Pieminot vārdu salikumu "pazemes sēnes", asociācijas var būt dažādas. Visbiežak šis nosaukums saistās ar trifelēm – delikatesēm, kuras ir lielā cieņā Eiropas dienvidu daļā un daudzviet citur pasaulē. Tomēr pazemes sēņu pasaule ir daudz plašāka, un šis raksts būs neliels ieskats Latvijā atrodamo pazemes sēņu daudzveidībā.

Runājot par pazemes sēnēm, tiek domātas sēnes, kuru augļķermeņi attīstās augsnes virskārtā vai tuvu tai. Visvieglāk ir pamanīt tās pazemes sēnes, kuru virsējā daļa ir pašā augsnes virskārtā; tādām sēnēm nereti pat puse augļķermeņa ir redzama, ja vien to neklāj augu lapas. Visbiežāk tomēr pazemes sēnes atrodamas dziļāk, uz meža zemsegas un minerālaugsnes robežas, vai pat vēl dziļāk, trifeļu gadījumā – līdz pat 30-40 cm dziļumā.

Šo sēņu sporu izplatīšanās visbiežāk nenotiek ar vēja līdzdalību (kā vairumam virszemes sēņu), bet gan ar dzīvnieku palīdzību. Tādēļ daudzas pazemes sēnes stirpi ož vai smaržo – kā nu kurš novērtē dažādu sēņu aromātus. Dzīvnieki, vadoties pēc smaržas/smakas, sēnes sameklē, apēd, un caur to zarnu traktu izgājušās sporas var nonākt un sākt augt jaunā vietā. Visas pazemes sēnes nesmaržo vienādi un nesmaržo vienādi stipri. Cilvēka oža reizēm nav pietiekami spēcīga, lai šo smaržu uztvertu, bet dzīvnieki veiksmīgi meklē un atrod dažādas pazemes sēnes. Dzīvnieki, kas mēdz meklēt pazemes sēnes un ar tām baroties, ir ļoti dažādi – vāveres, peles un citi grauzēji, mežacūkas un stirnas. Šāda sporu izplatīšanās stratēģija nav izveidojusies tikai vienā konkrētā sēņu sistemātiskajā grupā, un starp pazemes sēnēm ir gan tuvu radniecīgas sugas, gan tādas, kas sistemātiski pieder pie ļoti atšķirīgām grupām; starp tām ir gan asku, gan bazīdiju sēnes.

Pazemes sēnes Latvijā pētītas maz, tomēr Latvijas Dabas muzeja un Latvijas Universitātes fungārijos ir daži desmiti paraugu no dažādām pazemes sēņu grupām. Parasti tie ir nejauši atradumi, piemēram, mežā vietās ar traucētu augsni, rokot dārzu (kura tuvumā ir koki – pazemes sēņu saimniekaugi). Kad sāku interesēties par sēnēm, tad mikoloģijas pasniedzējs ieteica meklēt briežtrifeles meža cūku rakumu malās. Tas darbojas! Daļa paraugu ir atrasti ar trenētu suņu palīdzību. Latvijā pirmais trifeļu meklētājs suns ir Velsas springerspaniels Tofiks, un tagad viņam pievienojies mazdēls Hafrens.

Pirmais suns-trifeļu meklētājs Latvijā – Tofiks. Foto: Diāna Meiere

Pirms ķeramies pie aprakstiem, gribu minēt, kam jāpievērš uzmanība, mēģinot noteikt pazemes sēnes:

1) krāsa un tās izmaiņas (dažas, piemēram, sārtojas);

2) smarža – jāmēģina aprakstīt, cik vien labi iespējams, var salīdzināt ar kaut ko, kādas asociācijas izraisa, un galu galā – patīkama vai nē;

3) šķērsgriezums nereti ir ļoti būtisks – krāsa, konsistence;

4) biotops, kādi koki tuvumā, jo daudzas sugas veido mikorizu un ir svarīgi zināt, ar kādu koku kopā augušas;

5) daudzos gadījumos nevarēs iztikt bez mikroskopiskajām pazīmēm.

Arī šis uzdevums nav viegls un ne vienmēr ir paveicams, bet, ja nebūs paņemts sēnes paraudziņš, tad iespējas nebūs nemaz. Vēlams paņemt pieaugušu, bet ne pāraugušu sēni un, ja nodot speciālistam nevar nākamajās pāris dienās (tik ilgi sēni varētu glabāt slēgtā trauciņā ledusskapī), tad tā ir jāizžāvē, klāt pieliekot zīmīti par vietu, laiku, atradēju, arī fotogrāfijas numuru, ja tāds ir. Ticiet man, sažuvušas sēnes pavisam neizskatās pēc sevis un var izraisīt neizpratni par tēmu, kas tas vispār ir un ko TAS dara uz manas palodzes?!

