Aktīvie lietotāji: 531 Šodien ievadītie novērojumi: 251 Kopējais novērojumu skaits: 2316451
Tu neesi reģistrējies
language choice: lv language choice: en language choice: ru language choice: lt
Rakstu arhīvs
2026 | 2025 | 2024 | 2023 | 2022 | 2021 | 2020 | 2019 | 2018 | 2017 | 2016 | 2015 | 2014 | 2013 | 2012 | 2011 |
Blaktīm pa pēdām
Pievienots 2019-05-14 10:28:11

Portāls Dabasdati.lv nenoliedzami ir viens no pēdējās desmitgades veiksmīgākajiem dabas pētniecības projektiem Latvijā (pat neskatoties uz lielākiem un mazākiem trūkumiem, bet nu... neviens jau mēs neesam ideāls!), kas kalpo kā lieliska platforma kur pētniekiem, dabas aizsardzības speciālistiem u.c. nozares vadošajiem prātiem beidzot ir tā lieliskā iespēja satikties ar aktīvajiem dabas vērotājiem un citiem entuziastiem. Tieši šī, lielākoties sekmīgā, sadarbība ir ļāvusi visnotaļ veiksmīgi realizēties dažādām kustībām un akcijām, kuru rezultātā līdz šim ir jau iegūts neatsverams datu kopums, ko citādi varbūt nemaz nebūtu bijis iespējams iegūt, jo nav noslēpums - daudzās bioloģijas nozarēs pētnieku skaits ir ierobežots un laiks arī ir tik viņš ir. Šādā vispārēja cilvēkresursu trūkuma situācijā, katra pat pati mazākā palīdzība no malas var būt ļoti noderīga. Pēdējo dažu gadu pieredze tiešām ir pierādījusi, ka mums ir daudz entuziasma pilnu cilvēku, kas labprāt aktīvi palīdz pētniekiem viņu pētījumos, ja vien ir konkrētas norādes kā to vislabāk ir izdarīt.

Kā varbūt daži būs pamanījuši, tad šogad portālā Dabasdati.lv ir jūtami palielinājies blakšu novērojumu daudzums, kam par iemeslu ir pirms gandrīz diviem gadiem uzsāktais darbs pie Latvijas blakšu faunas izpētes. Šo pētījumu galvenais mērķis ir sastādīt Latvijā sastopamo blakšu sugu katalogu. Varētu rasties jautājums: "Kāpēc tas ir vajadzīgs?". Godīgi sakot, atbildi uz šo jautājumu ir grūti sniegt, jo, skatoties plašākā mērogā, blakšu faunas izpēte visticamāk ne tuvu nebūtu ierindojama TOP prioritāro pētniecības tēmu augšgalā, jo kā zināms ir vairāki citi svarīgi jautājumi entomoloģijas (un ne tikai) nozarē, ko būtu Latvijā jāpēta - piemēram, pesticīdu ietekme uz apputeksnētājiem un vispār situācija ar apputeksnētājiem, piemēram, dažādiem bišveidīgajiem plēvspārņiem Latvijā (ļoti aktuāls jautājums, kas Latvijā nav ticis pētīts), pētījumi par īpaši aizsargājamajām sugām un to dzīvotnēm (par daudzām sugām mēs joprojām daudz ko nezinām - cik daudz un kur tās ir Latvijā sastopamas?), mežos dzīvojošo saproksilofāgo sugu stāvoklis Latvijā (tas noteikti neuzlabojas, bet nav konkrētu skaitļu, kas varētu novērtēt, piemēram, mežsaimniecības ietekmes mērogus uz šādām sugām) u.c. Uz šādu nopietnu neatbildētu jautājumu fona blakšu faunas pētniecība tik tiešām šķiet nenozīmīgs solis sāņus. Tad kāpēc? Ja tomēr kādu atbildi ir jāatrod, tad laikam jau vienkārši tāpēc, ka tas man pašam ir vienmēr licies interesanti - apkopot jau zināmo un mēģināt atklāt kaut ko jaunu! Kukaiņu pētnieki arī lielākoties tomēr specializējas kādā noteiktā grupā (jo visus kukaiņus vienlaicīgi pētīt nav iespējams - to ir vienkārši pārāk daudz!), jo tikai tā var cerēt mēģināt atstāt entomoloģijas nozarē kaut kādu paliekošu nospiedumu aiz sevis. Jā, droši vien arī tas ir iemesls - nedaudz savtīga vēlme, lai varbūt nākotnē (pēc nāves vai kā savādāk) mani atcerētos vismaz pēc kādiem atsevišķiem paliekošiem darbiem un publikācijām (piemēram, kā Latvijas blakšu kataloga sastādītāju), jo nu līdz šim esmu nekonkrēti mētājies no vienas grupas pie citas (g.k. vaboles, bet arī tauriņi u.c.), bet nevienā nevaru sevi uzskatīt par speciālistu. Tad nu tagad beidzot mans galvenais interešu objekts ir izkristalizējies un ir apņemšanās kādus turpmākos x gadus veltīt blakšu izpētei un cerams beidzot atstāt kaut nelielu, bet nospiedumu Latvijas entomoloģijas izpētes vēsturē.

Ja īsumā vēl nedaudz par vēsturi, tad blakšu izpētes līmenis Latvijā līdz šim būtu vērtējams kā vidējs (skalā, kur "slikts" būtu, ja praktiski nekādi pētījumi nav veikti vispār, bet "labs" - vismaz viens vai vairāki ļoti aktīvi pētnieki ilgākā laika periodā), jo vēsturiski tomēr ir bijuši vairāki pētnieki, kas pat ja īslaicīgi, bet tomēr ir devuši zināmu ieguldījumu blakšu faunas izpētē. Pirmās blakšu sugas attiecībā uz Latvijas teritoriju ir minētas jau 1778. gadā, kad Jakobs Benjamins Fišers publicēja savu slaveno Vidzemes dabas aprakstu "Versuch einer Naturgeschichte von Livland", kurā ir minētas 15 blakšu sugas. Taču šos droši vien varētu dēvēt par vienkārši gadījuma rakstura novērojumiem nevis kādu mērķtiecīgu blakšu faunas izpēti. Tāpēc daudz nozīmīgāks ir baltvācu zoologa Gustava Flora (1829-1883) vārds. Tieši viņš būtu uzskatāms par blakšu faunas pētījumu pamatlicēju Latvijas un Igaunijas teritorijā. Gustavs Flors 1860. un 1861. gadā publicējis vērienīgu un apjomīgu darbu divos sējumos "Die Rhynchoten Livlands", kur Latvijas teritorijai minētas ap 310 blakšu sugas. Šajā darbā ir arī aprakstītas pat vairākas jaunas sugas zinātnei no kurām 7 arī līdz mūsdienām ir saglabājušas sugas statusu - kas tikai apliecina G.Flora pētījumu pamatīgumu un kvalitāti. Turpmāk diezgan ilgu laiku blakšu pētniecībā valdīja klusums - līdz  1950to gadu sākumam, kad blakšu pētniecībai uz vairākiem gadiem pievērsās Zandis Spuris. Viņš savas dzīves laikā ir publicējis vairākus faunistiskus rakstus par blaktīm (kopumā ir 6 šādi raksti - 1950., 1951., 1952., 1953., 1962. un 1996. gadā), kuros kopumā publicēta informācija par 209 sugām no kurām 47 sugas Latvijai minētas pirmo reizi. Noteikti jāizceļ 1957. gadā izdotā, nelielā grāmatiņa "Vietējās blakšu sugas" kuras autors bija Z.Spuris un kas ir vienīgais šāda veida izdotais tematiski populārzinātnisks izdevums veltīts blaktīm. 1970to gadu vidū ieguldījumu blakšu izpētē devusi arī Rūta Varzinska, kas publicējusi kopumā 8 rakstus - g.k. par mīkstblaktīm (Miridae), tajā skaitā pētot arī to ekoloģiju un bioloģiju dažādas lauksaimniecības zemēs. 21. gadsimtā blakšu izpētē savukārt nedaudz ir iesaistījies arī Voldemārs Spuņģi - publicējot 3 rakstus par blaktīm. No tiem būtiskākais ir 2008. gadā publicētais Latvijas zemesblakšu (Lygaeidae) katalogs - pirmā un pagaidām vienīgā šāda veida faunistiski apkopojoša publikācija par kādu no blakšu dzimtām. Tāpat atsevišķas ziņas par blakšu sugām ir atrodamas citās V.Spuņģa publikācijās, kas bijušas veltītas kādu teritoriju vai biotopu izpētei. Kopumā visos šajos dažādu autoru rakstos ir publicēta informācija par 390 sugu sastopamību Latvijas teritorijā. Šobrīd pēc daļējas citu avotu (g.k. dažādas kolekcijas muzejos, institūtos u.c., ziņojumi te portālā Dabasdati.lv u.c. nepublicēta informācija) apkopošanas varu pačukstēt, ka Latvijā konstatēto sugu skaits jau tuvojas 460! Tiesa joprojām daļa (aptuveni 60) no kopējā sugu skaita ir tādas, kas joprojām ir minētas tikai Gustava Flora 1860. gada darbā - tātad Latvijā nav konstatētas vairāk kā 150 gadus un to klātbūtne Latvijas teritorijā būtu jāapstiprina.


