[jeb stāsts par kukaiņu pētniecības rīkiem, kas ir vērtīgi palīgi sugu medībās].
Tie kas portālu Dabasdati.lv lieto regulāri iespējams būs pamanījuši, ka ir atsevišķi dabas vērotāji, kas ir īpaši ražīgi tieši kukaiņu novērojumu ziņotāji. Un ne tikai novērojumu skaitliskā ziņā, bet ir arī visai liela ziņoto sugu daudzveidība. Protams, rodas loģisks jautājums - kā viņiem tas izdodas? Vai es arī tā varu? Šis raksts būs neliels ieskats atbildē uz pirmo jautājumu. Atbilde būs daļēja, jo kāpēc kāds redz un atrod vairāk dažādu kukaiņu sugu ir lielā mērā arī atkarīgs, piemēram, no vērotāja pieredzes un zināšanām, kas pamatā tomēr atnāk tikai ar laiku jeb pat tādā optimistiskākajā scenārijā kādi pāris gadi dabā ir nepieciešami, lai saprastu ap ko lietas grozās un kā tos kukaiņus labāk atrast (pieredzējušu kolēģu padomi, protams, var palīdzēt - tāpēc par kukaiņu meklēšanas niansēm teorētiski arī varētu būt kāds cits raksts). Taču atbildēts taps jautājuma daļa par varbūt daudziem mazāk zināmu kukaiņu meklēšanas aspektu - dažādiem rīkiem, kuri ir aktīvu kukaiņu pētnieku ekipējumā un ar kuru palīdzību var ieraudzīt daudz vairāk kukaiņu kā vienkārši staigājot apkārt un vērojot dabu ar acīm (kas gan arī ir ļoti nozīmīga kukaiņu vērošanas metode). Lai arī šobrīd varētu likties dīvains šī raksta tapšanas brīdis (aiz loga ārā dziļi sniegi un ziema), tomēr visiem labi ir zināms teiciens, ka ragavas taisa vasarā, bet ratus ziemā. Tad nu ziema ir īstais brīdis, lai varbūt gaidāmajai sezonai sagatavotos ar jauniem rīkiem savā arsenālā, ko lietot "cīņā" ar neiedomājamo kukaiņu daudzveidību. Zemāk tad ieskats dažos populārākajos rīkos - kādi ir to plusi, mīnusi un kādas varbūt ir alternatīvas ko līdzvērtīgu izgatavot no mājās pieejamajiem resursiem, jo kā jau ierasts šādas gana specifiskas lietas pērkot rūpnieciski ražotas var būt relatīvi dārgas. Šeit pieminētās metodes ir pieskaitāmas pie dzīvķeramām un ir visnotaļ humānas (ja ir cilvēki, kam šis aspekts varētu būt būtisks) - tātad kopumā gana piemērotas lietošanā praktiski jebkura vecuma un dzimuma pētniekam (atšķirībā varbūt no dažādām lamatām, kas vairāk būtu piemērotas lietošanā speciālistiem-entomologiem). Tad nu sākam!
Rīks Nr.1 - "Tauriņu ķeramais" jeb entomoloģiskais tīkliņš.
