Portāls Dabasdati.lv nenoliedzami ir viens no pēdējās desmitgades veiksmīgākajiem dabas pētniecības projektiem Latvijā (pat neskatoties uz lielākiem un mazākiem trūkumiem, bet nu... neviens jau mēs neesam ideāls!), kas kalpo kā lieliska platforma kur pētniekiem, dabas aizsardzības speciālistiem u.c. nozares vadošajiem prātiem beidzot ir tā lieliskā iespēja satikties ar aktīvajiem dabas vērotājiem un citiem entuziastiem. Tieši šī, lielākoties sekmīgā, sadarbība ir ļāvusi visnotaļ veiksmīgi realizēties dažādām kustībām un akcijām, kuru rezultātā līdz šim ir jau iegūts neatsverams datu kopums, ko citādi varbūt nemaz nebūtu bijis iespējams iegūt, jo nav noslēpums - daudzās bioloģijas nozarēs pētnieku skaits ir ierobežots un laiks arī ir tik viņš ir. Šādā vispārēja cilvēkresursu trūkuma situācijā, katra pat pati mazākā palīdzība no malas var būt ļoti noderīga. Pēdējo dažu gadu pieredze tiešām ir pierādījusi, ka mums ir daudz entuziasma pilnu cilvēku, kas labprāt aktīvi palīdz pētniekiem viņu pētījumos, ja vien ir konkrētas norādes kā to vislabāk ir izdarīt.

Kā varbūt daži būs pamanījuši, tad šogad portālā Dabasdati.lv ir jūtami palielinājies blakšu novērojumu daudzums, kam par iemeslu ir pirms gandrīz diviem gadiem uzsāktais darbs pie Latvijas blakšu faunas izpētes. Šo pētījumu galvenais mērķis ir sastādīt Latvijā sastopamo blakšu sugu katalogu. Varētu rasties jautājums: "Kāpēc tas ir vajadzīgs?". Godīgi sakot, atbildi uz šo jautājumu ir grūti sniegt, jo, skatoties plašākā mērogā, blakšu faunas izpēte visticamāk ne tuvu nebūtu ierindojama TOP prioritāro pētniecības tēmu augšgalā, jo kā zināms ir vairāki citi svarīgi jautājumi entomoloģijas (un ne tikai) nozarē, ko būtu Latvijā jāpēta - piemēram, pesticīdu ietekme uz apputeksnētājiem un vispār situācija ar apputeksnētājiem, piemēram, dažādiem bišveidīgajiem plēvspārņiem Latvijā (ļoti aktuāls jautājums, kas Latvijā nav ticis pētīts), pētījumi par īpaši aizsargājamajām sugām un to dzīvotnēm (par daudzām sugām mēs joprojām daudz ko nezinām - cik daudz un kur tās ir Latvijā sastopamas?), mežos dzīvojošo saproksilofāgo sugu stāvoklis Latvijā (tas noteikti neuzlabojas, bet nav konkrētu skaitļu, kas varētu novērtēt, piemēram, mežsaimniecības ietekmes mērogus uz šādām sugām) u.c. Uz šādu nopietnu neatbildētu jautājumu fona blakšu faunas pētniecība tik tiešām šķiet nenozīmīgs solis sāņus. Tad kāpēc? Ja tomēr kādu atbildi ir jāatrod, tad laikam jau vienkārši tāpēc, ka tas man pašam ir vienmēr licies interesanti - apkopot jau zināmo un mēģināt atklāt kaut ko jaunu! Kukaiņu pētnieki arī lielākoties tomēr specializējas kādā noteiktā grupā (jo visus kukaiņus vienlaicīgi pētīt nav iespējams - to ir vienkārši pārāk daudz!), jo tikai tā var cerēt mēģināt atstāt entomoloģijas nozarē kaut kādu paliekošu nospiedumu aiz sevis. Jā, droši vien arī tas ir iemesls - nedaudz savtīga vēlme, lai varbūt nākotnē (pēc nāves vai kā savādāk) mani atcerētos vismaz pēc kādiem atsevišķiem paliekošiem darbiem un publikācijām (piemēram, kā Latvijas blakšu kataloga sastādītāju), jo nu līdz šim esmu nekonkrēti mētājies no vienas grupas pie citas (g.k. vaboles, bet arī tauriņi u.c.), bet nevienā nevaru sevi uzskatīt par speciālistu. Tad nu tagad beidzot mans galvenais interešu objekts ir izkristalizējies un ir apņemšanās kādus turpmākos x gadus veltīt blakšu izpētei un cerams beidzot atstāt kaut nelielu, bet nospiedumu Latvijas entomoloģijas izpētes vēsturē.