Dažas no Mareka Ieviņa un Valdas Ērmanes 
jaunatklātajām sugām, kas ziņotas Dabasdati.lv

Ja runā par šīm jaunajām sugām, kuras nekādos iepriekšējos rakstos nav publicētas, tad noteikti jāizceļ Dabasdati.lv aktīvistu - īpaši Mareka Ieviņa un Valdas Ērmanes - ieguldījums, jo viņiem abiem katram "kontā" jau ir atrastas vairākas sugas par kuru sastopamību Latvijā iepriekš nekāda informācija nav bijusi atrodama. Dažas no tādām sugām man gan patīk dēvēt par "provizoriski jaunām sugām Latvijā", jo kamēr nav veikta 100% visu visu dažādo informācijas resursu apkopošana (ja tas, protams, maz ir iespējams), tad nekad jau nevar būt drošība, ka patiesībā kāds cits jau tādu vai citu sugu nav tomēr atradis ātrāk un vienkārši tā informācija glabājas kaut kur nepublicēta. Protams, tas varbūt tāda nedaudz filozofisks temats - kurš tad skaitās sugas pirmatklājējs Latvijā: tas kurš pirmais dara šo faktu zināmu vai tas, kurš fiziski ir veicis pirmo atradumu pat ja varbūt neapzinās, ka esošais objekts ir jauna suga Latvijai? Nedaudz var vilkt paralēles ar putnu vērošanu, kur 2011. gadā Edgars Laucis Ozolaines dīķos novēroja jaunu sugu Latvijai - Daurijas bezdelīgu! Pāris gadus vēlāk gan no vēsturiskiem arhīviem tika izcelts arī agrāks novērojums no 19. gadsimta un līdz ar to šis "jaunatklājēja" gods Edgaram it kā pazūd, jo turpmāk visi, kas pētīs Daurijas bezdelīgas novērojumus Latvijā redzēs, ka viņam pieder tikai otrais novērojums. Blaktīm līdzīgas situācijas jau arī ir bijušas un gan jau būs vēl ne viena vien, bet no tā laikam būs grūti izvairīties. Bet pat ja neņem šo faktu vērā, tad Dabasdati.lv tāpat ir ziņotas vairākas sugas, kuras, manuprāt, ir droši jaunas sugas Latvijas faunai, jo, piemēram, ir no to sugu grupas, kuru izplatības areāli virzās tālāk uz ziemeļiem un Latvijā līdz ar to pie mums ir parādījušās nesenā pagātnē (piemēram, V.Ērmanes atrastā ornamentblakts Gonocerus acuteangulatus) vai arī ir visumā mūsu reģionā retas un ļoti lokālas sugas un līdz ar to ir salīdzinoši maza iespēja, ka kāds cits šīs sugas būs iepriekš atradis (piemēram, M.Ieviņa konstatētās sugas - mīkstblakts Calocoris alpestris un ūdensmērītājs Gerris sphagnetorum). Vismaz viena jauna suga kontā ir arī citiem Dabasdati.lv lietotājiem - vairogblakts Pinthaeus sanguinipes pirmo reizi tika atpazīta Aināra Valdovska novērojumā, kaut gan pēc tam izrādījās, ka tajā pašā gadā iepriekš šo sugu, tad vēl neatpazītu, bija ziņojusi Mārīte Ramša. Interesanti gan, ka šī suga kopš tā laika ir novērota vēl vairākas reizes - tātad ir kļuvusi par pastāvīgu Latvijas faunas elementu. Ja pieņem, ka Latvijā potenciāli satopamo blakšu sugu skaits visticamāk ir robežās starp 510 (domāju, ka tas ir absolūts minimums) un 550, tad darba lauks vēl ir gana plašs un kas ir pats būtiskākais - līdzšinējā pieredze rāda, ka jaunu sugu atklāt var palaimēties gandrīz jebkuram kurš dodas dabā un pievērš uzmanību kukaiņiem! Par retu sugu atradumiem nemaz nerunājot, jo daudzas sugas, ko mēs pašlaik uzskatām par retām (teiksim ar mazāk par 10 zināmiem novērojumiem) visticamāk nemaz tik retas nav. Protams, jāpiezīmē gan, ka ir sugu virkne (tajā skaitā potenciāli jaunas sugas), kuras pēc Dabasdatu novērojumiem jeb tikai pēc foto nebūs iespējams droši atpazīt, jo to noteikšanai jāizmanto kādas ļoti smalkas pazīmes (vai pat jāpēta tēviņu ģenitāliju forma), lai nonāktu pie pārliecinoša slēdziena. Taču aptuveni kādos 70% gadījumu sugu parasti tomēr var noteikt arī pēc foto.


Vairogblakts Pinthaeus sanguinipes pirmie divi ziņojumi Dabasdati.lv

Retumu atrašana, protams, ir tikai viena no motivācijām, kas pētniekus un entuziastus "dzen uz priekšu". Biežāk jau tomēr gadās, ka dienas guvumā (foto vai kā savādāk) neviens retums netrāpās un izdodas tikai novērot tikai parastākas sugas. Taču, te gribētos atzīmēt ka arī biežāk sastopamo sugu atradumiem ir visai liela vērtība, jo... pat ja tādu populāru grupu kā tauriņu sugu kartēs ir daudz baltu plankumu, tad par blaktīm varam nemaz daudz nerunāt. Tur lielākoties karte ir viens liels balts plankums. Tāpēc patiesībā jebkurš novērojums ir vērtība un tas arī nozīmē, ka principā jebkurš var iesaistīties un palīdzēt blakšu pētniecībā - kaut vai fotogrāfējot pašas parastākā sugas. Te tad beidzot nonākam arī līdz šī raksta galvenajam mērķim - atsevišķi izvēlētu sugu aprakstiem, ko tīri teorētiski varētu būt iespēja atrast un ieraudzīt ik vienam! Šajā sarakstā kopumā būs sugas ar nedaudz mainīgu grūtības pakāpi jeb būs sugas, ko visticamāk redzējis būs katrs un kuru atrašana nesagādātu nekādas problēmas, bet būs arī tādas sugas, kuru sekmīga atrašana arī būtībā ir vienkārša, taču tomēr saistīta ar kādiem nelieliem knifiņiem.  Tad nu īsumā!

Sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus)


Sāksim ar sugu, kas līdz šim ir pārliecinoši pirmajā vietā ar visvairāk ziņotajiem novērojumiem - sakranblakts (Pyrrhocoris apterus). Nenoliedzami viena no visvieglāk atpazīstamajām blakšu sugām, jo to košais krāsojums kombinācijā ar faktu, ka tās ir visbiežāk sastopamas tieši apdzīvotās vietās vai to tuvumā un nereti lielā skaitā, dara tās ļoti uzkrītošas. Visai bieži pat nākas saņemt jautājumus vai šie krāsainie kukaiņi nav kaut kas kaitīgs? Uzreiz jānomierina, ka sakranblaktis ir visai miermīlīgi kukaiņi, kas visbiežāk ir sastopamas uz lapkoku (pārsvarā - liepu) stumbriem to pamatnē, kur g.k. pārtiek no šo koku sēklu sulas. Līdz ar to - pašam kokam praktiski nekāds kaitējums netiek nodarīts, jo, protams, ka biezo koka mizu šie kukaiņi nespēj bojāt. Sēklas gan nav vienīgais pārtikas avots un sarkanblaktis mēdz sūkt arī cita veida augu sulu (piemēram, no jaunajām atvasēm) vai pat reizēm izsūkt kādu beigtu kukaini, kas trāpījies pa ceļam. Interesanti, ka vairums sarkanblakšu populācijā ir nelidojoši īpatņi (uz to arī vedina sugas zinātniskais nosaukums, jo apterus tulkojumā to apmēram arī nozīmē - bez spārniem) ar reducētiem spārniem taču ik pa laikam neliels % īpatņu attīstās arī ar gariem spārniem un ir spējīgi lidot. Intereses pēc šad un tad papētu sarkanblakšu bariņus un tik tiešām spārnoti īpatņi gadās reti vai pat ļoti reti. Šos lidotspējīgos īpatņus ir viegli atpazīt, jo tiem spārni nosedz visu vēderu kamēr bezspārnu īpatņiem spārni ir īsi un pēdējie vēdera posmi no virspuses ir atsegti. Vienīgā suga ar ko sakranblakti teorētiski varētu sajaukt ir ornametblakts Corizus hyosciami, kam tomēr ir nedaudz atšķirīgs melno plankumu ornaments un tās pārsvarā ir sastopamas pa vienai nevis lielākos bariņos un pārsvarā dzīvo lakstaugu stāvā nevis tuvu pie zemes. Kas interesanti - ziemeļus sarkanblaktis tā īsti vēl nav iekarojušas, jo Somijā pirmais novērojums ir veikts vien 2010 gadā.  

Svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum)

Otra blakšu suga, kas principā ir visvieglāk atpazīstamā blakšu suga un līdz ar to arī ir TOPā pēc ziņoto novērojumu skaita, ir svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum). To visbiežāk var sastapt visai atklāti sēžam uz dažādu čemurziežiem ziediem un citām auga daļām (stumbra un lapām) - nereti uz viena auga pat sēž >10 īpatņi. Ja iepriekš minēto sarkanblakti teorētiski vēl ar kaut ko citu var sajaukt, tad svītrainā vairogblakts gan ir pēc izskata unikāls radījums Latvijas faunā - nav cita kukaiņa, kam ķermenis būtu krāsots "AC Milan" futbola komandas kreklu krāsā jeb vertikālām melnām un sarkanām strīpām. Interesanti, ka šī suga gan ir salīdzinoši nesena ienācēja Latvijas faunā - pirmais novērojums datējams ar 1952. gada 23. jūliju, kad 1 blakti pie Elejas atradusi I.Kazaka (dati no Z.Spura 1953. gada publikācijas). Turpmākajos gados tā atrasta vēl vairākās vietās un mūsdienās jau kļuvusi par ļoti bieži sastopamu sugu. Uzvaras gājiens ziemeļu virzienā acīmredzot turpinās un kopš 2006. gada ir sastopama arī Somijas dienvidos. 

