Kādu laiciņu Dabasdatu rakstiņos nav bijis nekas par sikspārņiem. Tajā pat laikā zinām, ka notiek Eiropas Zīdītājdzīvnieku Atlants (EMMA2), kā arī to, ka šeit, Dabasdatos, varam dot savu pienesumu arī šīs zīdītāju grupas novērojumiem. Šajā tekstā mēģināšu pieskarties sekojošām lietām: kur un kā vislabāk meklēt sikspārņus, kādiem novērojumiem ir vislielākā vērtība, un kā tos vislabāk un kvalitatīvāk reģistrēt Dabasdatos.

Vispirms, tātad, par meklēšanu. Sikspārņus var sastapt gan ziemā, gan vasarā vienlīdz labi, bet, tā kā šobrīd ir ziemas sākums, sākšu ar ziemas novērojumiem. Meklējot sikspārņus ziemā, ir viena liela priekšrocība – dzīvnieki nekustīgi guļ, līdz ar to vieglāk novērojumus dokumentēt ar fotogrāfijām. Otra priekšrocība ir mūsu priekšzināšanas – mēs samērā labi zinām, kādās mītnēs kādas sugas vislabāk meklēt, kā arī esam apzinājuši vienu daļu no nozīmīgākajām mītnēm, kaut gan joprojām saglabājas intriga atrast arī kaut ko pavisam jaunu un nezināmu. Dabasdatu ziņotājus visvairāk gribētos atkal aicināt ziņot par piemāju pagrabos (savos vai draugu/kaimiņu) atrastajiem sikspārņiem.

Ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii mājas pagrabā. Foto: Jens Rydell

Ap 2010. gadu Dabasdatos notikušās "pagrabu akcijas" bija datu ziņā ļoti ražīgas, sniedzot ziņas par vairākiem simtiem agrāk nezināmām sikspārņu ziemošanas mītnēm. Būtu interesanti uzzināt, vai šīs mītnes tiek apdzīvotas vēl šobrīd, kā arī iegūt ziņas par jaunām ziemošanas vietām. Atgādinājumam – piemāju pagrabos 99% gadījumu būs atrodamas divas sugas – brūnais garausainis jeb garausainais sikspārnis Plecotus auritus un ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii, reti – citas sugas.

Garausainais sikspārnis Plecotus auritus. Foto: Diāna Grosa

Ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii. Foto: Margita Grīnberga

Abas sugas turklāt ir salīdzinoši viegli nosakāmas pēc fotogrāfijām, bet par sikspārņu fotografēšanu – mazliet vēlāk.

Tajā pat laikā jāatgādina, ka mums nav nepieciešamas ziņas par alās ziemojošiem sikspārņiem, jo gandrīz visas sikspārņu apdzīvotās alas, kā arī daudzas plašāk pazīstamās militāras izcelsmes pazemes mītnes (piemēram, Mangaļsalas fortus, Daugavgrīvas cietoksni u.tml.) sikspārņu speciālisti katru ziemu vienu reizi apseko paši monitoringa ietvaros. Jo mazāk šīs mītnes ziemā apmeklēs, jo labāk, un arī fotografēt sikspārņus alās vai militārajās būvēs ir ļoti nevēlami. Ja jums ir padomā apsekot kādu militāru būvi, kur potenciāli varētu būt sikspārņi, ieteicams drošības labad iepriekš kontaktēties ar mani (viesturs.vintulis@lu.lv), lai noskaidrotu, vai šī vieta jau netiek apsekota, jo lieks traucējums ar fotografēšanu var arī iespaidot monitoringa uzskaiti.

Kā sikspārņus atrast vasarā? It kā jau šķiet, nekas sarežģīts, jo sikspārņi ir gandrīz visur, tomēr dabūt tos rokā tā, lai iegūtu vērtīgu novērojumu un varētu "tikt līdz sugai", nemaz nav tik viegli. Uzreiz atklāti jāsaka, ka visbiežāk sikspārņu pētniekiem ziņotajiem novērojumiem "man pagalmā lidinās" nav pilnīgi nekādas vērtības, ja vien nav zināms, ka sikspārņi tur lidinās tāpēc, ka ir izlidojuši no mājas pažobeles vai citas – konkrētas un reāli atrastas – slēptuves. Sikspārņi pagalmā vai uz dīķa, vai citur var lidināties katru nakti, bet tas nenozīmē, ka tie turpat arī dzīvo, jo, kā jau lidojoši dzīvnieki, vienas nakts laikā var veikt ievērojamus attālumus. Piemēram, dīķu naktssikspārnis Myotis dasycneme vienas nakts laikā var lidot 20-30 km un apmeklēt dažādas ūdenstilpes.

