Robežu esmu novilcis diezgan stingri: putni mani interesē visur pasaulē, gļotsēnes – tikai Cēsu pilsētā, - savas pašreizējās dabas novērojumu prioritātes atklāj filoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Sandis Laime. Pēc 2012. gadā aizstāvētās doktora disertācijas par raganu priekšstatu vēsturisko attīstību Latvijā sācis ziņot dabasdatos.lv par putniem, šobrīd Sandis te vairāk zināms kā viens no aktīvākajiem gļotsēņu novērotājiem, nepārprotams līderis Cēsu novadā. Filologa aizraušanās ar gļotsēnēm kļūst saprotamāka, ja ņem vērā viņa filoloģisko pētījumu lauciņu, kura neatņemama sastāvdaļa ir "raganu spļaudekļi". Taču Sandis Laime pats stāsta, ka tas ir tikai viens no iemesliem, kas viņu pievērsis šai Latvijā vēl nesen maz pētītajai grupai, kuras pētniecību tagad Dabasdatu entuziasti ir pacēluši jaunā līmenī.

Sandis Laime kā Cēsu rajona putnu vērošanas sacensību uzvarētājs – Cekulzīlītes kausa ieguvējs 2018. gadā. Foto: Mārtiņš Platacis
Kā tu, filologs būdams, nonāci pie gļotsēnēm?
Varētu teikt, ka gļotsēnes man ir pēdējā nopietnākā aizraušanās Dabasdatos. Mana "Dabasdatu ēra" sākās ar putniem, ar 2012. gada 14. aprīlī ieziņoto dižknābi, un interese par putniem arī nekur nav pazudusi, bet Dabasdatos ir tā interesantā lieta, ka, ja tu portālā pavadi ilgāku laiku, tad ievēro arī pārējos ziņojumus – vispirms pamani pie interesantajiem novērojumiem kādas citas sugu grupas, tad Dabasdatos parādās arī raksti, akciju uzsaukumi. Kā jau kārtīgam cēsiniekam mans mērķis vienmēr, arī putnojot, ir bijis gādāt, lai Cēsis nav baltais plankums Dabasdatu atlases kartē – šī, manuprāt, ir viena no dabiski daudzveidīgākajām Latvijas pilsētām. Tā nu sāku ziņot putnus – sākumā ziņoju visu, ko redzu, un paralēli mācījos tos pazīt. Pēc tam nāca tauriņi, vairākus gadus bija dienastauriņu akcijas, tad es kārtīgi izķemmēju šo sugu grupu, tad kādu brīdi spāres, pēc tam redzēju, ka sēnes tiek turētas cieņā. Kaut kam vairāk pievērsties motivē arī tas, ka Dabasdatos noteiktām sugu grupām ir speciālisti, kas nosaka nenoteiktos novērojumus. Tā es, pa putniem staigājot, ziņoju arī par ieraudzītām sēnēm – visu, kas man izskatījās pēc sēnēm, bildēju un liku Dabasdatos, un ik pa brīdim Julita Kluša iekomentēja: "Tā nav sēne, tā ir gļotsēne." Kad tādi komentāri atkārtojās, ielāgoju, ka ir arī tādas gļotsēnes. Sākumā bija grūti ar atpazīšanu, un kādus gadus trīs, četrus uz gļotsēnēm pārāk nepavilkos, bija citas lietas, ko ziņot. Tikmēr Dabasdatos gļotsēņu lieta uzņēma arvien lielākus apgriezienus, un vienu rudeni pirms gadiem trim nodomāju: droši vien no Cēsīm gļotsēņu datu ir maz, pameklēšu arī tās. Nospraudu mērķi – atrast Cēsīs 100 gļotsēņu sugas, no kurām šobrīd esmu atradis jau apmāram 90, kas ir apmēram puse no zināmajām Latvijas sugām. Līdzīgi ar putniem – savulaik nosapraudu mērķi Cēsu pilsētā atrast 200 putnu sugas. Tagad, pēc deviņiem gadiem, ir 198.