Skābeņu vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus)

Turpinot par "populārajām" sugām, kurām jau līdz šim Dabasdatos ir uzkrājies samērā liels novērojumu daudzums, noteikti jāpiemin skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus) - liela izmēra blakts, kas varbūt nav krāsota pārāk uzkrītoši, taču mēdz sēdēt gana atklāti un līdz ar to ir viegli pamanāma. Ja citreiz kukaiņu nosaukumi mēdz būt maldīgi, tad šajā gadījumā tas ir visai trāpīgs, jo šīs blaktis tiešām mēdz sēdēt uz skābeņu (g.k. augumā lielāko sugu) un vīgriežu lakstiem (taču arī uz citiem augiem - piemēram, avenēm utml.). Šī ir tāda tiešām uzkrītošākā ornamentblakšu (Coreidae) suga, jo citas sugas Latvijā ir konstatētas reti vai pat ļoti reti - varbūt iemesls ir to daudz slēptākais dzīvesveids un mazākais izmērs, bet varbūt tās tiešām ir retas? Daļa sugu šajā dzimtā ir diezgan siltummīlošas un labprāt apdzīvo sausas un saulainas pļavas, kādu mums varbūt nemaz tik ļoti daudz nav.  

Bērzu mizasblakts (Aradus betulae)


Viena ļoti interesanta blakšu dzimta ir mizasblaktis (Aradidae). Vairums sugu ir ar visai slēptu dzīvesveidu un atbilstoši nosaukumam mēdz tiešām dzīvot zem koku mizas - šo blakšu ķermenis ir izteikti saplacināts un piemērots dzīvei šādos "šauros" apstākļos. Lielākoties gan sugām saistība ir nevis tieši ar kādu noteiktu koka sugu, bet gan ar kādu konkrētu sēņu vai visbiežāk - piepju sugu, kas aug uz atmirušas koksnes. Vairums sugu ir grūti konstatējamas un to atrašana droši vien varētu vieglāk padoties piepistiem (jeb cilvēkiem, kas pēta piepes - līdz ar to arī biežāk uz tām skatās), bet ir vismaz viena suga, kas ir salīdzinoši viegli atrodama praktiski jebkuram. Tā ir bērzu mizasblakts (Aradus betulae), kas g.k. apdzīvo nokaltušu bērzu stumbeņus, kas ir apauguši ar parastajām posaspiepēm (Fomes fomentarius). Tādu nokaltušu bērzu Latvijas mežos vismaz pagaidām tā kā netrūkst - visbiežāk tādi ir atrodami izcirtumos un to malās, bet bieži vien arī citur mežmalās, ceļmalās utml. vietās. Šajā brīdī gan es gluži nevēlētos jūs visus aicināt uz mizu lobīšanas čempionātu, mēģinot šīs blaktis sameklēt zem šo stumbeņu mizas, jo katrs nolobītais mizas gabals principā nozīmē iznīcinātu mikrobiotopu kādai saujiņai kukaiņu sugu, kas mīt zem koku mizas. Protams, es nenoliegšu, ka es pats ik pa laikam kādu nokaltuša bērza mizu tomēr nolupinu taču lielākoties to daru vien vietās ko uzskatu par piemērotām kādas konkrētas sugas (kaut vai šīs pašas - bērzu mizasblakts) atrašanai. Jo "acs ir vairāk piešauta", jo, protams, sekmīgo atradumu procents būs liekāks. Iesākumā, kamēr "acs nav uztrenēta" es tiešām neieteiktu aizrauties ar mizu lupināšanu, jo darot to tā "uz dullo" var tikt nodarīts lielāks ļaunums kā labums. Jo vairāk, ka tas pat īsti nav nepieciešams, jo šo bērzu mizasblakti var konstatēt principā arī tāpat vien - nemaz nelupinot nekādas mizas! Siltā laikā šīs blaktis mēdz sēdēt vai nu uz popsaspiepes augšējās virsmas (reizēm tādās nelielās čupiņās) vai arī piepes apakšpusē. Reizēm tās sēž arī tāpat vien kaut kur nokaltušā bērza stumbeņa - gan netālu no piepes, gan citreiz arī tālāk nostāk - tā ka ir vērts uzmanīgi aplūkot stumbru no visām pusēm. Protams, uz piepes blaktis ir vieglāk pamanīt, jo to maskējoši raibais krāsojums visai labi saplūst ar bērza mizas raibumojumu. Šādās bērzu stumbeņu apskatēs noteikti izdosies sastapties arī ar citām interesantām (g.k. vaboļu) sugām, kas šādus bērzus apdzīvo - pamatā tās ir 3 melnuļu sugas (Diaperis boleti, Boletophagus reticulatus un Oplocephala haemorrhoidalis) kā arī ar lielais asmalis (Peltis grossa). Pēdējās divas sugas ir samērā reti sastopamas un iekļautas biotopu speciālistu sugu sarakstā - tātad ir sugas, kas norāda uz bioloģiski vērtīgu elementu (šo sugu gadījumā - piepjainu lapkoku stumbeņu) klātbūtni konkrētajā vietā. Protams, tās nav vienīgās sugas - svaigi piepju augļķermeņi var piesaistīt ne tikai citas vaboļu sugas, bet arī pat citas mizasblakšu sugas - tāpēc, vismaz sākotnēji, foto mizasblakšu gadījumā būs tomēr diezgan nepieciešams, lai pārliecinātos, ka suga ir noteikta pareizi. 


Ūdensmērītājs Limnoporus rufoscutellatus


Blakšu pētniecībā viena no interesantākajām lietām ir blakšu daudzveidīgais dzīvesveids - tās var sastapt gandrīz jebkur, sākot no koku lapotnes līdz pat augsnes virskārtai un pat ūdenī! Ar ūdeni saistītās blaktis iedalās divās grupās - tās kas dzīvo uz ūdens virsmas un tās kas dzīvo zem ūdens. Visuzkrītošākās ūdens blaktis bez šaubām ir ūdensmērītāji (Gerridae), kas ir ūdens virsmas apdzīvotāji un droši vien tādus drudžaini slīdam pa ūdens virsmu būs redzējis gandrīz ikviens - pat ja varbūt nav izdevies atpazīt šajos kukaiņos blaktis. Praktiski nav tādas stāvošas ūdenstilpes kurā nedzīvotu ūdensmērītāji un 8 no 9 Latvijā konstatētajām sugām ir visai plaši izplatītas. To atšķiršana gan ne vienmēr ir vienkārša jo var būt balstīta uz dažām, reizēm fotoattēlos īsti nesaskatāmām, niansēm. Tā samērā viegli bez problēmām atšķirt var vienīgi trīs izmērā lielākās ūdensmērītāju sugas - Aquarius najas, A.paludum un Limnoporus rufoscutellatus. Tā ka, ja redzam pa ūdens virsu slīdam milzīgus ūdensmērītājus, tad ir vērts tādus fotogrāfēt. Tiesa ūdensmērītāji mēdz būt gana tramīgi un tie labi sajūt ūdens vibrāciju, kas rodas, piemērām, cilvēkam pienākot pie ūdens malas, kas to vērošanu arī vieglāku nepadara. Tāpēc no šīm trim sugām izcelt vēlētos Limnoporus rufoscutellatus, kas viegli atšķirama pēc raksturīgi rudā virspuses krāsojuma (īpaši krūšu daļā) kā arī šī suga pamatā apdzīvo mazāka izmēra stāvošas ūdenstilpes - dīķus un pat nelielus grāvjus. Līdz ar to bieži vien gadās situācijas, kad, pat ja ūdensmērītājs cenšas strauji aizslīdēt prom drošībā, tad nekur pārāk tālu tas nepazūd, jo to vienkārši ierobežo ūdenstilpes lielums. Atšķirībā, piemēram, no lielajiem Aquarius paludum, kas kādā ezermalā iztraucēti var pāris sekundēs mierīgi aizslīdēt 5-10m attālumā. 


Ūdensskorpions (Nepa cinerea) un cauruļblakts (Ranatra linearis)


No ūdensblaktīm vēl izcelt gribētu abas mūsu cauruļbkatšu dzimtas (Nepidae) sugas - ūdensskorpionu (Nepa cinerea) un cauruļblakti (Ranatra linearis). No šīm abām sugām visticamāk dīvainā izskata dēļ plašāk pazīstams droši vien ir ūdensskorpions, jo tie apdzīvo g.k. seklus, dubļainus ūdenstilpju krastus ar ūdensaugiem - t.sk. arī nelielus grāvjus utml. vietas. Varbūt tik ļoti uzkrītošas šīs blaktis arī nav (mēdz sēdēt pieplakuši ūdenstiples dibenam starp dūņām), bet šad tad tomēr izdodas kādu nejauši pamanīt, jo ūdensskorpions izmērā ir samērā prāva blakts - tā ķermenis var sasniegt 2,5cm garumu.