Tāpēc šeit pastāstīšu par to, kā bez īpašiem tehniskiem palīglīdzekļiem atrast sikspārņu mītnes tieši cilvēku celtās ēkās vasarā, jo mītņu atradumiem, gluži pretēji lidojošu sikspārņu novērojumiem, visiem ir liela vērtība, arī tad, ja jums nav zināma sikspārņu suga. Par koku dobumos dzīvojošajām sikspārņu sugām šoreiz nerunāsim, jo tās atrast ir daudz grūtāk.

Dažādas cilvēku celtas ēkas, kurās dzīvo sikspārņi. Foto: Viesturs Vintulis

Sikspārņu mītnes var meklēt ar dažādām metodēm, bet tas nekad nav viegli. Šeit pieminēšu divas salīdzinoši vienkāršākas, kaut gan ne mazāk darbietilpīgas metodes, kuras būtu pa spēkam jebkuram Dabasdatu vērotājam. Viena no tām ir sikspārņu koloniju meklēšana pēc mēsliem. Sikspārņu mēsliņi pēc izskata ir visai līdzīgi mazliet neregulāras formas peļu spirām, bet atšķiras vietas un izvietojums, kur un kā tos var atrast. Piemēram, ēkas bēniņos peļu spiras (ja tādas ir) būs izkaisītas pa vienai neregulāri pa visu telpu, bet sikspārņu mēsliņi koncentrēsies kaudzītēs vietās, kur sikspārņi pastāvīgi uzturas (zem siju salaidumiem, pie skursteņa vai citur). Atslēgas vārds šeit ir – kaudzītēs, vai vismaz lielākā skaitā vienkopus.

Sikspārņu mēsli uz bēniņu grīdas. Foto: Viesturs Vintulis

Dīķa naktsikspārņu Myotis dasycneme mēsli pie bēniņu sijām Medumu baznīcā (attēla kreisajā pusē).
Foto: Viesturs Vintulis

Siena baznīcas bēniņos ar sikspārņu mēsliem. Foto: Viesturs Vintulis

Ne viena vien sikspārņu suga ar mēsliņiem mēdz iezīmēt kolonijas mītni arī no ārpuses, pielipinot spiriņas ap ielidošanas skreju mītnē – parasti sienu augšmalā, pie jumta kores, reizēm uz palodzēm, aplodām, arī uz ēkas logiem (kur tās ir visvieglāk pamanīt).

Sikspārņu izlidošanas vieta un mēsli zem tās. Foto: Viesturs Vintulis

Sikspārņu mēsli uz loga palodzes. Foto: Viesturs Vintulis

Lūznavas muiža (kopskats un plāksne, uz kuras saskatāmi sikpārņu mēsli). Foto: Viesturs Vintulis

Lielas kolonijas gadījumā ap skreju var veidoties pat vairākus kvadrātmetrus liels pleķis, kas burtiski izraibināts ar pielipinātajām spiriņām (īpaši labi izceļas uz gaišām sienām).

Siena un logi ēkā, kurā mīt liela sikspārņu kolonija. Foto: Viesturs Vintulis

Diemžēl pēc spiriņu izskata vien sikspārņu suga parasti nav ticami nosakāma, kaut gan mēsliņu izmēri (bildēs der pielikt kaut ko mērogam) var vismaz aptuveni ļaut spriest par iespējamo iemītnieku. Vienīgā suga, kurai ir kaut cik raksturīgi mēsliņi, ir brūnais garausainis – tam tie ir palieli, diezgan neregulāras formas un visbiežāk gaiši brūni, reizēm pat iedzelteni (citām sugām mēsliņi gandrīz vienmēr ir melnā krāsā). Garauša mēslus visbiežāk var atrast putnu būrīšos – būrīšu kontroles arī ir viena no metodēm, kā atrast sikspārņus, turklāt būrīšos sikspārņi var būt atrodami līdz pat novembrim. Tomēr, ja ziņosiet arī par nezināmu sikspārņu iezīmētu ēku, un bildes liecinās par iespējamu koloniju, mēs, sikspārņu pētnieki, savu iespēju robežās noteikti mēģināsim tur aizbraukt un tikt skaidrībā par mītnes iedzīvotājiem.

