Par gada bezmugurkaulnieku 2017. gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izvēlējusies radījumu, kas vienlaikus šķiet viens no visparastākajiem iemītniekiem Latvijas dabā, bet kam tajā pašā laikā piemīt tik daudz apbrīnojamu īpašību - augsnes dižslieku (Lumbricus terrestris).
Izskats un uzvedība
Dižslieka ir lielākā no Latvijā sastopamajām slieku sugām, tās garums var sasniegt pat 25 centimetrus. Sliekas galvu no astes iespējams atpazīt pēc tā, ka galva parasti ir smailāka un ar tumšāku krāsojumu, turpretī aste mēdz būt gaišāka un nedaudz saplacināta (1.att.).
1. attēls. Pieaugusi augsnes dižslieka. Foto: Voldemārs Spuņģis
Latvijā dzīvojošajām dižsliekām mēdz būt līdz pat 120 ķermeņa posmu. Katru posmu kustina divas muskuļu grupas - ārējie gredzenveida muskuļi un iekšējie gareniskie muskuļi. Slieka pārvietojas, ritmiski sasprindzinot un atslābinot pretējās muskuļu grupas, tā ka posmi cits pēc cita izstiepjas un saraujas. Irdenā augsnē sliekas iespiežas, ar muskuļu palīdzību «nosmailinot» galvas galu un ieurbjoties šķērslī. Katra posma apakšdaļā un sānos ir 4 pāri mikroskopiski sariņi (2.att.), kas kopā ar labi attīstīto muskulatūru palīdz sliekai pārvietoties. Briesmu gadījumā ar sariņu palīdzību tā var "noenkurot" vienu ķermeņa galu, otru ātri pievelkot klāt. Šo paņēmienu slieka bieži izmanto, vācot barību virszemē - aste tiek atstāta drošajā aliņā un ja kāds mēģinās slieku no tās izraut, sariņi neļaus to tik vienkārši izdarīt.
2. attēls. Augsnes dižsliekas mikroskopiskie sariņi, ar kuru palīdzību slieka pārvietojas. Foto: David Thompson
Sliekai nav ne iekšējā, ne ārējā cietā skeleta, tā saglabā savu struktūru pateicoties hidrostatiskajam skeletam - ar šķidrumu pildītām šūnām un elastīgam ķermeņa apvalkam. Āda veic arī sliekas elpošanas funkcijas un nodrošina ūdens un sāļu apriti. Lai spētu elpot, sliekas ādai jābūt mitrai, taču pārāk slapja vide sliekai arī neder. Ja ir pārāk daudz ūdens un trūkst skābekļa, slieka var noslīkt tāpēc bieži var novērot, ka spēcīga lietus laikā sliekas steidz rāpties virszemē (3.att.).
3. attēls. Augsnes dižsliekas glābšanās no noslīkšanas, izlienot virszemē no pārmirkušas augsnes. Foto: Lennie & Uschi Rue III
Slieka ir anētiska, kas nozīmē, ka tā dzīvo pastāvīgā vertikālā aliņā, kuras dziļums var sasniegt 1,8m, taču savākt barību tā dodas virszemē, atšķirībā no citām posmtārpu sugām, kas dzīvo un barojas augsnē. Starp simtiem citu līdzīgu aliņu slieka vienmēr spēj atpazīt savējo un atgriežas tajā katru dienu. Virszemē slieka izlien naktīs, lai savāktu barību vai pārotos. Lai ala nesagrūtu, tās sienas ir izklātas ar gļotām un tajā slieka arī ziemo. Aktīva tā atkal kļūst, kad zeme sasilusi līdz apmēram +5 grādiem.
Dzīves cikls un vairošanās
Sliekas ir hermafrodīti. Katra sliekai ir gan sievišķais 14. posms ar oliņām, gan vīrišķais 15. posms ar spermu. Taču pati sevi slieka neapaugļo un pavasarī vai vasaras sākumā meklē partneri. Sliekām raksturīga krusteniskā apaugļošanās, kuras laikā tās apmainās ar spermu (4.att.). Kad tas ir noticis, slieka sāk maukties ārā no tās 32.-37. posmā esošas gļotainās jostiņas. Jostiņai pārslīdot vīrišķo un sievišķo posmu, tajā tiek ievadītas olšūnas un sperma. Tiklīdz slieka ir jostiņu nometusi, abi tās gali noslēdzas un izveidojas kokons, kurš aptuveni pēc mēneša laiž pasaulē līdz 10 jauno slieciņu. Ja apkārtējās vides apstākļi nav labvēlīgi, oliņas kokonā var neizšķilties pat vairākus mēnešus. Dzimumbriedumu jaunās sliekas sasniedz 2-3 mēnešu laikā. Par to ka slieka ir pieaugusi, liecina izveidojusies gļotainā jostiņa.
Precīzs sliekas mūža ilgums nav zināms, bet vidēji tas svārstās starp 3-5 gadiem, tomēr ir zināmi gadījumi, kad nebrīvē dzīvojoši īpatņi sasnieguši pat 9 gadu vecumu.
4. attēls. Augsnes dižsliekas krusteniskās apaugļošanās process, kuras laikā sliekas apmainās ar spermu. Foto: Ron Warner
Barošanās
Sliekas pārtiek no augu un dzīvnieku valsts izcelsmes trūdvielām - koku miziņām, lapām, zāles stiebriņiem, sēņu krikumiem, kā arī beigtiem kukainīšiem (5.att.). Ja barība nav īsti nogatavojusies, tā tiek nogādāta alā un notiesāta tad, kad guvums pietiekami satrūdējis. Līdzīgā veidā rudenī tiek sagatavoti krājumi ziemai.
5. attēls. Augsnes dižsliekas "pusdienu galds", kas sastāv no sliekas pārtikas - augu, sēņu un sīku dzīvnieku izcelsmes trūdvielām. Foto: Voldemārs Spuņģis
Gremošanas sistēmas galvenais orgāns ir zarna, kas, sākot no mutes, stiepjas visā sliekas ķermeņa garumā. Sliekai gremojot, barība slīd pa zarnas cauruli līdz nonāk līdz pat pēdējam posmam, veidojot labi strukturētu augsnes un organisko atlieku masu - koprolītus (6.att.), kas ir minerālu avots augu augšanai, turklāt irdinādamas zemi, sliekas uzlabo tās aerāciju, veicina ūdens uzsūkšanos un padara augsni auglīgāku.
6. attēls. Augsnes dižsliekas aiz sevis atstātā koprolītu kaudzīte. Šādi sliekas veic augsnes bagātināšanos ar skābekli un veicina tās auglību. Foto: Voldemārs Spuņģis
Izmēri slieku!
Ja ir gadījies atrast neparasti garu slieku, nofotografē to, pieliekot blakus kādu priekšmetu mērogam un sūti bildi Latvijas Entomoloģijas biedrībai mūsu Facebook lapā https://facebook.com/-LatvijasEntomologijasBiedriba, ievieto portālā www.dabasdati.lv vai sūti Laurai Taubei (taubelaur@gmail.com). Noteikti pārliecinies, lai mērīšanas procesā sliekai netiek nodarīts nekāds kaitējums!
Informāciju sagatavoja: Laura Taube, Latvijas Entomoloģijas biedrība