Šogad gļotsēņu pētniecība iegāja jaunā – zinātniskākā fāzē, revidējot arī iepriekšējos atradumus un tagad jau ar lielāku pārliecību saprotot, ko esam vai ko neesam atraduši un noteikuši. Šajā rakstā – ko esam paveikuši, cik tālu gļotsēņu pētniecībā esam tikuši pēdējā gada un visā Dabasdatu laikā kopā.

Tā kā Latvijā gļotsēnes tika pētītas arī pirms dabasdati.lv izveidošanas, lai būtu saprotamāk, visu gļotsēņu pētniecības laiku dalīšu divās daļās – laikā līdz 2008. gadam, kad bija pēdējie apzinātie gļotsēņu pētījumi Latvijā, ar kuriem man nebija nekādas saistības, un laikā no 2009. gada, kad tika ieziņotas pirmās gļotsēnes Dabasdatos. Pēdējo periodu turpmāk saukšu par "mūsu laiku", tātad tie ir apmēram 10 pēdējie gadi. Dabasdatos "mūsu laikā" ir ieziņotas arī sešas atradnes, kas senākas par 2009. gadu – no 2004. līdz 2008. gadam.

Gļotsēnu novērojumu un ziņotāju skaits pa gadiem.

Skatoties grafikā ar novērojumu un ziņotāju skaitu pa gadiem, var redzēt, ka aktīvāka gļotsēņu apzināšana sākusies tikai 2016. gadā, bet īpaši liela aktivitāte bijusi pēdējos divos gados. Pieņemu, ka šī gada rekordu tuvākā laikā pārspēt vairs neizdosies, jo šajā gadā pie aktīvākajiem ziņotājiem pieslēdzās arī aktīvākie "Dabas skaitītāji". Bet, tā kā šis projekts jau beidzies, tad sagaidāms arī novērojumu kritums. Viens izcils gads sniedz ļoti vērtīgu informāciju gada griezumā, bet pārējie ziņojumiem bagātie gadi palīdz labāk saprast, kas no iegūtajiem datiem nav tikai viena gada īpatnība.

Visas Dabasdatos ziņotās gļotsēņu atradnes līdz 2020. gada 22. decembrim.
Nepilnā 2020. gadā ir 4162 novērojumi, kas ir vairāk nekā visos iepriekšējos gados kopā (7446–4162=3284 novērojumi visos iepriekšējos gados kopā). Labi redzams, ka 2020. gadā īpaši aktīva "Dabas skaitīšana" (t.sk. "skaitot" gļotsēnes) norisinājusies Gaujas NP un Ķemeru NP, arī DL "Lubāna mitrājs". Ja skatām Latvijas administratīvās vienības, tad neviena gļotsēņu novērojuma vēl nav Cesvaines novadā, Vārkavas novadā, Aknīstes novadā, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpilī.

Pavisam "mūsu laikā" esam atklājuši jau 32 Latvijā jaunas sugas un noteikuši dažas jaunas varietātes. Savā lapā glotsenes.dziedava.lv šī gada laikā operatīvi centos atjaunot informāciju ar visām "mūsu laikā" droši vai hipotētiski noteiktajām sugām (paldies visiem, kas atļāvuši izmantot savus foto!); šobrīd tie ir jau 132 taksoni (sugas + varietātes), no kurām 12 – hipotētiskas sugas, kurām būtu nepieciešams ievākt paraudziņu un/vai mikroskopiski apstiprināt noteikšanas pareizību.

Lai jebkuram interesentam būtu iespēja ātri apskatīt, vai konkrētā suga Latvijā ir zināma un cik tā reta, izveidots Latvijas gļotsēņu pagaidu saraksts .xls formātā ar dažādi iezīmētām jaunajām un tikai no literatūras zināmajām sugām. Iekļautas arī dažas hipotētiskas sugas, kas vēl prasa pārbaudi. Kopsummā saraksts ietver 161 taksonu, no tiem par droši noteiktiem šobrīd tiek uzskatīti 149 taksoni. Šo nevar uzskatīt par oficiālu sarakstu, jo tas ir tikai tapšanas stadijā un laika gaitā var tikt labots.

