Ar Ingunu Riževu jeb Dabasdatu felsi satiekamies pie poliklīnikas un raiti dodamies Biķernieku mežā. Šī ir vieta, kuru viņa pazīst vislabāk, jo šajā apkārtnē dzīvo kopš 1963. gada. Inguna ir ģimenes ārste Biķernieku poliklīnikā, uz mežu vairākas reizes dienā viņu aizved Džedis, pirms astoņiem gadiem no patversmes paņemts smilšu krāsas sunītis. Pateicoties Džedim, Inguna šajā apkārtnē pazīst gan visus suņus, gan skrējējus un nūjotājus, gan arī tos, kas vizina ratiņos mazuļus, un nu jau arī unikālo dabas daudzveidību, kas atrodama pilsētas mežā. Lielākā daļa pilsētnieku mežos no taciņām nenokāpj un tāpēc pat nenojauš, kāda sugu bagātība slēpjas senajā Biķernieku mežā. Bet Ingunas prāts vienmēr atvērts jaunām zināšanām un iespaidiem - kurš gan labāk nekā ārsts zina, ka, netrenējot ķermeni un smadzenes, līdz vecuma kuslumam pāris soļi ejami.

No Vikipēdijas: Biķernieku mežs ir priežu mežs Rīgā starp Mežciemu, Teiku, Purvciemu un Šmerli. Meža platība ir ap 640 ha. Tajā atrodas Linezers, Biķernieku kompleksā sporta bāze, Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Infektoloģijas centrs, klīnikas "Linezers” un "Biķernieki" un Otrā pasaules kara upuru kapi.

Kopā ar Ingunu un Džedi ejam pa lielo taku dziļāk mežā, ik pa laikam sasveicinoties ar cilvēkiem:

- Biķernieku mežs ir pilnīgi unikāls! Kovida laikā, šķiet, te miljons cilvēku izgāja cauri. Te bija pilns! Un tajā pašā laikā šis mežs ir unikāli bagāts. Paldies Dievam, pilsētnieki nenokāpj no taciņām. Bet nu ogu laikā tādi stāvi no rītiem nāk laukā no biežņas, ka galvenais, nesabīties! Notinušies ar plēvēm, lai ērces neielien. Te var salasīt kazenes, avenes, zemenes, mellenes, te cilvēki nāk ārā ar baravikām un gailenēm. Un tas viss teju pilsētas centrā! Kolēģei meita studēja bioloģiju un savāca te izcilu herbāriju. Sūnu te ir daudz un dažādas. Te ir gan purviņš ar sfagniem, gan kāpa, es ceru, ka varētu tur atrast gada sēni smiltāju kaussēni. Retumu te netrūkst, vajag tikai meklēt. Es domāju, ka šis mežs ir saglabājies, pateicoties moto trasei. Ja nebūtu tās, gan jau te būtu sabūvētas daudzstāvu mājas. Nu šis ir mans galvenais pētījumu poligons, jo ir apvienots ar darbu un mājām. Te var ieskriet agri no rīta un vēlu vakarā, un tā nu es ar Džedi te pavadu jau astoņus gadus.

Kā Tu sāki sadarboties ar Dabasdatiem?

- No 2016. gada te esmu, jo suns mani regulāri izved ārā, un ko tad ies pa mežu tāpat vien, neko nedarot? Sāku fotografēt putnus un meklējot, kā kuru sauc, nokļuvu līdz Dabasdatiem. Iemācījos ielogoties un tad lēnām "kļuvu atkarīga", kā saka OKK. Man Dabasdatos ļoti iepatikās – te visi ir domubiedri un, ziņojot par saviem novērojumiem, es varu dot labumu sabiedrībai. Turklāt smadzenes ir jātrenē visu mūžu, un dabas daudzveidības izzināšana man bija kas jauns. Esmu sabildējusi arī Biķernieku meža augus un esmu pārsteigta, ko tik te neatrod!

Inguna Riževa: "Cilvēkiem ir jāatrod iemesls kustēties! Vērojot dabu, es esmu svaigā gaisā, izkustējusies, priecīga un pie viena – ieminu pēdas Latvijas dabas izpētes vēsturē." Foto: Anitra Tooma

Vieglus ceļus Tu neej – tagad esi viena no ražīgākajām gļotsēņu atradējām.

- Es iemīlējos gļotsēnēs. Kāpēc? Nemāku pateikt, bet ar mīlestību jau tā ir. Pirmā gļotsēne bija neīstais pūpēdis, Julitas Klušas mājas lapā dziedava.lv atradu, kas tā par sugu. Un tajā lapā ir, kur rakt, mīļie! Dabasdatu gļotsēņu cienītāju grupā asumu iedeva Sandis Laime. Ja citi ieliek tikai bildi un sugas nosaukumu, tad viņš nāk klajā ar sugas apskatu, analīzi, mikroskopa attēliem.

Tagad Tev ir jau vairāk kā 2000 gļotsēņu novērojumu!

