Nenovērtējama dārgumu krātuve – tā dabasdatus novērtē dabas aizsardzības ekperte Ieva Mārdega. Viņas ieziņoto 21823 novērojumu skaitā lielākā daļa (18881 novērojums) ir putni. Sākusi ar Rīgas Zoodārza putnu kopšanu, Ieva turpināja tos iepazīt Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektos, atlantu datus vācot (Ieva ir arī grāmatas "Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980-2017" līdzautore), tad Ādažu poligonā kā Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra Vides nodaļas eksperte.

Vienas putnu sugas – zaļās vārnas Coracias garrulus – pētīšanai Latvijā Ieva Mārdega ilgus gadus pievērsās īpaši. Šī suga esot īsts dinozaurs, kurš nespēj pielāgoties vides pārmaiņām, tāpēc varot drīz izzust – kā tas jau ir noticis Zviedrijā, kur Ieva dzīvo (Ēlandes salā) un kuras dabu ekspertē pašlaik. Taču tieši Latvijas daba ir tas, kā viņai Zviedrijā pietrūkst...

Ieva Mārdega ar zaļās vārnas Coracias garrulus jauno putnu. Foto: Håkan Örtman

Tu pašlaik dzīvo Zviedrijā. Kāda ir tava aktuālā saistība ar dabasdatiem?

Pārāk lielas saistības man īsti nav, jo no Zviedrijas neko dabasdatos ziņot nevaru. Protams, regulāri skatos, ko citi dabasadatos ir ieziņojuši, kādas interesantas sugas – galvenokārt mani interesē putni, bet arī viss pārējais. Dažreiz arī kādu komentāru ierakstu, kādu sugu izlaboju vai papildinu, ja nezināma ieziņota.

Ko tu Zviedrijā dari? Kaut ko saistībā ar dabu?

Jā, līdzīgi kā Latvijā, arī šeit es strādāju par dabas ekspertu. Jau Latvijā diezgan daudz strādāju ne tikai ar putniem, bet arī ar biotopiem, tā arī te.

Kā dabas eksperta darbs un Ēlandes salas vide atšķiras no Latvijas?

Ir lietas, kas ir līdzīgas, un ir arī lietas, kas ir ļoti atšķirīgas. Ēlande vispār ir specifiska vieta, ļoti atšķirīga no pārējās Zviedrijas. Pirmkārt, Ēlandes salas dabu ļoti ietekmē jūra. Otrkārt, Ēlande ir no kaļķakmens, līdz ar to augu valsts te ir ārkārtīgi saistīta ar kaļķainu augsni un kaļķakmeni. Šeit ir ļoti daudz orhideju, un ir arī daži specifiski biotopi, kādu mums Latvijā gandrīz nav vai nav vispār. Ļoti interesantas gan augu, gan putnu ziņā ir jūras piekrastes pļavas. Visekskluzīvākais Ēlandē ir lielais alvars – tāds biotops, kur kaļķakmens ir tuvu zemes virsai un un to klāj ļoti neliela augsnes kārtiņa. Alvari faktiski sastopami tikai Ēlandē, Gotlandē un mazliet Igaunijas salās.

Vai zviedru attieksme pret savām dabas vērtībām ir atšķirīga no mūsējās?

Varētu teikt, ka tā ir līdzīga, tikai Zviedrijā ir daudz vairāk cilvēku, kurus interesē daba. Ne profesionālā līmenī – profesionāļu ir līdzīgi daudz visās valstīs -, bet tādi cilvēki, kuru ikdiena nav saistīta ar dabas pētniecību vai aizsardzību. Zviedrijā ļoti liels procents ir tādu, kas vienkārši iet dabā. Protams, arī Latvijā tādu kļūst arvien vairāk.

Kāds bija tavs ceļš līdz dabas aizsardzības profesionālei?

Daba mani ir interesējusi, kopš sevi atceros, tātad jau bērnudārza laikā. Tolaik mani dabā interesēja viss, lielākoties visi, kas kustas, tātad dzīvnieki. Tā kā mani vecāki zināja, ka mani interesē daba, pēc otrās klases man tika rasta iespēja vasarā vienu mēnesi palīdzēt darbos Rīgas Zoodārzā. Toreiz viena no manām priekšniecēm bija Elīna Gulbe.

