Elīna Gulbe ar segvārdu MoreOrLess ziņo Dabasdatos kopš 2015. gada, bet Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā dārzā viņa strādā jau 35 gadus, sākusi palīdzēt dzīvnieku kopējiem vēl skolas laikā. Viņas mājas tad nebija pārāk tālu no Zoodārza, bet attālumam nebūtu nozīmes, ar dzīvniekiem savu dzīvi Elīna būtu saistījusi tik un tā. Dabasdatos Elīna Gulbe ļoti aktīvi ziņo gan putnus, gan abiniekus, un pēdējā laikā arī augus, pieļaujot, ka gadījumā, ja viņa, stājoties Bioloģijas fakultātē, nebūtu jau strādājusi Zoodārzā, varbūt varētu arī botānikā specializēties. Tas gan neizklausās pārāk ticami no zooloģes, kas studiju laikā guvusi pieredzi Džeralda Darela dibinātajā zvērudārzā, piedalījusies visu Latvijas putnu atlantu veidošanā un tagad, pirms šīs intervijas Zoodārzā, man atklāj savu šīsvasaras veikumu, teikdama: "Es jau domāju, ka tu ar mani runāt Kolinsa dēļ nāc…"
Elīna Gulbe. Foto: Māris Lielkalns
Lūkodams, kas par tevi atrodams internetā, atradu, ka reiz jau esmu tevi intervējis – 1999. gadā. Intervijas iemesls bija Džeralda Darela dibinātā zoodārza 40 gadu jubileja, un es atceros, kā intervēdams tevi apskaudu, jo manā bioloģijas studiju laikā, pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē, padomju students pie Darela uz Džersijas salu varēja nokļūt tikai iztēlē. 1997. gadā tev pasaule jau bija vaļā. "Džeralda Darela zoodārzs, kura misija ir sugu glābšana no iznīcības, mums tagad ir pieejams ne tikai iztēlē. Turklāt ne tikai kā tūristiem. Džersijas zoodārzā strādā cilvēki no visas pasaules, kurus ir iespaidojušas Darela grāmatas un kuri vēlas kopt dzīvniekus vai apgūt profesiju, ko sauc par apdraudēto sugu menedžmentu. Rīgas zoodārza darbiniece Elīna Gulbe jau ir bijusi šo studentu skaitā," – tā es toreiz rakstīju.
Visa mūsu zoologu paaudze ir ietekmēta no Darela. Dabas literatūra 70.-80. gados tika tulkota daudz un labi, un Darels ar savu brīvdomību, humora izjūtu un rosīšanos visu citu autoru starpā bija kaut kas īpašs.
Darels pats grāmatas "Noenkurotais šķirsts" priekšvārdā tā skaidro savas attiecības ar humoru: "Varbūt kāds iebildīs pret to, ko pirmajā mirklī var uzskatīt par frivolu pieeju, tādam gribu vienīgi paskaidrot: ja manis paša un visu pārējo dzīvnieku – sākot ar politiķiem un beidzot ar pāviem – ērmotības man neliktos neatvairāmi komiskas, es nemaz nebūtu spējis ķerties pie tā darba, ko daru. Pašreizējā situācija pasaulē, vērojot ar biologa acīm, ir tik draudīga un nākotne šķiet tik tumša, ka cilvēkam nepieciešami humora jāņtārpiņi, kas mazliet pagaismotu ceļu."
Darels bija miris divus gadus pirms mana brauciena uz Džersiju, bet man izdevās iepazīties ar vairākiem viņa grāmatās aprakstītajiem cilvēkiem. Piemēram, ar Džonu Hārtliju, viņš mums pasniedza kursus. Džons Hārtlijs bija tieši tāds, kādu Darels viņu aprakstījis grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži". Viņš mums lasīja lekcijas, un viņa izturēšanās tiešām bija klamzīgi apburoša kā tai grāmatā. Sāku domāt, vai tikai viņa izturēšanos nav ietekmējis Darela radītais Hārtlija tēls.
Kāds bija tavs pirmais iespaids par Džersijas zoodārzu?