Otra "vasaras" metode ir meklēt "rīta spietus". Pirms atgriešanās mītnē, daudzām sikspārņu sugām ir raksturīgi "paspietot" pie mītnes ieejas. Bieži tas spontāni notiek arī nakts vidū, tikai tad to grūti novērot vizuāli, bet pirmajā rīta gaismiņā ap trijiem-četriem vasaras naktī tas ir iespējams. Tādējādi atliek tikai ļoti agri piecelties (vai vēlu iet gulēt) un pastaigāt/pabraukāt apkārt pa kādu apdzīvotu vietu, pavērojot, vai ap kādu māju masveidā ilgstoši neriņķo sikspārņi, un, ja tāda atrodas, dienā var paskatīties, vai ir redzamas ar mēsliņiem iezīmētas skrejas. Reizēm dienā apdzīvoto ēku ārpusē sikspārņu pīkstienus cilvēks var dzirdēt arī ar "neapbruņotu ausi".

Spietojoši sikspārņi naktī pie baznīcas. Foto: Viesturs Vintulis

Nākamais, jau krietni konkrētāks solis būtu vakarā pēc saulrieta izskaitīt, cik dzīvnieku no atrastās mītnes izlido – tas, protams, nav obligāti, bet varētu būt interesanti gan pašiem atradējiem, gan arī kā daudz vērtīgāka ziņa mums. Atkarībā no sugas, sikspārņi sāk izlidot sākot no saulrieta/stundu pēc, un visa kolonija visbiežāk izlido apmēram stundas laikā pēc pirmā dzīvnieka izlidošanas (vērtīgi būtu atzīmēt pirmā un pēdējā sikspārņa izlidošanas laikus, kas arī netieši var palīdzēt noteikt sugu).

Monitoringā mēs parasti skaitām līdz brīdim, kad vai nu 10-15 min. neviens vairs neizlido, vai arī sikspārņi sāk atgriezties mītnē, spieto, un vairs nevar saprast, kas izlido, kas pielido. Vasaras vakari ir pietiekami gaiši, lai pret debesu vai gaišas ēkas sienu izlidojošos dzīvniekus varētu vizuāli novērot un, uzmanīgi skaitot, dzīvniekus var uzskaitīt ar lielu precizitāti. Nereti gan sikspārņi izlido no vairākām skrejām vienlaicīgi, tāpēc šo skaitīšanas daļu, ja to dara, vislabāk veikt vismaz divatā. Uzskaiti vislabāk veikt jūnijā, jo tad vēl nelido sikspārņu jaunā paaudze, bet, protams, jebkāda skaita informācija ir labāka, nekā nekāda – droši var skaitīt arī jūlijā. Uz vasaras otru pusi sikspārņi koloniju sāk atstāt, tad skaitīšanai vairs nav īpašas nozīmes.

No slēptuves izlidojoši Natūza sikspārņi. Foto: Andris Soms

Nedaudz vēl par sikspārņu novērojumu dokumentēšanu ar fotogrāfijām. Rakstītais nav jāuzskata par obligātiem noteikumiem, bet par vadlīnijām, kā, ja konkrētā novērojuma apstākļi to atļauj, vislabāk dokumentēt savus sikspārņu novērojumus, lai tiem piešķirtu lielāku vērtību.

Atkal sāksim ar ziemu, kas šobrīd ir aktuālākais periods. Kaut gan ziemojošu sikspārņu fotografēšana ir dzīvniekiem traucējoša, to noteiktās vietās un apstākļos ir pieļaujams darīt, bet jāievēro daži nosacījumi, lai traucējums būtu minimāls. Kāpēc un kāds traucējums ziemojošiem sikspārņiem ir bīstams, savulaik jau rakstīju šeit. Galvenie nosacījumi – darīt to tikai vienreiz un cik ātri vien iespējams, vienu un to pašu sikspārni nežilbinot vairāk par vienu vai pāris kadriem.