Noteikti viens no prototipiskākajiem un labāk zināmajiem entomologu darba rīkiem. Ne bez pamata - tik tiešām katra sevi cienoša entomologa (šī vārda zinātniskajā izpratnē - tātad cilvēka kas pēta kukaiņus padziļināti) inventārā parasti ir vismaz viena veida entomoloģiskais tīkliņš ja ne pat vairāki. Man gribētos teikt, ka arī kukaiņpētniekiem amatieriem, kas gada siltajā periodā pavada daudz laika dabā, šis rīks var būt ļoti nozīmīgs palīgs sugu medībās. Te gan jāpaskaidro nedaudz plašāk šī inventāra praktiskais pielietojums, jo daudziem varbūt ir radies tāds stereotipisks iespaids, ka tas noder tikai tauriņu vai citu lidojošu kukaiņu notveršanai lidojumā. Jā, nenoliedzami tas ir viens no pielietojumiem, taču jāsaka, ka spēja virtuozi gaisā iesmelt ļoti strauji un reizēm haotiski lidojošu kukaini nāk ar laiku jeb pēc tam kad acs-roku koordinācija un muskuļi piešaujas pie šī uzdevuma. Līdz tam brāķa procents var būt visai liels, kas ir īpaši "škrobīgi", ja ir pamanīts kaut kas ārkārtīgi interesants, bet it kā precīzi mērķētais tīkliņa vēziens trāpa tukšumā. Bieži vien tā arī paliek vienīgā iespēja, jo daudzi kukaiņi, sajutuši apdraudējumu, parasti strauji nozūd tālēs zilajās un vien labvēlīgos apstākļos (žiglas kājas noder) var paveikties tikt pie atkārtota mēģinājuma. Iespējams palīdz, ja rīka operatoram ir kāda iepriekšēja pieredze, piemēram, ar tenisu vai badmintonu, jo kustības zināmā mērā līdzīgas. Starp citu tīkliņi pēc savas uzbūves ir dažādi - lidojošu kukaiņu ķeršanai vispiemērotākie būs svarā viegli ar lielāku diametru (piemēram 40-50cm), taču tie būs mazāk piemēroti "pļaušanai", kas iespējams pat ir biežākais tīkliņa izmantošanas veids.
Neliels video klips Youtube platformā (links te vai klikšķinot uz attēla) - piemērs kā izskatās "pļaušana" ar entomoloģisko tīkliņu
Kas tad ir šī "pļaušana"? Video augstāk ir tāds relatīvi labs tā piemērs (tiesa varbūt ne perfekts. Atzīme tā uz 8.2/10). Tātad pļaušana ir tīkliņa aktīva vēzēšana caur lakstaugu stāvu ar mērķi iebirdināt tīkliņā šajā augājā sēdošos kukaiņus. Tas jādara ne ļoti agresīvi jeb tā, lai augi paliek savā vietā - netiek nopļauti kā ar izkapti (augi, kam ir ļoti vārgs stublājs, piemēram, nātres gan šā vai tā mēdz iekrist tīkliņā), jo tā arī var pārāk satraumēt dzīvās radības, kas "iepļautos" kopā ar augu kumšķiem, bet arī ne pārāk vārgi, lai kukainis nepaspēj nobirt/aizlidot garām tīkliņam. Šī metode lieliski atklāj cik patiesībā daudz mums apkārt ir kukaiņu, jo parasti ar kādiem 10-15 vēzieniem pilnībā pietiek, lai tīkliņā uzkrātos vairāki desmiti un pat vairāk dažādu kukaiņu - vaboles, blaktis, divpsārņi, plēvspārņi, cikādes un visa kā daudz cita. Lielākoties sugas, ko tāpat vien sēžot un hipnotizējot zālienu, ir grūti pamanīt (ir gan arī ļoti acīgi vērotāji kam tas ir pa spēkam). Protams, šai metodei ir arī savi mīnusi - kas g.k. attiecas uz kukaiņu fotografēšanu (kas ir būtisks aspekts Dabasdati.lv kontekstā), jo kukaiņi tīkliņā ir iztraucēti un pēc vēzienu beigām tie lielākoties cenšas pēc iespējas ātrāk pamest tīkliņu. Lidojošie ceļas vertikāli gaisā, rāpojošie steidzīgi rāpo uz augšu pa tīkliņa malām un mēģina izmukt pa atveri utml. Tas nozīmē, ka būs kukaiņu grupas, kur tīkliņš nebūs īpaši piemērots rīks, ja mērķis ir g.k. fotoattēlu iegūšana. Piemēram, dažādas bites un citus plēvspārņus noteikti vieglāk ir nofotografēt kad šie kukaiņi, piemēram, barojas uz ziediem nevis pēc to iekļūšanas tīkliņā. Taču, piemēram, dažādas vaboles var būt relatīvi mierīgas un ērti nofotografējamas