Viens parametrs, kam sekoju pēdējos trīs gadus, ir visu gļotsēņu sugu sastopamības (atrašanas) biežums. Vispirms jāuzsver, ka reālu sastopamību ar Dabasdatu ziņojumiem vien izpētīt nevar, jo sugas netiek meklētas sistemātiski; lielāka varbūtība tikt ieraudzītām ir lielākām, košākām, lielākos baros un vieglāk pieejamās vietās augošām sugām. Sugas, ko var saskatīt un ievērot tikai mikroskopā, starp "no notikuma vietas" dabā ziņotajām sugām neatrast. Tāpēc ar "sastopamības biežumu" šajā gadījumā saprotu "atrašanas biežumu", kam tomēr ir arī savstarpēja korelācija – līdzīgi ievērojamu sugu starpā biežāk atrodamas sugas ir arī reāli biežāk sastopamas.

Atrašanas biežumu gan maina arī zināšanu daudzums – izceļot kādu sugu līdz ar tās atšķiršanas pazīmēm un augšanas vietām, tā arī tiek biežāk ziņota. Tas var būt īpaši svarīgi vizuāli līdzīgām sugām, no kurām kāda ir bieža, cita – reta.

Kā tipisku piemēru te var minēt konisko vilkpienaini, kas līdz 2020. gadam bija atrasta tikai pa reizei 2012. un 2016. gadā, bet 2020. gadā līdz ar aicinājumu to meklēt nāca klāt vēl 17 atradnes!! Turklāt šo sugu atraduši jau 7 cilvēki. Pavirši skatot, tā līdzīga Latvijā visbiežākajai gļotsēņu sugai – koksnes vilkpienainei, tāpēc, nepievēršot detaļām uzmanību (mazāka, turklāt forma izteikti koniska), var viegli palaist garām.

Trīs līdzīgas jaunas gļotsēnes, no kurām viena ļoti bieža (koksnes vilkpienaine Lycogala epidendron; pa kreisi) un abas pārējās ļoti retas – košā vilkpienaine Lycogala exiguum (apakšā; foto: Sandis Laime) un koniskā vilkpienaine Lycogala conicum (foto: Julita Kluša).

Analizējot ziņojumu skaitu Dabasdatos, 2018. gada beigās izveidoju nosacītu dalījumu 4 daļās – no "ļoti reta" (1) līdz "ļoti bieža" (4); pēc tā paša principa "pārnoteicu" sastopamību arī sekojošos divus gadus. Analizējot trīs pēdējo gadu datus, sugu "ceļojumi" pa dažādām sastopamības grupām bija salīdzinoši nelieli, pārsvarā sugām, kas bija pie grupu robežas. Lielais ziņojumu skaits 2020. gadā palīdzēja nostiprināt sugu atrašanos tādā vai citādā "statusā". Pārliecinājos, ka tendences pārsvarā ir stabilas – neviena ļoti retā nav kļuvusi bieži sastopama tikai tāpēc, ka nu ir vairāk pētnieku un ziņojumu.

Ņemot vērā pētījuma rezultātus, sarakstā ir arī kolonna ar sastopamību. Sugas, kuru sastopamība atzīmēta ar 1 jeb "ļoti reta", Dabasdatos plānots atzīmēt kā interesantus novērojumus. Kad notiek "pārrēķins", gadās, ka sugas, kas iepriekš skaitījās ļoti retas, var vairs netikt kā tādas atzīmētas.

Tā no "ļoti reta" uz "samērā reta" laika gaitā ir pārgājušas bēšā arcīrija, jāņogu enertenēma, mālkrāsas kribrārija, purpura kribrārija, starojošā diderma, režģa hemitrihija, kārpainā mizaine, plaisājošā trihija un vēl dažas grūtāk nosakāmas sugas.

Jāņogu enertenēma Enerthenema papillatum (pa kreisi; foto: Arta Joma); režģa hemitrihija Hemitrichia serpula (pa labi; foto: Laima Birziņa) un starojošā diderma Diderma radiatum (foto: Sandis Laime).

