Dabas novērojumu portālam Dabasdati.lv iesūtīto novērojumu skaita ziņā Karmena Roze nav pati bagātākā, taču viņas fotogrāfijas, lielākoties tauriņi, ir tik kvalitatīvas, ka uzreiz paliek atmiņā. Arī viņas pagājušogad iznākusī fotogrāmata "Latvijas daba tuvplānā" jau ir izpirkta – kam tās nav, tie Karmenas tauriņus un citas dabas fotogrāfijas var redzēt Dabasdatos, kā arī viņas feisbuklapā, dažas rotās arī 2023. gada kalendāru "Latvijas dzīvnieki" (izdevniecība "Latvijas Mediji"). Galvenais ir prieks par dabas skaistumu, - savu fotogājienu mērķi atklāj Karmena, piebilstot, ka tā viņa arī atdod parādu pašai sev par to, ko jaunos gados, dabā būdama, palaidusi garām.

Karmena Roze. Foto: Evita Puzāne
Kas jūs bijāt – pilsētas vai lauku bērns?
Bērnībā manas mājas bija meža malā, un, kad pārnācu no skolas, pirmais darbs bija aizskriet uz mežu un paskatīties, kas tur notiek. Vēlāk esmu dzīvojusi gan pilsētā, gan laukos, bet tas, kā es tagad ieraugu dabu, ir atsevišķs stāsts.
Kas šajā ziņā ir mainījies samērā ar bērnības izjūtām?
Bērnībā man patika gan meža smaržas, gan lapas rudenī, zināju, kāda sēnīte katrā vietā aug, - bet es neredzēju kukaiņus! Tie man ir atklājums tikai tagad, mūža otrajā pusē. Daba man ir patikusi vienmēr, bet senāk nebija iespējas tajā tik ļoti iedziļināties. Varu izstāstīt vienu gadījumu par to, kā daba mani bērnībā ir valdzinājusi. Bērnudārzu tajos laikos tikpat kā nebija. Mamma, iedama uz darbu, mani atstāja mājās vienu un pieteica, ka durvis slēgt vaļā nedrīkst un arī kāpt pa logu laukā ne, - man jādzīvojas pa māju un jāgaida, kamēr mamma atbrauc. Šodien par tādu rīcību droši vien šausminātos…
Šodien par to droši atņemtu vecāku tiesības, bet senāk mazi bērni bieži vien tika pa dienu atstāti vieni mājās, kamēr vecāki darbā.
Tas gadījums notika pieneņu ziedēšanas laikā. Mani pienenes tik ļoti vilināja, ka es mammu nepaklausīju. Lai redzētu, vai es tiešām klausu, mamma bija pie loga piespraudusi avīzi. Bet es tomēr izkāpu ārā pa logu, iegāju pieneņu pļavā un sajūsmā par pienenēm biju tā aizrāvusies, ka nepamanīju autobusa nākšanu. Pēdējā brīdī ielēcu pa logu iekšā, bet sava grēka pēdas labi noslēpt man neizdevās, mamma mani pieķēra. Viss galu galā beidzās labi, ar mammas pamācībām, ka tā tomēr nevajag darīt. Bet tas valdzinājums manī no bērna dienām ir saglabājies līdz pat šodienai, sajūsma par dabas skaistumu nav izdzēšama. Tagad esmu ārkārtīgi laimīga un priecīga, ka mūža otrajā pusē man ir dota iespēja ieraudzīt to, ko neredzēju bērnībā.
Vai jaunībā jūs jau fotografējāt?
Jā, ar fotoaparātu FED, pati iemācījos, bet par dabas fotografēšanu man tad ne domas nebija, fotografēju draugus mūzikas skolā un citur. Tolaik tās bija melnbaltās bildes. Tagad ir citi laiki, pieejama cita tehnika, spoguļkameras...