Līdz tam es biju redzējusi tikai pilsētas zoodārzus. Džersijas dārzs ir brīnišķīgs kaut vai tāpēc, ka tas atrodas laukos, ļoti skaistā angļu lauku vidē, kur pa vidu ir graviņa ar dūksnājiem, zālāji, krūmi, koki... Tā kā Džersija atgādina 12 reiz 20 kilometru lielu uz mutes apgāztu bļodu, vēju šeit nejūt. Džersijā, tāpat kā daudzviet Anglijā, ir mūra ēkas. Mēs mitinājāmies tajā muižā, kurā tapīrs iebrida lecektīs, kad muiža vēl nebija zoodārza sastāvdaļa.
Pavadīju Džersijā visu 1997. gada vasaru. Gadā tur tika rīkoti trīs trīsmēnešu kursi apdraudēto sugu menedžmentā, kursā deviņi cilvēki. Mēnesi tiek apgūta teorija, tad divus mēnešus studenti strādā Džersijas zoodārzā kopā ar dzīvnieku kopējiem, kas lielākoties ir 25-30 gadus veci cilvēki no visas pasaules, kuri vēlējušies strādāt tieši te. Studenti apgūst nebrīves kolekciju apkopes pamatus un savvaļas populāciju menedžmentu. Mācījāmies pagatavot un pa caurulīti pūst anestēzijas šļirci, sākumā "anestezējot" papes kasti, mērīt indīgās čūskas ar stikla palīdzību… Džersijas zvērudārzs ir mazāks nekā Rīgas zoodārzs. Tas specializējas apdraudēto sugu turēšanā un audzēšanā – šajā ziņā tam pasaulē nav līdzinieka. Tomēr tajā ir arī dzīvnieki, kas tiek turēti apmeklētāju dēļ.
Kādi zvēri tur bija paši interesantākie?
Kaut vai Madagaskaras lemuru kolekcija. Visburvīgākais lemurs ir ai-ai, pilnīgi mītisks dzīvnieks, izskatās kā milzīga vāvere, ar plakanu seju kā modinātājpulkstenis, ausis pēc vajadzības paceļas un nolaižas, un viņš visu laiku kaut ko pie sevis purpina. Skatītāji gan viņu gandrīz nemaz neredz, jo ai-ai ir tumsas dzīvnieks un apmeklētāju laikā parasti atrodas augšā pie griestiem. Viņam ir ļoti garš un tievs vidējais pirksts, un to viņš lieto skrubināšanai. Pašā dārza vidū ir bambusu birzs, bambusus izmanto dzīvnieku barošanai. Lai pabarotu ai-ai, mēs katru dienu gājām uz birzi, nozāģējām stiebru zem posmojuma, lai viens gals ir ciet, otrs vaļā, iebāzām tur noteiktu skaitu vaska kožu kāpuru, vaļējo galu ar korķīti aizspiedām ciet un devām šo bambusa posmu ai-ai. Pēc brīža ai-ai ir izkodis bambusa sānos caurumu un, tāpat kā dabā, ar garo vidējo pirkstu izķeksē laukā visus kāpurus un apēd. Tā viņam tiek dota iespēja dabiski baroties, jo arī dabā viņš nemeklē, kur bambusam ir nozāģētais gals, bet barojas no malas.
Uz Darela zoodārzu brauci kā bioloģijas studente vai kā Rīgas Zoodārza darbiniece?
Kā Zoodārza darbiniece, braucu uz apmācības kursu zoodārzu speciālistiem. Tajā laikā sāka domāt, ka kādu varētu sūtīt stažēties un mācīties.
Studiju laikā drīkstēji paralēli strādāt Zoodārzā?
Jā, dabūju tādu atļauju, ka varēju strādāt principā nedēļas nogalēs. Biju zootehniķe Agnijas Graubicas vadītajā putnu nodaļā. Sekoju līdzi, kā labāk iekārtot putnu mītnes, risināt visādas problēmas, kā savest pārus un panākt ligzdošanu. Protams, arī ikdienas kopšanu veicu.
Informāciju iegūt tajos laikos bija grūtāk nekā tagad. Daudz literatūras bija vāciski. Pasūtīju žurnālus Der Zoologische Garten un Falke, uz Zoodārza bibliotēku nāca starptautiskās zoodārzu gadagrāmatas.