Otra suga, cauruļblakts, izmērā ir vēl lielāka un tās ķermeņa garums sasniedz pat 4cm, bet ja pieskaita arī vēdera galā esošās elpošanas "caurulītes" garumu tad gandrīz pat 7cm! Iespaidīga izmēra kukainis, ko tad var droši godināt kā lielāko Latvijā sastopamo blakti. Cauruļbkaktis g.k. apdzīvo ūdensaugiem bagātīgi aizaugušus ūdenstilpju krastus, kur tad pamatā laiku pavada slēpjoties starp ūdensaugu stiebriem, kur, pat neskatoties uz iespaidīgo izmēru, tās nemaz tik viegli pamanīt nav, jo slaidais ķermenis principā tādu ūdenszāles stiebru jau vien atgādina. Abas sugu konstatēšanu nedaudz apgrūtina arī fakts, ka tās ir samērā lēnīgas un visai daudz laika pavada nekustīgi sēžot kādā slēpnī ūdensaugu aizsegā - pacietīgi gaidot kad tuvumā piepeldēs kāds neuzmanīgs upuris (abas sugas ir plēsīgas). Vislabākā šo sugu konstatēšanas metode, protams, ir kāds tīkliņš ar ko pasmalstīt starp piekrastes ūdensaugiem, taču teorētiski var iztikt arī bez šāda papildus ekipējuma - var palaimēties abas sugas ieraudzīt vienkārši pasēžot mierīgi kādas minūtes 10 ūdenstilpes krastā, uzmanīgi vērojot piekrastes augāju un pētot vai starp augiem zem ūdens nepeld kaut kas aizdomīgs.    

Tīklblaktis Tingis cardui, T.ampliata un Dictyla echii




Ar bultu labajā pusē apzīmēts biežākās Tingis ampliata tīklblakšu sēdēšanas vieta uz tīruma usnes - lapu žāklēs.


Labajā pusē - ārstniecības vēršmēle (Anchusa officnialis), kas ir Dictyla echii viens no barības augiem. Apakšā - foto ar mobilo telefonu ko izkadrējot var visai labi izmantot sugas atpazīšanai. 

Ja iepriekš minētās sugas bija tādas kuras principā var pamanīt tāpat vien - bieži vien pat pilnīgi nejauši - tad nākamās 3 tīklblakšu sugas būs tādas, kuru atrašana no novērotāja prasīs jau nedaudz piepūli. G.k. divu apstākļu dēļ - pirmkārt) tās ir jāmeklē sēžot uz kādiem konkrētiem augiem un otrkārt) tās ir ir izmērā visai nelielas - tikai ~3mm un līdz ar to redze tik tiešām ir mazliet jāpiepūla, lai šos sīkulīšus pamanītu un ieraudzītu. Taču varu mierināt ar domu, ka tiklīdz acs ir piešauta un "amats ir rokā", tad pat šādu sīkulīšu atrašana īsti problēmas vairs nesagādā. Tātad 3 sugas, ko es teiktu, ka atrast teorētiski varētu jebkurš ir dadžu tīklblakts (Tingis cardui), ušņu tīklblakts (T.ampliata) un vēršmēļu tīklblakts (Dictyla echii). Šie latviskie nosaukumi gan nav oficiāli, bet visumā labi raksturotu katras sugas labāko atrašanas stratēģiju - dadžu tīklblakts jāmeklē uz dažādiem dadžiem: g.k. uz asā dadža (Cirsium vulgare), bet reizēm arī kāda cita - piemēram, cirtainā dzelkšņa (Carduus crispus) u.c.; ušņu tīklblakts manā pieredzē sastopama tikai uz tīruma usnes (Cirsium arvense), bet vēršmēļu tīklblakts visbiežāk atrodama uz ārstniecības vēršmēles (Anchusa officinalis), parastā daglīša (Echium vulgare) vai ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale). Pieaugušās blaktis parasti sēž diezgan atklāti - uz ziedkopām vai to tuvumā, lapu žāklēs, arī lapu apakšpusē. Visbiežāk ja blaktis uz auga ir, tad tās var pamanīt visai ātri. Tiesa nedaudz botānikas zināšanas tomēr ir jāatsvaidzina, lai dabā atpazītu šos vajadzīgos augus - meklējot uz nepareizajiem augiem rezultāts būs apaļa 0. Šāda sīka izmēra kukaiņi ir samērā liels izaicinājums jebkuram fotoaparātam, bet kopumā katras sugas izskats ir gana raksturīgs, lai tās varētu pat visai švakas kvalitātes, piemēram, stipri izkadrētā attēlā. Pašam ir izdevies uzņemt gana saprotamus šo sugu attēlus arī ar telefona fotokameru tā ka tik traki ar to fotogrāfēšanu nav - it īpaši, ja galvenais mērķis ir vien nodokumentēt sugas novērojumu.

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus


Šī varētu būt tāda ne īpaši bieži sastopama suga Latvijā, jo ir izmērā samērā liela (~1,5cm) un gana koši krāsota - līdz ar to dabā gana labi pamanāma. Tā ka, ja tā būtu bieži sastopama, tad novērojumu skaits jau šobrīd portālā Dabasdati.lv būtu lielāks. Tāpēc būtu interesanti paskatīties vai varbūt nedaudz mērķtiecīgāk šai sugai pievērstu uzmanību, vai novērojumu skaits ievērojami pieaugtu? Atšķirībā no daudzām citām blakšu sugām, šīs ir tādas kā "individuālistes" jeb praktiski nekad vienā vietā nebūs sastopamas lielākā skaitā (teiksim >5 īpatņi) - parasti vien pa vienam eksemplāram. Pārsvarā sēž lakstaugu stāvā kādās mežmalās, uz stigām utml. saulainās vietās. Ņemot vērā, ka siltā laikā labi uzsilušas, šīs blaktis visai naski ceļas spārnos un lido prom, tad vislabāk pirmo kadru ir veikt no nedaudz lielāka attāluma (tā lai ir vismaz kāds dokumentāls kadrs) un tikai tad mēģināt līst tuvāk. Laupītājblaktis ir izteikti plēsīgi radījumi, kas ar spēcīgo snuķi caurdur citus kukaiņus un sūc to sulu un tā raksta, ka, paņemtas pirkstos, aizstāvoties var mēģināt pat iedurt cilvēkam un, ja trāpās kādā vietā, kur āda ir plānāka, tad šis dūriens var būt pat visai sāpīgs.  

Racējblakts Tritomegas bicolor

Racējblaktis ir neliela blakšu dzimta ar slēptu dzīvesveidu - pamatā dzīvojot uz augsnes zem kādu augu lakstiem un/vai pērnajām lapām. Bieži vien mīl saulainus un smilšainus biotopus. Vairums sugu līdz ar to visticamāk būs grūti pamanīt, taču ir viena suga - Tritomegas bicolor - kas gan tiek ziņota samērā regulāri. G.k. dēļ visai izteiksmīgā un raksturīgā krāsojuma (līdzīgas sugas Latvijā nav) kā arī pašas blaktis mēdz nebūt tik kautrīgas kā citas racējblaktis un regulāri uzrāpjas redzamā vietā uz kāda auga lapas vai smilgas stiebra. Tās varētu dēvēt par tādām nedaudz tipiskām pilsētvides un apstādījumu blaktīm (kas arī iespējams sekmē to biežāku ieraudzīšanu), jo tās ir saistītas ar panātrēm (g.k. baltajām, bet arī sārtajām), kas bieži vien aug kādā ceļmalā, apstādījumu malā arī mežmalā utml. vietās. Ja uzmanīgi ieskatās kādā bagātīgākā panātru paklājā, tad ar diezgan lielu varbūtību varētu izdoties saskatīt kaut kur sēžam arī kādu šīs racējblakts īpatni.

Vairogblaktis Carpocoris fuscispinus un C.purpureipennis


Vairogblaktis Carpocoris purpureipennis (pa kreisi) un C.fuscispinus (pa labi).


Vairogblaktis patiesībā ir vienas no visuzkrītošākajām blaktīm, ko cilvēki redz visbiežāk, un tas, ka līdz šim te esmu pieminējis tikai vienu sugu (svītraino vairogblakti) ir tik nodeva "daudzveidībai" jeb vēlme šajā sarakstā izcelt sugas no dažādām dzimtām kaut gan mierīgi varētu arī uzskaitīt vien 10-15 dažādas vairogblaktis, kuras arī būtu visai liela iespēja atrast un ieraudzīt. Vairums vairogblakšu tomēr ir gana drošas un uz augu lapām un ziediem mēdz sēdēt samērā atklāti, jo acīmredzot ir pārliecinātas, ka tās izglābs to aizsardzības mehānisms - raksturīgais blakts aromāts, ko tās izdala briesmu brīžos. Ja tomēr pieminēt vēl kādu sugu, tad labprāt izceltu divas Carpocoris ģints sugas - C.fuscispinus un C.purpureipennis, kas ir vienas no šādām atklāti sēdošām sugām (īpaši uz dažādiem kurvjziežiem). Pēc skata samērā līdzīgas, taču, ja ieskatās var samērā viegli atšķirt pēc priekškrūšu vairoga formas - smailie izvirzījumi uz sāniem fuscispinus ir daudz smailāki un izteiksmīgāki kā purpureipennis. Kas interesanti, tad kādreiz tika uzskatīts, ka Latvijā ir sastopama arī C.pudicus un šur tur vēl šī informācija aiz inerces turpina parādīties, taču pēc mūsdienu izpratnes šī suga ir sastopama tikai Eiropas dienvidos un līdz ar to tās sastopamība Latvijā praktiski nav iespējama.