Mani vienmēr ir ārkārtīgi valdzinājušas rasas lāses, zirnekļtīkli. Tiku domājusi: kaut varētu šo ātri gaistošo skaistumu saglabāt fotogrāfijā! Lai to izdarītu, bija vajadzīga tehnika un zināšanas. Nolēmu, ka gribu tomēr rasu nofotografēt, un 2017. gadā izgāju pirmā un otrā līmeņa fotokursus pie Ronalda Šulca, kā arī iegādājos makroobjektīvu. Jau kursu laikā man bija skaidrs, ka negribu fotografēt cilvēkus, gribu fiksēt dabas skaistumu, bet īsts apvērsums manā domāšanā notika pēc vienas neklātienes tikšanās. Reiz ieraudzīju uz lapas sēžam tādu tauriņu, kādu es nekad nebiju redzējusi, un nofotografēju. Laimīgā kārtā man tas izdevās, tauriņš neaizlidoja. Gribēdama noskaidrot, kas tas par tauriņu, meklēju internetā un tur uzdūros Sintijas Elfertes tauriņu lapai.
Tas iespaids, kādu Elfertes lapa uz mani atstāja, nav vārdos izsakāms! Man tas bija šoks labā nozīmē, milzīgs pārsteigums: kā tad tā, es taču tik ilgi esmu nodzīvojusi šajā pasaulē, tik bieži esmu bijusi dabā – mežos un pļavās, visur kur, bet kur bija manas acis, ka es neko tādu neredzēju, ka man nebija ne jausmas, cik skaisti un cik dažādi ir arī it kā necili tauriņi?
Divas dienas aizgrābta skatījos to lapu un tad nolēmu: viss, citas iespējas man vairs nebūs, esmu tikai viesis šajā zemē, ja to nepazīstu, tāpēc man ir jāiet un jāpiepazīstas ar to it kā neredzamo daļu, kas tepat blakām ir. Gribu viņus pati satikt un nofotografēt. Jo viena lieta ir skatīties fotogrāfijas internetā, cita lieta – personiskais piedzīvojums, kad satiec tauriņu reālos apstākļos, reālās gaismās. Tas prieks, kad viņu beidzot atrodi, tas satraukums – izdosies vai neizdosies viņu nofotografēt? Vai pietiks meistarības, lai viņu nofotografētu un neaizbaidītu? Jo tauriņu fotografēšanā ir jārīkojas ļoti ātri un reizē ļoti uzmanīgi. Tās iemaņas var apgūt tikai praksē. Ja vienreiz kaut kas izdodas, nākamajā jau zini, kā varētu mēģināt.
Tā nu kopš 2017. gada, tātad piecus gadus pavasaros, vasarās un rudeņos tauriņus un citus kukaiņus fotografēju faktiski diendienā. Tas ir grūti, bet aizraujoši un bezgala skaisti.

Ceļteku pļavrabenis Melitaea didyma. Foto: Karmena Roze
Kur jūs ņemat laiku, lai katru dienu būtu dabā?
Laimīgā kārtā tad, kad manī notika šis apvērusms domāšanā, biju jau tuvu pensijas vecumam. Aizgāju no darba (paldies manai ģimenei, kas mani atbalstīja) un devos priekšlaicīgā pensijā, sapratusi, ka cilvēks nekad nevar zināt, cik ilgi vēl viņam būs spēka un enerģijas. Nolēmu, ka jāvelta laiks tam, ko gribu darīt visvairāk, lai nebūtu tā, ka pēdējā brīdī jāsauc: paga, paga, es taču neredzēju to, ko gribēju ieraudzīt… Tagad, cik vien varu, esmu dabā, jo laika tas tiešām prasa ļoti daudz – pirmkārt, lai kukaini atrastu, otrkārt, lai to nofotografētu. Man nav tik svarīgs atrasto kukaiņu daudzums, cik fotogrāfiju kvalitāte – lai to, kuru esmu atradusi, varu nofotografēt tā, ka ir redzams, cik viņš patiesībā ir skaists.
Kā jūs izvēlaties savus kukaiņu meklēšanas maršrutus?
Dzīvoju Jūrmalā, vispirms apsekoju sev tuvāko teritoriju, tuvākās mežmalas. Tad ar velosipēdu aizbraucu līdz Bigauņciemam, Lapmežciemam, uz Ķemeru purvu, Sloku, Kauguriem… Protams, tur var atrast tikai tās sugas, kuras mīt šajos biotopos. Ja gribu atrast tādu sugu, kas te nav sastopama, man ir jādodas tālākā ekspedīcijā. Toreiz, kad sajūsminājos par Elfertes tauriņu lapu, domāju: kā tas ir iespējams – simt tauriņu sugas atrast, vai es arī to varētu? Jāpamēģina.
