Joprojām atceros epizodi ar Viesturu Vintuli pie Kolkasraga 90. gadu pašā sākumā (kad rags vēl bija) – līča pusē gājām garām krūmam liedagā, pie tā sēdēja Universitātes biologu, šķiet, 1. kursa students Viesturs Vintulis, vērodams putnus, gaisā kaut kas mazs nozibsnīja garām un pazuda krūmā, bet Viesturs jau bija paguvis noteikt tā zibšņa sugu… Tagad Viesturs ir bioloģijas doktors, Universitātē lasa lekcijas mugurkaulnieku zooloģijā, bet putniem viņam laika atliekot maz, jo kopš tā paša 90. gadu sākuma viņš, Gunāra Pētersona rosināts, ir nopietni pievērsies citiem lidoņiem – sikspārņiem. Šobrīd Gunārs Pētersons un Viesturs Vintulis ir tas kodols, ap kuru griežas visa sikspārņu pētniecība Latvijā. Tai skaitā Vintuļa ziņā ir arī dabasdati.lv iesūtīto sikspārņu novērojumu sugu noteikšana. Šie novērojumi gan nevar būt tādi, kā pirms 30 gadiem manis aprakstītais zibšņa novērojums Kolkasragā – kā stāsta Viesturs, vairākas sikspārņu sugas pat hiropterologam ar vairāku desmitgažu pieredzi noteikt ir ļoti grūti, pat rokā turot...

Viesturs Vintulis Rīgas putnu cīņās 2017. gadā. Foto no V. Vintuļa personīgā arhīva.

Internetā ir atrodami divi gadskaitļi, kad tu esi sācis darboties ar sikspārņiem – 1991. un 1992. gads. Kurš ir īstais?

Principā abi ir īstie! 1991. gadā aizbraucu uz Papi ar domu par putniem, bet paliku ilgāk palīdzēt Gunāram Pētersonam sikspārņu lietās. Tā man bija pirmā nopietnā sikspārņošana, pirms tam biju tikai ar Gunāru 1990. gadā vienā ekskursijā bijis. 1992. gadā stājos Bioloģijas fakultātē, atkal biju Papē, un Gunārs man piedāvāja strādāt darbu par sikspārņiem. Tad jau sāku to lietu darīt nopietnāk.

Kā tu nonāci līdz putniem? Esi pilsētas vai lauku bērns?

Pilsētas, dzimis un audzis Rīgā. Ap 25 gadu vecumu aizmuku no Rīgas projām, acīmredzot jau uz neatgriešanos. To, ka būšu biologs, es zināju jau tad, kad vēl skolā negāju. Trīs gadu vecumā es esot vasarā Garkalnes mājā vardes un vaboles ķerstījis pa dārzu…

Starp citu, vai tagad Garkalnē vardes ir?

Nav! Agrāk manā dārzā varžu bija vesels klājiens, uz katru soli kāda lēca no kājapakšas zālē. Bet pagājušogad pa visu vasaru tur redzēju divas vardes un šogad nevienu. Faktiski vardes pazuda pēc vienas ziemas ap 2010. gadu, kad decembrī trīs nedēļas bija pamatīgs kailsals, bez sniega. Pēc tās ziemas varžu jau bija daudz mazāk, un pēc tam skaits gāja vēl uz leju. Pieļauju, ka lielais trieciens vardēm bija tā ziema, un pēc tam visas lauksaimniecības ķīmijas, kas viņas bendē. Raundapu te apkārt droši vien lieto daudzi, un tas vardes bendē, lai gan skaitās relatīvi nekaitīgs. No Mihaila Pupiņa esmu dzirdējis, ka vardēm ienākusi arī kāda slimība.

Atgriežamies pie tā, kā nonāci līdz putniem.

Jau pirms skolas sāku lasīt Darela grāmatas, tās mani ļoti ieinteresēja, un pamazām viss uz dabas pusi aizgāja, lai gan vecāki sākumā mani bīdīja uz mūziku (visa mana ģimene ir mūziķi). To turpināt man neļāva veselība, ceturtajā klasē beidzu mācīties mūziku, un sestajā klasē man sākās putni – sāku iet Latvijas Dabas muzeja pulciņā pie Alvila Reinberga, tad pie Maijas Purvišķes. 1990. gadā sāku gredzenot putnus un gredzenošanas sakarā arī nonācu Papē 1991. gadā. Kad Gunārs Pētersons man piedāvāja pievērsties sikspārņu pētniecībai, nodomāju: putnologu ir daudz, bet sikspārņus Latvijā faktiski pēta viens pats Gunārs, kāpēc gan man nepieslēgties?