Šajā ziņā mazie piemāju pagrabi ir vislabākā vieta, kur fotografēt, jo pagrabu sikspārņi jau ir pieraduši pie regulāriem cilvēku apmeklējumiem un mazāk ņem ļaunā arī fotografēšanu. Tā kā abas pagrabu sugas ir salīdzinoši viegli nosakāmas, tam, kā tos nofotografē, ir mazāka nozīme, tomēr der atcerēties, ka fotogrāfijā (ja vien sikspārņa novietojums to atļauj) būtu pēc iespējas labāk jāredz dzīvnieku ausis. Ja ir aizdomas uz kādu retāku sugu (pagrabos biežāko sugu noteikšanu skatīt šeit), tad, jo labāka būs fotogrāfija, jo lielākas iespējas, ka pēc tās varēs noteikt sugu.

Tālāk par "pareizu", vai pareizāk sakot, "ideālo" sikspārņu fotografēšanu. Protams, daudzos gadījumos nebūs iespējams sikspārni nofotografēt tā, kā gribētos (paslēpies dziļi spraugā, pārāk nemierīgs vai aizmūk fotografēšanas laikā utt.). Šajos "tālu no ideālā" gadījumos vienkārši jāmēģina pēc iespējas labāk nobildēt to, ko nu ir iespējams redzēt, un papildus pierakstīt piezīmēs, kas redzēts ārpus bildes. Noteikti nevajadzētu speciāli sikspārni vilkt ārā no paslēptuves vai citādi traucēt tikai fotografēšanas dēļ, īpaši ziemas laikā!

Tālāk rakstītais vairāk attiecas uz gadījumiem, kad a) sikspārnis paslēptuvē ir mierīgs/guļ un ir labi redzams vai b) dzīvnieks ir atrasts nelidojošs un turēts rokā/kastītē (t.sk. beigtu dzīvnieku atrašanas gadījumi). Svarīgākās pazīmes sugu noteikšanai visbiežāk saistītas ar ausīm – to garumu, formu, t.s. auss radziņa garumu un formu utt. Līdz ar to svarīgi, lai vismaz vienā no bildēm būtu labi saskatāma sikspārņa auss un purns no priekšpuses vai, vislabāk, iesāņus no priekšpuses.

Iesāņus no priekšpuses nofotografēts divkrāsainais sikspārnis Vespertilio murinus. Foto: Viesturs Vintulis

Fotografējot tikai no mugurpuses, visbiežāk dzīvnieku līdz sugai noteikt nevarēs, tomēr gluži bez vērtības arī šādas bildes nav, jo ļauj izslēgt vismaz dažas no iespējamām sugām, turklāt dažas sugas būs nosakāmas arī šādā leņķī. Ļoti vēlams blakus nolikt kaut ko mērogam, vislabāk jau lineālu, bet der arī rūtiņu lapa ar zināmu rūtiņu izmēru vai jebkas, kam viegli saprast izmēru.

No mugurpuses fotografēts ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii. Foto: Viesturs Vintulis

Svarīgākā salīdzināmā "detaļa" izmēriem sikspārnim ir apakšdelms, kura izmēri bieži ir sugai specifiski, tādēļ fotografējot sikspārni kopā ar, teiksim, lineālu, apakšdelmam noteikti būtu jābūt salīdzināmam ar skalu. Var arī nobildēt sikspārni uz galda ar švīku, kā attēlā, un pēc tam pēc švīkas izmēriem var aptuveni novērtēt apakšdelmu.

Pigmejsikspārnis Pipistrellus pigmaeus (ar bultiņu norādīts apakšdelms). Foto: Viesturs Vintulis

Dažām sugām būtiski redzēt arī pakaļkāju pēdas, tā ka, ja vien ir iespēja nofotografēt, jo vairāk detaļu bildēs redzēs, jo labāk. Piezīme drošībai – ja sikspārni ņem rokā, tad ļoti vēlams parūpēties, lai tas neiekostu. Ar cimdu pietiks.

Retos gadījumos pēc bildes iespējams noteikt arī lidojošus sikspārņus, tādēļ es nevaru teikt, ka lidojošus sikspārņus fotografēt vispār nav jēgas. Tomēr, lai to izdarītu, vajag labu tehniku un zināmas iemaņas lidojošu dzīvnieku fotografēšanā, turklāt sliktas gaismas/zibspuldzes apgaismojumā. Arī lidojošiem sikspārņiem spēkā ir "pazīme Nr.1" – bildē pietiekami labi jāredz purns un ausis. Pēc silueta un krāsas vien tomēr visbiežāk sugu noteikt nevarēs.

Tas šajā reizē viss, un novēlu visiem interesentiem "ne sikspārņa"!

Viesturs Vintulis

2019-12-11

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.