Bazīdijsēnes

Jumjupūpēži Rhizopogon

Jumjupūpēži ir tie, kurus visbiežāk notur par trifelēm, un no Dabas muzejā apmeklētāju nogādātajiem paraugiem 90% gadījumu atrastais ir kāds no jumjupūpēžiem. Tie aug smilšainos priežu mežos, vietās ar ļoti retu augāju, bieži vien lielās grupās; augļķermenis parasti gandrīz pilnīgi virs zemes. Ne velti to nosaukumā ir minēts pūpēdis. Tomēr sistemātiski jumjupūpēži šobrīd tiek pieskaitīti pie beku dzimtas, kur tos ierindo DNS analīžu rezultāti. Vistuvāk radniecīgās sugas ir dažādas sviestbekas.

Latvijā atrastas divas jumjupūpēžu sugas – iedzeltenais jumjupūpēdis Rhizopogon obtextus (sin. Rhizopogon luteolus) un sārtais jumjupūpēdis Rhizopogon roseolus.

Iedzeltenais jumjupūpēdis Rhizopogon obtextus sastopams daudz biežāk, īpaši piejūras priežu mežos. Aug grupās, var izaugt neliela kartupelīša lielumā. Virsma dzeltenīga, ar tumšiem hifu pinumiem, kas atgādina saknītes. Foto: Diāna Meiere

Iedzeltenā jumjupūpēža Rhizopogon obtextus šķērsgriezums. Iekšpuse tam sākumā ir stingra, ar sīkiem dobumiņiem, vēlāk mīksta, visbeidzot gandrīz šķidra, olīvbrūnā krāsā. Foto: Diāna Meiere

Sārtais jumjupūpēdis Rhizopogon roseolus parasti ir nedaudz mazāks, tā virsma gaiša, pieskārienu vietās sārtojas. Atšķirībā no iedzeltenā jumjupūpēža, sārtajam nav hifu pinumu uz virsmas. Foto: Diāna Meiere

Sārtā jumjupūpēža Rhizopogon roseolus šķērsgriezums. Foto: Diāna Meiere

Sārtais jumjupūpēdis ir ēdams, Japānā tas pazīstams ar nosaukumu Shoro. To uzskata par delikatesi un pievieno dažādiem ēdieniem gan vārītā, gan marinētā veidā. Pie mums reti kurš ēd jumjupūpēžus. Tiek apgalvots, ka tie garšo pēc beku kātiņiem.

Zemespūpēži Melanogaster

Zemespūpēži aug lielās blīvās grupās, un visbiežāk tos nācies redzēt antropogēnā vidē, traucētā augsnē parkos, dārzos. Tie veido mikorizu ar lapu kokiem, piemēram, ar liepām. Zemespūpēžu iekšpusē ir kambari, kas pildīti ar melnu, spīdīgu, gļotainu masu. No citām bazīdijsēnēm tie ir radniecīgi mietenēm (Paxillus ģints).

Latvijā reģistrētas divas zemespūpēžu sugas – šaubīgais zemespūpēdis Melanogaster ambiguus un raibais zemespūpēdis M. broomeanus. Šaubīgais zemespūpēdis ir pelēkbrūns, ar nepatīkamu smaku.

Raibais zemespūpēdis ir dzeltenbrūns, tā smarža ir saldena līdz salkana. Droši tos var atšķirt pēc sporu formas un izmēra – šaubīgajam tās ir eliptiski-rombveida, līdz 14-20 mikronus lielas, raibajam – iegareni eliptiskas, līdz 10 mikronus garas. Foto: Diāna Meiere

Raibais zemespūpēdis Melanogaster broomeanus tuvplānā. Foto: Diāna Meiere

Zemespūpēžus dažviet lieto pārtikā, arī Latvijas sociālajos tīklos reiz izlasīju kādas sievietes apgalvojumu, ka viņa regulāri lieto uzturā vietējās "trifeles", kas, spriežot pēc pievienotās fotogrāfijas, bija tieši zemespūpēži. Man zemespūpēžu smarža patīk, citiem tā liekas netīkama, bet daži to salīdzina ar veca vīna smaržu.