Cik tagad Latvijā ir sikspārņu pētnieku?

Esam trīs tādi, kas par sikspārņiem ir rakstījuši savus studiju darbus, un strādājam ar viņiem arī tālāk. Šogad eksperta sertifikātu Dabas aizsardzības pārvaldē nokārtoja vēl divi cilvēki, tātad nu jau kompānija ir mazliet lielāka, bet kodols joprojām esam mēs ar Gunāru Pētersonu.

Vai mūsu pirmā hiropteroloģe Ināra Rūce, agrāk Buša, vairs ar sikspārņiem nedarbojas?

Vairs ne, bet seko līdzi tam, ko mēs darām, un mēs viņu arī aicinām uz sanāksmēm – esam nodibinājuši biedrību, tajā ir ap 20 cilvēkiem. Šogad, protams, sanāksme bija neklātienē.

Kad Gunārs Pētersons tev piedāvāja pētīt sikspārņus, uzreiz ar tiem aizrāvies?

Uzreiz varbūt pat nē. Sikspārņi un to ķeršana man patika, bet tas sakrita ar vienu citu interesi, kas man bija jau vidusskolas pēdējās klasēs – braukāšanu pa alām. Tas labi sagāja kopā, varēju skatīties ziemojošos sikspārņus un arī pašas alas. Sāku ar ziemojošajiem sikspārņiem, alu inventarizāciju, un vēlāk nāca klāt pagrabi, un ap 1993.–1994. gadu sākās arī sikspārņu vasaras pētījumi.

Viesturs Vintulis alas ieejā 90. gados. Foto: Ilze Priedniece

Pirms turpinām par sikspārņiem, jautāšu, ko vēl tu tagad dabā aktīvi skaties? Cik zinu, rāpuļus un abiniekus.

Es skatos principā gandrīz visu, no dzīvniekiem mani maz, kas neinteresē. Protams, neesmu speciālists visas grupās, bet, ja kaut ko interesantu redzu, tad vismaz zinu, ka tas ir kaut kas interesants!

Viesturs vēro un fotografē arī dažādus bezmugurkaulniekus, it īpaši tauriņus. Attēlā violetais zeltainītis Lycaena alciphron. Foto: Viesturs Vintulis.

Ko tu domā par kokvardi un purva bruņurupuci – vai šīs sugas Latvijas teritorijā senāk ir dzīvojušas?

Grūti pateikt. Kokvarde droši vien ir dzīvojusi, nav tikai zināms, vai tas ir bijis pārskatāmā pagātnē vai tikai atlantiskajā periodā. Nekādu drošu pierādījumu tam nav. Purva bruņurupucis gan varētu būt dzīvojis. Tas ir tik grūti atrodams, ka mazu populāciju cilvēks var arī nepamanīt, ja speciāli nemeklē. Kokvardi nepamanīt ir grūtāk kaut vai balss dēļ. Purva bruņurupuči ir ļoti piesardzīgi, ja kāds tuvojas, momentā pazūd ūdenī.

Varžkrupi esi redzējis?

Jā. Tas ir viens no maniem mīļākajiem abiniekiem. Pirms dažiem gadiem tepat Garkalnē, Krievupes pļavās bebru uzpludinājumā pavasarī dzirdēju kurkstēšanu. Kad vienu laiku dzīvoju Ķemeros, tur varžkrupis nebija nekāds brīnums.

Tā jau mēdz teikt – ja biologi kādā vietā apmetas, tur drīz tiek atrasts arī varžkrupis.

Tieši tā! 1995. gadā divas nedēļas nodzīvoju Maltā Latgalē, un arī tur varžkrupi redzēju! Varžkrupis man ir nācis priekšā biežāk nekā zaļais krupis. Tie, liekas, ir bagātāku augšņu apdzīvotāji, bet es vairāk dzīvojos pa Pierīgas priežu mežiem, kur drīzāk smilšu krupi varētu meklēt. Kad 1999. gadā Latvijas Dabas fonds veica inventarizāciju Ādažu poligonā, es naktī pēc lietus braucu sikspārņos un vienā posmā ievēroju, ka visi abinieki, kas šķērso ceļu, ir smilšu krupji.

Kā tev tagad iet ar putnu vērošanu?

Šovasar galīgi nebija laika, sikspārņu darbu bija daudz. Bet pavasarī, kad tie vēl nav īsti sākušies, tad gan cenšos vismaz atlantam kaut ko pavākt. Vienmēr piedalos arī ziemojošo putnu uzskaitē.