Ar ko gļotsēnes kā meklējama grupa ir interesantas?
Ar to, ka katram ir iespēja atrast kaut ko jaunu. Gļotsēnes ir ļoti maz pētītas. Ja Latvijā nebūtu dažas reizes iebraukusi speciāliste no Lietuvas Gražina Adamonīte, tad mums Latvijā būtu pavisam trūcīgi ar sugām. Pirms "Dabasdatu ēras". Tagad Julita Kluša gļotsēņu meklēšanas procesā ir uzņēmusies diriģenta lomu, ļoti aktīvi un ar mikroskopiem darbojas Inguna Riževa, Marita Krūze, pēdējā laikā Vija Sīmansone... Kas var būt interesantāks par ieiešanu pilnīgi nezināmā laukā, kur vari atrast Latvijā neatrastas sugas? Profesionāli esmu raganu mednieku mednieks, brīvajā laikā – sugu mednieks, izsakoties Dabasdatu "kukaiņu guru" Uģa Piterāna vārdiem. Jebkurā sugu grupā gribas Cēsu pilsētas teritorijā izspiest tik daudz sugu, cik iespējams atrast. Joprojām esmu bez automašīnas, tāpēc neesmu pārāk mobils, bet Cēsis esmu izložņājis krustu šķērsu. Dabasdatu skola tajā visā ir pamatīga.
Kāpēc gļotsēnes senāk ir tik maz pētītas?
Pirmie gļotsēņu pētījumi Latvijā ir veikti jau 19.gadsimtā, bet, ja jau mēs tik daudz jaunu sugu varam atrast, tie acīmredzot ir bijuši kā blakusprodukts citiem pētījumiem. Droši vien dabaszinātnēs pastāv tā pati problēma, kas humanitārajās – finansējuma trūkums, līdz ar to zinātnieku deficīts ļoti daudzās nozarēs. Tā ir sistēmiska problēma Latvijas zinātnē kopumā – mums ir daudzas fundamentālas lietas, kurās pētniecība nenotiek.
Vai pētnieku mazai interesei par gļotsēnēm nav sakars arī ar pētāmā objekta lielumu un izskatu?
Piemēram, tādas košas grupas kā tauriņi un vaboles Latvijā ir pētītas diezgan cītīgi. Protams, dažas gļotsēņu sugas var ieraudzīt tikai mikroskopā, skatoties paraugā lielākus eksemplārus. Bet daudzas ir arī pietiekami lielas, lai būtu pamanāmas ar neapbruņotu aci, turklāt atsevišķās attīstības stadijās gļotsēnes var būt ļoti košas. Gļotsēņu dzīves cikls ir interesants, sākumā gļotsēne var būt tāds rāpojošs puņķis, kurš "izdomā", kurā vietā viņš gribētu apstāties un uzbaroties tiktāl, ka var izveidoties augļķermeņi. Gļotsēnēm ir dažādas krāsu stadijas, un dažās stadijās tās ir pamanāmas jau pa gabalu. Bet interesantāk ir atrast mikroskopiskās gļotsēnes. Nevarētu teikt, ka es daudz tādas esmu atradis, bet reizēm, paņemot lielāku gļotsēni, lai paliktu zem mikroskopa un izpētītu, kas tur īsti ir, uz parauga atrodas arī sīkās sugas. Mani gļotsēņu lieta ir ieinteresējusi arī no mana profesionālā skatupunkta. Esmu folklorists, pēdējā laikā saku – dēmonologs (smaida) un raganu mednieku mednieks, šobrīd mani interesē raganu medību periods Latvijā. Visi zina Salemas raganas, viņu vajāšana notika Amerikā, bet arī Latvijā gandrīz divus gadsimtus ir noticis tas pats. Raganu tēmā ir populārs priekštatu kopums par raganu mēsliem (arī raganu sūdiem, spļaudekļiem, vēmekļiem), un no šiem tekstiem ir nojaušams, ka domātas ir gļotsēnes vai kaut kas tamlīdzīgs. Veselai gļotsēņu ģintij oficiālais nosaukums ir ragansviests.

