Ar dabas ekspertu un Dabasdatu administratoru Uldi Ļoļānu satiekamies Kronvalda parkā pie bijušās Bioloģijas fakultātes. Viņš atbraucis uz dažām stundām no Jaungulbenes un pēc intervijas platiem soļiem aiznesas uz sēņu izstādi Dabas muzejā. Uldis piedzimis Ezerniekos, bet, tā kā šajā Latgales ciemā nebija latviešu skolas, kad puikam pienāca laiks doties uz 1. klasi, vecāki nolēma pārcelties uz Jaungulbeni. Tā viņš tur dzīvo jau vairāk kā 40 gadus.
Uldis Ļoļāns. Foto: Anitra Tooma
Kad Tev radās interese par dabu?
Man bija kādi desmit gadi, sēdēju autobusu pieturā un skatījos uz dzeltenu mazputniņu ar baltiem vaigiem, melniem spārniem un svītru pāri vēderam. Diez, kā viņu sauc? Aizbraucu mājās un sāku pētīt Pētera Blūma un Jāņa Baumaņa grāmatu "Latvijas putni". Konstatēju, ka tā ir lielā zīlīte. Tad arī uzzināju, ka ir vairākas zīlīšu sugas un mācījos tās atpazīt dabā. 8. klasē man jau bija skaidrs, ka mācīšos par biologu. Tā tas arī notika. Mācījos vienā kursā ar rāpuļu un abinieku pētnieku Andri Čeirānu un dendrologu Pēteri Evartu, visus nemaz nevar atcerēties.
Krietnu laiku bijāt trīs musketieri: Avotāns, Grandāns un Ļoļāns...
Tas bija jau stipri vēlāk, jo Andris un Gaidis ir krietni jaunāki par mani. Kad pabeidzu bakalaurus, Jānis Priednieks jautāja, par ko es gribētu strādāt maģistra darbu. Bakalaura darba ietvaros man bija jāapseko noteikta teritorija un, lai konstatētu, kādi putni tur dzīvo, bija jāatskaņo dažādu balsu ieraksti. Kad atskaņoju pirmo pūces ierakstu, man atsaucās pūce, un tā izrādījās mīlestība no pirmā kliedziena. Tāpēc es profesoram teicu, ka gribētu pētīt pūces. Vispirms iepazinos ar Avotiņu senioru, viņš tolaik strādāja Teiču dabas rezervātā. Kopā mēs veicām pūču uzskaites, vēlāk pieslēdzās Avotiņš juniors un Gaidis Grandāns. Veicām uzskaites, kartējām, gredzenojām mazuļus. Tagad mēs katrs esam aizgājuši uz savu pusi, bet Andris Avotiņš juniors turpina ļoti padziļināti pētīt pūces.
Kas ir Tavs pamatdarbs?
Man ir gan putnu eksperta sertifikāts, gan meža un purvu biotopu eksperta sertifikāts. Pašlaik mans pamatdarbs ir Dabas skaitīšanas projektā, jau ceturto gadu staigāju pa mežiem un purviem un inventarizēju biotopus.
Vai šogad ir gadījušies pārsteigumi?
Diez kā man šogad neveicas. Skatos, kā citi Dabasdatos dalās ar retumu atradumiem, bet man nekas tāds īpašs nav gadījies. Otra mana interešu sfēra pēc putniem ir sēnes, sevišķi piepes. Tāpēc tām pievēršu pastiprinātu uzmanību, bet neko tādu super neesmu atradis. Vienīgais mans pārsteigums bija košā zeltpore, diezgan reta piepe, to atradu dažās vietās pie Pededzes.
Dabasdatos Tu palīdzi noteikt sugas.
Jā, tīri labi atšķiru arī ziedaugus. Labi, neesmu Ansis Opmanis, bet, ja cilvēki ieliek tādas vienkāršākas sugas, palīdzu tikt skaidrībā. Tāpat zīdītājus pazīstu: ja kāds neprot atšķirt meža caunu no akmens caunas, uzrakstu īsto nosaukumu.
Vai cilvēki saprot, ka pamanīts retums?
Man ir administratora tiesības, un tad es varu norādīt, ka tā ir reta suga un paskaidroju, kāpēc atradums tik vērtīgs. Tad viņi saprot. Gadās jau, ka iesācēji atrod ko retu. Piemēram, tikai šogad aktīvi sāka ziņot Ilze Ķuze. Viņa liek tādas sugas, kādas es savu mūžu neesmu redzējis. Piemēram, sarainā gļotzobe, ir tāda piepe, vai ķērpjveida žagarainis. Viņa masām tos atrod! Cepuri nost!
Cik ilgi esi Dabasdatos?
Dabasdatos esmu no kāda 2010. gada, sākumā reti kaut ko ieziņoju, bet vienreiz bija diskusija, kur atklājās, ka trūkst ekspertu, un es pieteicos. Teicu, ka varētu palīdzēt kā putnu eksperts, bet bija vajadzība pēc plašāka profila speciālistiem. Un tad es pievērsos arī citām sugām, mācījos piepes un ziedaugus. Meklēju noteicējos, tā pamazām apguvu arī šīs grupas. Kukaiņi gan mani galīgi neinteresē.
Tev tāds dīvains nickname, ko nozīmē roosaluristaja?