Novēroto sugu krājējs esi?

Vienu laiku biju ļoti aktīvs, bet pēdējos desmit gadus tam neatliek laika.

Nu tad ķeramies atkal pie sikspārņiem: cik viegli cilvēks parastais sikspārņus var atšķirt un noteikt, atskaitot garausaini?

Cilvēkam parastajam tas ir gandrīz neiespējami. Dažas sugas ir viegli nosakāmas, pirmkārt jau garausainais sikspārnis Plecotus auritus, otra viegli nosakāma suga ir platausis Barbastella barbastellus, kas gan tagad ir liels retums – nevienai citai Latvijas sikspārņu sugai tāda deguna nav. Samērā viegli nosakāms ir ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii, tas ir ļoti tumšs. Ja viņu redz nekustīgi guļam alā vai pagrabā, tad noteikt var samērā viegli. Pārējās sugas – kā nu kura... Dažas var pamācoties apgūt diezgan ātri, savukārt naktssikspārņu ģints Myotis sugas ir tādas, kas pat mums vēl joprojām, pēc vairāku desmitu gadu pieredzes, bieži vien sagādā galvassāpes. Dvīņu sugām Branta naktssikspārnim Myotis brandti un bārdainajam naktssikspārnim Myotis mystacinus mātītes var faktiski tikai pēc zobiem atšķirt.

Ja jau dažas sugas ir nespeciālistam gandrīz neatšķiramas, cik noderīgas ir dabasdati.lv iesūtītās ziņas par sikspārņiem?

Kā nu kuras.

Kāds ir labs ziņojums par sikspārni dabasdatiem? Tāds, kam fotogrāfija klāt?

Jā, tas ir ideāls. Ja ir laba fotogrāfija, tad ir lielas cerības noteikt līdz sugai. Esmu uzrakstījis rakstu ar padomiem, kā sikspārņi būtu pareizi jāfotogrāfē. Tagad liela daļa sūtījumu ir bijuši atšifrējami.

Ziņojums "vakarā redzēju gaisā lidojam sikspārni" droši vien nav tik vērtīgs.

Tādus ziņojumus saņemam bieži, un tas ir novērojums, no kura nevar pateikt pilnīgi neko. Vasaras naktī Latvijā ir maz tādu vietu, kur sikspārņu nebūtu. Sikspārņi pārvietojas lielus gabalus, lido kilometriem tālu. Ja pie mājas lidinās sikspārnis, tas vēl nenozīmē, ka viņš tuvumā arī dzīvo, varbūt viņa mājvieta ir desmit kilometru tālumā.

Vai sikspārni pieradināt var?

Teorētiski var, praktiski nedrīkst. Īslaicīgi turēt tos nebrīvē nav grūti, sikspārņi ir viegli barojami, nebaidās – pat svaigi noķertam sikspārnim, ko tur rokā, var iedot ēst.

Vai par sikspārņiem ziņo daudz?

Ikdienā parasti nē, bet, ja sarīkojam kādu akciju, piemēram, ziņošanu par pagrabos ziemojošajiem sikspārņiem, ziņas nāk diezgan labi. 2010. gadā mums ziņās tā nāca klāt kādi divsimt pagrabi, tas ir ievērojams skaits. Pagrabos arī noteikšana ir samērā viegla, tur lielākoties ir tikai divas sugas, garausainis un ziemeļnieks, kuri ir viegli nosakāmi pēc bildēm. Ja ir kāda retāka suga, tad sazināmies ar novērotāju un braucam skatīties. Jā, Dabasdatos ir interesantas sikspārņu ziņas. Pagājušogad no Dabasdatiem nāca klāt viens tiešām liels retums, platspārnu sikspārnis Eptesicus serotinus. Mums ar Gunāru ir sajūta, ka šī suga Latvijā varbūt iet uz augšu, nāk no dienvidiem iekšā. No pagājušā gadsimta 80. gadu vidus līdz 1992. gadam Papē tas bija noķerts tikai vienu reizi, vēl vienu Ināra Rūce bija atradusi Rucavā, un vēl bija tikai daži zviedru detektornovērojumi. Savukārt pēdējos septiņus gadus, atskaitot šo, kas bija ļoti vāja sezona, mēs Papē katru gadu kādu platspārni noķeram. Platspārņa novērojums, kas pagājušogad nāca no Dabasdatiem, bija ievērojams ar to, ka tas bija nepārprotami jaunā dzīvnieka novērojums, tātad tas platspārnis ir dzimis Latvijā.

