Par Gada dzīvnieku Dabas muzejs nosaucis zebieksti Mustela nivalis (mazāko Latvijas plēsēju), kas bieži tiek jaukta ar savu tuvāko radinieku sermuli. Zebiekste ir viens no trim pie mums sastopamajiem zīdītājiem, kura kažoks ziemā kļūst balts.
Zebiekste Mustela nivalis ziemā. Foto: Edgars Smislovs
Augumā maza, var sasniegt 20 cm garumu un 100 g svaru, bet lokana un veikla medniece ar asiem zobiem, tā īsumā var raksturot Latvijā bieži sastopamo, bet maz zināmo zebieksti. Arī zebiekstu pētniecībā joprojām ir brīvas vietas. Zebiekstes ir aktīvas visu gadu.
Specializējušās sīko grauzēju un kukaiņēdāju medībās, var sekot savam medījumam to pazemes alās. Medī, slēpjoties augājā, ziemā – zem sniega. Spēj nomedīt par sevi trīs līdz četras reizes lielāku dzīvnieku. Savu medījumu parasti nonāvē ar kodienu pakausī. Ja nomedī vairāk, kā var apēst, veido barības krājumus.
Visbiežāk sastopamas mežos, lauksaimniecības zemēs, upju piekrastēs, kā arī cilvēku apdzīvotās vietās. Atpūtai neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves: peļu alas, zaru kaudzes, tukšumus starp koku saknēm u.tml. Zebiekstes dzīves un medību teritorija ir 3-4 ha.
Ārpus vairošanās perioda dzīvo pa vienai. Riests parasti notiek pavasarī un vasaras sākumā. Pēc aptuveni mēnesi ilgas grūsnības piedzimst 4-7 mazuļi. Zebiekstes klātbūtni dabā var konstatēt pēc pēdu nospiedumiem, kas visbiežāk novērojami sniegā. Pašu dzīvnieku dabā ieraudzīt ir liela veiksme. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāsta: "Zebiekstes Latvijā ir gandrīz visur, bet novērot izdodas reti. Vislabāk to var pamanīt ziemā, kad nav sniega, jo tās kažoks šajā laikā ir spoži balts. Sniegā, ja atrod alas un pēdas, kur zvēriņš bijis virspusē, var mēģināt gaidīt. Zebiekste ir ļoti aktīva, un pastāv liela varbūtība, ka nesen apmeklētā vietā tā parādās atkal".
Zebiekste Mustela nivalis vasaras kažokā. Foto: Ruslans Matrozis
Zebiekstes tuvākais radinieks ir augumā nedaudz lielākais sermulis. Atšķirībā no zebiekstes, sermulim astes gals vienmēr ir tumšs, arī ziemā, kad tāpat kā zebiekstei, tā kažoks kļūst balts.
Zebieksti no 19. janvāra varēs aplūkot Gada dzīvnieka stendā Dabas muzejā, kā arī jaunajā Latvijas zīdītāju ekspozīcijā, kas tiks atklāta pavasarī. Tāpat aicinām reģistrēt zebiekstu novērojumus vietnē www.dabasdati.lv un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.
Gada dzīvnieks ir viena no ilgāk pastāvošajām mūsdienu vides izglītības aktivitātēm Dabas muzejā. Šogad aprit 22 gadi kopš iniciatīvas pirmsākumiem 2000. gadā. Sākotnēji gada dzīvnieks pasludināts ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamām dzīvnieku sugām. Pēdējos gados uzmanība pievērsta dzīvnieku, pamatā zīdītāju, sugām, kuru populācija Latvijā ir stabila un sugai nav piemērots aizsardzības statuss.
Iepriekšējo gadu Gada dzīvnieki:
2021 – pelēkais zaķis un baltais zaķis
2020 – Eirāzijas bebrs
2019 – alnis
2018 – parastā vāvere
2017 – zutis
2016 – āpsis
2015 – meža cūka
2014 – pelēkais vilks
2013 – Eiropas purva bruņrupucis
2012 – gludenā čūska
2011 – Eiropas platausis
2010 – ūdrs
2009 – brūnais lācis
2008 – pelēkais ronis
2007 – smilšu krupis
2006 – lidvāvere
2005 – lielais susuris
2004 – cūkdelfīns
2003 – Eirāzijas lūsis
2002 – lielais torņgliemezis
2001 – ziemeļu upespērlene
2000 – dižā briežvabole
Latvijas Nacionālais dabas muzejs
Informāciju sagatavoja:
Polīna Šķiņķe
polina.skinke@lndm.gov.lv
www.dabasmuzejs.gov.lv
2022-01-04