Kādas bija tavas lielākās veiksmes dārza putnu kopšanā?
Tās jau mēs visi kopā paveicām.
Kurus putnus zoodārzos ir grūtāk turēt un pavairot?
Plēsīgie putni, protams, ir izaicinājums. Ir putnu sugas ar tādām specifiskām prasībām, kādas zoodārzā nemaz īsti nevar sasniegt. Savulaik teorētiski Rīgas Zoodārzā nevarēja vairoties flamingi, jo mēs atrodamies ļoti tālu uz ziemeļiem no Eiropas vidienes zoodārziem, kur nav tik mitrs un auksts, bet vienu gadu mums izdevās flamingus savairot.
Ko jūs darījāt, lai viņus savairotu?
Ligzdas viņiem būvējām paši. Protams, Zoodārza vadībai nepatika, ka visu laiku tiek ar šļūteni pludināts un pie flamingu baseina ir liela peļķe, bet to vajadzēja. Tika savesti māli, taisītas dažāda veida ligzdas, un flamings sāka ligzdot. Togad bija divi mazulīši.
Vai daudzas putnu sugas zoodārzos nevairojas vispār?
Ir arī tādas putnu sugas, kurām zoodārza apstākļi ir pilnīgi nepiemēroti, tās zoodārzos nevajag turēt. Piemēram, zivjērglis. Ir apraksti, kā tos turēt, bet šī informācija ir vajadzīga rehabilitācijas iestādēm, sanktuārijiem. Zoodārzs jau neizvēlētos turēt dzīvniekus, kuriem nevar nodrošināt labus apstākļus.
Kas tu tagad zoodārzā esi?
Zoologs. Strādāju informācijas nodaļā. Liels bonuss ir iespēja strādāt ar lauka projektiem, piemēram, kokvaržu uzskaitēs. Šogad pabeidzām apsekot kokvaržu pašreizējās izplatības rajonu. Tas prasīja divus gadus.
Kokvaržu projektā piedalies kopš paša sākuma?
Nē, izlaišanas posmā es nepiedalījos, bet vēlākajā monitoringā gan. Kokvaržu areāls izpletās diezgan strauji. Jurim Zvirgzdam tas noteikti bija liels gandarījums.
Kokvaržu Xyla arborea tēviņš 06.06.2021. Gaviezē. Foto: Elīna Gulbe
Var teikt, ka Zvirgzds pierādīja, ka kokvarde Latvijā varēja būt dzīvojusi.
Izlaišanas periodā kokvardei galvenie biotopi bija bebru uzpludinājumi mežā. Kas pa šo laiku ir noticis? Bebri lielā mērā ir izmedīti, bijušie bebru dīķi aizauguši vairāk, nekā kokvardēm būtu labi. Taču kokvardes ir ļoti plastiskas, izmanto visu, tās ir piemājas dīķos, kādi Kurzemē raksturīgi, ir arī lielākās ūdenskrātuvēs, zivju dīķos. Kur zivis tiek piebarotas, tur arī kokvardes labi dzīvo. Vienās mājās kokvardes pat iznārstoja palāsēs noliktā vannā.
Tagad kokvaržu areāls ir šķērsojis Ventu Rīgas virzienā. Uz ziemeļiem daudz tālāk par Kuldīgu un Ēdoli gan neiet. Kokvardes ir Liepājas teritorijā pie Tosmares ezera, gar Liepājas lidostu, līdz Rucavai. Vienu Ukros ziņotu kokvaržu vietu pārbaudīt atbraukuši, ar lielu sajūsmu konstatējām, ka dziedātāji ir smilšu krupji!
Varbūt skolas gados tu terārijā gāji palīdzēt tāpēc, ka tev rāpuļi un abinieki tad patika vairāk?
Nē, tā vienkārši sanāca, droši vien man būtu patikuši jebkuri dzīvnieki.
Kā Rīgas Zoodārzs ir mainījies to 35 gadu laikā, kopš tu šeit strādā?