Aha, Kolinsa tulkotāja.

Tieši tā. Bērni drīkstēja būt par palīgiem Zoodārzā tikai pie putniem, pie zīdītāju, rāpuļu un abinieku kopšanas mūs nelaida. Līdz ar to man radās iespēja iepazīt visus Rīgas Zoodārza putnus.

Tā es gadus sešu katru vasaru pastrādāju Zoodārzā. Tas nostiprināja manu interesi par dabu. Līdz ar to pēc vidusskolas beigšanas nebija daudz jādomā, ko gribu studēt – bija skaidrs, ka tā būs bioloģija. Iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, 2000. gadā to beidzu.

2024. gadā aprit 30 gadu, kopš esi Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) biedre.

Kad sāku studēt, iestājos LOB. Pašā sākumā nebiju pārāk iesaistīta biedrības darbā, tikai mazos brīvprātīgos darbiņos – kaut ko padarīt biedrībā uz vietas ar datu bāzēm vai papīriem. Tad sāku vairāk braukt līdzi ekskursijās un līdzdarboties putnu atlanta datu vākšanā Ķemeru Nacionālajā parkā. 1999. gadā toreizējais LOB vadītājs Māris Strazds man piedāvāja strādāt biedrībā reģionālo grupu projektā. Tas LOB bija jauns projekts sadarbībā ar Zviedrijas Ornitoloģijas biedrību, un Māris, acīmredzot, bija pieņēmis, ka es varētu būt labs kandidāts, jo mazliet zināju zviedru valodu.

Kāpēc tu tad mācījies zviedru valodu? Putnu dēļ?

Nē. Zviedru valodu iemācījos 1995. gadā, kad nepilnu gadu biju Zviedrijā (trenējos orientēšanās sportā).

Kādas tev tagad ir attiecības ar putnu vērošanu? Dari to tikai profesionālos nolūkos vai savam priekam arī?

Gan tā, gan tā. Sākotnēji tas bija vairāk profesionāli, saistībā ar reģionālo grupu projektu, kurā aicinājām apvienoties cilvēkus, kas dzīvo tālāk no Rīgas. LOB biedri dzīvo visos Latvijas novados, visur ir cilvēki, kurus interesē putni, un viņiem ir interesanti kādreiz sanākt kopā un pavērot putnus kopīgi, aizbraukt uz kādu labu vērošanas vietu. Es tajā laikā iemācījos labi noteikt putnus. Arī līdz tam jau pratu, bet ne tik lielā mērā. Sākumā šīs ekskursijas vadīja zviedru kolēģi, bet pēc tam man jau pašai vajadzēja to darīt, tas man bija liels izaicinājums.

Īpašu uzmanību tu esi pievērsusi vienai viegli nosakāmai sugai – zaļajai vārnai. Cik labi spēj noteikt "mazos pelēkos putniņus"?

Jo ilgāk putnus vēro, jo prasmes uzlabojas. Nu jau gadus desmit mani putnu vērošanas draugi ir komanda "Himantopus himantopus": Andris Klepers, Ilze Bojāre, Mareks Kilups, Mārcis Tīrums un citi. Kopīgi braucam putnos, gan piedaloties dažādās sacensībās, gan vienkārši tāpat savam priekam.

Putnu vērošanā tev svarīgākais ir process vai arī rezultāts? Savu sugu sarakstu taisi?

Man ir saraksts, jā. Šobrīd gan man aktīvāks ir Ēlandes un pārējās Zviedrijas putnu saraksts, bet, kad dzīvoju Latvijā, man bija gan gada saraksti, gan mūža saraksts, tajā ir 283 sugas.

Zviedrijā droši vien esi redzējusi tādas putnu sugas, kādas Latvijā nav novērotas.