Mīkstblakts Miris striatus


Un visbeidzot nedrīkst nepieminēt arī sugām bagātāko blakšu dzimtu - mīkstblaktis (Miridae). Te gan ar tādu raksturīgas un viegli ieraugāmas sugas izvēli nav viegli, jo tās sugas, kas it kā ir ļoti bieži sastopamas tomēr nemaz tik viegli ieraugāmas pat nav, jo mīkstblaktis lielākoties izmērā ir diezgan sīkas, bieži ir maskējošā krāsojumā un dzīvo samērā slēpti lakstaugu stāvā (piemēram, pļavās uz graudzālēm) vai koku lapotnē. Daudzas sugas ir arī ļoti tramīgas un pie pirmās iespējas ceļas spārnos, kas apgrūtina to rūpīgu apskati un fotogrāfēšanu. Ir arī sugas, kuras pēc foto ir ļoti grūti atpazīt (piemēram, Lygus ģints sugas) - tāpēc tādu raksturīgu un plaši pazīstamu sugu starp mīkstblaktīm ir maz. Bet vienu dažādībai tomēr gribas izcelt un tā būs viena no lielākajām (ap 12mm) un krāsainākajām mīkstblaktīm - Miris striatus. Līdz šim novērojumu Dabasdatos nav daudz un tā arī varbūt nemaz nav tā pati biežākā suga, tā ka šis varbūt kā neliels izaicinājums dabas vērotājiem un tās atrašana kā skaista balva par vērīgumu! Suga dzīvo uz dažādu koku un krūmu lapām - g.k. vilkābelēm, bet arī kārkliem, alkšņiem, ozoliem u.c. Arī šī suga ir visai aktīva, ātri skrienoša un siltā laikā mēdz arī strauji celties spārnos - tā ka ar fotogrāfēšanu jābūt uzmanīgiem, jo pēc blakts pamanīšanas var būt tik viena vienīga iespēja to nofotografēt pirms tā aizmūk. Jācenšas to nepalaist garām, jo līdzšinējā pieredzē arī šķiet, ka šī suga reti kad vienā vietā ir lielā skaitā - parasti vien atsevišķi īpatņi. 

Protams, ir vēl daudz daudz līdzīgi bieži sastopamas un viegli atpazīstamas sugas, bet par visām jau nevar uzrakstīt. Atliek vien fotogrāfēt un ziņot Dabasdatos un tad jau tiksim galā arī ar šeit nepieminētajām sugām. Protams, vēlreiz jāatceras galvenos novērojumu ziņošanas pamatprincipus:

1) ziņojot kartē vēlams izvēlēties precīzu punktu nevis poligonu vai maršrutu. Pat, ja punkts būs atzīmēts ar 50-100m kļūdu (ja var atzīmēt precīzi - ziņojot no aplikācijas dabā vai pēc tam punktu atliekot datorā - tad, protams, atzīmējam maksimāli precīzi), tas datu apstrādei u.c. mērķiem būs tik un tā labāk kā poligons/maršruts; 
2) Pievienojot novērojumam attēlu - vislabāk to būtu izkadrēt tā, lai objekts attēlā aizņemtu lielāko daļu no kadra. It īpaši, ja tas ir fotogrāfēts ar telefonu;
3) Kaut vai ļoti konspektīvas un lakoniskas, bet pierakstīt piezīmes arī ir ļoti noderīgi un vērtīgi - g.k. par vietu un situāciju kādā blakts ir tikusi novērota. Piemēram, uz kāda koka stumbra, uz kāda auga lapas utml. Šādas papildus nianses atsevišķām dzimtām/sugām var būt pat kā papildus pazīme noteikšanā. Ja piezīmes aizmirstam pielikt vai noslinkojam, tad pēc 10 gadiem, ja kādam vajadzēs papildus informāciju par novērojumu, jau diez vai vairs varēs atsaukt atmiņā kādas detaļas. Pat trīs vārdi piezīmju laukā, piemēram, "Uz ābeles lapas" vai kā tamlīdzīgi ir 10x labāks variants kā tukšs piezīmju lauks.

Tas īsumā varētu būt viss. Blakšu sezona tikai tagad uzņem tādus nopietnākus apgriezienus, jo, piemēram, mīkstblaktis pamatā sāk parādīties vien maija beigās un lielāko sugu maksimumu un aktivitāti sasniedz vien jūlijā. Tā ka viss vēl tikai priekšā! Kas interesanti, tad līdz šim portālā Dabasdati.lv ir ziņotas 332 sugas, kas, manuprāt, ir jau ļoti daudz. Taču - varbūt līdz gada beigām kopīgiem spēkiem izdodas sasniegt 400 sugu robežu? Kas zin! Dodamies dabā un tad jau laiks rādīs.


Ne blakts smaku vēlot,

Uģis Piterāns

Pēdējie novērojumi
Regulus regulus - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Troglodytes troglodytes - 2026-04-25 aijach
Nezināms
Ignotus
@ AfroBrazilian
Pēdējie komentāri novērojumiem
Ziemelmeita 27.aprīlis, 00:04

Diemžēl nenobrieda. Izmests nav, atgriezīšos no ceļojuma vēl papētīšu, varbūt tomēr kādu bumbiņu var atrast daudz maz skatāmu.


guta7 26.aprīlis, 20:23

Julita, paldies par ieguldījumu gļotsēņu noteikšanā!


adata 26.aprīlis, 19:25

Skaidrs...


dziedava 26.aprīlis, 19:13

Kopš es pievērsu uzmanību augšanas laikiem, ļoti daudz kas paliek vieglāk, jo daudz kam laiki nepārklājas, plus vēl kādas pazīmes.


dziedava 26.aprīlis, 19:12

Apkaklīte te nav tik svarīga, te pietiek ar to, ka redz perīdija paliekas uz galviņas un paskatās, kāds mēnesis :). Jūlijā tās aug uz urrā, un lampītes tad neaug


adata 26.aprīlis, 19:05

Paldies, Julita, un to perīdija apkaklīti uz kātiņa var saskatīt tikai mikroskopā? Ar lupu laikam nē.


dziedava 26.aprīlis, 18:02

Šis bija otrs atliktais [un aizmirstais] paraugs. Hipotēze apstiprināta :)


dziedava 26.aprīlis, 17:53

Šis laikam tāds starpposms, ko es no foto pagaidām neizšķiršos noteikt. Drīzāk H.calyculata


dziedava 26.aprīlis, 17:50

Nu tātad apkakles palampītei mēdz būt tik gara kājiņa :)


dziedava 26.aprīlis, 17:44

Ahā, interesanti, ka es šo un vēl vienu jau biju nolikusi sev blakus šodien mikroskopēt, bet aizmirsu ;)))


adata 26.aprīlis, 17:37

Julita, šai ir aizsūtīts paraugs.


dziedava 26.aprīlis, 16:40

Jo tad šī būtu jauna suga Latvijai


dziedava 26.aprīlis, 16:04

Hmm, šī īpatnēja. Izskatās pēc kocītes, bet tai nevajadzētu būt perīdija paliekām. Garkājas lampīte jūlijā neaug, arī kājiņa par tievu. Jūlijā aug apkakles palampīte, bet tai šķiet nemēdz būt tik gara kājiņa.


dziedava 26.aprīlis, 15:48

?


mufunja 26.aprīlis, 15:20

Es paskatīšos


mufunja 26.aprīlis, 15:06

Varbūt man ir daļa no parauga, man jāaplūko:)


dziedava 26.aprīlis, 14:47

Tā arī netika apskatīta?


dziedava 26.aprīlis, 14:38

Šīs tā arī palika nemikroskopētas?


dziedava 26.aprīlis, 14:01

Ja tas paraugs vēl saglabājies, tad man to vajadzētu dabūt drošai sugas apstiprināšanai. Sīkajai lākturītei ir daudz vairāk mezglu, bet spradzeņu lākturītei mezgli platāki.


dziedava 26.aprīlis, 12:56

Droši kocītes, nevis cilindrītes? Foto saprast nevar


dziedava 26.aprīlis, 12:52

Foto gan vajadzēja


dziedava 26.aprīlis, 12:50

Varbūt Comatricha laxa. Ja būtu labāki foto, varbūt varētu droši pateikt.


dziedava 26.aprīlis, 12:13

Foto :(


dziedava 26.aprīlis, 12:05

Ja garums vismaz 2 mm, tad C.nigra


dziedava 26.aprīlis, 11:43

Nav pat foto :(


VijaS 25.aprīlis, 19:39

Paldies, Julita, par visiem labojumiem! :)


dziedava 25.aprīlis, 18:29

Skaitās sugu grupa. Varbūt kādreiz sadalīs un varēs pārskatīt, jo kapilīcijs ar kārpām nav tipisks.


adata 25.aprīlis, 18:24

Paldies, Julita, par šo - tā arī es domāju, un par visām citām līdz šim noteiktajām!


dziedava 25.aprīlis, 17:39

P.ovisporum tas tiešām nebija, tur nu Edvīnam bija taisnība. Jā, kvalitatīva mikroskopija ir svarīga.


dziedava 25.aprīlis, 15:17

Pēc mikroskopijas arī nešaubīga olīšu aplocīte :)


dziedava 25.aprīlis, 13:49

Vai nav pārāk izstieptas priekš denudata


dziedava 25.aprīlis, 13:38

sardelīšu būtu izlocītas, bet te garas un paralēlas vālītes


dziedava 25.aprīlis, 11:47

Neesmu droša, ka 2. foto ir tā pati suga. Ja nu traumēta


KURSA1 25.aprīlis, 11:12

Kaimiņi apzāģēja koku un ligzda palika tik uz viena zara. Atlidoja stārķi un ligzda apgāzās. Tagad tiek veidota jauna. Vai ir kāda instance kas šādas apzāģēšanas liedz?