Ļoti mainījies. Es piedzīvoju tos laikus, kad Rīgas Zoodārzs no padomju zoodārza pārgāja uz tādu zoodārzu, kas ir Eiropas zoodārzu saimes daļa. Maniem kolēģiem, kas ar to strādāja, tas nebija viegli – postpadomju valsts zoodārzam parādīt sevi kā vietu, uz kur var sūtīt dzīvniekus turēšanai. Padomju zoodārzu starpā Rīgas Zoodārzs bija pirmajā trijniekā Padomju Savienībā pēc kolekcijas sastāva. Tagad sugu dārzā ir mazāk, jo mainījušies turēšanas apstākļi. Klasisks piemērs ir lauvu māja. Tā bija izbūvēta lauvu grupai, bet padomju laikos bija viens brīdis, kad te bija daudzi komunālie dzīvoklīši: lauvas, leopradi, hiēna, puma, pat melnā pantera uz jumta. Kad kļuva skaidrs, ka tā vairs nedrīkst, māju atkal pārbūvēja lauvu ģimenei.
Kā izjūti sabiedrības attieksmi pret zoodārziem? Mūsdienās netrūkst dažādu "dzīvnieku aizsardzības" kustību un biedrību, kurās liela enerģija apvienojas ar mazu izglītību.
Britu zoodārzi to izjūt diezgan stipri. Jā, dažām biedrībām vairāk zināšanu nekaitētu. Bet tā nav mana tēma.
Kad tu sāki interesēties par dzīvniekiem?
Dzīvnieki man ir patikuši vienmēr. Lauki mums bija, Mālpilī, mana mamma manas intereses ļoti atbalstīja. Skolas laikā sāku nākt uz Zoodārzu palīgā, sestdienās un svētdienās palīdzējām terārijā. Putniem pievērsos tāpēc, ka tajā laikā tika veidots pirmais Latvijas ligzdojošo putnu atlants (1980. – 1984., izdots 1989. gadā), liels foršs pētniecības projekts, un Guntis Graubics mūs aizsūtīja pie Jāņa Priednieka, lai iesaistāmies.
Atceros, dažs labs pirmā atlanta veidotājs vēlāk teica, ka tik kapitālu darbu var izdarīt tikai ar jaunības entuziasmu, ne ar naudu.
Jā, entuziasms bija visiem iesaistītājiem. Tagad Dabasdatos dati krājas paši, bet tur bija liela nopietnība. Pavasara sapulces bija vesels piedzīvojums, visu sestdienu un svētdienu Bioloģijas fakultātē bija ziņojumi un apspriedes, Māris Strazds visos sīkumos stāstīja par atlanta veidošanas gaitu.
Tajā laikā bija atļauts atlanta veidotājiem izmantot vecās pārfotografētās Latvijas ceļu kartes, bet acīmredzot tikai tā, ka pēc tam kartes iznīcina. Mums sākumā grieza mazus gabalus, vēlāk deva lielākus. Mani kvadrāti bija ap mūsu lauku mājām, ap Mālpili un tālāk līdz Suntažiem, Madlienai, Zaubei. Pirmajā reizē man bija četri kvadrāti, pēc tam dabūju klāt.
Cik labi tu tajā laikā putnus pazini?
Grāmatas jau bija, no kurām mācīties, visupirms Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma grāmata Latvijas putni (1972), pirmais īstais putnu noteicējs Latvijā. Kas attiecas uz mazo dziedātājputnu pazīšanu, atlanta sapulcēs tika atskaņotas balsis, tad tikko bija ienākuši Eiropas putnu balsu ieraksti, tos klausījāmies un cītīgi mācījāmies. Tagad daudz ko noskaidrot, parādīt, piefiksēt un paziņot ir milzums iespēju, tolaik tādu nebija.
Kā ir mainījusies dabas daudzveidība tavās bērnības vietās Mālpilī?