Papildus jau ierastajai fotografēšanai un gļotsēņu attīstības vērošanai šogad klāt nākusi arī mikroskopēšana. Nu jau esam četri, kas mācās un cenšas noteikt arī tās gļotsēnes, kas atšķiramas tikai mikroskopiski.

Šī gada laikā es personīgi esmu mikroskopējusi vairāk nekā 190 gļotsēņu paraudziņus. Pavisam šobrīd Dabasdatu interesentu lokā mikroskopiski apstiprinātas ir apmēram 100 sugas. Mērķis topošajam Latvijas gļotsēņu sarakstam ir mikroskopiski apstiprināt visas mūsu atrastās sugas.

Pēc aptuvenām aplēsēm pie manis ir ~400 paraudziņi gļotsēnēm, ko ievācis Baroniņu pāris – Valda un Andris. Tie lieliski noderēs ne tikai jaunu un reto sugu meklējumos, bet arī parastāku sugu dažādu eksemplāru pētījumos. Paraudziņi lieliski sakārtoti pa datumiem un pulksteņlaikiem, lai pēc Dabasdatu novērojumiem varētu viegli atrast atbilstošo paraudziņu.

Tā kā esam pārgājuši jaunā sugu noteikšanas stadijā, tad arī glotsenes.dziedava.lv atrodami foto, kas iegūti mikroskopēšanas procesā. Piemēram, sporu foto šobrīd publicēti jau vairāk nekā 80 sugām. Līdzās citiem tematiskajiem pārskatiem tagad vienkopus var skatīt arī, piemēram, sporu foto.

Lai arī mūsu zināšanas aug, ne visu spējam noteikt pašu spēkiem. Sandis Laime šī gada sākumā nosūtīja paraudziņus Dmitrijam Ļeontjevam, kas pasaules līmenī veicis Tubifera grupas gļotsēņu revīziju. Tā mums tagad Latvijā ir droši noteikta suga Siphoptychium violaceum.

Es pati septiņus paraudziņus nosūtīju uz Norvēģiju gļotsēņu ekspertam Edvīnam Johannesonam. Viņš ir piekritis palīdzēt mums gļotsēņu noteikšanā.

Ko tad esam atklājuši?

"Mūsu laikā" Latvijā atklātas 5 jaunas ģintis, kas noteiktas līdz ar sekojošām sugām – milzu brefeldija Brefeldia maxima (senākais novērojums 2013. gadā), svinpelēkais sīkacis Dictydiaethalium plumbeum (2014.), baltkājas diaheja Diachea leucopodia (2018.), izlocītā stemonārija Stemonaria irregularis (2019.) un gaišdzeltenā oligonēma Oligonema flavidum (2020.).

Lai arī svinpelēkais sīkacis pirmoreiz novērots jau 2014. gadā, tikai 2020. gadā tā paraudziņš tika ievākts un mikroskopiski apstiprināts. Foto dažādās stadijās; autori: Laima Birziņa, Julita Kluša.

Pagājušā gadumijā ienācās būtiski papildinājumi līdz šim apzinātajam par komatrihiju ģinti. Līdz "mūsu laikam" bija apzināta tikai viena komatrihiju suga – elegantā komatrihija Comatricha elegans (ievākta 1986. gadā, noteikta 2003. gadā). "Mūsu laikos" senākā apzinātā un par samērā (ne ļoti) retu atzīta melnā komatrihija Comatricha nigra (pirmoreiz noteikta 2011. gadā, senākais novērojums – 2008. gadā). Savukārt 2019. gada nogalē un 2020. gada sākumā tika ieziņotas vēl divas jau droši noteiktas sugas – šmaugā komatrihija un daudzveidīgā komatrihija, kā arī vēl trīs sugas, kas būtu apstiprināmas mikroskopiski – Comatricha meandrispora, smailā komatrihija Comatricha tenerrima un glītā komatrihija Comatricha pulchella. Ja pēdējo divu apstiprināšanai jāmeklē jaunas atradnes un jāvāc paraudziņi, tad apstiprināt (vai noliegt) pirmo ir tikai laika, eksperta un iespēju jautājums. Līdz ar to šobrīd Latvijā jau droši apzinātas 4 sugas un 3 vēl ir gaidu režīmā.

