Ideja pētīt ērces, kas pārnes dažādas vīrusu, baktēriju un vienšūņu izraisītās saslimšanas, nāca no Zemkopības ministrijas (ZM). Izpētes pamatā bija daudz faktu par dienvidu sugu izplatīšanos ziemeļu virzienā. Pirms diviem gadiem ZM Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam (BIOR) pasūtīja pētījumu par ērču stāvokli Latvijā. Viens no pētījuma akcentiem bija jaunu sugu ienākšana Latvijā.

1. attēls. Pļavērces krūma galotnē uz pumpura. Foto: V. Spuņģis

Ornamentētā pļavērce ir ienākusi pēdējās desmitgadēs, un šai sugai pievērsta īpaša vērība. 2013.-2014. gadā lietuviešu pētnieki sugu konstatēja 12 vietās no 28 pārbaudītajām, kopā ievācot 183 īpatņus (Paulauskas et al. 2015). Pētījums veikts sistemātiski randomizēti 50x50 km UTM tīkla krustpunktos Lietuvā un Latvijas dienvidu daļā. Sugas uzskaitei izmantots "ērču karogs", un katrā parauglaukumā pētnieki ērces ievāca 30 minūtes. Ievākto ērču skaits svārstījās robežās 1-73 īpatņi parauglaukumā. Arī Eiropā sugas kā slimību ierosinātāju pārnesēja izpētes aktualitāte pieaug (Földvári et al. 2016).

Mūsu pētījumam izmantots portāla Dabasdati spēks. Pirmais ziņojums par pļavērci reģistrēts 06.04.2016. (M. Ramša), 2017. un 2018. gadā katrā bija viens ziņojums. Ja agrākos ziņojumus neievēroju, tad šī gada marta V. Ērmanes ziņojums uzvedināja uz domas iesaistīt Dabasdatu draugus sugas meklēšanā. Tapa aicinājums fotografēt un ievākt ērces. Un ziņojumu skaits 2019. gadā pieauga līdz 16. Pēc daudzu atradņu apsekošanas un sugas noteikšanas secināju, ka Latvijā tomēr ir tikai viena pļavērču suga Dermacentor reticulatus, apstiprināta arī ar DNS analīzēm. D. marginatus pie mums nav. Abas sugas nav atšķiramas fotogrāfijās, kā rakstīju iepriekš, jāskatās detaļas mikroskopā. Sugu atšķiršanai lieti noder Eiropas un Ziemeļāfrikas ērču apraksti (Estrada-Peña et al. 2017). Tagad Dabasdatos ir tikai pirmā suga, palaboju (2. attēls).

Pētījumam noderīgas bija Dabasdatos publicētās pļavērces atradnes, kas arī tika apsekotas. Tāpat saņēmu informāciju no citiem avotiem. Ļoti labi darbojās aicinājums ērces sūtīt pa pastu aizspiežamos plastmasas maisiņos! Galvenais bija iegūt ērču paraugus, lai pēc tam tos analizētu molekulārām metodēm un noteiktu patogēnu klātbūtni tajās. 33 analizētajos paraugos atrasta viena ērce ar encefalīta vīrusu.

Ērču kvantitatīvai izpētei dabā izmantots flaneļa "ērču karogs" jeb vienkārši "ērču deķis". Tas tika vilkts pa augāju apmēram 200 m, t.i. aptverti 200 m². Ja "deķis" vilkts garāku gabalu, tad ērču skaits pārrēķināts uz 200 m. Tādējādi pirmo reizi iegūti rezultāti par ērču populācijas relatīvo blīvumu! Kāpēc relatīvais, ne absolūtais blīvums? Velkot "deķi", tas slīd pa augstāko augu galotnēm, un pie tā pieķeras ērces, kas atrodas tieši augu galotnēs. Savukārt zemāk esošajām nav iespējas to izdarīt. Pēc pieredzes zinu, ka ērces pieķeras, sākot no apaviem līdz apmēram ceļgalu augstumam t.i. līdz apmēram 50-60 cm augstumam. Atsevišķas ērces novērotas sēžam uz kūlas stublājiem arī augstāk.

Analizēti arī vides faktori. Pētījuma trūkums ir tas, ka Latvijas teritorija nav pētīta sistemātiski, bet tikai zināmās atradnes un nejauši izvēlētas vietas. Kopumā ar šo kvantitatīvo metodi ērces pētītas 92 vietās un pļavērces atrastas 28 paraugos. 11 apsekotajās ganībās ērču nebija. 39 dažādās meža transektēs tikai deviņās atrastas kopā 40 ērces, 13 no tām izcirtumos. Savukārt 42 pārbaudītajos zālāju biotopos tās atrastas 18 vietās, kopā 452 ērces. Var secināt, ka ornamentētā pļavērce izvēlas zālāju biotopus.

2. attēls. Ornamentētās pļavērces izplatība Latvijā (D. Pūle). Sarkanie punkti – 2013.-2014. g. atradnes (pēc Paulauskas et al. 2015), zilie punkti – 2016.-2019. g. atradnes).