Tuvāk atrodamos esmu sameklējusi un nofotografējusi, lai gan sākumā man vēl nebija tādu iemaņu, lai katra bilde izdotos kvalitatīva. Par citām sugām bija skaidrs, ka tās jābrauc meklēt tur, kur tās varētu būt, un tā nu katru vasaru es dodos arī kādā tālākā izbraucienā. Tajos gadās visādi piedzīvojumi. Piemēram, par brūnvālīšu zilenīti Maculinea teleius bija zināms, ka tas ir sastapts Vītiņu pļavās pie Liepājas. Dodos uz Liepāju, apmetos viesnīcā, apzinoties, ka vienā dienā savu meklējamo objektu varu arī nesastapt. Jā, visu pirmo dienu pavadu Vītiņu pļavās, dabā būt ir brīnišķīgi, ir arī brūnvālītes, bet brūnvālīšu zilenīša nav… Turklāt vējš pūš tik stipri, ka viss līgojas. Staigāju, meklēju un domāju: vai tiešām būs jādodas uz mājām bez tā zilenīša? Kad nu ilgi tā biju staigājusi, sāku ar savu meklējamo tauriņu runāt (smaida): "Taurenīt, vai tu vispār zini, ka es esmu atbraukusi? Es divus gadus vai pat ilgāk par tevi domāju, nu esmu te un gribu tevi satikt. Vai tiešām man būs jābrauc mājās, tevi nesatikušai? Vai tiešām tu nevarētu parādīties? Esi tik laipns, parādies!"

Brūnvālīšu zilenītis Maculinea teleius. Foto: Karmena Roze
Kā jūs domājat, kas notika? Viņš parādījās! Nevaru ne izstāstīt, cik laimīga biju, kad viņu ieraudzīju pēc divu dienu meklēšanas! Taču vējš pūta ārprātīgi stipri, un pļava kā stepe… Tomēr saņēmos un, lai gan brūnvālīšu zilenītis vējā šūpojās un līgojās kopā ar augu, uz kura bija nosēdies, man izdevās viņu kvalitatīvi nofotografēt.
Cik tuvu esat līdz mērķim nofotografēt simt tauriņu sugas?
Tagad esmu tikusi līdz 84 sugām. Vēl palikušas 16 sugas, visas grūti atrodamas, tālu meklējamas. Tas, ka tauriņš kādā vietā ir sastopams, vēl nenozīmē, ka viņš parādīsies, kad tu tur būsi.
Daža laba zilenīšu suga Latvijā ir sastopama tikai uz mūsu austrumu robežām, kur tagad ārkārtas situācija…
Esmu jau bijusi ekspedīcijā arī tur. Grebļa kalnā meklēju esparsetu zilenīti Polyommatus damon. Esparsetes atradu, esparsetu zilenīti ne. Toties tur nofotografēju vainadzīšu zilenīti Plebeius argyrognomon, kas arī citur Latvijā ir reti sastopams. Ilgi gāja, kamēr sapratu, ka tas ir vainadzīšu zilenītis, jo viņš ir līdzīgs mazajam viršu zilenītim Plebeius argus. Tomēr izpētīju viņa punktiņus un citas pazīmes un tiku skaidrībā, ka tas ir vainadzīšu zilenītis, tad bija lieli prieki.
