Mazo sarkanaci (ne)meklējot...
Katrs atklājums sākas ar stāstu. Arī šim notikumam ir sava priekšvēsture. Faktiski spāru fotografēšanai pievērsties mani pamudināja pārrunas ar pašmāju spāru pētnieku Mārtiņu Kalniņu, kurš 2011. gadā sagatavoja pārskatu par spāru izplatību Latvijā. Vairāk nekā 230 gadu Latvijas spāru pētījumu vēsture tika attēlota sugu izplatības kartēs, kas šogad tika arī publicētas (Kalniņš 2012). Visu līdz šim zināmo 59 spāru sugu izplatība norādīta 5x5 km kvadrātu tīklā, līdzīgi 2. Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu apkopojumam. Šāds sugu izplatības pasniegšanas veids ļoti labi parāda gan esošās informācijas apjomu, gan arī atvieglo trūkstošo kvadrātu identificēšanu katrai no sugām.
Ņemot vērā apstākļus, ka man vairāk patīk darboties ar ūdensputniem un to, ka esmu aktīvs fotogrāfs ar atbilstošo optiku, nolēmu iespēju robežās pafotografēt arī spāres, lai papildinātu esošās ziņas par izplatību, jo vēl daudzajos kvadrātos trūkst informācijas par spāru sastopamību.
Tāpēc kopš 2011. gada otrās puses ekskursijās fotografēju arī spāres, lai vēlāk varētu precīzi noteikt sugu pēc fotogrāfijām. Līdz šim izdevies nofotografēt vairāk nekā pusi no Latvijas spāru sugām (nerīkojot speciālās spāru meklēšanas ekskursijas, bet fotografējot tās putnu ekskursiju laikā pēc nejaušības principa!), no tām 23 sugas atradu Rīgas vai tās apkārtnes ūdeņos.
2012. gada 6. augustā ar velosipēdu devos uz Juglas ezeru, kā arī pa ceļam apskatīju vairākus mazākus Mežciema ezerus un visās vietās nofotografēju arī spāres. Pēc fotogrāfiju nosūtīšanas noteikšanai M. Kalniņam, pienāca informācija par jaunās sugas - mazās sarkanaces (Erythromma viridulum) konstatēšanu Juglas ezerā un Gaiļezerā. Turpmāk, lai pārbaudītu jaunatklātas sugas izplatību citās Rīgas ūdenstilpnēs, iespēju robežās, jau speciāli pievērsos šīs sugas meklējumiem, un konstatēju to vēl trīs vietās - Ziemeļupē (Daugavgrīvas salā), Elles dīķī un Kojusalas līcī (abas vietas Ķengaragā). Pēdējā līcī 29.08.2012. novērota arī vairāku pāru pārošanas un olu dēšana, kā arī izdevās iegūt kolekcijai šīs sugas tēviņu un mātīti.
Mazā sarkanace - 60. Latvijas spāru suga! Foto: R. Matrozis
Mazās sarkanaces pieaugušo īpatņu lidošanas laiks Latvijā varētu būt no jūlija līdz augusta beigām/septembra sākumam. Suga apdzīvo ūdensaugiem bagātas ūdenstilpnes, visbiežāk tā uzturas uz lēpju un ūdensrožu lapām. Ticams, ka mazā sarkanace ir sastopama arī citās Rīgas ūdenstilpnēs (ezeros, dīķos, upju līčos). Vairākās vietās to „traucēja" konstatēt ūdensaugu lapu paliels attālums no krasta, tāpēc šādās vietās ir nepieciešami speciāli meklējumi, izmantojot peldlīdzekļus.
Latvija plaši sastopamā mazai sarkanacei līdzīga suga - lielā sarkanace (Erythromma najas). Abas atšķiras pēc izmēra, un arī pēc vēdera gala krāsojuma tēviņiem. Foto: R. Matrozis
Mazā sarkanace ir 60. spāru suga Latvijas faunā, kuras atrašana Latvijā tika prognozēta jau iepriekš (Kalniņš 2011), jo klimata izmaiņu rezultātā šī suga izplatās ziemeļu virzienā. Divus gadus atpakaļ (2010.g.) to konstatēja Lietuvā.
Mazās sarkanaces un lielās sarkanaces biotops Juglas ezerā - ūdensaugu lapas. Foto: R. Matrozis
Ņemot vērā apstākli, ka mazā sarkanace pieskaitāma pie „vājiem migrantiem", visticamāk, Rīgas populācija parādījusies un attīstījusies jau vairākus gadus atpakaļ. Iespējams, ka līdz šim suga nav konstatēta tikai tāpēc, ka neviens to speciāli nav meklējis... Tāpēc, būtu labi ar Dabasdatu aktīvo ziņotāju spēkiem 2013. gada vasaras otrajā pusē precizēt šīs sugas areālu no Lietuvas pierobežas līdz Rīgai, un varbūt, arī tālāk uz ziemeļiem!
Ruslans Matrozis