Plēvpūpēdis Hymenogaster

Plēvpūpēži ir nelielas pazemes sēnes ar brūnām vārpstveida sporām. Tie ir bazīdijsēnes un radniecīgi riekstenītēm (Naucoria ģints). Tie veido mikorizu ar lapu kokiem un aug bagātīgās augsnēs parkos un lapu koku mežos. Atrasts gan nejauši, gan ar suņu palīdzību.

Plēvpūpēža Hymenogaster augļķermeni klāj balta plēvīte, bet griezumā ir gaiši pelēkbrūna poraina gleba.
Foto: Diāna Meiere

Plēvpūpēža Hymenogaster augļķermenis tuvplānā. Foto: Diāna Meiere

Latvijā varētu atrast vēl citas pazemes sēnes no bazīdijsēņu grupas; to augļķermeņi parasti ir nelieli, un tos bieži vien nepamana vai nepievērš tiem uzmanību.

Asku sēnes

Zemesriekstene Hydnotrya

Tilāna zemesriekstene Hydnotrya tulasnei aug mežos, gan skujkoku, gan lapu koku. Sastopama reti visā tās izplatības areālā, un pašreiz tiek izvērtēta iekļaušanai pasaules aizsargājamo sēņu sarakstā.

Tilāna zemesriekstene Hydnotrya tulasnei ir paliela pazemes sēne ar gludu vai nedaudz grubuļainu virsmu bēšā, pelēkbrūnā līdz pat tumši sarkanbrūnā krāsā. Tās griezumā redzami izlocīti slāņi, kas nav sablīvēti, atstājot samērā daudz tukšumu. Foto: Diāna Meiere

Zemesčiekurs Pachyphlodes

Raibais zemesčiekurs Pachyphlodes melanoxanthus ir neliela pazemes sēne ar tumši brūnu līdz melnu grubuļainu virsmu (var būt kārpaina), kurai var būt dzeltenzaļa "naba". Zemesčiekuri atrasti nejauši un ar trenētu suņu palīdzību mežā un trifeļu dārzā.

Raibajam zemesčiekuram Pachyphlodes melanoxanthus griezumā var redzēt gaišas, baltas līdz dzeltenzaļas krokas, kas var būt blīvas vai ar nelieliem tukšumiem. Foto: Diāna Meiere

Briežtrifeles Elaphomyces

Briežtrifeles ir vienas no visbiežak sastopamajām liela izmēra pazemes sēņu sugām. Tās ir atrodamas visu cauru gadu, un ziemā meža cūkas un citi dzīvnieki tās nereti patērē lielā daudzumā. Briežtrifelēm ir biezs ārējais apvalks un blīva vienmērīga (bez dzīslām vai krokām) sporu masa iekšpusē.

Latvijā atrastas trīs sugas (skarbā E. asperulus, graudainā E. granulatus un raibā briežtrifele E. muricatus), bet iespējams atrast vēl citas. Uz briežtrifelēm nereti parazitē čūskmēlīšu milnene Tolypocladium ophioglossoides (sin. Cordyceps ophioglossoides), kā arī dažas citas, retāk sastopamas milneņu sugas. Briežtrifelēm nav izteiktas, cilvēkam labi sajūtamas smaržas, tomēr meža dzīvnieki tās atrod bez grūtībām. Sameklēt briežtrifeles var, meklējot tuvu vietām, kur meža zemsedzi izrakājušas meža cūkas, vai vadoties pēc milnenēm. Tas gan ne vienmēr ir sekmīgi, jo čūskmēlīšu milnene, atšķirībā no citām milneņu sugām, neaug uz briežtrifeles tieši; čūskmelīšu milneni ar briežtrifeli savieno dzeltena micēlija pavedieni, bet briežtrifeles augļķermenis nereti ir visai dziļi augsnē.

Raibā briežtrifele Elaphomyces muricatus ir samērā liela, kanēļkrāsas līdz dzeltenbrūna, ar raupji kārpainu virsmu. Tās svarīgākā pazīme redzama griezumā – biezajā ārējā slānī (perīdijā) ir redzamas tumšas un gaišas dzīsliņas, kādu citām briežtrifelēm nav. Jāpiebilst, ka šķērgriezuma veikšanai vajadzīgs nazis vai cits ass instruments, un no augļķermeņa malas vajadzēs noslaucīt tumšo sporu masu, lai aprakstīto pazīmi saskatītu. Foto: Diāna Meiere

Graudainā briežtrifele Elaphomyces granulatus ir liela, brūna, ar smalkākām kārpām klātu virsmu un baltu vai dzeltenīgu perīdiju (griezumā). Foto: Diāna Meiere

Savukārt līdzīgajai skarbajai briežtrifelei Elaphomyces asperulus perīdijas griezumā redzami zilgani līdz vīnsarkaņi toņi. Foto: Elita Medvedja

Latvijā vajadzētu atrast arī melno briežtrifeli Elaphomyces anthracinus; tās virsma ir viscaur melna, tā reģistrēta gan Igaunijā, gan Lietuvā.