Ja īsumā vēl nedaudz par vēsturi, tad blakšu izpētes līmenis Latvijā līdz šim būtu vērtējams kā vidējs (skalā, kur "slikts" būtu, ja praktiski nekādi pētījumi nav veikti vispār, bet "labs" - vismaz viens vai vairāki ļoti aktīvi pētnieki ilgākā laika periodā), jo vēsturiski tomēr ir bijuši vairāki pētnieki, kas pat ja īslaicīgi, bet tomēr ir devuši zināmu ieguldījumu blakšu faunas izpētē. Pirmās blakšu sugas attiecībā uz Latvijas teritoriju ir minētas jau 1778. gadā, kad Jakobs Benjamins Fišers publicēja savu slaveno Vidzemes dabas aprakstu "Versuch einer Naturgeschichte von Livland", kurā ir minētas 15 blakšu sugas. Taču šos droši vien varētu dēvēt par vienkārši gadījuma rakstura novērojumiem nevis kādu mērķtiecīgu blakšu faunas izpēti. Tāpēc daudz nozīmīgāks ir baltvācu zoologa Gustava Flora (1829-1883) vārds. Tieši viņš būtu uzskatāms par blakšu faunas pētījumu pamatlicēju Latvijas un Igaunijas teritorijā. Gustavs Flors 1860. un 1861. gadā publicējis vērienīgu un apjomīgu darbu divos sējumos "Die Rhynchoten Livlands", kur Latvijas teritorijai minētas ap 310 blakšu sugas. Šajā darbā ir arī aprakstītas pat vairākas jaunas sugas zinātnei no kurām 7 arī līdz mūsdienām ir saglabājušas sugas statusu - kas tikai apliecina G.Flora pētījumu pamatīgumu un kvalitāti. Turpmāk diezgan ilgu laiku blakšu pētniecībā valdīja klusums - līdz  1950to gadu sākumam, kad blakšu pētniecībai uz vairākiem gadiem pievērsās Zandis Spuris. Viņš savas dzīves laikā ir publicējis vairākus faunistiskus rakstus par blaktīm (kopumā ir 6 šādi raksti - 1950., 1951., 1952., 1953., 1962. un 1996. gadā), kuros kopumā publicēta informācija par 209 sugām no kurām 47 sugas Latvijai minētas pirmo reizi. Noteikti jāizceļ 1957. gadā izdotā, nelielā grāmatiņa "Vietējās blakšu sugas" kuras autors bija Z.Spuris un kas ir vienīgais šāda veida izdotais tematiski populārzinātnisks izdevums veltīts blaktīm. 1970to gadu vidū ieguldījumu blakšu izpētē devusi arī Rūta Varzinska, kas publicējusi kopumā 8 rakstus - g.k. par mīkstblaktīm (Miridae), tajā skaitā pētot arī to ekoloģiju un bioloģiju dažādas lauksaimniecības zemēs. 21. gadsimtā blakšu izpētē savukārt nedaudz ir iesaistījies arī Voldemārs Spuņģi - publicējot 3 rakstus par blaktīm. No tiem būtiskākais ir 2008. gadā publicētais Latvijas zemesblakšu (Lygaeidae) katalogs - pirmā un pagaidām vienīgā šāda veida faunistiski apkopojoša publikācija par kādu no blakšu dzimtām. Tāpat atsevišķas ziņas par blakšu sugām ir atrodamas citās V.Spuņģa publikācijās, kas bijušas veltītas kādu teritoriju vai biotopu izpētei. Kopumā visos šajos dažādu autoru rakstos ir publicēta informācija par 390 sugu sastopamību Latvijas teritorijā. Šobrīd pēc daļējas citu avotu (g.k. dažādas kolekcijas muzejos, institūtos u.c., ziņojumi te portālā Dabasdati.lv u.c. nepublicēta informācija) apkopošanas varu pačukstēt, ka Latvijā konstatēto sugu skaits jau tuvojas 460! Tiesa joprojām daļa (aptuveni 60) no kopējā sugu skaita ir tādas, kas joprojām ir minētas tikai Gustava Flora 1860. gada darbā - tātad Latvijā nav konstatētas vairāk kā 150 gadus un to klātbūtne Latvijas teritorijā būtu jāapstiprina.