Cilvēks laikam sāk palikt vecs tajā brīdī, kad jau rodas iespēja vēsturiski salīdzināt un novērtēt. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad darbojos pirmā ligzdojošo putnu atlanta veidošanā, ziemeļu gulbji Latvijā neligzdoja, jūrakraukļus varbūt tikai jūrā kādreiz dabūja redzēt kā lielu retumu, toties zaļās vārnas bija, varēja braukt ar autobusu uz Mālpili un redzēt tās sēžam uz elektrības vadiem. Parasto ūbeļu bija ļoti daudz. Tagad Latvijā zinu trīs vietas, kur ūbeles parasti ir, bet tajā laikā parasto ūbeļu urkšķēšana skanēja visur, vismaz tajā rajonā, ko es ar divriteni apsekoju.
Brauci pa meža ceļiem?
Man ir gadījies ar visu divriteni arī brist! Otrā atlanta veidošanas laikā mums pēc otrā kursa bija vasaras prakse Mazsalacā. Latvijas kartē ir tāds gabaliņš ziemeļos, kur iestiepjas Igaunijas teritorijas mēle. Es biju izdomājusi to apgabalu apsekot. Vecajās kartēs ir tāds krusts, kas liek domāt, ka tur varētu izbraukt cauri pa vecajiem ceļiem. Es tad nu arī pa tādu ceļu braucu. Vienā brīdī manīju, ka ceļš kļūst aizvien mazāks. Bet es taču nebraukšu tādu gabalu atpakaļ… Ceļš pārvērtās stigā, pēc tam bija posms, kad es divriteni tikai nesu, pēc tam priekšā bija nojaušama gaisma. Jā, apstrādāts lauks. Gāju gar lauka malu, kamēr ieraudzīju ceļu. Iznesos ar divriteni ārā uz ceļa – priekšā stāv tantīte un uz mani blenž. Domāju, kur es tagad esmu – Latvijā vai Igaunijā? Prasīju tantei, bet viņa neatbildēja. Tad ieraudzīju, ka mājas ir savādākas. Tātad biju ienākusi Igaunijā. Aizbraucu līdz Meizakilai un pēc tam atradu ceļu atpakaļ.
Tagad braucu ar mašīnu un varu izbraukāt visur. Bet šogad Mālpilī arī pasēdēju ilgāku laiku uz vietas un konstatēju to, ko nebiju zinājusi – ka putni kursē, ka viss kas var atceļot. Cēlos septiņos no rīta strādāt ar datoru, vienu rītu atveru vaļā terasi un ieraugu, ka vienas pagalma egles galotnē sēž vālodzes tēviņš, otras – vālodzes mātīte! Bērnībā dažreiz izdevās vālodzes redzēt, bet reti. Arī kādus pupuķus tur gadījās redzēt, bet tie vairāk pie jūras turas. Rīgā pupuķi ir daudzās vietās, pa Mārupītes taku ejot, esmu dzirdējusi vienu Rīgā dziedam, otru Mārupē. Lucavsalā ir pupuķi, Vakarbuļļos, Daugavgrīvā armijas teritorijā…
Tagad tu dzīvo Pārdaugavā, bet kurā Rīgas pusē dzīvoji bērnībā?
Brasā, desmit minūšu braucienā no Zoodārza. Bet nezinu, kas būtu bijis, ja es būtu dzīvojusi tālāk no tā. Diez vai tas kaut ko būtu mainījis. Arī to, ka studēšu bioloģiju, esmu zinājusi vienmēr.
Kas tu gribēji būt, sākot studēt – botāniķe, zooloģe?
Grūti pateikt. Tajā laikā jau strādāju Zoodārzā. Ja tagad būtu jāizvēlas, vēl varētu padomāt. Tajā laikā putnus izvēlēties bija vieglāk tāpēc, ka bija noteicēji, kā arī tāpēc, ka tā tad bija aktualitāte. Ruslans Matrozis ir teicis: ar putniem ir tā, ka vienā vai divos gados tu apgūsti viņus visus, un tad vajag pieķert klāt kaut ko citu interesantu. Kad pirmoreiz to dzirdēju, domāju: tad nu gan! Bet šobrīd arī mani īpaši interesē ne tikai putni, bet arī augi – jā, tāpēc, lai būtu kaut kas cits.
Putnus meklējot, jāskatās uz augšu, augus – uz leju.
Drusku jau var paskatīties. Vienubrīd biju ieinteresējusies par sūnām. Parastākās sūnas var mēģināt atpazīt, bet, lai ietu dziļāk, vajag mikroskopu.