Sīkā kribrārija Cribraria microcarpa – līdz šim divas vienīgās sugas atradnes ziņotas Cēsīs.
Abas atrastas, mikroskopējot lielāku gļotsēņu paraugus. Foto: Sandis Laime
Tātad pievēršanos gļotsēnēm veicināja tava folklorista interese par raganām?
Sākumā tas bija viens no faktoriem, bet pārsvarā laikam jau mutuļošana par gļotsēnēm Dabasdatos. Vienā brīdī tas savilkās kopā ar tautas priekšstatiem, gribējās raganu sviestu redzēt un saprast, kas tas ir. Kādreiz zemnieku ēkas bija guļbūves, tātad būvētas no nozāģētiem kokiem, kas pamazām pūst, un tā ir pateicīga vide gļotsēnēm, sevišķi raganu sviestiem, kas arī mežā aug uz visādiem stumbeņiem. Ja uz mājas pakša pa dienu vai divām tāds uzmetas, tad ir skaidrs – uzvēmusi ragana! Senākā pagātnē tika arī meklēta konkrēta persona, kas to ir izdarījusi, jo, ja jau ir raganas vēmeklis, tad jābūt arī pašai raganai. Tātad ne pie kā vainīgās gļotsēnes varēja lokālās kopienās izraisīt strīdus, aizdomas un vardarbību. Ir vesela buķete maģijas paņēmienu, kā ar ragansviestiem un vēmekļiem tika galā. Tas reizēm iekļāva raganas piekaušanu, tātad var teikt, ka gļotsēņu dēļ nevainīgi cilvēki ir piedzīvojuši fizisku vardarbību.
Līdz pat sadedzināšanai uz sārta?
To es raganu prāvu protokolos neesmu atradis, bet gļotsēnes tautas izpratnē varēja būt pierādījums tam, kura sieviete ir ragana. Atlika tikai sasaistīt ragansviesta parādīšanos ar konkrētu personu.
Kā tad no raganas spļaudekļa var tikt līdz pašai raganai?
Pirmā lieta tādos meklējumos un aizdomās, kā vienmēr, ir tā, ka kādam iet labāk nekā man. Tajos laikos faktiski visi dzīvoja ļoti nabadzīgi, bet kādam varbūt saimniekošana veicās nedaudz labāk. Šodien, kad aizdomas par zagšanu parasti krīt uz nabagākajiem, var šķist paradoksāli, bet tajos laikos aizdomas biežāk krita uz tiem, kam bija vairāk nekā tev. "Kāpēc man iet tik slikti? Tāpēc, ka tam citam iet labāk, tātad tas visu labumu nosūc sev." Tā, varētu teikt, ir vienkāršota raganas definīcija. Tā kā tas, kuram gāja labāk, turpat vien tuvumā dzīvoja, tad, ja tu uz savas mājas sienas atradi raganu vēmekļus, tev jau bija samērā skaidrs, kurš to ir uzvēmis. Vai kā Indijā, kur es arī esmu pētījis raganu apsūdzības mūsdienās un cilvēku vajāšanu un nogalināšanu – tur viņi iet pie konsultantiem, burvjiem. Izstāsta savu bēdu, un konsultants pasaka: ej mājās, paskaties uz dienvidiem – kas pirmais tajā virzienā dzīvo, tas tevi apragano. Tad parasti sākas vajāšanas.

Lauka pētījumā pie bodo cilts burvjiem Asamas štatā Indijā. Foto no Sanda Laimes personīgā arhīva.
Latvijā arī bija tādi burvji, kuriem bija vara noteikt, kura varētu būt ragana?
Jā – jo dziļāk pagātnē, jo lielāka bija viņu autoritāte.
Tas nozīmē, ka raganas tika meklētas jau aizmūžos?