CerambyX 25.aprīlis, 10:59

19. un 20. aprīli novērots arī Zviedrijā (19. datumā pie Stokholmas kau tkur) - nez vai baigi varēs salīdzināt pēc foto vai ir tas pats putns, bet ļoti iespējams? Datumi atbilstu. It kā tas pats putns esot Zviedrijā redzēts arī pagājušogad, jo nu vismaz šogad 20. aprīlī redzēts tajā pašā ezerā, kur 2025. gadā (tāpat cik saprotu 2025. gadā tas paspēja izceļoties arī pa Somiju un Norvēģiju, laikam arī Poliju).


dziedava 25.aprīlis, 10:58

Ķeizariskā vai sardelīšu sprodzīte, neizslēdzot iespēju, ka ar tik staipīgu kapilīciju ir kāda vēl neaprakstīta suga


Vīksna 25.aprīlis, 10:57

Ozolu vērpējsprīžmetis, Biston strataria.


dziedava 25.aprīlis, 09:45

Uz to pusi ir, bet augļķermeņi dikti izlocīti. Drīzāk teiktu, ka no vēl neaprakstīto sugu grupas


dziedava 25.aprīlis, 09:41

Jā, tikai nebiju pamanījusi


Rallus 24.aprīlis, 23:33

Vai var, lūdzu, par šo novērojumu ko vairāk uzrakstīt? Tomēr ļoti iespaidīgi izcelt ko tādu, kur iepriekšējais novērojums bijis tik 19.gs.


V.Grigorjevs 24.aprīlis, 15:55

lb. kāja tomēr drīzāk izskatās pēc "zils virs melna" (+krāsas nodilums), tad LV.


V.Grigorjevs 23.aprīlis, 23:43

cik saprotu pēc krāsu shēmas, gredzenots Igaunijā, dzimis 2010 g.? (abas kājas zils virs alumīnija (?))


dziedava 23.aprīlis, 22:14

Ja uz beigta koka, tad ticamākā laikam ir B.affinis var. microspora, lai gan tā aug uz mizas. Bet varbūt tieši apakšā gļotsēnēm ir kādi mizas fragmentiņi?


adata 23.aprīlis, 21:14

Julita, nē, šīs nebija.


dziedava 23.aprīlis, 21:08

Šīs nevarētu būt sūtītas?


Ziemelmeita 23.aprīlis, 20:55

Paldies,Uģi!


dziedava 23.aprīlis, 20:50

It kā varētu būt C.oregana, bet granulām jābūt 2-3,5 mkm. Te granulas nav mērītas, bet, salīdzinot ar sporām, šķiet, ka ir mazākas, tomēr grūti pateikt.


dziedava 23.aprīlis, 20:20

Es arī uz to ceru. Un grāmata būs viens solis tajā virzienā. :) Gatavojot grāmatu, pati daudz ko jaunu ievēroju.


mufunja 23.aprīlis, 20:12

Paldies, Julita, par tik lielisku darbu. Varbūt kādreiz es iemācīšos atpazīt pat visvienkāršākos bez mikroskopa :)


mufunja 23.aprīlis, 18:46

Es neatceros :(


mufunja 23.aprīlis, 18:44

Julita, sauss alksnis.


dziedava 23.aprīlis, 16:02

Šim paraugs man nav sūtīts?


mufunja 23.aprīlis, 15:54

Atradīšu paraugu un uztaisīšu.


mufunja 23.aprīlis, 15:51

Tur to bija tik daudz un dažādās brieduma pakāpēs:(


dziedava 23.aprīlis, 14:50

Tai vajadzētu būt B.panicea, vajadzēja vismaz vienā foto fokusu uz sporu virsmas rakstu, jo sporām jābūt ar tumšāku kārpu grupām. Te tās neredz.


dziedava 23.aprīlis, 14:02

Augšējos 2 foto drīzāk kāda cita suga


dziedava 23.aprīlis, 13:19

Dīvaini, ka te nevar saskatīt nekādu rakstu sporām. Ļoti gaišas, mazas sporas būtu S.axifera, bet tai parasti ārējais tīkliņš bez āķīšiem, kas te ir saskatāmi. Ārējais tīkliņš ar āķīšiem ir S.pallida var. rubescens, bet tai sporas 6-7,5 mkm, it kā par lielu, Bet ja sporām tīkliņš, tad pēc garuma derētu S.hyperopta var. landewaldii, kam ir arī āķīši tīkliņam. Tomēr sporu rakstu parasti izdodas saskatīt.


dziedava 23.aprīlis, 13:07

Jā, ļoti tumša, tomēr tonis sarkanīgs un sporas atbilst.


dziedava 23.aprīlis, 11:14

Baltajai krāterītei arī var būt dzeltens kodols. Atšķiras no zeltkodola krāterītes ar lieliem kapilīcija mezgliem (zeltkodola krāterītei tie ir mazi)


dziedava 23.aprīlis, 09:50

Mana saprašana ir par vāju un līdz DD pārejai laika ir sasodīti maz :(. Ieliku lielajā FB grupā, ja nu.. https://www.facebook.com/groups/SlimeMold/permalink/4332142870378871


Eggy 23.aprīlis, 08:57

Lauzts spārns, uzturas šajā vietā jau vairākas dienas.


dziedava 23.aprīlis, 07:57

Jā, Iveta, te jautājums ir, vai dzīvs.


mufunja 23.aprīlis, 07:41

Noteikti alksnis. Neesmu pārbaudījis, vai tas ir dzīvs vai nē.


mufunja 23.aprīlis, 07:31

Koks bija dzīvs, to es atceros. Mežs bija blīvs, pārsvarā alksnis. Mitrs, netālu no upes.


adata 23.aprīlis, 07:25

Manā skatījumā tas ir, ja ne alksnis, tad lapu koka noteikti.


mufunja 23.aprīlis, 07:23

Nevarēju uzņemt labāku fotoattēlu. Viss ir tik gaišs:(


IlzeP 23.aprīlis, 07:01

Kas ar šo ir domāts? Lūdzu skaidrojumu.


dziedava 22.aprīlis, 20:44

Pēc Nannengas P.albescens var būt viena perīdija kārta, ja maz kaļķa. Varbūt tas ir šis gadījums. Kad tikšu pie datora, papētīšu vēl vācu noteicēju un savu mikroskopiju. Paraugu arī pie sevis atradu.


dziedava 22.aprīlis, 20:26

Nezinu, kāpēc šis nav izskatīts kā pēcsniedzīte. 24. marts pavasarī, kad bija daudz sniega. Pēc sporām varētu atbilst divas sugas - Physarum alpinum un Physarum albescens. Abām minētas 2 perīdija kārtas, bet redzu tikai vienu plānu, dzeltenu. Šīm sugām maz foto, bet esošajos arī tās divas kārtas nav uzskatāmi. Kopskats mēdz būt tik dažāds, ka grūti pateikt, cik šis atbilst.


dziedava 22.aprīlis, 17:11

Te arī būtu svarīgi zināt, vai dzīvs koks, un vai tur bija mežs. Netradicionāls sporu izmērs.


mufunja 22.aprīlis, 16:15

Par alksni neko nevaru teikt, nepievērsu uzmanību :(


dziedava 22.aprīlis, 15:55

Izskatīju zinātnē aprakstītās Badhamia. Un Badhamiopsis. Tuvākā izskatās Badhamiopsis nivisimulans, kam raksturīgas ciešas grupas uz dzīviem kokiem (bet vai šis ir dzīvs?). Sporas līdzīgas, bet te raksturīgas arī dažas ļoti ovālas un lielas sporas, kādas foto neredz, bet varbūt ir? Un jābūt ar gaišu līniju pāri, to pagaidam neatradu. Bet tonis un kārpas līdzīgas. Izmēram būtu jabūt (10-)11-14 mkm vai ovālām garākām. Es teiktu, ka šai līdzīga, bet cita suga. Bet citu man piedāvājumā pagaidām nav. Pēdējā foto teiktu, ka sporas negrupējas, tad atkrīt B.juliae. Bet tikko pamanīju priekšpēdējo foto un tagad man nav pārliecības, grupējas vai nē.


dziedava 22.aprīlis, 14:31

Un ja ir Badhamia, tad vajag arī uz stikliņa bez virsstikliņa mazos palielinājumos (lai nesaslapina okulāru) paskatīties, vai sporas negrupējas, pa divi vai vairāk. Te sporas izskatās ļoti apaļas, drīzāk negrupējas, bet paskatīties tāpat ir vērts.


mufunja 22.aprīlis, 14:29

Tas auga mežā uz atklāta pakalna, garajā zālē. Es to pārlaidu ar roku un tikai tad pamanīju.Ja atradīšu paraugu, nolikšu.


dziedava 22.aprīlis, 14:23

Oho! Tas ir pat vēl interesantāk. Man likās, ka egle. Sporas tumšas, ar tādu izmēru (9,5-11mkm) ātrumā neatrodu. B.panicea būtu gaišas sporas, B.affinis var. microspora - 8-10 mkm. Tas auga uz dzīva alkšņa? Jāpapēta Kuhnt.


dziedava 22.aprīlis, 13:59

Šīs ļoti interesantas, žēl, ka pamanīju tikai tagad. Sporas ļoti lielas, 12-14 mkm kopā ar citām redzamām pazīmēm atbilstu tikai Physarum vernum, bet pēc foto nav droši noteikt, vai Physarum vai Badhamia, tāpat nevar saskatīt, vai sporām ir tumšāku kārpu grupas. Auga mežā vai pļavā? Tipiskās, mums zināmās zāļu sugas ir ar mazākām sporām. Bet P.vernum tipiski ir pēcsniedzīte. Tomēr tiek apgalvots arī, ka tā ir sugu grupa, kas ietvertu ne tikai pēcsniedzītes. Bet “vernum” tomēr nozīmē pavasari, bet jūnijs kā pavasaris ir nosacīti. Vārdsakot, šo paraugu būtu bijis vērts rūpīgāk papētīt.


mufunja 22.aprīlis, 13:33

Es tā nedomāju. Tas aug uz alkšņa. Tas drīzāk izskatās pēc Badhamia.


dziedava 22.aprīlis, 13:17

Izskatās, ka redzami arī tukši “trauciņi”.


dziedava 22.aprīlis, 13:13

Teorētiski iespējama P.corticalis forma bez vāciņa. Atradās tikai daži eksemplāri zem apses mizas, pārsvarā sīki. Pagaidām atstāšu nenoteiktu. Kapilīcijs arī ļoti tievs.


dziedava 22.aprīlis, 13:00

Tā kā tūlīt pārvāksimies, kaut kādu nosaukumu jāpiešķir jau tagad. Vēlāk varēs mainīt, ja nu kas noskaidrosies.


dziedava 22.aprīlis, 10:50

Šo vajadzētu šonedēļ mikroskopēt! Physarum cf. diderma?