Dažādas komatrihijas, no kreisās: elegantā komatrihija Comatricha elegans, hipotētiski Comatricha meandrispora (ar raksturīgu strauju kolumellas sašaurinājumu), šmaugā komatrihija Comatricha alta (visām trim foto: Sandis Laime), hipotētiska suga – glītā komatrihija Comatricha pulchella (foto: Arta Joma), kā arī daudzveidīgā komatrihija Comatricha laxa (foto: Julita Kluša).

Vēl viena sugu grupa, kam "mūsu laikā" ir daudz būtisku papildinājumu, ir Stemonitis ģints jeb šokolādes gļotsēnes. Līdz "mūsu laikam" bija apzinātas tikai divas sugas – pušķainā šokolādes gļotsēne Stemonitis axifera un tumsnējā šokolādes gļotsēne Stemonitis fusca, kā arī Smita šokolādes gļotsēne Stemonitis smithii, kas mūsdienās jau tiekot uzskatīta kā Stemonitis axifera sinonīms (bet, kas zina, kādas izmaiņas notiks vēl nākotnē).

2020. gadā tika noteiktas un mikroskopiski apstiprinātas vēl četras šokolādes gļotsēņu sugas – augu, koksnes, bālā un spīgainā šokolādes gļotsēne.

Tā kā šīs sugas vismaz ar pašreizējām zināšanām pagaidām nosakāmas tikai mikroskopiski, tad par to sastopamību šobrīd nav drošu datu; skaidrs tikai, ka tās tiešām ir retākas par agrāk apzinātajām, jo no tām nereti atšķiras ar mazāku izmēru (un tādu novērojumu ir maz); starp līdzīga izmēra mikroskopētajiem paraudziņiem vēl citi šo sugu pārstāvji nav konstatēti. Tiesa, ir ievākti samērā daudzi šokolādes gļotsēņu paraudziņi, kas vēl gaida savu noteikšanu.

Lai arī līdzīgas, arī no kopskata šokolādes gļotsēnes tomēr atšķiras, no kreisās: bālā šokolādes gļotsēne Stemonitis pallida (foto: Marita krūze), augu šokolādes gļotsēne Stemonitis herbatica (foto: Ansis Opmanis), koksnes šokolādes gļotsēne Stemonitis lignicola un spīgainā šokolādes gļotsēne Stemonitis splendens (abām foto: Sandis Laime), salīdzinājumā ar visbiežāko – pušķaino šokolādes gļotsēni Stemonitis axifera (foto: Julita Kluša).

Tuvākajos nākotnes plānos ir veikt detalizētu iepazīšanos ar dažādām ģintīm, mikroskopējot ievāktos paraudziņus un paralēli caurskatot sugas Dabasdatos. Šogad paguvu pievērsties kribrāriju ģintij, tā kā šīs sugas gļotsēnes sastopamas reti un novērojumu nav tik daudz. Tikai diemžēl vairums nosakāmas tikai mikroskopiski. Taču, iegūstot lielāku pieredzi, tomēr atsevišķas sugas varētu iemanīties noteikt arī no ārējām pazīmēm gadījumos, kad ir labas fotogrāfijas dažādos tuvinājumos. Šobrīd pie iepriekš zināmajām 9 sugām pievienojušās trīs jaunas sugas. Viena suga no senāk zināmajām – Cribraria violacea (atklāja lietuviete G. Adamonīte 2005. gadā) – mums pagaidām nav atrasta.

Kribrārijas – augšējā rindā foto pa gabalu, apakšējā – attiecīgo sugu galviņas apvalka (perīdija) tuvplāns, kas būtiski nepieciešams šo sugu noteikšanā. No kreisās: Persona kribrārija Cribraria persoonii (Foto: Julita Kluša), bumbierveida kribrārija Cribraria piriformis (Foto: Andris Baroniņš, Julita Kluša), bezkausiņa kribrārija Cribraria ferruginea, tumšbrūnā kribrārija Cribraria atrofusca (foto abām sugām: Julita Kluša) un dzeltenoranžā kribrārija Cribraria aurantiaca (foto: Sandis Laime).