Esmu gan. Zviedrija ir krietni lielāka par Latviju, tai ir arī ziemeļi, tundra. Ziemeļos ir daudz tādu sugu, kas Latvijā ir vai nu ļoti reti maldu viesi vai arī nav redzēti nemaz. Savukārt Ēlandē, tā kā šeit ir ārkārtīgi daudz putnu vērotāju, tiek pamanīti ļoti daudzi no tiem putniem, kuri te piestāj. Ja kāds atrod kādu retumu, ir iespēja aizbraukt to apskatīt, protams, ja tas vēl nav aizlidojis. Piemēram, vasaras beigās tepat netālu no manas dzīves vietas bija mazais piekūns Falco naumanni, dienvidu suga, kas līdz mūsu platuma grādiem nonāk reti. Esmu to redzējusi Spānijā, bet redzēt mazo piekūnu Ēlandē – tas ir kaut kas īpašs.

Kādi novērojumi tev rada lielāku prieku – īpaši reta suga vai kaut kas cits?

Tas ir dažādi. Mēs kopā ar Edmundu Račinski vairāk nekā 20 gadus pētījām zaļās vārnas: katru gadu meklējām ligzdas, uzlabojām būrus, gredzenojām mazuļus, skatījāmies pieaugušo putnu gredzenus un tā tālāk. Saistībā ar zaļo vārnu gandrīz jebkura šo putnu vērošana, jaunas ligzdas atrašana sagādāja lielu prieku un gandarījumu.

Zaļā vārna Coracias garrulus ligzdā būrī. Foto: Ieva Mārdega

Otra lieta, kas rada lielu emocionālu pārdzīvojumu, ir suga, kuru ieraugi pirmoreiz dzīvē un turklāt esi to atradis pats, nevis braucis skatīties kādu cita atrastu sugu. Man tādas pašas atrastas sugas ir bijušas vairākas, divas varu nosaukt uzreiz.

Viens gadījums bija aprīlī, kad gāju savu maršrutu dienas ligzdojošo putnu uzskaitē. Mans maršruts ir uz ziemeļiem no Ādažu poligona, daļēji Dzelves-Kroņa purvā, divi posmi ir klajajā purvā. Vienu no tiem posmiem ejot, dzirdu jocīgu balsi, sajūta, ka īsti tādu balsi nepazīstu. Paskatos – pavisam netālu no manis priedītes galotnē sēž apkakles strazds Turdus torquatus! Pirmoreiz dzīvē ieraudzīts un turklāt pašas atrasts.

Otrs tāds saviļņojošs novērojums bija svītrainā pūce Surnia ulula Ādažu poligonā. Es 15 gadus strādāju kā dabas aizsardzības speciāliste Latvijas militārajos poligonos. Ādažu poligons bija viena no manām darba vietām, tajā biju diezgan bieži. Vienā ziemas pēcpusdienā, kad jau krēsloja, braucu ar mašīnu cauri poligonam. Tam pa vidu tek Puskas upe, pie tās kā orientieris auga liela egle, kas tolaik vēl nebija nokaltusi, augstākais koks tajā klajumā. Braucu un ieraugu, ka eglē kaut kas sēž. Jau pa gabalu bija diezgan skaidrs, ka tai jābūt svītrainajai pūcei – tai ir ļoti raksturīgs siluets. Apstājos, skatījos binoklī – jā, ir!

Svītrainā pūce Surnia ulula Ādažu poligonā. Foto: Ieva Mārdega

Vai Ādažu poligons joprojām ir putniem labvēlīga vieta?

Ādažu poligons ir ārkārtīgi interesanta vieta no dabas viedokļa! Ne tikai putni – visi dabas objekti. Tie biotopi, kas izveidojušies un tiek tādi uzturēti militāro mācību rezultātā, ir ļoti īpaši.

Virsājs Ādažu poligonā. Foto: Ieva Mārdega

Tieši Ādažu poligonā strādājot, es vairāk ieinteresējos arī par citām sugu grupām: vaskulārajiem augiem, sūnām, ķērpjiem, kukaiņiem, sāku mācīties jaunas sugas. Te dabasdati ir nenovērtējama dārgumu krātuve! Ir cilvēki, kas ļoti labi pazīst augstākos augus, citi labi pazīst sūnas, vēl citi kukaiņus… Viņi visi liek savas bildes, nosaka citu ziņotās sugas, un tā ir lieliska iespēja mācīties. Es par daudzām sugu grupām no galvas nezinu, kuras sugas ir retas, kur tās meklējamas. Dabasdatos atrodamā informācija ļauj to mācīties.