Pētīti ērces ietekmējošie vides faktori zālājos: meteoroloģiskie dati, augāja augstums (cm), kūlas daudzums (0-3 balles), dzīvnieku darbības pēdu klātbūtne (0/1), zālāja aizaugšanas pakāpe ar krūmiem (%), lakstaugu kopējais projektīvais segums (%) u.c. Meteoroloģiskie faktori uzskaites neietekmēja, jo veikti temperatūras diapazonā +14->25^oC. Sugas aktivitāte sākas pie + 4^oC temperatūras. Visos gadījumos bija sauss. Konstatēts, ka ērču populācijas blīvumu labvēlīgi ietekmē kūlas daudzums (Spīrmana korelācijas koeficients 0,4615, ticamība – 0,002 (ticams, ja mazāks par 0,05)), krūmainība (0,3323; 0,03), dzīvnieku darbības pēdas (0,5886; 0,00004). Augāja augstuma ietekme uz ērcēm arī faktiski ir labvēlīga (0,3032; 0,0509). Tātad var secināt, ka lielāka varbūtība ērces ir atrast aizaugošos zālājos. Arī literatūrā tas ir apstiprināts.

Kā šos rezultātus izskaidrot? Zināms, ka ērču kāpuri un nimfas ir nidikolas, t.i. dzīvo pārsvarā sīko grauzēju, galvenokārt strupastu un ciršļu ligzdās, barojas arī uz zaķiem un ežiem. Kāpurus neatradu, nimfas ķeras ļoti reti. Savukārt pieaugušās ērces barojas ar pārnadžiem un plēsējiem, tostarp suņiem un kaķiem. Aizaugošā zālājā ir labvēlīgi apstākļi sīko grauzēju attīstībai, zālājos barojas arī pārnadži. Visiem ērces izbarotājiem zālāju aizaugšana ir labvēlīga, konstatēta pozitīva saistība starp dzīvnieku darbības pēdām un krūmainību (0,4253; 0,005). Ja salīdzina zālājus bez un ar ērcēm, tad vidējā krūmainība atbilstoši bija 14% un 23%, vidējais augāja augstums 28 un 35 cm. Tātad zālāju aizaugšana ir labvēlīga pļavērcei. Arī izcirtumi ir ērcēm labvēlīgi, jo tajos saaug lakstaugi un veidojas kūla. Izcirtumi zināmā mērā imitē aizaugošus zālājus.

Augstākais populācijas relatīvais blīvums konstatēts aizaugošā zālājā Ventspils novada Ošvalkos – 152 īpatņi/200 m un Tukuma novadā uz ziemeļiem no Jaunmokām – 64 īpatņi. Vairāk par 10 īpatņiem atrasts Skrundas un Vecumnieku novados, citur pļavērču skaits bija mazāks par 10 īpatņiem/200 m. Pēc literatūras datiem pļavērces visaktīvākās ir rudenī. Mūsu pētījumā bija pretēji, Ošvalku atradnē pavasarī populācijas blīvums bija visaugstākais, bet rudenī atrastas tikai sešas ērces.

Papildus kvantitatīvām uzskaites metodēm, saņēmu 12 paraugus un/vai fotogrāfijas par ērcēm, kas noņemtas no suņiem vai kaķiem.

Interesanta bija vizīte kādā saimniecībā Latgalē septembrī. Mājās aitas un kazas. Pļavērce masveidā uzbrūk mājlopiem. Aitām tās nekādu ļaunumu nenodara, jo kājas sapinas vilnā un līdz ādai netiek. Tās arī mirst sapinušās vilnā. Ar kazām ir atšķirīgi – ērces labi ieķeras vilnā un uzrāpo uz muguras, kur piesūcas. Saimniece teica, ka pavasarī tā var nolasīt "spaiņiem". Pavasarī būs jāatkārto brauciens un jānoskaidro, kur ērces mitinās un kur attīstās kāpuri. Rudens uzskaite bija negatīva, ar "deķi" neievācu nevienu ērci, taču uz kazām bija.

Vai cilvēkam piesūcas? Es no sevis esmu nolasījis dučiem ērču, bet neviena nepiesūcās. Ērce liela, viegli pamanāma. No sarunām vēl secināju, ka mēģina piesūkties galvas matainajā daļā, bet neveiksmīgi.

Pateicības

Izsaku pateicību visiem, kuri dalījās ar informāciju Dabasdatos un citādi mani informēja par ērču atradumiem, vai citādi palīdzēja: A. Āboliņam, M. Bružikam, V. Ērmanei, K. Freibergam, A. Grinčukai, V. Jaunzemim, R. Kaupužai, S. Krīķei, A. Laubergam, L. Majorei, Z. Ozoliņai, D. Pūlei, M. Ramšai, E. Skorei, Z. Striķei, L. Šukstai, I. Tīrmanim, A. Tjagunovičam.

Informācijas avoti

Paulauskas A., Radzijevskaja J., Mardosaité-Busaitiené D., Aleksandravičiené A., Galdikas M., Krikštolaitis R. 2015. New localities of Dermacentor reticulatus ticks in the Baltic countries. Ticks and Tick-borne Diseases 6 (5): 630-635.

Földvári G., Široký P., Szekeres S., Majoros G., Sprong H. 2016. Dermacentor reticulatus: a vector on the rise. Parasites & Vectors 9: Nr. 314.

Estrada-Peña A., Mihalca A.D., Petney T.N. (eds.). 2017. Ticks of Europe and North Africa: a Guide to Species Identification. Springer, 404 pp.

Voldemārs Spuņģis

2019-10-12

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.