Badhāmijas, fizāras un didīmijas ir starp grūtāk nosakāmajām gļotsēnēm (turklāt fizāras ir vispār visplašākā gļotsēņu ģints; franču noteicējā vien ir vairāk nekā 90 fizāru sugu), jo no ārējā izskata foto vien nereti nav iespējams noteikt pat līdz ģintij. Nepieciešama mikroskopēšana, turklāt arī mikro-foto nereti svarīgas detaļas, kādas saskatāmas tikai vislielākajā iespējamā izšķirtspējā. Lai droši noteiktu savus atradumus, pieci paraudziņi no šīm ģintīm ir aizceļojuši uz Norvēģiju pie gļotsēņu eksperta Edvīna Johannesona.

Tomēr "mūsu laikā" ir atklājumi arī šajās ģintīs. Pie agrāk noteiktajām 13 fizāru sugām klāt droši nākušas vēl trīs (toties četras sugas no senāk atklātajām vēl neesam atraduši vai noteikuši; divas hipotētiskas sugas ir no 20. gs. vākumiem un vēl nav mikroskopiski apstiprinātas); pie zināmajām 4 badhāmiju sugām droši klāt nākusi vēl viena, pie 7 didīmijām klāt nākušas 2 sugas (un tikpat neesam arī atraduši no senajām).

No kreisās: klaipu badhāmija Badhamia panicea (3 dažādu stadiju foto: Benita Kološuka) un lielā badhāmija Badhamia macrocarpa (foto: Gunita Kolle). Abas sugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas; būtiskākā atšķiršanas pazīme – klaipu badhāmijai ir sarkans hipotallus (pakāje). Abas sugas bijušas zināmas jau agrāk, bet "mūsu laikā" noteiktas ļoti reti.

Neparastāks ziņojums ar baltkāta fizāru Physarum leucopus, kura apaugusi cepurīšu sēni! Novērojums veikts no plazmodija (pa kreisi) līdz augļķermeņiem. Foto: Marita Krūze

Didermu ģintī pie četrām jau zināmām sugām klāt nākušas arī četras jaunas (un vienu – Diderma floriforme – no senajām vēl neesam atraduši).

Sugu atklājēji (pirmo noteikto atradumu ziņotāji; atrašanas gads):

Andris Maisiņš (Badhamia lilacina), 2011.
Andris Klepers (Craterium minutum), 2017.
Kristīne Aizpurve (Diachea leucopodia), 2018.
Benita Kološuka (Comatricha laxa), 2019.
Ansis Opmanis (Stemonitis herbatica), 2020.
Inguna Riževa (Physarum pezizoideum), 2020.
Laima Birziņa (Didymium crustaceum, Comatricha alta), 2019.
Evita Oļehnoviča (Trichia crateriformis; 1. mikroskopiski apstiprinātais atradums), 2020.
Valda un Andris Baroniņi (Cribraria piriformis), 2020.
Valda Ērmane (hipotētiski Badhamia capsulifera, Diderma globosum), 2017.
Andris Baroniņš (Oligonema flavidum, Cribraria persoonii), 2020.
Marita Krūze (Stemonitis pallida, Arcyria stipata var. imperialis), 2020.
Sandis Laime (5 sugas, 1 varietāte), 2019.–2020.
Julita Kluša (13 sugas, 2 varietātes), 2011.–2020.

Lai būtu vieglāk veikt iepazīšanos ar dažādām ģintīm, pie manis esošie gļotsēņu paraudziņi ir sašķiroti pa ģintīm dažādās kastēs. Attēlā redzams, kā šobrīd izskatās sašķirotā gļotsēņu kolekcija. Te ir arī visu jūsu dotie paraudziņi, izņemot Baroniņu pāra atsevišķo kolekciju ar vēl nenoteiktajiem paraudziņiem. Pavisam šobrīd šajās kastēs ir gandrīz 90 noteiktu sugu gļotsēnes. Ja tie, kuri ir mikroskopiski noteikuši jaunas sugas neatkarīgi no manis, ir saglabājuši mikroskopēto sugu paraudziņus (es ļoti ceru!!), tad mums kopā varētu būt jau ap 110 dažādu sugu paraudziņu!