Dažas no Mareka Ieviņa un Valdas Ērmanes jaunatklātajām sugām, kas ziņotas Dabasdati.lv

Ja runā par šīm jaunajām sugām, kuras nekādos iepriekšējos rakstos nav publicētas, tad noteikti jāizceļ Dabasdati.lv aktīvistu - īpaši Mareka Ieviņa un Valdas Ērmanes - ieguldījums, jo viņiem abiem katram "kontā" jau ir atrastas vairākas sugas par kuru sastopamību Latvijā iepriekš nekāda informācija nav bijusi atrodama. Dažas no tādām sugām man gan patīk dēvēt par "provizoriski jaunām sugām Latvijā", jo kamēr nav veikta 100% visu visu dažādo informācijas resursu apkopošana (ja tas, protams, maz ir iespējams), tad nekad jau nevar būt drošība, ka patiesībā kāds cits jau tādu vai citu sugu nav tomēr atradis ātrāk un vienkārši tā informācija glabājas kaut kur nepublicēta. Protams, tas varbūt tāda nedaudz filozofisks temats - kurš tad skaitās sugas pirmatklājējs Latvijā: tas kurš pirmais dara šo faktu zināmu vai tas, kurš fiziski ir veicis pirmo atradumu pat ja varbūt neapzinās, ka esošais objekts ir jauna suga Latvijai? Nedaudz var vilkt paralēles ar putnu vērošanu, kur 2011. gadā Edgars Laucis Ozolaines dīķos novēroja jaunu sugu Latvijai - Daurijas bezdelīgu! Pāris gadus vēlāk gan no vēsturiskiem arhīviem tika izcelts arī agrāks novērojums no 19. gadsimta un līdz ar to šis "jaunatklājēja" gods Edgaram it kā pazūd, jo turpmāk visi, kas pētīs Daurijas bezdelīgas novērojumus Latvijā redzēs, ka viņam pieder tikai otrais novērojums. Blaktīm līdzīgas situācijas jau arī ir bijušas un gan jau būs vēl ne viena vien, bet no tā laikam būs grūti izvairīties. Bet pat ja neņem šo faktu vērā, tad Dabasdati.lv tāpat ir ziņotas vairākas sugas, kuras, manuprāt, ir droši jaunas sugas Latvijas faunai, jo, piemēram, ir no to sugu grupas, kuru izplatības areāli virzās tālāk uz ziemeļiem un Latvijā līdz ar to pie mums ir parādījušās nesenā pagātnē (piemēram, V.Ērmanes atrastā ornamentblakts Gonocerus acuteangulatus) vai arī ir visumā mūsu reģionā retas un ļoti lokālas sugas un līdz ar to ir salīdzinoši maza iespēja, ka kāds cits šīs sugas būs iepriekš atradis (piemēram, M.Ieviņa konstatētās sugas - mīkstblakts Calocoris alpestris un ūdensmērītājs Gerris sphagnetorum). Vismaz viena jauna suga kontā ir arī citiem Dabasdati.lv lietotājiem - vairogblakts Pinthaeus sanguinipes pirmo reizi tika atpazīta Aināra Valdovska novērojumā, kaut gan pēc tam izrādījās, ka tajā pašā gadā iepriekš šo sugu, tad vēl neatpazītu, bija ziņojusi Mārīte Ramša. Interesanti gan, ka šī suga kopš tā laika ir novērota vēl vairākas reizes - tātad ir kļuvusi par pastāvīgu Latvijas faunas elementu. Ja pieņem, ka Latvijā potenciāli satopamo blakšu sugu skaits visticamāk ir robežās starp 510 (domāju, ka tas ir absolūts minimums) un 550, tad darba lauks vēl ir gana plašs un kas ir pats būtiskākais - līdzšinējā pieredze rāda, ka jaunu sugu atklāt var palaimēties gandrīz jebkuram kurš dodas dabā un pievērš uzmanību kukaiņiem! Par retu sugu atradumiem nemaz nerunājot, jo daudzas sugas, ko mēs pašlaik uzskatām par retām (teiksim ar mazāk par 10 zināmiem novērojumiem) visticamāk nemaz tik retas nav. Protams, jāpiezīmē gan, ka ir sugu virkne (tajā skaitā potenciāli jaunas sugas), kuras pēc Dabasdatu novērojumiem jeb tikai pēc foto nebūs iespējams droši atpazīt, jo to noteikšanai jāizmanto kādas ļoti smalkas pazīmes (vai pat jāpēta tēviņu ģenitāliju forma), lai nonāktu pie pārliecinoša slēdziena. Taču aptuveni kādos 70% gadījumu sugu parasti tomēr var noteikt arī pēc foto.