arī pēc nokļūšanas tīkliņā. Vienmēr arī pastāv iespēja izcelt kukaini no tīkliņa tā dabiskajā vidē un cerēt, ka tas mazliet nomierināsies (ne vienmēr gan nostrādā). Viena nianse, kas jāņem vērā - ar tīkliņu var darboties principā tikai sausā laikā, jo, ja zāle ir slapja (pēc lietus vai rīta rasā), tad arī visi kukaiņi būs samirkuši, kopā salipuši un nekāds labs rezultāts nebūs gaidāms. Vēl neliels mīnuss varētu būt, ka absolūti precīzi var netapt zināms no kāda auga katrs kukainis ir tīkliņā nonācis - līdz ar to, ja kādos gadījumos sugu noteikšanā ir ļoti svarīgs barības augs, tad tas šī informācija var izpalikt (pretēji, ja kukaini nofotografē/novēro sēžam uz konkrēta auga sugas lapas). Trešais mīnuss varētu būt praktiski neiespējami ko līdzvērtīgu izveidot mājas apstākļos - tātad tas ir rīks, ko tomēr ir jāpasūta kādā veikalā interneta plašumos. Ja kāds atvēzējas uz šādu soli, tad droši drīkst vaicāt pēc padomiem, bet tā vispārināti: meklējot internetā, butterfly net būs vieglāki, ne tik robusti = vairāk piemēroti lidojošu objektu ķeršanai, bet sweep net būs smagāki, robustāku rāmi un izturīgāku tīkla audumu = piemērotāki pļaušanai. Variācijas par tēmu atkarīgas no kāta stiprinājuma veida, vai tīkliņš ir salokāms (labs variants, lai ieliktu mugursomā - taču nedaudz zaudēs izturībā. Pats gan izmantoju tikai tādus) utml. nianses.
Rīks Nr.2 - Kukaiņu dauzāmais paladziņš
Jāsaka, ka šis rīks ilgu laiku kaut kā mūsu kukaiņu pētnieku aprindās bijis nepelnīti piemirsts un maz izmantos (vismaz savās jaunības dienās neatminos redzējis nevienu Latvijas kukaiņpētnieku to lietojam. Ja nu varbūt viņi to darīja slepus, nevienam nerādot). Nezinu precīzi kāds varētu būt latviskais nosaukums, bet nu esmu pieradis to dēvēt par kukaiņu dauzāmo paladziņu (angliski - beating sheet vai clap net). Attēlos domāju labi nolasās šī rīka praktiskais pielietojums - novietojam to zem kāda koka zara un tad, pāris reizes uzsitot pa šo zaru ar kādu koku vai citādi to pakratot, mēģinām nobirdināt uz tā sēdošos kukaiņus. Tie nobirs gan tāpēc, ka tiks fiziski nokratīti, gan tāpēc ka tāds ir daudzu kukaiņu aizsardzības mehānisms briesmu brīžos - atlaist kājas un krist zemē. Arī te var būt visai daudz pārsteigumu, ka uz viena koka zara patiesībā sēž tik daudz dažādu kukaiņu (un ne tikai - arī zirnekļi, protams, u.c. bezmugurkaulnieki)! Līdzīgi kā tīkliņa gadījumā, arī šīs metodes mīnuss varētu būt tas, ka kukaiņi var justies apdraudēti un pēc nokļūšanas uz paladziņa var tomēr censties maksimāli ātri aizrāpot vai aizlidot. Ja tīkliņa gadījumā ir vismaz auduma cilindrs, kas pat pašus veiklākos lidoņus uz dažām sekundēm aiztur kamēr tie atrod izeju brīvībā, tad te uz paladziņa tos nekas neaiztur - tāpēc šī metode būs vairāk piemērota ne īpaši aktīvi lidojošu kukaiņu, piemēram, vaboļu meklēšanai. Tiesa karstā laikā, kad kukaiņi ir uzsiluši, arī vaboles var visai veikli censties celties spārnos, tāpēc ir samērā svarīgi uzreiz pārlaist aci pār balto laukumu un identificēt interesantākos objektus un pievērst uzmanību vispirms tiem. Tieši vaboļu meklēšanā šis rīks ir diezgan neatsverams palīgs, jo daudzas sugas, kas dzīvo uz koku lapām, tievākiem dzīviem vai nokaltušiem zariņiem utml. vietās tā vienkārši ar acīm vērojot arī var būt grūti ieraudzīt (īpaši tās sugas, kas ir maskējošās krāsās). Šī rīka pozitīvā iezīme ir tā, ka šo gan relatīvi vienkārši var uzmeistarot arī mājas apstākļos pašu spēkiem, gan var izmantot alternatīvu risinājumu kāda gaiša lietussarga fonā (kā attēlā augstāk).