Tā kā mūsu pulks, kam pieejams mikroskops un interese noteikt sugas arī mikroskopiski, aug, mazliet arī par dažiem mikroskopēšanas knifiem.

* Vispirms par tuvplānu fotografēšanu – no Sanda aizņēmos ideju fotografēt nesaplacinātu gļotsēņu tuvplānus caur mikroskopu, apgaismojumu nodrošinot pašam "no ārpuses"; manā gadījumā izmantoju galvas lampiņu, ko uzstutēju blakus fotografējamam objektam. Asuma dziļums tad ir ļoti mazs, tāpēc vispiemērotākie ir plakani objekti, taisni šķērsgriezumi vai plīsumi. Tā var fotografēt gan 40x palielinājumā, gan, zemākiem objektiem, arī 100x palielinājumā.

* Mikroskopējot "parastā režīmā" – uz stikliņa, ūdenī, ar virsstikliņu, lielākam asumam vajag iespējami plānu paraudziņu. Labam sporu attēlam uz stikliņa vajag tikai pavisam nedaudz un izkliedēta "sporu pulvera". Uzliekot virsstikliņu, to maigi piespiežu, lai paraudziņš būtu iespējami plāns, tomēr stikliņš nesaplīstu. Lai iegūtu iespējami caurspīdīgu apvalka (perīdija) attēlu, stikliņus mēdzu vienu gar otru maigi pavilkt.

* Man pašai bija jaunums tīra ūdens vietā izmantot 3% KOH šķīdumu, kas palīdz ātri "uzpūsties" vecākām, sažuvušām sporām. Tagad visa mikroskopēšana notiek, paraudziņu liekot šādā šķīdumā.

* Vislielākajā tuvinājumā, ko paredzēts lietot ar imersijas eļļu, rīkojos šādi – vispirms mikroskopā atrodu objektu (parasti – sporas), kam vajag iegūt vislabāko izšķirtspēju. Izmantojot 400x palielinājumu, iegrozu paraudziņu tā, lai šis objekts būtu pašā centrā. Tad okulāru attālinu un tajā vietā, kur caur okulāru uz stikliņa spīd šaurais gaismas kūlis, uz virsstikliņa uzpilinu vienu pilienu imersijas eļļas, un pārgriežu uz okulāru ar 1000x palielinājumu. Tad, ja izdodas to lēnām un uzmanīgi pietuvināt, var iegūt vislabākos attēlus. Pēc tam gan eļļu vajag noslaucīt ar tam paredzētu papīru.

Ja kādam ir citi un labāki knifiņi, priecāšos uzzināt, jo pati tikai mācos.

Sporu foto kādai gļotsēnei, kas aizceļojusi uz Norvēģiju noteikšanai (hipotētiski – jauna suga Latvijā – Physarum ovisporum). 1. 400x palielinājums ar sporām ūdenī; 2. 400x ar sporām KOH 3% šķīdumā; 3. 1000x ar sporām KOH 3% šķīdumā un uz virsstikliņa – imersijas eļļa. Tikai pēdējā foto iespējams novērtēt sporu virsmas rakstu.

Pavisam līdz 2020. gada 21. decembrim vismaz vienu gļotsēni Dabasdatos ieziņojuši jau 177 cilvēki, savukārt tikai 2020. gadā – 101, no kuriem 36 – tikai šajā gadā pirmo reizi. Grafikā var redzēt gļotsēņu ziņotāju skaitu pa gadiem; var ievērot, ka pēdējos divos gados ziņotāju skaits audzis gandrīz visos līmeņos – palielinājies gan to skaits, kam tikai viens novērojums, gan to, kam 2 līdz 10 novērojumi utt. Turklāt 2020. gadā pirmoreiz kāds ziņotājs pārsniedza 1000 novērojumus gada laikā un 2000 novērojumus visu gadu laikā. Ar to apsveicam Ingunu Riževu (1139 nov. 2020. gadā un kopsummā 2078 gļotsēņu novērojumi)! Savukārt Sandis Laime ir nu jau otrais cilvēks, kas visu gadu laikā pārsniedzis 1000 ziņojumu robežu.