Katrā ziņā jau 14. gadsimtā Livonijas likumdošanā bija normas, ka nedrīkst nodarboties ar buršanu, par to var sodīt. Buršanu gan bija grūti pierādīt, vajadzēja pieķert buroties. Mums nav tādu datu, ka šis likums kādreiz būtu piemērots. Eiropas centrālajā daļā, Alpos, 15. gadsimta beigās sākās tā sauktais raganu trakums – raganu medības. Latvijā diezgan masveidīgas raganu medības sākās 16. gadsimta vidū. Pēdējo raganu Latvijas teritorijā sadedzināja 1720. gadā, bet vēl arī 19. gadsimtā tiesas saņēma sūdzības par apburšanu.
Folklorā gļotsēnes parādās?
Jā. Tās gan varēja būt ne tikai gļotsēnes. Piemēram, putu cikādes rada putu mākoni ap sevi. Tautas tradīcijā ir vairāki apzīmējumi dīvainajām substancēm: raganu sviests, raganu vēmekļi, raganu spļaudekļi, raganu mēsli un tā tālāk. To izpētot detalizētāk, varētu kādas kopsakarības atrast, piemēram, raganu spļaudekļi vairāk izklausās pēc putu cikāžu putām. Ko tik ar šīm "raganu substancēm" nedarīja, kad atrada! Parasti ņēma to gļotsēni, putas vai jebko citu, ko uzskatīja par raganu vēmekļiem, izcēla vārtus, palika "vēmekļus" apakšā zem mieta un berza. Citreiz ielika pudelē un iekāra skurstenī, lai ragana mokās, vēl citreiz lika ratu rumbā un slīcināja. Bija vēl sarežģītākas instrukcijas, piemēram, Jāņu dienā jāiet uz mežu, jānogriež pīlādzis, tas atmuguriski jāpārvelk mājās, trejdeviņas reizes ar pīlādža žagaru jāsit pa to gļotsēni, tad vainīgā ragana pēc šīm procedūrām atskries, jo no tām viņa cieš drausmīgas mokas.
Vārdu sakot, senāk latvieši pret gļotsēnēm izturējās nopietni.
Nopietni, destruktīvi, ar aizdomām un bailēm. Runa ir par raganu sviestu ģints Fuligo sugām, tās var būt plaukstas lielumā un diezgan košas. Dzeltenā ir parastais raganu sviests Fuligo septica. Ja tāda čupa tev uzmetas uz mājas stūra, skaidrs, ka tas ir aizdomīgi, tas nevar būt nekas tīrs (smaida).
Kā gļotsēnes meklē? Pārsvarā četrrāpus?
Jā, jo ļoti bieži tās atrodamas uz vecām kritalām. Starp citu, arī uz zaķkāpostiem – pamanīju Dabasdatos tādus interesantus gļotsēņu atradumus, nolēmu paskatīties, kas uz Cēsu zaķkāpostiem notiek, kādus divdesmit metrus stundas laikā izrāpoju un atradu veselas trīs sugas! Vēl turklāt uz egles miziņas izrādījās Latvijā jauna suga dzeltenā badhāmija Badhamia nitens. Starp citu, cik gļotsēņu sugām ir latviski nosaukumi? Julita tajā lietā ir metusies iekšā ar tādu azartu, ka katrai sugai vajag latvisku nosaukumu! Dabasdatu formāts to zināmā mērā mudina. Bet svešas izcelsmes vārdu ienākšana valodā ir neizbēgama.
Vai tagad tu gļotsēnes labi atšķir no citiem organismiem?
Lielāko daļu atšķiru, bet vienmēr jau ir, kur augt. Gļotsēņu aktīvāko meklētāju komentāros Dabasdatos jau tas reizēm parādās: "Stāvēju pie sūnas un domāju, vai tā ir putna pļeka vai tomēr gļotsēne?" Tas ir gandrīz vai ticējums: ja apskatīsi visas putnu pļekas sūnās, tad, iespējams, atradīsi Latvijai jaunu gļotsēņu sugu.
Cik daudz Latvijai jaunu gļotsēņu sugu tu esi atradis?