W 21.aprīlis, 21:32

Paldies, Ansi:)


W 21.aprīlis, 21:31

Paldies, Julita:)


dziedava 21.aprīlis, 19:43

Ļoti līdzīga ir Macbrideola herreraem bet tai kājiņas apakša būtu sarkana.


erihir 21.aprīlis, 18:45

Paldies, of course, did not check moult when I uploaded photo.


dziedava 21.aprīlis, 15:47

Marina, šo novērojumu vajag sadalīt, vai arī pēdējos divus foto izdzēst


dziedava 21.aprīlis, 15:44

Ja ir kājiņa, tad teiktu, ka T.decipiens


dziedava 21.aprīlis, 15:20

Man šobrīd ir hipotēze, ka uz masu tādas ir H.decipiens, un ar zināmu piepūli uz sporām tīkliņu saskatītu (ne vienmēr viegli). Tā saucamās krāterformas, vai, es drīzāk pieturētos pie olīvkrāsas pilienīšu nosaukuma, ir retāk, mazākās grupiņās, zemākas, apaļākas un zaļganākas. Un sporām ir izteiksmīgas kārpas, ne neskaidrs tīkliņš vai kārpas.


dziedava 21.aprīlis, 15:14

Grūti saskatīt, bet man izskatās, ka elaterām ir divi vaļīgi vijumi. Tad ir T.varia. Ja būtu vairāk nekā divi vijumi, tad teiktu, ka H.karstenii.


dziedava 21.aprīlis, 13:46

Pētu atškirības T.contorta un H.karstenii. Nebiju agrāk pievērsusi uzmanību, ka uzsvars mēdz būt uz faktu, ka T.contorta ir vienkāršas elateras, bet H.karstenii - sazarotas. Mēs šķirojam - gludas un tādas kā izplūkātas. Te ir skaidri gludas, tātad pēc mūsu dalījuma - T.contorta, bet ir sazarotas, tātad varētu būt arī H.karstenii ;). Cik lasīju, diskusijās ir teikts, ka greizajai ir daudz varietāšu, tās mēdz būt strīdīgi izdalītas. Bet nu pagaidām atstāšu pie “gludajām”, jo vismaz mūsu šķirojumā pie H.kastenii neiederas


kamene 21.aprīlis, 11:50

Paldies, Ansi!


Ziemelmeita 21.aprīlis, 10:38

Paldies,Ansi, par sugu noteikšanu.


nekovārnis 21.aprīlis, 07:26

Paldies, Julita! :)


Vīksna 20.aprīlis, 22:45

Paldies !


tomhi 20.aprīlis, 22:42

Flowers and leaves definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:40

Flowers and leaves definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:33

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:16

Flowers and leaves definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:15

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:14

Flowers and leaves definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:12

Flowers and leaves definitely G. densiflora


dziedava 20.aprīlis, 22:10

Tomēr vēl būs pēcsniedzīte! :)


dziedava 20.aprīlis, 22:09

Šī jau ir labi nosakāma :)


tomhi 20.aprīlis, 22:07

Flowers definitely G. densiflora.


tomhi 20.aprīlis, 22:03

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 22:01

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 21:59

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 21:59

Flowers definitely G. densiflora


tomhi 20.aprīlis, 21:58

Flowers and leaves definitely G. densiflora


Ivetta 20.aprīlis, 21:24

Paldies, Uģi!


guta7 20.aprīlis, 21:14

Tad būs jādodas ievākt.


dziedava 20.aprīlis, 19:25

Paldies, Uldi!


Vīksna 20.aprīlis, 17:17

Paldies !


Vīksna 20.aprīlis, 16:47

Paldies !


zemesbite 20.aprīlis, 15:22

Paldies, Julita!


Ansis 20.aprīlis, 15:04

Zirņu rūsas (Uromyces pisi-sativi) bojāts augs.


Mežirbe777 20.aprīlis, 14:28

Pietuvinot "Jāņa sētas" karti pietiekami tuvu, konkrētā tirdzniecības ķēde ir nosakāma :D Jā, šajā gadījumā tā ir Maxima.


IlzeP 20.aprīlis, 11:45

Es arī samulsu...


IlzeP 20.aprīlis, 09:03

Vai šī arī no Maximas?


dziedava 20.aprīlis, 08:25

Kaut kas sajaukts? Domāts Pulmonaria saccharata?


dziedava 20.aprīlis, 08:23

Interesanti, ka 5 km no manas kapu atradnes, tikai otrpus Daugavai. Nez, sīkpapardes tādu attālumu var pārvarēt, vai tās tomēr ir pilnīgi nesaistītas atradnes?


KM 20.aprīlis, 01:05

Negaidīju ko tādu šeit atrast. Viens pudurītis pilnziedā, dažus metrus tālāk viens mazāks, vēl tikai sāk ziedēt. Atradne kāpas virspusē, nekur apkārt neesmu manījis neko tamlīdzīgu, netālu notiek mežistrāde.


V.Grigorjevs 19.aprīlis, 23:51

Esmu to redzējis daudzas reizes un vienmēr uzskatījis par diezgan izplatītu augu, nezināju, ka tas izrādās rets.


dziedava 19.aprīlis, 23:19

Tad ir neparasti! Ievākta?


DaceK 19.aprīlis, 23:15

Jā, diemžēl ir tikai šī viena bilde.


Amanda 19.aprīlis, 21:43

Vidējais dzenis


Amanda 19.aprīlis, 21:42

Jūras ērglis


Amanda 19.aprīlis, 21:40

3 un 4 attēlā vidējais dzenis.


Ansis 19.aprīlis, 21:24

Baltsvītru miežabrālis - Phalaris arundinacea fo. picta


Ziemelmeita 19.aprīlis, 20:55

Paldies,Ansi!


Ansis 19.aprīlis, 20:46

Tās vītola saknes, ne sūna.


dziedava 19.aprīlis, 20:04

Dzīva?


guta7 19.aprīlis, 17:05

Jā, dzeltena.


guta7 19.aprīlis, 17:04

Noteikti nē.


guta7 19.aprīlis, 17:02

Lapukoka.


VitaS 19.aprīlis, 15:18

Pieliku arī foto.


dziedava 18.aprīlis, 21:07

Paldies!


Ziemelmeita 18.aprīlis, 21:07

Paldies,Julita! Paraugs ir, jāmeģina atrast brīdis pie mikroskopa.


Ziemelmeita 18.aprīlis, 21:05

Paldies,Amanda!


Amanda 18.aprīlis, 21:00

Niedru lija


CerambyX 18.aprīlis, 20:19

Jāredz tuvāk (kaut vai izkadrēts šis pats attēls) - varbūt tumšā eļļasvabole (Meloe proscarabaeus)


Ivars Leimanis 18.aprīlis, 11:21

Varbūt Metzgeria conjugata?


Aleksejs Šarīpins 17.aprīlis, 23:37

3CY


VijaS 17.aprīlis, 22:18

Nē, nenobrieda līdz sporām, nesaglabāju.


VijaS 17.aprīlis, 22:16

Nē, nav gan.


Bekuvecis 17.aprīlis, 15:43

Pilnīgi noteikti P.cornucopiae. Papildu apsvērums - dēļ gadalaika: no Latvijā konstatētajām sānausēm tikai šī suga mēdz dažkārt (dažviet) augt arī agrā pavasarī (jo ir īpatnēja "divsezonu" sēne - sk. senes.lv). Aprīļa vidus ir par agru pat otrajai pavasarīgākajai sānausei - aizsegtajai (P.calyptratus). Turklāt tai gar cepurīšu malām būtu lapiņas segušā plīvura paliekas.


roosaluristaja 17.aprīlis, 14:20

Iespējams, tā ir


InŠu 17.aprīlis, 11:47

Es teiktu, ka Pleurotus cornucopiae: Cepurītes krāsa tik gaiši bēša nav pat vairākkārt salušām P.osteatus, bet šīs ir svaigi izaugušas. Lapiņas izteikti vērstas uz leju un veido kātiņa apakšā neregulāru rakstu, ko sauc par "anastomozes" tīklu.


dziedava 17.aprīlis, 11:36

Priekš aurantiaca galīgi neatbilst jaunu augļķermeņu krāsa (kam sākumā jābūt zaļgani dzelteniem). Variants ir C.intricata, bet te mikroskopijā grūti saskatīt brīvo galu skaitu mezglos, tāpēc ātrumā droši noteikt nevaru.


dziedava 17.aprīlis, 09:06

Tādi ļoti cieši lieli klājieni nav raksturīgi daudzveidīgajai, drīzāk kāda cita no pilienīšu dzimtas; būtu jāmikroskopē, jāskata sporu raksts.


mufunja 17.aprīlis, 09:01

Trichophaeopsis bicuspis


mufunja 17.aprīlis, 09:00

Gnomonia gnomon


dziedava 17.aprīlis, 08:59

Man kaut kā neizskatās pēc T.varia. Pēc pēdējā foto spriežot, - varētu būt paraugs?


dziedava 17.aprīlis, 08:55

Jā, šis novērojums ļoti interesants. Žēl, ka nav skaidra plazmodija piederība.


dziedava 17.aprīlis, 08:45

Nav pārliecības, ka te ir divi vijumi elaterai


VitaP. 16.aprīlis, 21:16

Mežiņā pie mājām, kļavā ieurbtā caurumā (sulām).


adata 16.aprīlis, 20:57

Paldies, Julita!