- Ja? Nu, ja Julita tā saka, tad jau droši vien, es jau neskaitu. Tikai priecājos, ka katru gadu atrodu kādu jaunu sugu. Un daudzas – Biķernieku mežā. Protams, sugas, kas saistītas ar eglēm, jāmeklē citur, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā. Bet Biķernieku mežā ir daudz tādu sugu, kādu nav nekur citur. Te aug interesantas sēnes. Tur, dziļāk, aug pļavas un meža silpurenes. Tā kā cilvēki bailēs no ērcēm mežā dziļi neiet, tās ir samērā pasargātas no plūcējiem. Mums te netraucēti aug silpureņu pļavas!

Lielākas cerības novērot dažādas tauriņu sugas ir tur, aiz moto trases. Esmu satikusi gan bērzu zefīru, gan lielo meža raibeni un citus. Atradu retas sugas jātnieciņu Megarhyssa perlata, to man Uģis Piterāns palīdzēja noteikt. Te ligzdo gan vistu vanags, gan mazais dzenis. Atradu arī ne sevišķi bieži sastopamo zilgano baltsamtīti, pilienu mīkstpiepi, maigo mīkstpori. Dabisks mežs lielpilsētas vidū ir retums ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē! Pirms pāris gadiem te retināja mežu, tagad jau nemaz nevar pateikt: saaudzis pamežs un atgriezušies putni. Mežs jau ir jākopj, īpaši te, kur pastaigājas simtiem cilvēku. Bet tur, dziļāk, ir īsts čagūznis ar simtgadīgām priedēm.

"Saplacināto kūlīti Symphytocarpus flaccidus tikai nesen pirmo reizi atrada Kurzemes pusē, bet Biķernieku mežā to netrūkst: kad nāk jūnijs, uz katra celma viņas skaisti sēž, un tāpēc man ir izdevies tās nofilmēt no gļotu stadijas līdz pat sporām." Foto: Inguna Riževa

Vai Tev Biķerniekos ir domubiedri?

- Mums te ir vesela sunistu kompānija, pazīstam viens otru, tie man ir palīgi, viņi pastāsta, kur ko redzējuši. Šajā apkārtnē dzīvo Ilze Priedniece, parādīju viņai vistu vanaga ligzdu, kur pāris regulāri izperē bērnus. Esmu redzējusi pa gabalu Edgaru Smislovu. Noskatījos, kā viņš pie Linezera bildē putnus. Pirms pāris gadiem attapu, ka Viesturs Klimpiņš ir mans kaimiņš.

Nu man ir dakteris, kam pavaicāt – lai pamanītu īpaši sīkus objektus, vajag īpašāku redzi?

- Es domāju, ka vajag aci iestādīt jeb savienot redzēšanu ar smadzenēm. Vajag iedot galvai programmu, ka šodien meklējam to un to, un tad ir lielākas iespējas iecerēto pamanīt. Man arī vairs nav diez ko laba redze, bet – tā kā man tas patīk, interesē un nu jau zinu, kur lielākas iespējas kaut ko atrast, tad pamanīt sīkumus nav grūti. Citi smejas: "Tu vari uzkāpt baravikai, bet sīksīku gļotsēni gan ieraudzīsi!"

Interesanti, ka pat 50-60 gadu vecumā var sākt pilnīgi no nulles iepazīt dabu. Izrādās, mēs vēl joprojām tik daudz nezinām.

- Cilvēks nedrīkst būt salaulāts ar darbu, un tad, kad bērni izauguši lieli, ir jāatrod kāds hobijs. Teiksim, šī ir ļoti veselīga aizraušanās: es sevi izkustinu, es mācos, meklēju skaistumus un esmu vienmēr ārā. Kas var būt labāks gados, kad tuvojas pensijas vecums? Nu jā, agrāk reti kurš zināja par gļotsēnēm, bet tagad esam gļotsēņu sugu atklājēju lielvalsts! - Vai ne? Un, ja palasa vecas grāmatas, izrādās, ka daudzas sugas atklātas 1870. gados Pierīgā. Šķiet, tas taču nav iespējams: ne viņi varēja taisīt makrofotogrāfijas, ne zibenīgi apmainīties ar informāciju. Bet – prata lietot mikroskopu. Tāpēc esmu stingri nolēmusi: es to mikroskopu iekarošu! Bet tur vajag pacietību un iemaņas sagatavot stikliņu.

Tikšanās video (©Anitra Tooma)

Julita Kluša: "Ar Ingūnu esam redzējušās pāris pasākumos – spāru grāmatas atklāšanā un Dabasdatu kopsapulcēs. Pirmkārt, ar Ingunu ir viegli. Tas ir ļoti forši! Otrkārt, man personīgi ļoti nozīmīga ir Ingunas aizrautība. Mans lauciņš ir gļotsēnes, bet viens nav karotājs, un ilgi nekustinātu tēmu viens pacelt nevar. Ingunas apbrīnojami aizrautīgā gļotsēņu ziņošana palīdzējusi man nenolaist rokas un bīdīt to lietu tālāk. Arī fakts, ka Inguna nopirka mikroskopu, pat ja ar to neveicas tik labi, kā gribētos, lika man arī pašai sasparoties un pamazām noskaņoties, ka gļotsēņu pētīšanu vajag pacelt augstākā līmenī. Ingunas aizrautība kalpo man kā ļoti būtiska aizmugure!!! Inguna nepadodas, iet uz priekšu. Turu īkšķus, lai entuziasms nenoplok!"

Anitra Tooma

2020-08-21

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.