Pavisam nesen vienu atradu! Daudz nav, bet dažas ir atrastas. Pēdējā laikā gan laika meklēšanai paliek mazāk, jo savā institūtā esmu profesionāli pārņēmis digitālā arhīva garamantas.lv vadību. Var teikt, ka tie ir humanitāro zinātņu Dabasdati, tikai sistēma ir daudz sarežģītāka. Man sanāk duāla situācija: esmu vadītājs resursam, kas grib piesaistīt citu cilvēku laiku, un tajā pašā laikā pats zināmu laiku veltu Dabasdatiem.

Dzeltenā badhāmija Badhamia nitens 14.10.2021. Bērzaines mežā Cēsīs – jauna suga Cēsīm un Latvijai.
Foto: Sandis Laime
Kam pievērsies agrāk – dabai vai folklorai?
Pirms dzīvās dabas man bija "veco kaulu" stadija – biju savācis diezgan plašu fosiliju kolekciju. To esmu uzdāvinājis Latvijas Dabas muzejam. Tai skaitā bruņuzivis.
No Lodes?
Arī. Vidusskolas laikā pēc stundām braucu ar riteni uz Lodi un skrubināju. Tobrīd Latvijas devona iežos tika atrasta un aprakstīta jauna celekantu suga. Bet pats pirmsākums man bija, kad, iedvesmojies no Gunta Eniņa rakstiem, sāku braukāt un ložņāt pa alām. Sāku pētīt klinšu zīmes, tās man vēlāk bija pirmā lielā zinātniskā tēma. Tad alu folklora, par ko man ir 2009. gadā izdota diezgan bieza grāmata Svētā pazeme. Alu folklora. Tā manas humanitārās intereses ar dabas interesēm diezgan labi sadzīvoja.
Tad jau tev vajadzēja arī sikspārņiem pievērsties.
(Smejas) Tā tēma, kā mēs zinām no iepriekšējās intervijas, Latvijā ir labi pārstāvēta. Turklāt ziemā pa alām es ložņāju retāk. Tad man beidzās veco kaulu periods. Sapratis, ka manā privātajā kolekcijā ir pārāk daudz vērtīgu atradumu, lai tos vienkārši glabātu mājās, uzdāvināju kolekciju Dabas muzejam. Pievērsos savai disertācijai, aizstāvēju un tikai pēc tam sapratu, ko kolēģi sauc par pēcaizstāvēšanas depresiju: tu vairākus gadus esi dzīvojis vienam mērķim, doktora darbam, aizstāvēšana ir zināma kulminācija, un nākamajā dienā ir tukšums, kas var izvērsties depresijā. Tagad atskatoties redzu, ka pirmos divus mēnešus pēc aizstāvēšanas esmu sācis likt Dabasdatos putnus, man pilnīgi jaunu tēmu.
Līdz tam putnus nemaz nepamanīji?
Kaut ko jau nobildēju, ar Gunti Eniņu braukājot pa dižkokiem, biju aizaugušā pļavā pat Urālpūci nobildējis ar visiem mazuļiem. Tagad zinu, ka man paveicās, jo urālene varēja arī skaustā ieķerties.
Tobrīd tu zināji, ka tā ir Urālpūce?
Nē. Vienkārši smuka pūce... Nuja, tātad man bija iestājies pēcaizstāvēšanas tukšums, kaut kur internetā pamanīju Selgas Bērziņas bilžu galeriju un nodomāju: johaidī, cik interesanti putni izskatās tuvplānā! Pirmais man acīs iekrita dižknābis. Pastaigājoties pa Cēsīm, ieraudzīju: tas taču tas pats, kas Selgas Bērziņas galerijā! Ja jau arī Cēsīs tāds ir, tad atradums jāieziņo Dabasdatos! Nākamais milzīgais atklājums man bija Collins putnu noteicējs. Tad jau varēju pats pētīt bildes un noteikt putnus. Sāku arī braukāt pa pasauli putnus skatīties, kad te palika par šauru. Kā es saku: mani interesē Cēsu saraksts un pasaules saraksts. Pēdējā laikā pasaules sarakstu neesmu papildinājis, bet kāda ceturtā daļa pasaules putnu sugu tajā man ir, tuvojas trešdaļai.