Lielās krāšņvaboles Chalcophora mariana uz apdeguša koka Ādažu poligonā. Foto: Ieva Mārdega

Vai atceries, kā sāki ziņot dabasdatos?

Īsti nē. Atceros, ka mana pirmā ziņotā suga bija mednis Ādažu poligonā. Sākumā nebija tik lielas saprašanas, cik šie ziņojumi ir svarīgi un būtiski ne tikai man, bet arī citiem. Pamazām, galvenokārt saistībā ar dalību putnu izplatības atlantu veidošanā, sapratne veidojās.

Pirmajos gados mums vēl nebija mobilās aplikācijas, tad ziņošana bija tāda, ka dabā pieraksti visu blociņā un tad brauc mājās, sēdies pie datora un ziņo. Tas prasīja daudz laika. Kopš ir mobilā lietotne, ziņot ir daudz ērtāk. Mēs nemaz īsti nenovērtējam, cik tā mūsu mobilā lietotne ir laba. Piemēram, Zviedrijā tādas nav, un man te tās ļoti pietrūkst! Te gan ir iespēja ziņot viņu dabasdatu analogā uzreiz caur speciālu mājaslapu, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā ar mūsu dabasdatu aplikāciju. Kopš aplikācija parādījās, ziņojumu skaits dabasdatos ir daudz, daudz lielāks – arī no manis.

Drudzeņu zilenītis Maculinea alcon (Latvijā nesen – 2013. gadā –  atklāta suga) Ādažu poligonā. Foto: Ieva Mārdega

Šā gadsimta sākumā, organizējot "atlanta nometnes" LOB biedriem un citiem interesentiem, tev, kā pati esi rakstījusi, pirmo reizi bija iespēja apmeklēt medņu riestus Kurzemē, un kopš tā laika mednis tev ir ļoti īpaša suga, ko vienmēr ir prieks sastapt. Rakstīji arī, ka "atlantu kartes rāda neskaidru medņa nākotni, tādēļ tik svarīgi turpināt aizsargāt to riestus un Latvijas mežus". Ko nozīmē medņa "neskaidra nākotne" Latvijā?

Mednim Latvijā neklājas pārāk labi. Lai arī jau daudzus gadus medni Latvijā vairs nemedī, dati nerāda īpaši labu stāvokli – medņu skaits samazinās. Medņa Kurzemes populācija ir atrauta no pārējās Latvijas. Pa vidu, Zemgalē, medņu īsti nav, un Kurzemes ziemeļos un rietumos mītošie medņi ir ģenētiski norobežoti, kas, protams, nevienai sugai īsti labi nav, ja tā ir mazā platībā – tad tā ir jūtīgāka pret negatīvajiem faktoriem, kas var ierobežot skaitu.

Ieva un drošs, riestojošs medņu Tetrao urogallus gailis. Foto: Anete Auziņa

Kuri varētu būt šie faktori?

Ticami, ka mūsu mežu apsaimniekošana. Protams, ir medņi, kuriem ir paveicies – to riestiem un dzīvotnēm ir mikroliegumi, lielisks aizsardzības veids. Tā kā medņu mikroliegumu platība ir diezgan liela, šis pasargātais meža masīvs, protams, nodrošina dzīvotni ne tikai mednim, bet arī citām sugām. Tas ir ļoti vērtīgi, bet ne jau visiem medņu riestiem ir mikroliegumi. Tur, kur mikroliegumu nav, mežs sasniedz ciršanas vecumu un, visticamāk, tiek nocirsts, tātad medņa dzīves vieta tiek izpostīta.

2000. gadā tu sāki palīdzēt Edmundam Račinskim zaļo vārnu izpētes un aizsardzības programmā un to darīji vairāk nekā 20 gadus. Tātad pieredzēji, kā sarūk zaļo vārnu izplatība Latvijā.