Čaklākie gļotsēņu ziņotāji Dabasdatos, kam visu gadu laikā ir vairāk nekā 30 novērojumi. Pavisam tādi ir 24, no kuriem 12 ziņotājiem ir vairāk nekā 100 novērojumi. Īpašs sveiciens trijiem ziņotājiem, kas šajā topā iekļuvuši savā gļotsēņu ziņošanas pirmajā gadā – Vijai Sīmansonei, Līgai Mihailovai un Filipam Bobinskim. Vija turklāt pamanījusies tikt augstajā 8. vietā visu gadu visu ziņotāju kopvērtējumā un 6. vietā, skatot tikai 2020. gada ziņojumus.

Savu un citu ziņotāju statistiku pa gadiem var aplūkot šeit.  

Top10 2020. gada ziņotājiem (ņemti vērā visi 2020. gada ziņojumi, kas ieziņoti līdz 21. decembrim, neatkarīgi no novērojuma gada). Papildus tam, kas redzams topa augšgalā, te gribētos izcelt arī Maritu Krūzi, kura, lai arī topā pēc novērojumu skaita tikai 7. vietā, pēc noteikto sugu skaita būtu 4. vietā, lielā mērā pateicoties tam, ka pati aktīvi iesaistījusies sugu noteikšanā.

Dabasdatos ziņoto novērojumu un sugu sadalījums pa mēnešiem (pa visiem gadiem kopā). Lielos mērogos redzams, ka vasaras otrajā pusē un rudens sākumā ir vislielākais gan ziņojumu, gan ziņoto sugu skaits; savukārt ziemas beigas un pavasara sākums ir ar vismazāk ziņojumiem un sugām. Tomēr nav tā, ka sugu skaits pieaugtu proporcionāli ziņojumu skaitam – var redzēt, ka gada aukstākajā periodā iespējas novērot gļotsēnes ir lielākas, nekā tās tiek izmantotas – gan decembrī, gan janvārī novērotas vairāk nekā 30 sugas! Ja vien nav sniega un sala, iespējas novērot gļotsēnes ir gana lielas un daudzveidīgas. Grafikā ņemti vērā tikai līdz sugai noteiktie novērojumi.

Šis ir tikai ieskats ziņojumos un paveiktajā sugu noteikšanā. Sugu noteikšana turpināsies un priekšā sugu pētīšana un secinājumi, kas te vēl nav apskatīti. Līdz ar to īpašs paldies ziņotājiem, kuru novērojumi sniedza būtisku papildinājumu sugu iepazīšanā, bet kuru vārdi te nav izcelti.

Pašā 2020. gada nogalē bija arī negaidīts pārsteigums – lietuviete Gražina Adamonīte publicējusi Latvijas gļotsēņu sarakstu, kurā veikts līdzšinējo publikāciju apkopojums. Tas palīdzēja precizēt esošo sugu sarakstu (bija labojamas tikai pāris nepilnības). Kā noskaidroju sarakstē, G. Adamonīte nezināja par mūsu darbību gļotsēņu laukā, Lietuvā par tām neviens bez viņas īpaši neinteresējoties.

G. Adamonīte Latvijas gļotsēņu sarakstu veltījusi Latvijas mikologam Edgaram Vimbam 90 gadu jubilejā. Savukārt no Edgara Vimbas gada nogalē man atnāca novēlējums "Vēlu sekmes veidojot Latvijas gļotsēņu kolekciju!"

Tā ka turpinām ziņot un vākt paraudziņus!

Noslēgumā paldies tiem, ar kuru atrasto un piedāvāto materiālu palīdzību izdevās Latvijas gļotsēņu sarakstu izveidot no pašiem pamatiem, turklāt, kā redzams, visai veiksmīgi (salīdzinot ar neatkarīgi veidoto G. Adamonītes sarakstu) – pirmkārt, Ansim Opmanim, kā arī Ruslanam Matrozim un Uģim Piterānam.

Julita Kluša, dziedava.lv

2021-01-02

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.