Es pašmācības ceļā mācos igauņu valodu, tulkojumā mans vārds nozīmē sārtais strēbējs. Savējie saprot. Tolaik, kad pieņēmu šo vārdu, Latvijā bija ielidojis sārtais pelikāns, bet strēbeja nozīmi plašāk neskaidrošu. Esmu pierakstījies igauņu FB sēņu grupā "Eestimaa seened", tur ir ļoti nopietna grupa, es arī tur kaut ko iekomentēju. Lasīt igauniski es māku, bet runāt nav iespēju.
Kā Latvijā ir ar bioloģisko daudzveidību?
Meži ļoti atšķiras. Privātajos mežos var nostaigāt kilometrus divdesmit un vairāk un atradīsi vienu, divus labus biotopus. Valsts mežos retu sugu ir vairāk. Īpaši, ja tas ir dabas liegums, tad ir lielas cerības atrast ko retu. Tā kā biotopu inventarizācija Latvijas vēsturē notiek pirmo reizi, kad vienlaikus dabā iet ļoti daudz ekspertu, tad arī vērtīgi atradumi ir regulāri. Prieks, ka cilvēki aizvien vairāk ziņo par retumiem Dabasdatos un mums veidojas nopietna datu bāze pa daudzām sugu grupām.
Vai Dabasdati noder zinātniekiem?
Šie neprofesionālo dabas draugu atradumi lielākoties ir nejauši, tā nebūs monitoringa līmeņa uzskaite. Bet visus šos reto sugu atradumus pārsūta uz DAP datu sistēmu "Ozols", un eksperti redz, kur varētu būt aizsargājams biotops, un to apseko un lemj par aizsardzību.
Cik daudz laika aizņem darbs Dabasdatos?
Ja ir slikts laiks un dabā nedodos, tad jau no rīta pārlūkoju Dabasdatu jaunākos ziņojumus, nosaku sugas, komentēju. Vakarā vēlreiz pārbaudu, vai kādam nevajag manu padomu. Stundas neskaitu. Kad mežā strādāju, tad dienām neielūkojos datorā, jo vakarā esmu tā noguris, ka neko negribas. Ja vēl jāmeklē noteicējos... Daudz vieglāk sugu noteikt, kad redzi piepi dabā, tad idejas par sugu izriet no biotopa, kādā tā aug. Bet, ja ir tikai fotogrāfija tuvplānā, tad nav tik viegli. Protams, grūtākos gadījumos iesaistās galvenais piepju eksperts Ivars Leimanis, un tā kopīgiem spēkiem tiekam līdz īstajai sugai.
Kāpēc Tev patīk daba?
Es nevaru teikt, ka esmu tāds liels dabas apjūsmotājs, bet ieraudzīt dažādas putnu vai piepju sugas – tas man sagādā lielu prieku. Vēl es interesējos par mūziku, par futbolu un regbiju, skatos mačus. Bet, ja nodzīvoju pa māju dienas trīs-četras, palieku nervozs. Tad noeju pa mežiem desmit, divdesmit kilometrus, varbūt pat neko īpašu neieraugu, bet mieru esmu ieguvis.
Tikšanās video (© Anitra Tooma)
Anete Pošiva-Bunkovska, "Dabas skaitīšanas" projektā iesaistīto speciālistu koordinatore: "Jau kopš pirmās "Dabas skaitīšanas" lauka darbu sezonas Uldis ir starp meža biotopu kartētājiem, un šo četru sezonu laikā ir apstaigājis tiešām iespaidīgas meža platības. Darbu plānošanā mēs ar kolēģiem vienmēr esam paļāvušies uz viņa veiktspēju, apsekojot teritorijas, kuras parasti ekspertus dzen izmisumā – gan fragmentētus privātos mežus, kur dienā jānostaigā 20+ kilometri un labi, ja vispār kādu biotopu var atrast, gan lielus, slapjus un grūti izejamus meža masīvus, kur ir biotops pie biotopa un nepārtraukti jāraksta inventarizācijas anketas.
Tā kā pavasaris un vasaras sākums Uldim parasti paiet putnu zīmē, tad viss lielais darbs saskrien vasaras beigās un rudenī. Laikam likumsakarīgi, ka par viņa iecienītāko sugu grupu ir kļuvušas sēnes un piepes. Tā kā ne visi šīs sugas atpazīst (labi, ja vispār pamana tās, kas ir kritalu apakšā), tad Uldis ir viens no tiem kolēģiem, kuram var no meža sūtīt bildes un uzdot izšķirošo jautājumu: "Tas ir Kaut Kas vai arī Nekas?" (no dabas vērotāja viedokļa jocīgs jautājums, jo visas sugas taču ir kaut kas, bet biotopu inventarizācijā svarīgi saprast, vai šī piepe ir ekoloģiski plastiska, visuresoša suga, vai arī pret vides apstākļiem jūtīga, tikai veciem un dabiskiem mežiem raksturīga suga, kas apliecina meža biotopa kvalitāti).
Sezonas noslēgumā par interesantākajiem sugu atradumiem tiek sagatavotas prezentācijas, gan lai uzslavētu retumu atradējus, gan lai iepazīstinātu ar sugām, kuras ir vērts mežā pameklēt. Ulda prezentāciju par sēnēm un piepēm 2019. gada sezonas noslēgumā, domājams, atcerēsimies vēl ilgi – tas bija tik krāšņs priekšnesums, apvienojot informāciju par sugu atradumiem ar atsaucēm uz regbiju un Eiropas militāro vēsturi, kam līdzīgu laikam neviens cits nevarētu atkārtot."
Anitra Tooma
2020-09-23
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.