir unikāls cilvēks, viņš jau padsmit gadus nedzīvo Latvijā, bet joprojām veido to lapu. Uzskatu, ka Latvijai putni.lv ir topa lapa, vari tajā ieiet kā Collins noteicējā un skatīties novērojumu vēsturi. Mums ar Ainaru bija tāds uzstādījums: kā tad tā – ir tik kolosāla lapa, bet tajā nav Latvijā bildētu putnu! Tad mēs sākām ļoti spiest uz to. Pat visparastākās sugas bildējām. Tagad Igors Deņisovs mūs jau ir diezgan krietni apdzinis, viņam tur ir pāri tūkstotim bilžu, Ainaram pie tūkstoša, man pāri astoņiem simtiem. Mums tā bija gan misijas apziņa, gan reklāma – tagad, ja kādam dabas parka stendam vajag bildes, pārsvarā meklē mūs ar Ainaru. Protams, maizi pelnīt ar to nevar, bet hobijiem jau naudas nekad nav žēl.
Kad sākāt sūtīt bildes Dabasdatos?
Mani 2008. gadā aicināja viens no Andriem, vai nu Dekants vai Klepers. Teica: tev, Jāni, ir foršas bildes, nāc, liec Dabasdatos iekšā, lai arī citi redz. Tā tas aizgāja. Dabasdati.lv arī, manuprāt, ir unikāls projekts. Putni.lv ir profesionālākas ievirzes, bet Dabasdati ir vienkāršajam cilvēkam: nobildē, ieliec, un, ja rodas interese, dari to regulārāk.
Sākums, protams, var būt visāds. Piemēram, tagad populāras ir vebkameras. Cilvēks parastais sāk tās vērot, un tad personificē vērojamos objektus, viņam tas zivjērglis kamerā jau ir gandrīz vai draugs, ģimenes loceklis. Pēkšņi viņš kamerā ierauga, ka atlido vistu vanags un apēd zivjērgļa cāli. Vērotājs dusmīgs: vistu vanags maita, nogalināt viņu! Tikai pamazām rodas izpratne, ka tā ir daba, ka vistu vanagi arī grib ēst un, ja zivjērglis nevar savu cāli nosargāt, tad pats vainīgs. Es vispār uzskatu, ka vistu vanagi, atskaitot Rīgas populāciju, ir stipri apdraudētāki par zivjērgli.
Kas vistu vanagus apdraud?
Tas, ka visu cērt nost. Es piedalījos Latvijas Dabas fonda projektā, piecus gadus meklējām mazo ērgļu ligzdas, esam atraduši piecsimt ligdas un uztaisījuši mikroliegumus, tātad drusku vēl paliks meži Latvijā. Mazais ērglis vēl adaptēsies, tas ir sācis būvēt ligzdas visādās štrunta vietās, mazās eglītēs, mazos pudurīšos, bet vistu vanags tāds nav, tam vajag lielus meža masīvus, vecus mežus. Es jau smejos, ka Rīgas vistu vanags nav Accipiter gentilis, tas ir Accipiter gentilis domesticus. Tas varbūt viņu glābs, bet ārpus Rīgas tādi pilsētas vistu vanagi neparādās.
Vai Latvijā interese par putniem aug?
Jā, to jau var redzēt tajos pašos Dabasdatos, tur ziņotāju par putniem ir simtos. Protams, neesam Somija vai Zviedrija, kur putnu vērotāji skaitāmi tūkstošos, bet kaut kas tomēr ir.
Kuras ir potenciāli visdrošāk sagaidāmās jaunās sugas Latvijai?
Piemēram, tatantilbīte Calidris subruficollis, tā novērota Igaunijā Korvas pļavās 16 kilometrus no Latvijas robežas. Lielacis jeb akmeņkuitala Burhinus oedicnemus varētu būt. Ļoti reāls ir garkāju klijāns Buteo rufinus, Lietuvā jau ir ap desmit novērojumu, rudais grānis Ardea purpurea, vēl vairākas citas sugas, olīvzaļā čipste Anthus hodgsoni galu galā! Nupat taču mums bija Latvijai unikāls novērojums, garknābja šņibītis Calidris tenuirostris, tas manā vecajā "Kolinsā" nav vispār, novērots tikai dažreiz Eiropā. Paldies Dievam, ka jaunais Smislovs Dabasdatos iesūtītajā fotogrāfijā bija kārtīgi iedziļinājies!
Savs sugu saraksts jums ir?
Gada beigās paskaitu. Trīssimtnieku klubiņā neesmu, man nav dažu parastu sugu, kuras ir faktiski neiespējami nobildēt, tāpēc tās man nav interesantas, piemēram, jūras sugas.
Jums ir izdevies nofotografēt arī tādu īpaši grūti bildējamu putnu kā paipala.
Jā, Užavas laukos, provocētu ar balss ierakstu, lai gan arī tā paipalas parasti nenāk ārā no zāles. Izplūcu no lauka malas veselu labības rindu trīs metru garumā, vienā galā noliku tumbiņu, kurā spēlē paipalas balss, otrā nogūlos pats. Fokusējos uz tālo galu, te ar sesto prātu sajutu, ka blakus kaut kas nokustas. Nozūmēju – jā, metra attālumā no manis stāv paipala un skatās uz mani! Drīz vien viņa iegāja atpakaļ labībā un vairs nerādījās.
Paipala Coturnix coturnix. Foto: Jānis Jansons
Teicāt, ka tagad gandrīz visu jūsu brīvo laiku paņem māju atjaunošana.
Bet putni ir visur! Jā, Gaviezē mums ir tāds "pensijas projekts", pamazām atjaunojam lauku mājas. Kredītus negribu ņemt, jo pirms šā darba esmu strādājis bankā, tāpēc zinu, kas ir kredīti. Tātad vairāk jādara pašam. Būvēju kaut ko ārā, te sarkanā klija nolido. Es fiksi ieskrienu mājā, paķeru aparātu, izskrienu sētā un bildēju. Vai arī vienkārši labi nobildēju pie barotavas mājas zvirbuli un lielo zīlīti, aizsūtu Agrim Celmiņam un saņemu atbildi: "Lieliski! Taisni bija laiks nomainīt šīm sugām titulbildi!"
Egīls Zirnis
2022-01-12
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.