Papē noķerts platspārnu sikspārnis Eptesicus serotinus. Foto: Viesturs Vintulis

Kāpēc šī sezona bija tik slikta sikspārņiem?

Mēs to nezinām. Viens iemesls var būt laika apstākļi. Nebija labu nakšu, un pat tad, kad tādas bija, ar pareizu vēju, sikspārņu nebija. Tas bija diezgan pārsteidzoši. Pa visu sezonu noķērām kādus 800 sikspārņus, kamēr citus gadus mēs šādu skaitu noķērām vienā naktī. Protams, svārstības pa gadiem mēdz būt diezgan lielas, bet šis kritums bija ievērojams. 2018. gadā savukārt bija rekordliels skaits, trīsreiz vairāk nekā jebkad iepriekš.

Simtgades vasara…

Pēc tam gāja uz leju, un šāgada sezona ir ne nu pati zemākā, bet viena no zemākajām. Ja skatās ilggadīgos datus, varētu cerēt, ka nākamgad atkal būs labāk.

Sikspārņu ķeršana Papes murdā 2019. gada augustā (V. Vintulis priekšplānā). Foto: Bruno Schelbert

Kā sikspārņiem kopumā Latvijā klājas?

Kā kurai sugai. Ja skatāmies pēc ziemojošajiem, tur garausainajam sikspārnim, kas it kā ir viena no parastākajām sugām Latvijā, visus gadus, cik mēs to monitorējam, ir stabila lēna lejupslīde. Līdz šim garausainis bija vienīgā suga, kas iet uz leju, bet pagājušogad statistika pirmoreiz parādīja, ka arī ziemeļu sikspārnis ir sācis iet uz leju. Jautājums par ziemeļu sikspārni ir strīdīgs, tikpat labi tā var būt reāla lejupslīde, ko izraisa klimata pārmaiņas, bet var būt arī tā, ka klimata pārmaiņu dēļ tas nelien iekšā ziemošanas vietās, paliek ārpusē, jo ir ļoti salcietīgs. Dažās siltajās ziemās ziemeļu sikspārņu alās vispār nebija, bet tos varēja atrast ārpusē klinšu spraugās. Pagājušā ziema bija puslīdz normāla, redzēsim, kā būs šoziem – varbūt viņi pratīsies un atkal līdīs alās iekšā; 90. gados tā jau ir bijis.

Kāpēc garausaino sikspārņu skaits samazinās?

Tur varētu būt dažādi iemesli. Viens ir lauksaimniecības un mežsaimniecības būšana, visas indes, kas samazina kukaiņu skaitu, mežu izciršana, jo garausainis tomēr vairāk vai mazāk ir mežu suga. Cits iemesls varētu būt pārmaiņas ēku izmantošanā, jo absolūti lielākā daļa garausaiņu populācijas pārziemo piemājas pagrabos. Nelaime tāda, ka liela daļa šo pagrabu vispār vairs netiek izmantoti, tiek nojaukti, vai izsalst un vairs nav piemēroti ziemošanai, vai arī tiek uztaisīti hermētiski, un sikspārnis tur vairs netiek iekšā. Pagrabi varētu būt problēma, jo agrāk garausaiņi bija vērojami daudzos pagrabos, bet mazā skaitā, viens līdz trīs. Tagad pagrabu, kuros viņi ir, ir mazāk, bet sikspārņu skaits tajos lielāks – vairs nav retums atrast pagrabu, kurā ir 7 līdz 10 sikspārņi.

Kurām sugām vēl, atskaitot platspārnu sikspārni, iet labāk?

Tām pašām minētajām dvīņu sugām. Mēs, protams, nezinām, uz kuras sugas rēķina ir augšupeja, bet drīzāk jau uz Branta naktssikspārņa, kas ir no abām biežāk sastopamā. Tiem ir bijis straujš skaita pieaugums alās. Varbūt tas saistīts ar klimata pārmaiņām, naktssikspārņi vispār ir sugas, kas mēdz ziemot siltākās mītnēs. Par pusgrādu augstāka vidējā temperatūra viņiem jau varbūt kaut ko maina. Skaita augšupeju varbūt varētu izraisīt arī tas, ka ne visām sikspārņu sugām vajag vecos mežus, varbūt tām labvēlīgi barošanās apstākļi ir tieši jaunaudzēs. Vai tā ir, to mēs nezinām. Sikspārņi ir oportūnisti, viņi vienmēr barosies tur, kur ir visvairāk kukaiņu, kur īsākā laikā var pamatīgi pieēsties.