Mūru sīkvijzobe Tortula muralis. Foto: Elīna Gulbe
Otrkārt, tagad tiek vākti dati ligzdojošo putnu atlantam, un tad ir grūti vienlaikus koncentrēties uz kaut ko ļoti sīku un uz to, kas ir apkārt. Augiem vēl acis var uzmest. Pašlaik arī ir aktuāli retos augus meklēt. Var teikt, ka augus esmu sākusi vairāk skatīties saistībā ar Dabasdatiem. Lai gan arī bērnībā par augiem interesējos. Tad bija pieejamas ārstniecības augu grāmatas – lielajos Galenieka noteicējos bija sīki tehniskie apraksti, bet ārstniecības augu grāmatās toties bildes. Centos visus atpazīt. Tikai šajās grāmatās dažu augu nebija, tad nu to, kā tos sauc, esmu uzzinājusi tikai pēdējā laikā.
Latvijas florā ir daudz adventīvo augu, kas tādā vai citādā veidā ievazāti. Daudz adventīvo augu var sameklēt Rīgā, Liepājā, Daugavpilī pie dzelzceļiem. Pašlaik man āķis lūpā ir uz atpazīšanu: atrodi augu, fotogrāfē, nosaki… Tādu dzimtu augi kā krustzieži, kurvjzieži, nemaz nerunājot par grīšļiem, ir grūti nosakāmi.
Tad jau ar fotografēšanu vien nepietiek.
Protams, var izrādīties, ka kāda pazīme jāpārbauda. Piemēram, sīpoliņu gundegai jāpačamda, vai apakšā nav sīpoliņš.
Cik labi tu tagad pazīsti augus?
Dabasdatos man ir savadīts pie 600 sugām. Daudzas pazīstu, par citām nojaušu, kas tā varētu būt, un ir arī tādas, kuras man Ansis Opmanis vai citi botāniķi ir labojuši. Man kā no vecās paaudzes ir drusku grūtāk likt to, ko es nepazīstu, un gaidīt, ka pārējie to atrisinās. Lai gan, iespējams, tā būtu pareizi darīt. Cenšos, cik varu, bet kaut kas jau paliek arī nenoteikts. Uģis Piterāns uz to raugās ļoti vienkārši: ko neizdodas noteikt tagad, pie tā var atgriezties vēlāk.
Jūrmalas pienzāle Glaux maritima. Foto: Elīna Gulbe
Kad tu pēdējoreiz kaut ko ievietoji Dabasdatos?
Pirms dažām dienām ieliku savus svētdienas novērojumus. Biju aizbraukusi uz Dzelmēm un Jumpravu, noskatījusies, ka par ziemojošiem putniem no turienes nav ļoti daudz datu.
Kuras vietas tu apseko biežāk?
Man vienmēr jebkurā laikā ļoti patīk braukt uz Liepāju. Arī tepat Rīgā aizvien var atrast vietas, kuras es sev iepriekš neesmu atklājusi. Piemēram, Vakarbuļļi. Arī Voleros ir visādi interesanti stūrīši, kur viss kas var būt. Ir forši piemeklēt arī ko jaunu, nevis tikai braukt uz visiem zināmajām vietām. Piemēram, Kaņieris ir mīļa vieta, bet uz to var braukt tikai darbadienu rītos, jo pa kovida laiku populārākās dabas takas ir ļoti noslogotas. Tas ir tāpat kā ar sēnēm, pēc kurām vislabāk braukt ceturtdienās.
Tu bieži dodies vākt materiālus tieši Dabasdatiem?
Lielākoties eju fotografēt putnus, tas man patīk.
Riekstrozis Nucifraga cariocatactes. Foto: Elīna Gulbe
Kurš ir labākais putnu fotografētājs Latvijā?
Šobrīd? Vairāki. Edgars Smislovs, Ainārs Mankus, Selga Bērziņa… Patiesībā visi putnu fotogrāfi ir interesanti, jo katram ir kaut kas savs.
Savu putnu sarakstu tu veido?