Toreiz turpat Daugavpils rajonā atradu lielo silsamteni un ceļteku pļavraibeni, arī par tiem bija prieks, jo Jūrmalā viņu nav. Lielais silsamtenis ir brūni pelēks un ārkārtīgi labi saplūst ar vidi – tik labi, ka ir gandrīz neiespējami viņu nofotografēt. Skrienot viņam pakaļ, pagāja pāris stundas, bet viņš tik nosēžas sūnās, ar kurām gandrīz saplūst. Karstums 28 grādi, man likās, ka drīz paģībšu, bet viņš kā nesēžas, tā nesēžas tādā vietā, kurā būtu labi nobildējams. Sāku lūgties: "Draudziņ, vai tu nevarētu nosēsties kādā normālā vietā? Es otrreiz nevarēšu tik tālu atbraukt, man nebūs iespējas tevi vēlreiz bildēt…" Un kā jūs domājat? Viņš apsēdās uz zariņa, kam aiz muguras smiltis, tās dod viendabīgu gaišu fonu, uz kura lielais silsamtenis labi izceļas, es tupus rāpus pielīdu pie viņa un nofotografēju.

Lielais silsamtenis Hipparchia alcyone. Foto: Karmena Roze
Var likties – tauriņš, kas nu tur liels? Bet man viņi visi ir brīnišķīgi. Tā ir sava veida mīlestība: cik viņi ir skaisti, cik apbrīnojami!
Tātad tieši tauriņi ir jūsu dabas fotogrāfijas ekspedīciju galvenais mērķis?
Jā, un tas mērķis man ir joprojām. Protams, tā veiksmīga īstenošanās ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Šovasar varēju sarakstu papildināt tikai ar vienu sugu, gaiļbiksīšu sīkraibeni Hamearis lucina, jo vasara bija nežēlīgi karsta, un, lai cik esmu drosmīga, tomēr apzinos, ka garos zābakos un jakā tas būtu drusku par traku.

Gaiļbiksīšu sīkraibenis Hamearis lucina. Foto: Karmena Roze
Jūsu mērķis ir tieši Latvijas dienas tauriņi?
Jā, tā es būtu gribējusi – viņus visus satikt un kvalitatīvi nofotografēt. Ne vienmēr tas izdodas. Protams, tauriņus meklējot, atrodu arī citus…
Augus, putnus, sēnes…
Tos mazāk – vairāk citus kukaiņus. Kad tu caur kameras aci ieraugi to mazo kukainīti, kas citādi gandrīz nav saredzams, tas ir īsts brīnums: cik viņš ir skaists! Lai cik maziņš būtu kukainis, katram ir savs dizains, savs materiāls, tie ir dzīvi mākslas darbi. Kaut vai blaktis, kas daudziem bieži vien izsauc negatīvas emocijas. Vajag paskatīties uz to fantastisko dizainu – brīnumskaisti kukaiņi! Es, viņus pētot, jūtos kā apburta, katrs kukainis man ir atklājums. Piemēram, ragainā cikāde, ko agrāk nebiju redzējusi, kukainis apmēram kabaču sēkliņas lielumā. Pirmajā brīdī šķiet – necils pelēks kukainītis. Bet paskaties rūpīgāk, kādi viņam ir ragi, kādas acis! To dabas doto skaistumu un interesantumu nevar ieraudzīt vienkārši tāpat.

Ragainā cikāde Centrotus cornutus. Foto: Karmena Roze
Tas ir bezgala aizraujoši, tāpēc es viņus fotografēju, mācos pazīt. Mareka Ieviņa dabas lapa mani iedvesmo, tajā varu apskatīties, kādus kukaiņus es visvairāk gribētu satikt. Man ir sarakstiņš, kurā reģionā var meklēt tos tauriņus, kas mani interesē, tos tad meklēju mērķtiecīgi, bet pārējos kukaiņus atrodu, vienkārši baudot dabu. Jau pati atrašanās dabā ir brīnišķīga, man patīk tur būt vienai un saplūst ar to.
Uzreiz jau daba nemaz neatklājas. Paiet pirmās desmit minūtes, šķiet – neviena te nav, esmu viena pati, nevienas dzīvas būtnes. Bet pēc kāda laika jau sāk likties, ka daba mani pieņem, kaut kas sāk parādīties, un tad es tā aizraujos, ka var zust laika izjūta, kamēr beigās atjēdzos, ka jābrauc mājās.
Kurus citus dabas fotogrāfus jūs izceltu?