Jaunākā Cēsu pilsētas sarakstam pievienotā putnu suga (nr. 198) - parastais šņibītis Calidris alpina.
Uzturējās pie Lauciņu karjera ezera no 15.-16.09.2021. Foto: Sandis Laime
Tagad daudzas sugas tiek sadalītas vairākās.
Jā, tiek šķeltas. Tās, ko jau esmu noteicis, var likt tādos portālos, kur sistemātiku atjaunina automātiski, pašam nav jāseko līdzi.
Tu pa pasauli brauc speciāli vērot putnus?
Visādi sanāk. Piemēram, raganu tēmas Indijas lauka pētījumu laikā redzu arī putnus. Kā saka Kaspars Funts, putni ir visur. Bet braucu arī speciāli, pirms pandēmijas paspēju uztaisīt divu mēnešu tūri no Panamas līdz Ugunszemei. Dienvidamerikā putnu sugu ir ļoti daudz, būs jau jābrauc vēl. Mans pēdējā laika atklājums ir eBird, to pārsvarā izmantoju, plānojot ārzemju braucienus, lai zinātu, kuras sugas kurā vietā varētu meklēt. Latvija tur ar datiem ir pārstāvēta diezgan švaki. Tur viss balstās uz tā sauktajiem pilnajiem sarakstiem. Tās var būt kaut vai piecas minūtes – izej uz balkona un saziņo visu, ko tajā laikā redzi un dzirdi. Tie jau ir zinātniski izmantojami dati. Ceru, ka ar laiku arī Latvijas profils eBird izskatīsies labāk.
Vai gļotsēņu pētniecībā mēs tagad neesam Eiropas avangardā?
Tā gan ne! Bijām visai Eiropai pakaļā. To labāk varētu pastāstīt Julita Kluša, man šķiet, tagad Latvijā varētu būt zem 200 gļotsēņu sugām. Mēs esam amatieri, būtu jādomā, kā Dabasdatu novērojumus tālāk ievadīt zinātniski. Zinātnē to, kas nav publicēts, par datiem neuzskata, it sevišķi ārzemnieki. Šobrīd daudzi Dabasdatos fiksētie atradumi nav publicēti, līdz ar to ārvalstu gļotsēņu pētniekiem tie nav zināmi. Protams, jautājums, vai filologs varētu publicēt rakstu par gļotsēņu atradumiem Latvijā, ir sarežģīts – ja kāds no ārpuses mēģina kaut ko publicēt manā zinātnes laukā, man tas labākajā gadījumā izraisa smīnu. Mani interesē gļotsēņu sugas, bet par to ekoloģiju es neko daudz nezinu.
Vai tu vari vienkāršāk, nekā Vikipēdijā aprakstīts, pateikt, kas ir gļotsēnes?
Ja es varētu... Tas izklausīsies diletantiski, bet, cik esmu sapratis, tas ir ļoti īpatnējs organismu veids, kam maz sakara ar sēnēm. Pirmkārt jau pārvietošanās plazmodija stadijā, kad gļotsēne var norāpot pat centimetru dienā... (Smejas) Nu, es tās saucu par citplanētiešiem! Dzīvo organismu uz Zemes taču ir tik daudz un tik ļoti dažādi. Paldies Dabasdatiem, caur tiem esmu sapratis, ka daba tiešām ir ļoti daudzveidīga. Kāpēc uz kādām citām planētām gudrākajiem organismiem būtu noteikti jāizveidojas proporcijās gandrīz kā cilvēkiem, kā citplanētiešus parasti attēlo? Tie varētu būt arī kā gļotsēnes – tādam citplanētietim es noticētu vairāk!
Egīls Zirnis
2021-11-09
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.