Pašgatavotais dauzāmā paladziņa variants ar izmantotiem telts šķērsloka posmiem.
Pats pirmo gājienu tieši sāku ar rozā lietussargu rokās (diemžēl tas izkrita no somas sānu kabatas kādā no Siguldas gravām... atvainojos par nejaušu dabas piesārņošanu), bet drīz pēc tam arī uzmeistaroju savu pirmo dauzāmo paladziņu no veca balta palaga un četriem telts šķērsloku rezerves posmiem. Bet var, protams, izmantot jebkādus citus tehnoloģiskos risinājumus kas vien ienāk prātā. Var mēģināt realizēt arī absolūti minimālu variantu - izmantojot vienkāršu baltu paladziņu, ko noklāj uz zemes zem kāda koka zara, ko tad papurina. Taču ja attālums no zara līdz zemei būs gana liels (vairāk par 1,5-2m, piemēram), tad tas var nebūt ļoti efektīvi, jo daļa lidojošo kukaiņu kritiena brīdī mēdz atvērt spārnus un aizlidot sāņus (tāpēc dauzāmais paladziņš tiek turēts relatīvi tuvu pašam zaram - lai samazinātu šo kukaiņa kritiena distanci). Uz zemiem zariem tas var strādāt gana labi, vienīgi ja lakstaugu stāvs ir jau stipri sazēlis, tad izklāt paladziņu relatīvi līdzenā stāvoklī ir liels izaicinājums..
Rīks Nr.3 - Sijājamais siets
Trešais rīks, kas personīgi man pēdējos gados ir izrādījies ļoti noderīgs ir sijājamais siets. Tam var būt dažādas modifikācijas, bet galvenā rīka sastāvdaļa ir siets ar relatīvi lielu acu diametru (parasti 0,5-1cm) kuru pamatā izmanto lapu/skuju nobiru slāņa sijāšanai. Rupjais materiāls paliek virspusē, bet smalkākā frakcija (tajā skaitā - visi kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki. Atskaitot varbūt kādas ļoti lielas skrejvaboles) birst tālāk. Pēc tam šo izsijāto smalkāko frakciju var vai nu uzreiz dabā izbērt uz balta paladziņa vai ari iebērt kādā traukā un nest pētīt mājās, jo dabā uzreiz pilnīgi visus kustoņus uz paladziņa nekad nebūs iespējams pamanīt. Atkarībā no rīka konstrukcijas, smalkā frakcija var uzkrāties, piemēram, auduma maisā ar atsienamu galu, kas ļauj varbūt ērtāk izsijāt lielāku daudzumu nobiru slāņa materiāla, bet var darboties arī ar pliku sietu, ja tāds ir pieejams.
Patiesībā lapu nobiru slānī dzīvojošās radības var pētīt arī bez sijāšanas - uzberot kādas pāris pērno lapu saujas uz tā paša baltā paladziņa vai iebērt tās kādā lielākā traukā ar gaišu dibenu. Vienkārši lielās, rupjās frakcijas atdalīšana nedaudz vieglāk palīdz saskatīt sīkās radības. Tas varbūt ir īpaši svarīgi agrākā pavasarī un vēlā rudenī, kad kukaiņi vai nu vēl nav iesiluši vai jau pamazām dodas ziemot un nav tik aktīvi - biežāk paliek mazkustīgi starp gružiem un līdz ar to ir grūtāk pamanāmi. Vasarā un citos siltajos gada mēnešos kukaiņi šajā lapu nobiru slānī var būt ļoti aktīvi un, jau dažas sekundes pēc materiāla nobēršanas uz paladziņa, būs vērojami ātrā tempā jožam uz visām debess pusēm. Kopumā jāsaka, ka pavasara un rudens puse ir visproduktīvākais brīdis šai metodei, jo lapu nobiru slānī pārziemo ļoti daudz dažādu radību, kas, piemēram, vasarā būs sastopamas citur - augstāk virs zemes. Tātad pavasarī, kamēr kukaiņi vēl nav pametušas šīs ziemošanas vietas, vai rudenī kad, jau ir salīduši tajās, ir iespēja nelielā laukumā sazīmēt salīdzinoši lielu sugu daudzveidību - tajā skaitā arī visādus negaidītus pārsteigumus. Kopumā gan šī metode ir vairāk piemērota tieši augsnes virskārtu un nobiru slāni apdzīvojošo bezmugurkaulnieku pētīšanai. Pamatā tās ir dažādas skrejvaboles, īsspārņi, zemesblaktis, zirnekļi, daudzkāji un citi.