Jā, vēl 2000. gadu sākumā redzēju zaļās vārnas gan Kurzemē, gan Ziemeļgaujā, taču nu jau cerības šo sugu ieraudzīt ir vairs tikai Pierīgā šaurā joslā: Ādažu poligons, Garkalne, Silakrogs. Iesaistījusies zaļo vārnu izpētes programmā, drīz vien nevarēju iedomāties savu pavasari un vasaru bez zaļās vārnas. Te, Zviedrijā, man tās ļoti pietrūkst.

Vai Ēlandes salā ir zaļās vārnas?

Nē, Zviedrijā zaļo vārnu sen vairs nav.

Es arī no savas 50./60.gadu mijas bērnības atceros redzējis zaļās vārnas, pārāk košs putns, lai tādu aizmirstu. Kādi ir zaļās vārnas izplatības un skaita sarukuma iemesli Latvijā?

Grūti jau pateikt, kas ir bijis tas kritiskais iemesls, bet no tā, ko šobrīd zinām, šķiet, ka tas ir vairāku iemeslu kopums. Diemžēl ir sakritušas vairākas lietas. Edmunds Račinskis vienā savā rakstā minēja, ka zaļā vārna ir kā dinozaurs, tā diemžēl nepielāgojas pārmaiņām, nav kā pelēkā vārna, kas izdzīvos jebkuros apstākļos. Ja izzūd zaļajai vārnai piemērotā vide un barība, zaļā vārna tur vairs izdzīvot nevar, arī barības ziņā tā ir konservatīva.

Kas bija zaļās vārnas vide Latvijā? Ganības?

Labu aprakstu un pētījumu par zaļo vārnu Latvijā pirms simt gadiem ir maz, par daudz ko ir tikai jāpieņem, ka tā varēja būt bijis: ka galvenais zaļās vārnas biotops bija lauku ainava, ganības, nelielās piemājas saimniecības ar ganību dzīvniekiem, kas "nodrošināja" mēslus, un tajos bija mēslu vaboles, ko zaļās vārnas ēd. Tāpat bija mežu puduri ar vecākiem dobumainiem kokiem, kuros ligzdot. Padomju laikā viss mainījās: kolektivizācija, kolhozu saimniecība un mazo saimniecību likvidēšana plus insekticīdi, kas nogalināja kukaiņus, zaļo vārnu barības objektus.

Sajūta, ka arī klimata pārmaiņas kaut kādā mērā ir ietekmējušas zaļo vārnu. Vismaz attiecībā uz mūsu mazo Latvijas populāciju ir bijis tā, ka jūnija otrajā pusē, ap Jāņiem, kad zaļajām vārnām šķiļas mazuļi, uznāk vēss un lietains laiks, un tad var arī visi mazuļi aiziet bojā – zaļā vārna nevar atrast barību, jo lielie kukaiņi paslēpušies, nelido un nerāpo, un, otrkārt, mazuļi ir mazi un pliki, vienam no putniem tie visu laiku ir jāsilda, bet pieaugušais putns, ja tam ir jāmeklē barība, lai pats izdzīvotu, lido to meklēt un nepaliek pie mazuļiem.

Kā zaļajai vārnai klājas citur areālā?

Citur situācija nav tik traģiska, ir pat vietas, kur zaļo vārnu skaits ir stabils vai pat palielinās, piemēram, Dienvideiropā, Balkānu valstīs, Rumānijā, Ungārijā. Tur ir siltāks, vairāk barības, tur zaļā vārna jūtas labāk. Latvija jau vienmēr ir bijusi tās areāla ziemeļu robeža.

Kādu tu paredzi zaļās vārnas nākotni Latvijā? Vai tā ir kaut cik cerīga?