Cūktrifele Choiromyces

Baltās cūktrifeles atrašana Rēzeknes pusē 2015. gadā Latvijas mikologiem bija patīkams notikums. Tomēr izrādījās, ka vietējie iedzīvotāji senāk ir šo sēni labi pazinuši un lietojuši pārtikā. Šobrīd ir zināmas jau trīs atradnes – plašā teritorijā Rēzeknes apkārtnē, netālu no Aizputes un Dabasdati.lv ieziņotā atradne pie Viļakas. Iespējams, ka sēne izplatīta daudz plašāk. Tā var augt pilnīgi iegrimusi augsnē, taču parasti vismaz tās virspuse ir virszemē.

Cūktrifele Choiromyces ir liela sēne, ar gaišu virsmu, kas vecumā pārklājas ar dzeltenīgiem vai brūnganiem plankumiem. Foto: Diāna Meiere

Svarīga pazīme ir griezumā redzamās dzīsliņas – baltas pamīšus ar dzeltenīgam.
Foto: Diāna Meiere

Literatūrā rakstīts, ka var sasniegt 300 g svaru, bet viena no Latvijā atrastajām svēra gandrīz 900 gramus (iespējams, tas bija vairāku augļķermeņu saaugums).  Smarža patīkama, bet nav ļoti izteikta. Atšķirībā no dienvidu "īstajām" trifelēm, cūktrifele ir termiski jāapstrādā, piemēram, sautējot. Cūktrifele ir mikorizas sēne, atrasta ļoti dažādos biotopos – gan egļu jaunaudzē, gan jauktā meža ar ozoliem un lazdām, gan alksnājā (ar atsevišķiem lieliem kokiem, piemēram, ozoliem), gan pļautā piemājas zālājā (ar attālu augošiem ozoliem).

Trifeles Tuber

Kad man jautā, vai Latvijā aug trifeles, tad visbiežāk sanāk saminstināties, jo nav skaidrs, ko jautātājs saprot ar vārdu "trifele". Biologam-mikologam trifele ir trifeļu Tuber ģints sēne. Ģintī ir gan lielas, smaržīgas trifeles – delikateses, gan mazas un dažādi smaržojošas/ožošas pazemes sēnes.

Latvijā atrastas vairākas no mazajām un vidējām trifeļu sugām – sīkā, rutku, rudā, plankumainā trifele (Tuber puberulum, T. rapaeodorum, T. rufum, T. maculatum), fungārijos ir paraugi arī ar citiem nosaukumiem. Ir literatūras ziņas no 20. gadsimta sākuma, ka Ķemeru apkārtnē atrasta arī ēdama ziemas trifele Tuber brumale, taču atkārtoti atrast šo sēni nav izdevies. No ēdamajām sugām vistuvāk Latvijai aug vasaras jeb Burgundijas trifele Tuber aestivum (atrasta Gotlandē, Polijā, Sāmsalā), tāpēc vairāki zemnieki iestādījuši ar trifelēm inokulētus stādus, lai mēģinātu izaudzēt to dārzā.

Visbiežāk atrodamas ir sekojošas sugas.

Plankumainā trifele Tuber maculatum ir maza līdz vidēja izmēra trifele, neregulāras formas, ar gludu virsmu, tās ārējais slānis var būt nedaudz vaskains. Foto: Diāna Meiere

Rudā trifele Tuber rufum ir maza, ar kanēļbrūnu vai oranžbrūnu virsmu, samērā regulāras formas.
Foto: Diāna Meiere

Rudā trifele Tuber rufum tuvplānā. Foto: Diāna Meiere

Sīkā trifele Tuber puberulum ir sīka, ar nedaudz pūkainu virsmu un samēra gaišu iekšpusi.
Foto: Diāna Meiere

Dabasdatos šobrīd nav daudz ziņojumu par pazemes sēnēm, un ceru, ka šis raksts palīdzēs saprast, kura virzienā lūkoties, un ieinteresēs vēl kādu nepaiet garām maziem bumbulīšiem zemē.

Diāna Meiere

Latvijas Mikologu biedrība, Latvijas Dabas muzejs

2019-12-04

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.