Rīks Nr.4 - Ūdens tīkliņš
Ja ir interese par ūdens kukaiņiem, tad visi trīs iepriekšējie rīki vairumā gadījumu nebūs īpaši labi palīgi to pētīšanā. Varētu likties, ka var taču mēģināt izmantot entomoloģisko tīkliņu arī ūdenskukaiņu zvejošanai, bet parasti tā audums nav tam īpaši piemērots - ar pārāk smalkām acīm, kas ūdenī rada pārāk lielu pretestību un tas parasti ir pārāk samirkstošs, kas apgrūtina materiāla izpēti pēc tā izķeksēšanas no ūdens. Kā arī ja to samērcē, tad par tā izmantošanu sauszemes kukaiņu medībām var uz kādu brīdi aizmirst. Tāpēc ja ir nopietnāka interese par ūdenskukaiņiem, tad tam piemērots rīks būs daudz efektīvāks. Dabasdati.lv kontekstā par specializētiem ūdens faunas pētniecības tīkliņiem varbūt nerunāsim (bet ja ir interese, tad dažādi to piemēri ir meklējot pond dipping vai aquatic net), jo vien retajam varbūt būs tāds nepieciešams ikdienā. Taču tām pāris-dažām reizēm gadā, kad tomēr ir vēlme papētīt zemūdens faunu, var gana labi izlīdzēties ar kādiem alternatīviem rīkiem, kas varbūt jau kādam mājās ir pieejami. Viens no tiem varētu būt kādi akvārijiem paredzēti lielāka izmēra tīkliņi vai arī varbūt pat makšķernieku vajadzībām ražotie zivju uztveršanas tīkliņi. Tiem mīnuss varētu būt, ka ir lielas tīkla acis (pat līdz 1cm vai vairāk), kas nozīmē ka principā sīkāki kukaiņi caur šīm acīm tiek cauri. Taču tajā pašā laikā dažādi ūdenskukaiņi (arī izmērā sīkie) bieži vien slēpjas piekrastes zemūdens augājā un ja izdodas izķeksēt, piemēram, kādu mieturaļģu vai citu līdzīgi formāta augu kušķi (raglapes, piemēram), tad noteikti kādi kukaiņi būs ieķērušies arī starp augu lapām. Ja to uzreiz ieliek kādā plastmasas traukā ar ūdeni, tad tur vajadzētu izpeldēt veselam lērumam dažādu radību. Taču vēl alternatīvs home-made risinājums būtu izmantot kādu virtuves sietveida caurduri (kā šajā attēlā), ko var tā kārtīgi pieskočot kāda slotas kāta galā un būs ļoti labs ūdenskukaiņu zvejojamais rīks. Ja nu vien ne pārāk portatīvs un būtu vairāk risinājums piemājas ūdenstilpju pētīšanai - kaut gan var, protams, darboties arī bez kāta turot šo sietiņu vienkārši rokās. Kopumā lielākā ūdenskukaiņu daudzveidība parasti arī ir ūdenstilpes piekrastes augāja zonā tāpēc principā ar šāda rakstura pētniecību var tīri labi nodarboties arī stāvot krastā. Garāks kāts var vienkārši noderēt, ja gribas to darīt nemērcējot kājas.