Vairāki ir ļoti labi. Putnus fotografēt mani iedvesmoja Viktors Ivanovs. Skatoties Ivanova fotogrāfijas, jūtu, ka viņam ir ļoti liela mīlestība pret putniem, ka fotogrāfs, bildējot šo putnu, ir bijis sajūsmināts. Skatoties viņa fotogrāfijas, sāku domāt, ka varētu arī kādu putniņu nofotografēt – tie arī ir kustīgi, tiem arī ir grūti piekļūt. Bet vispār putni nav mans lauciņš, tos vairāk fotografēju ziemā.

Zilzīlīte Parus caeruleus. Foto: Karmena Roze
Vai jums negadās tā, ka ieraugāt skaistu taurenīti, bet fotoaparāta nav līdzi?
Nē, man pat sēņojot kamera ir līdzi, lai gan tā ir papildu stiepšana. Nekad nevar zināt, vai neieraudzīšu kādu interesantu kukaini vai kāpuriņu. Nesen sēņojot pirmoreiz mūžā nofotografēju ērci, kas rāpoja man pa roku. Ērce gan man neizraisa pozitīvas emocijas.
Pagājušogad iznāca jūsu grāmata Latvijas daba tuvplānā, kas jau izpirkta.
Patiesībā ideja kaut ko tādu izveidot radās pēkšņi, kad "pieteicās" mana mazmeitiņa. Sapratu, ka varētu izveidot kaut ko viņai. Bet tad arī citi cilvēki sāka izrādīt interesi par šādu grāmatu.

Karmenas Rozes fotogrāmata
Kur ņemat informāciju par tauriņiem?
Man ir arī grāmatas, bet Elfertes lapā viņi ir brīnišķīgi apskatāmi. Es viņus esmu iemācījusies no galvas tik labi, ka, nekad agrāk dabā neredzējusi, atpazīstu. Grūtības ir tikai ar tiem brūnajiem tauriņiem – visi brūni un melniem punktiņiem.
Visvairāk man patīk mazie taurenīši – zilenīši, astainīši… Par tiem priecāties un tos fotografēt varu vēl un vēl. Aveņu astainītim ir strīpainas zeķītes… Liekas, Radītājs ir spēlējies, dodams vienam kukainītim brokāta žaketīti, kas saules gaismā mirdz un vizuļo, citam atlasa spārniņus, vēl citam zemnieka vadmaliņu… Dažam nosaukumā ir vārds "parasts", bet man neviens no viņiem nav parasts, ikviens ir unikāls un ārkārtīgi interesants. Man nav zinātnisku mērķu, tauriņu fotografēšana man ir ļoti personiska pasaules atklāšana – tā ieraudzīšana, ko agrāk neesmu redzējusi, lai gan bērnībā un arī jaunības gados ļoti daudz biju dabā. Tagad man ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tad es neredzēju: nevar ieraudzīt, ja speciāli nemeklē. Daba lieliski māk sevi noslēpt no cilvēka acīm. Fotografējot tā ir ieraugāma. Turklāt paša fotografētu kukaini tu neaizmirsti un nākamajā reizē jau pazīsti.
Kuru tauriņu jūs visvairāk gribētu nofotografēt, bet viņš nedodas rokā?
Tieši tā – nedodas rokā. Tu viņu redzi gan, bet netiec līdz bildēšanai. Esmu nofotografējusi pat ķērsu balteni Anthocharis cardamines, kurš lido kā raķete un kā nesēžas, tā nesēžas. Bet esmu sapratusi un sev saku: ja tas tauriņš nedodas un nedodas rokā, tad šodien man nav lemts, nav jāturpina skriet viņam pakaļ, bet jāgaida tā diena, kad tas notiks, lai gan tā diena var būt arī nākamajā gadā. Skaisti zili spārniņi ar melniem rakstiem ir lielajam mārsilu zilenītim Maculinea arion. Tas skaistums ir redzams tad, kad viņš spārnus atver, bet man tāds brīdis nebija gadījies. Šogad atkal biju viņu atradusi, skraidīju viņam pakaļ pa mežu, bet viņš apsēdies kā never, tā never spārnus vaļā, viņam nav noskaņojuma… Neko darīt, reizēm ar tauriņiem labu pozēšanu nevar sarunāt.
Egīls Zirnis
2022-09-30
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.