Latvijas sikspārņu sugu saraksts, cik zinu, ir stabils, jaunas sugas klāt nav nākušas.

Jā, konstatētas ir 16 sugas. Mainījušies ir tikai uzskati par to, cik kura suga ir bieža. 2003. gadā pundursikspārnis Pipistrellus pipistrellus tika sadalīts divās sugās, atsevišķā sugā izdalot pigmejsikspārni Pipistrellus pygmaeus – izdalīja pēc saucieniem, un ģenētiskā pārbaude apstiprināja, ka tā ir cita suga. Kopumā pasaulē un Eiropā tagad tiek daudz skaldītas ārā šādas slēptās sugas, Eiropā šādā veidā ir nākušas klāt kādas desmit sugas. Tiem pašiem Branta un bārdainajiem naktssikspārņiem varētu būt vēl trešā dvīņu suga Myotis alcathoe, bet tik tālu uz ziemeļiem tas diez vai ir sastopams.

Ko sikspārņu aizsardzības labā var darīt?

Faktiski visām sugām ir bišķiņ grūti, daļa sikspārņu ļoti labprāt dzīvo ēkās, un ar ēku aizsardzību ir vislielākās problēmas. Piemēram, dīķu naktssikspārnim Myotis dasycneme, kas ir Eiropas Padomes Sugu un biotopu direktīvas 2. pielikuma suga, pamatā visas zināmās kolonijas ir baznīcās. Tur saduras remonta nepieciešamība un sikspārņi. It kā jau abām pusēm vajag vienu un to pašu – baznīcu labā stāvoklī, kurā nav caurvēja, ir silti, tādā sikspārņiem var izaugt mazuļi. Jautājums ir tikai par remonta laiku, veidu un to, kas remonta rezultātā izveidojas. Sikspārņu labā te kaut ko var izdarīt tikai ar cilvēku labo gribu, nevis likumdošanu. Kas attiecas uz meža sugām, lielā problēma ir tā, ka mums par tām ir maz datu. Bet nekas labs jau tur šobrīd nevar būt. Kad taisījām Eiropas platauša sugas aizsardzības plānu, skatījāmies, kādos mežos tas īsti dzīvo, izdevās atrast arī konkrētas vasaras mītnes – platausis dzīvo vietās, kur ir ļoti daudz nokaltušu vai kalstošu koku ar atkārušos mizu, aiz kuras tas slēpjas. Nokaltušo koku skaits tajās vietās, kurās platausis dzīvo, ir piecas līdz desmit reizes lielāks nekā noteikumos paredzētais oficiāli atstājamais nokaltušo koku skaits mežā! Tādas vietas arvien vairāk tiek iznīcinātas.

Vai sikspārņiem ir dabiskie ienaidnieki, atskaitot cilvēku?

Maz. Vairāk tādi lokāli, vietās, kur sikspārņu ir ļoti daudz – vai nu kādā lielā kolonijā vai rudenī pie alām, kur sikspārņi reizēm naktīs salasās simtos -, parasti meža pūce vai apodziņš tuvumā dežūrē. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, jo atsevišķa lidojoša sikspārņa ķeršana pūcei nozīmētu lielāku enerģijas patēriņu nekā labumu. Faktiski pats lielākais sikspārņu ienaidnieks ir kaķis. Ja kaķis tiek klāt sikspārņu kolonijai, viņš var sporta pēc vienā vakarā apkost visus sikspārņus, kas tur lido iekšā un ārā – kaķis ir ļoti veikls mednieks. Pie kolonijām Latvijā tādi sekmīgi killerkaķi nav manīti, bet vienu gadu pie Kazugravas alām viens vietējais kaķis regulāri nāca sikspārņus ķert. Mēs nezinām kopējo skaitu, bet, pēc mūsu salasītajām sikspārņu kājām un spārniņiem spriežot, viņš vienā rudenī bija nokodis kādus 270 sikspārņus. Tās principā ir vairākas sikspārņu kolonijas. Vairāk ienaidnieku sikspārņiem ir ziemošanas laikā. Gulošu sikspārni var paņemt cauna, ūdele, dažreiz ciršļi ielien spraugās un sagrauž sikspārni, pirms tas pagūst pamosties. 1995./1996. gada bargajā ziemā Līgatnē alā tuvāk ieejai ziemojošus sikspārņus bija knābājušas lielās zīlītes: speķa gabaliņš karājas pie sienas!

Egīls Zirnis

2021-10-09

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.