Rīks Nr.5 - Gaisma
Pēdējais, ko vēlos pieminēt ir kukaiņu gaismošana, kas varbūt nav gluži "rīks" kā tāds, bet vairāk vienkārši kukaiņu pētīšanas un/vai pievilināšanas metode, taču tā var būt pat ļoti efektīva (un arī efektīga). Atšķirībā no iepriekšējiem rīkiem, te pluss ir tāds, ka pašam principā nekas daudz nav jādara - jāuzstāda tikai gaismas avots, ekrāns un jāgaida kas salidos. Te gan ir varbūt pāris momenti, kas ir jāņem vērā, lai rezultāts būtu labāks. Pirmkārt gaismas avots - iesākumā, protams, var izlīdzēties ar jebkuru gaismas ķermeni, kas varbūt mājās ir brīvi pieejams, bet ideālā variantā spuldzei tomēr būtu jābūt kādai jaudīgai klasiskā tipa spuldzei, kas gaismu izstaro vienmērīgi uz visām pusēm (prožektori vai lampas ar virzītu gaismas kūli īsti labi nederēs, arī vairums LED gaismu nebūs ļoti efektīvas) ar vismaz kādu 150W jaudu (ir Ok pieredze arī ar 250W spuldzēm). Ir, protams, specializētas naktstauriņu spuldzes, taču tās mēdz būt sarežģītākas lietošanā (nav pievienojamas pa taisno pie strāvas, var izstarot UV gaismu, kas nav pārāk veselīgi acīm, ja pie tās uzturas pastāvīgi utml.), tāpēc gana labi var izmantot arī celtniecības veikalos nopērkamās mixed light specializētās lielizmēra spuldzes (šķiet lietotas pilsētas laternu apgaismojumos vai tamlīdzīgi) - piemēram, Osram HWL vai līdzīgu modeli. Jāņem vērā, ka jaudīgas spuldzes stipri uzkarst un tās vajadzētu vairīties lietot lietainā laikā, jo pastāv risks, ka tā var pat uzsprāgt (pagaidām, cītīgi šo ievērojot - pašam viss ir bijis bez problēmām, bet ir tomēr dzirdēti kolēģu stāsti), kas, protams, nav sevišķi vēlams, ja tuvumā pie lampas ir citi vērotāji. No tā var izvairīties, ja lampu novieto zem kāda jumtiņa vai citas nojumes, jo neliels lietus pats par sevi nav tauriņiem šķērslis - tie turpina lidot arī lietus laikā.
Daži piemēri ar palaga un spuldzes novietojumu. Tas lielā mērā būs atkarīgs no elektrības pieslēguma iespējām, taču ja pagarinātāja sasniedzamības robežās nav daudz labu variantu (piemēram, ja pie māja sienas gaisma var spīdēt logos un naktī traucēt), tad var eksperimentēt ar dažādiem citādiem risinājumiem kur piekārt spuldzi un palagu.
Otrkārt, balts palags vai kāds cits gaišs fons pret ko šī lampa ir vērsta ir ļoti vēlams, jo uz tā vienkārši būs daudz ērtāk aplūkot salidojušās radības. Principā ar šīm divām lietām pilnībā pietiek, lai sāktu vērot kukaiņus pie palaga. Protams, lielākais uzsvars šai metodei būs uz naktstauriņiem, kas sastāda lielāko daļu kukaiņu biomasas pie palaga, taču uz gaismu lido arī vaboles, blaktis, cikādes, dažādi plēvspārņi un citi naktī aktīvie kukaiņi. Vislabākie rezultāti būs siltās, mākoņainās naktīs bez vēja - piemēram, vasarā jebkura nakts, kas ir tuvu +20 grādiem (gadā tādu parasti nav ļoti daudz) ir vērtējama kā izcila gaismošanas nakts, kad vienā naktī pie lampas var salidot pat 200 un vairāk naktstauriņu sugas.
Labu gaismošanas nakšu piemēri - kukaiņu skaits un daudzveidība arī Latvijā var būt visai iespaidīga.