Siona 16.aprīlis, 20:55

Oij, tur pie vainas būs resni pirksti.. un netīšam uzklikšķinājies uz konkrētas sugas.. henotēku sugas pavisam noteikti neuzņemtos noteikt :D Paldies! :)


erihir 16.aprīlis, 19:46

Yes, and I am very embarrased by this simple mistake...I did not check my first impression properly which I should have done.


erihir 16.aprīlis, 19:44

Paldies, and sorry! I am struggling with latin-Latvian, species is of course leucopsis.


dziedava 16.aprīlis, 19:27

Edvīns nokomentēja, ka interesanti, bet viņš esot ceļojumā, tāpēc nevar šobrīd iedziļināties. Nu tātad vismaz acīmredzami tur nekas nešķiet :)


dziedava 16.aprīlis, 17:18

Uz kā auga?


Mežirbe777 16.aprīlis, 16:16

Paldies par vērību! Protams, ka tā ir C.brachypoda! Acu gaišumam kvalitatīvs miegs par sliktu nenāktu :D


dziedava 16.aprīlis, 13:25

Jāatdala, gan jau nav parastais


dziedava 16.aprīlis, 13:22

Nav izjukusi piepe?


Lietuviete 16.aprīlis, 11:24

Trešais simbols nav zināms.


Vladimirs S 16.aprīlis, 10:57

Gredzenošanas datums: 23.05.2025 Gredzenošanas vieta: Anniņmuižas mežā, Imantā, Rīgā Vecums: pull, Tēviņš Gredzenotājs: Imants Jakovļevs


Ziemelmeita 16.aprīlis, 09:04

Paldies, Julita, par skaidrojumu.


meža_meita 16.aprīlis, 09:00

Noteikti nav Chaenotheca stemonea. Tā ir ar zaļu laponi, brūnu sporu masu.


meža_meita 16.aprīlis, 08:57

Raivo, nebūs Chaenotheca furfuracea, bet gan C.brachypoda (dabisku mežu indikatorsuga). C.furfuracea ir ar izteiktu laponi, daudz lielāki aķ un košāk zaļa krāsa


dziedava 16.aprīlis, 08:32

Vismaz vienai bildei mikroskopijā vajadzētu pielikt kādu mērogu, lai var saprast, kā mērīts, un samērīt, ja kas pietrūkst. O.persimile tipiski uz eglēm neaug, tāpēc pētu, vai nav noteikšanas kļūda. O.favogineum aug uz eglēm, tai mikroskopijā svarīga pazīme ir elateru platums, kas pārsniedz 6 mkm. Te elateras izskatās platas, bet "uz aci" noteikt platumu grūti. Vizuāli jau baigi medaino neatgādina, bet tur jau arī krustojumi iespējami. ja aug uz egles, tad gribas saprast, kāpēc.


dziedava 16.aprīlis, 07:40

Ivetai taisnība. Vēl vairāk. Sistemātiķi nesen ir atklājuši, ka pilienīšu un sprodzīšu dzimtas ir ļoti līdzīgas, tāpēc tur vajadzētu veikt revīziju, kas tur kurā dzimtā īsti ir. Bet sēnēm jau sen viss skaidrs - pilienīšu daudzgalves mierīgi dzīvojas gan pa pilienīšu, gan sprodzīšu dzimtas gļotsēnēm :D. Tā ka ne tikai uz bumbulītēm, bet arī uz sprodzītēm tās iespējams novērot :).


BI 15.aprīlis, 23:11

Jābūt vēl vienam simbolam, kas lasās perpendikulāri redzamajiem!


Ziemelmeita 15.aprīlis, 20:54

Tad jau iespējams ka medainā arī apaug. Es arī īsti nezinu vai tā ir.


adata 15.aprīlis, 20:48

Hmm, pilienīšu dzimta vien ir, par to nebiju aizdomājusies. Ko Julita teiks?


adata 15.aprīlis, 20:44

Skaista! Šķiet, sporu masa varētu būt dzeltena.


Ziemelmeita 15.aprīlis, 20:43

Man arī tā izskatījās, bet vai medainā bumbulīte mēdz apaugt ar pilienīšu daudzgalvi? Tas man lika domāt par kādu no pilienītēm.


CerambyX 15.aprīlis, 20:41

Varbūt arī Poecilus versicolor


adata 15.aprīlis, 20:35

Teiktu, ka medainā bumbulīte. Redz vertikāli izstieptus augļķermeņus (ne pilienveida).


dziedava 15.aprīlis, 13:47

Paraugs vēl ir?


dziedava 15.aprīlis, 13:37

Bet ievākts jau nav? Vērtīgs, jo ar attīstību


dziedava 15.aprīlis, 11:35

Paldies par paraugiem!! Šorīt mikroskopēju un apkopojumu ieliku lielajā grupā, visvairāk cerot, ka Edvīns kaut kad paskatīsies: https://www.facebook.com/groups/SlimeMold/permalink/4324306857829139/


Ziemelmeita 14.aprīlis, 17:31

Paldies,Julita! Tajā laika vēl nedarbojos ar mikroskopu, iespejams ir sūtīts paraugs, bet skaidri neatceros. Pie manis nav.


adata 14.aprīlis, 14:07

Pirmā bilde- šūnu daudzpilīte (sporu mākonis sarkans un staipās), otrā un trešā - kazeņu daudzpilīte (gara kāja, sporu mākonis brūns).


dziedava 14.aprīlis, 09:20

Lasu un nesaprotu, par kādu "tumšo mezglu izvietojumu" es runāju, jo šobrīd saskatu meridiānu tīkliņu, turklāt jaunākas izskatās melnas, kas viss būtu raksturīgs C.cancellata, bet ne C.piriformis, kas jauna ir zilgana. Protams, paraugā to būtu vislabāk apskatīt (vai varētu būt pie manis?)


IlzeP 14.aprīlis, 08:03

Gredzenots kā pieaudzis putns 14.11.2021. Gdynia: Skwer Plymouth, POMORSKIE, POLAND.


IlzeP 14.aprīlis, 07:59

Pēc foto noteica Valdis Pilāts. Balts vēders kā klaidoņpelei, svītra pār muguru - svītrainā.


Ziemelmeita 13.aprīlis, 17:33

Paldies,Ansi!


adata 13.aprīlis, 15:36

Nu gan! Tātad paraudziņi, lai cik pašam reizēm liktos slikti esam, nav bezcerīgi. Jāvāc. Apbrīnojami, kā tādās drupačās, nesaskatot pašu augļķermeni (vai tā paliekas), var atrast sporas!


BI 13.aprīlis, 12:28

Dāņu gan attēlā ir skaidrs V17P. Tam ir bagātīga vēsture šajā vietā 2019, 2020, 2021, 2022, 2024, 2025 un jau arī šogad.


dziedava 13.aprīlis, 11:45

Šis man pašai sanāca pārsteigums. Ievācu paraugu ar domu "varbūt tur ir gļotsēne", dodot varbūtību apmēram pusprocentu, ka ir. Bet no mikroskopijas starp galīgi vecām sporām izdevās atrast ne tikai dažas labas, bet, galvenais, arī perfektus kapilīcija fragmentus, no kura suga, vēl kopā ar sporu pazīmēm, nosakāma nešaubīgi.


IlzeP 13.aprīlis, 09:09

Varu šeit mainīt atpakaļ uz lāci, bet zinu, ka lāču pētnieki šo novērojumu (bez pierādījumiem) tālāk neizmantos.


zane_ernstreite 13.aprīlis, 08:11

Paldies, Julita, par apstip[rinājumu!


dziedava 13.aprīlis, 06:30

Jā, būs trāpīts :))


ligausis 12.aprīlis, 23:31

Kāpēc nenoteikts? Ja cilvēki knapi paspēja izvairīties no avārijas? Visi sēdošie mašīnà skaisti redzēja làci. Tie ir mani draugi.


zane_ernstreite 12.aprīlis, 21:18

Jā, tūlīt to arī daru, jau procesā )))


dziedava 12.aprīlis, 21:15

Ja novērojumu neliek caur aplikāciju, tad bildes jāpievieno pēc tam. T.i., tagad.


a.b 12.aprīlis, 21:04

Gredzenošanas vieta: Bišumuiža, Rīga Gredzenošanas datums: 22.05.2025


a.b 12.aprīlis, 21:03

Gredzenošanas vieta: Lejastiezumi, Kuldīga Gredzenošanas datums: 06.07.2019 Gredzens: LVR ET8431 Krāsu gredzens: 7G8


Amanda 12.aprīlis, 19:40

Peļu klijāns


Portālu atbalsta LVAF projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros
Latvijas Dabas fonds, Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2008 - 2026
© dabasdati.lv
Saglabāts