Jā. Manā sarakstā ir pie 250 sugām, Dabasdatos 229 fotografētas sugas. Viens no foršākajiem piedzīvojumiem, gandrīz Darela stilā, gadījās, kad melnais grifs pēdējoreiz bija ielidojis. Ar kolēģi bijām Kalvenē, tajā dienā mums bija jābrauc uz Rīgu atpakaļ, kad piezvanīja un pateica, ka Dzeldā iepriekšējā vakarā ir bijis grifs. Nolēmām, ka braucot vienkārši izmetīsim loku cauri Dzeldai. Dabūjām viņu redzēt, turklāt es pamanīju pirmā, lai gan parasti pie stūres tā negadās! Mans kolēģis Alesandro ir pētījis grifus Spānijā un Argentīnā, viņam bija liels iepriecinājums ieraudzīt grifu Latvijā.
Novērojums, par kuru esmu lepna, bija terekija Lielupes grīvā. Tas bija oriģināls atradums, nevis citu atrasta putna piečekošana, gada prieciņš. Vēl ļoti lepna biju par vienu atradumu pirms dažiem gadiem – Daugavgrīvā jūlija beigās sabildēju ormanīša mazuli! Ruslans Matrozis, kurš pēta Rīgas putnu un putnu pētījumu vēsturi, bija ļoti strikts – jau tik un tik gadus Daugavgrīvā ormanīši nav bijuši! Tāpēc biju divtik priecīga.
Ormanītis Porzana porzana (jaunais putns) Daugavgrīvas niedrājā 29.07.2018. Foto: Elīna Gulbe
Kādi bija tavi atradumi šovasar?
Šī vasara man bija dīvaina ar to, ka veselus četrus mēnešus dabūju izlaist, vispār netiku dabā – bija drausmīgi daudz darba. Domāju, ka tu brauc pie manis runāt tāpēc, ka Kolinss – Collins Bird Guide – ir latviski iztulkots. Nākamgad Jāņa sēta izdos. Jā, būtu bijis labi to saņemt nodrukātu jau pirms Ziemassvētkiem, bet grafiks bija atkarīgs no zviedriem. Kolinsa tulkošanas dēļ vasarā varēju tikai kādas pagalmā ielidojušas vālodzes nofotografēt, bet manas galvenās šīsvasaras sugas ir naktstauriņi, liela čupa, kurus rītos savācu no loga un pie kuru izpētīšanas vēl neesmu tikusi. Arī bridējputnu sezonu, kas man vienmēr ļoti patīk, nācās palaist garām.
Tulkoji viena pati?
Jā, tāds bija uzstādījums, ka jābūt vienam tulkotājam. Zinātniskais redaktors ir Viesturs Ķerus. Teksts tika adaptēts Latvijas situācijai. Dažos tulkošanas mēnešos Latvijā tika konstatētas jaunas sugas – garknābja šņibītis un Sibīrijas čakstīte, šo informāciju papildinājām jau gatavā tekstā. Man bija licies, ka lielākais klupšanas akmens būs balsis. Izrādījās, ka grūtākais ir nevis transkripcija, bet skaņas apraksts. Transkripciju precizējot, ļoti palīdzēja Xeno-Canto interneta lapa, kur bija atrodamas gandrīz visas aprakstītās dziesmas un saucieni.
Atskaitot šo vasaru, tu dabā ej regulāri?
Jā. Tas ir labs dienas sākums – kaut kur aizbraukt un sešos no rīta pastaigāt.
Ko no putniem tu visvairāk gribētu ieraudzīt?
Tās sugas, kas vēl nav redzētas vai ir redzētas tikai bērnībā.
Kurš gadalaiks tev tuvāks?
Pavasaris man aizvien liekas jaukākais laiks, jo tās putnu dziesmas ir kaut kas īpašs. Turklāt tas laiks ir tik īss – sākas aprīlī, maijā, un pēc Jāņiem, bet dažu gadu jau pirms Jāņiem viņi beidz dziedāt. Tad salūst sirds, un gribas, lai būtu kādi augi, ko likt vietā. Jūnijā, jūlijā augi arī riktīgi zied, tad ir, ko meklēt!
Egīls Zirnis
2021-12-21
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.