Vasarā, ja gaisa temperatūra naktī ir ap +10 vai pat zemāk, to var uzskatīt par sliktu nakti, kad kukaiņu aktivitāte var būt pat ļoti zema. Agrā pavasarī un vēlā rudenī, protams, situācija nedaudz atšķirīga - tur pilnībā pietiek varbūt pat ar +5 (ja +10 tad tā ir ļoti laba nakts). Tas savā ziņā arī ir gaismošanas priekšrocība - sezona ir no agra pavasara (pirmās agra pavasara sugas var parādīties pat februāra beigās/marta sākuma, ja sniegs ir nokusis un temperatūra turas plusos) līdz pat novembra beigām. Katrā no šiem periodiem būs arī savs sugu komplekts - kas lido agri pavasarī to neredzēs rudens beigās un otrādi (atskaitot ziemojošās sugas). Daudzas naktī aktīvās sugas arī ir migrējošas - īpaši izteikts tas ir ļoti siltajās naktīs vasaras otrajā pusē/rudens sākumā, kad pie palaga var atlidot pilnīgi neprognozējami brīnumi. Šis aspekts principā arī nodrošina ka, pat ilgstoša, regulāra gaismošana vienā un tajā pašā vietā (piemēram, savā dārzā) tik un tā ik gadu atnesīs jaunus un jaunus pārsteigumus. Jāpiezīmē, ka kukaiņu fotografēšana pie palaga patiesībā ir nedaudz sarežģītāka kā varētu likties (spoža spuldze - gaismai taču jābūt daudz!) un nereti tomēr bez zibspuldzes vai kāda kabatas lukturīša izmantošanas papildus piegaismošanai neiztikt. Kopumā es gribētu teikt, ka šī metode varētu būt tāda visdraudzīgākā plašākam sabiedrības lokam, jo to var darīt arī nesteidzīgi vakarējot pastarpināti citiem vakara/nakts darbiem, ģimenes un/vai draugu lokā (kad tas būs atkal ļauts) un citādi. Ārzemēs ar to savos piemājas dārzos nodarbojas tūkstošiem cilvēku un nebūtu slikti, ja arī Latvijā būtu vismaz kādi daži desmiti entuziastu, kas kaut vai savā piemājas dārzā šad un tad pagaismotu kukaiņus. Tas varētu sniegt ļoti vērtīgus datus par naktī aktīvo kukaiņu izplatību Latvijā, ko citādām metodēm ir grūti iegūt.
Tāds lūk īss ieskats. Protams, ir daudzas praktiskas nianses ko te tā grūti aprakstīt un ko varbūt katrs pats šos rīkus biežāk lietojot piešaujas darīt kaut kādā savā manierē. Piemēram, tas īpaši varētu attiekties uz kukaiņu fotografēšanu, ja tiek lietots kāda no šīm metodēm - katram var būt kaut kāda sava pieeja kā to ērtāk darīt (atkarīgs arī no izmantotajiem foto rīkiem) un varbūt būs situācijas, kad kāds no rīkiem varbūt vispār šķitīs nederīgs kukaiņu fotografēšanai (entomoloģiskais tīkliņš varētu būt sarežģītākais rīks šajā kontekstā). Īpaši, ja ir vēlme iegūt ne tikai dokumentālus foto sugas noteikšanai vai ziņošanai Dabasdati.lv, bet foto, kur kukainis, piemēram, ir redzams vairāk savā dabiskajā vidē. Tāpat gribu piezīmēt, ka šie rīki nebūt nav obligāti nepieciešami, lai vērotu kukaiņus. Tik un tā acis un uzmanīga apkārtnes vērošana ir un paliek viens no galvenajiem ja ne pats galvenais rīks kukaiņu vērotāja rīcībā, kas nereti ļauj pat pamanīt un atrast lietas, ko nevar izmantojot visas iepriekšējās metodes kopā ņemot. Līdz ar to vairumā gadījumu ar to pilnībā pietiek tādai ne pārāk intensīvai kukaiņu vērošanai. Taču, ja sugu medības kļūst azartiskākas, tad kāda inventāra izmantošana noteikti var palīdzēt atklāt jaunus apvāršņus. Tā teikt, ja mans mērķis šogad atkal būtu ieraudzīt 400 blakšu sugas vienā gadā, tad, neizmantojot nevienu no šiem rīkiem, tas vienkārši nebūtu iespējams. Šis viss arī ir vairāk no manas pieredzes skatot - citi kolēģi ir laipni aicināti dalīties savā pieredzē.
Ne sešas (vai astoņas) kājas vēlot,
Uģis Piterāns
Latvijas Entomoloģijas biedrība
13-02-2021
Izmantoti attēli no grāmatām:
Козлов М., Нинбург Е. 1971. Ваша коллекция. Москва. 162 lpp.
Reitter E. 1908. Die Kafer des Deutschen Reiches. I Band. Stuttgart. 248 lpp.
Koch M. 1991. Schmetterlinge. Neumann Verlag. 792.lpp.