Tā nerādās pārāk cerīga, ņemot vērā, ka ir palikuši tikai padsmit zaļo vārnu pāri... Galīgi nav cerīga. Tomēr, pateicoties Latvijas Ornitoloģijas biedrības un pēdējos gados arī Aizsardzības ministrijas pūlēm, zaļo vārnu Latvijā vēl neesam pazaudējuši. Kamēr mēs rūpēsimies, lai ir būri, kur zaļajām vārnām ligzdot, un lai ir tādi būri, kas ir aizsargāti no caunu postījumiem, vēl kādu brīdi zaļās vārnas Latvijā, iespējams, būs.

Tagad uz Latviju putnos tu vēl atbrauc?

Latvijā biju novembrī un ar draugiem devāmies divu dienu putnu vērošanas braucienā uz Kolku, tas bija lieliski. Sasnidzis tad vēl nebija. Kā būs 2024. gadā? Vēl nezinu, kā būs ar darbiem šeit, Zviedrijā, bet mēģināšu atbraukt maijā uz "Torņu cīņām".

Kura ir bijusi tava iecienītākā putnu vērošanas vieta Latvijā?

Kamēr es vēl strādāju aizsardzības nozarē, būtu teikusi: Ādažu poligons. Citas iecienītas vietas? Grūti pateikt, bet laikam jau man Kurzemes jūras piekraste visvairāk patīk – piemēram, Kolka un Oviši pavasara migrācijas laikā.

Kāda tev no Zviedrijas izskatās dabas aizsardzības situācija Latvijā? Vai tajā kaut kas tevi uztrauc?

Daudz kas mani uztrauc. Bet var teikt, ka man ļoti pietrūkst Latvijas dabas. Te Ēlandē arī ir ļoti interesanta daba, un, tā kā man darba dēļ iznāk daudz braukāt pa visu Dienvidzviedriju, protams, redzu daudz ko no dabas, bet… Latvijā ir skaistāk!

Ieva pie milzīgas, sūnām apaugušas kritalas Rudbāržos. Foto: Anete Auziņa

Vai tad Dienvidzviedrija nav tikpat skaista kā Latvija?

Man šķiet, ir tā, ka dabas aizsardzības vietas Zviedrijā – dabas liegumi, dabas parki – protams, ir ļoti skaisti, jo tajos daba ir. Bet tās ir tikai tādas mazas saliņas. Viss pārējais ir intensīva lauksaimniecība un mežsaimniecība. Pēdējā te ir daudz intensīvāka nekā Latvijā. Man ir ļoti skumji un mani ļoti uztrauc, ka Latvijas mežsaimniecība diemžēl dara to pašu kļūdu un iet tai pašā virzienā – uz dabas iznīcināšanu mežos.

Mēs ar kolēģiem, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, visi, kam rūp Latvijas daba, mēģinām kaut ko darīt, un nav jau viss tik bezcerīgi, bet arī lielam optimismam nav pamata. Visiem būtu ļoti svarīgi saprast to vienkāršo lietu, ka mežs nav burkānu lauks – mežs ir ārkārtīgi kompleksa ekoloģiska sistēma, kura diemžēl tiek iznīcināta, ja mežu uztver kā burkānu lauku. Tad ilgtermiņā visiem ir slikti, arī koksnes ieguvei nekā laba nav. Jo mēs zinām, kādas problēmas ir stādītām tīraudzēm, kurām uzbrūk kaitēkļi, kuras posta vējš un citi dabas apstākļi. Ja arvien vairāk cilvēku sapratīs, cik svarīgi ir uztvert mežu kā vienotu ekosistēmu, kurā vērtība ir ne tikai viena izmēra un vecuma taisni, glīti koki, bet arī visas pārējās sastāvdaļas, kurām ir jābūt veselīgā ekosistēmā, un ka tieši tas var nodrošināt to, ka meži mums būs ilgi un veselīgi, tad mēs varam neatkārtot zviedru kļūdas.

Protams, pie pašreizējiem klimatiskajiem apstākļiem kaut kāds mežs Latvijā būs vienmēr. Koksne visiem ir vajadzīga, es pati šobrīd sēžu pie koka galda un dzīvoju koka mājā. Bet saimniekot var arī gudri. Līdz tam būtu jānonāk.

Egīls Zirnis

2023-12-29

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība 2023-2025" ietvaros.