Vairogblakts Pinthaeus sanguinipes pirmie divi ziņojumi Dabasdati.lv

Retumu atrašana, protams, ir tikai viena no motivācijām, kas pētniekus un entuziastus "dzen uz priekšu". Biežāk jau tomēr gadās, ka dienas guvumā (foto vai kā savādāk) neviens retums netrāpās un izdodas tikai novērot tikai parastākas sugas. Taču, te gribētos atzīmēt ka arī biežāk sastopamo sugu atradumiem ir visai liela vērtība, jo... pat ja tādu populāru grupu kā tauriņu sugu kartēs ir daudz baltu plankumu, tad par blaktīm varam nemaz daudz nerunāt. Tur lielākoties karte ir viens liels balts plankums. Tāpēc patiesībā jebkurš novērojums ir vērtība un tas arī nozīmē, ka principā jebkurš var iesaistīties un palīdzēt blakšu pētniecībā - kaut vai fotogrāfējot pašas parastākā sugas. Te tad beidzot nonākam arī līdz šī raksta galvenajam mērķim - atsevišķi izvēlētu sugu aprakstiem, ko tīri teorētiski varētu būt iespēja atrast un ieraudzīt ik vienam! Šajā sarakstā kopumā būs sugas ar nedaudz mainīgu grūtības pakāpi jeb būs sugas, ko visticamāk redzējis būs katrs un kuru atrašana nesagādātu nekādas problēmas, bet būs arī tādas sugas, kuru sekmīga atrašana arī būtībā ir vienkārša, taču tomēr saistīta ar kādiem nelieliem knifiņiem.  Tad nu īsumā!

Sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus)

Sāksim ar sugu, kas līdz šim ir pārliecinoši pirmajā vietā ar visvairāk ziņotajiem novērojumiem - sakranblakts (Pyrrhocoris apterus). Nenoliedzami viena no visvieglāk atpazīstamajām blakšu sugām, jo to košais krāsojums kombinācijā ar faktu, ka tās ir visbiežāk sastopamas tieši apdzīvotās vietās vai to tuvumā un nereti lielā skaitā, dara tās ļoti uzkrītošas. Visai bieži pat nākas saņemt jautājumus vai šie krāsainie kukaiņi nav kaut kas kaitīgs? Uzreiz jānomierina, ka sakranblaktis ir visai miermīlīgi kukaiņi, kas visbiežāk ir sastopamas uz lapkoku (pārsvarā - liepu) stumbriem to pamatnē, kur g.k. pārtiek no šo koku sēklu sulas. Līdz ar to - pašam kokam praktiski nekāds kaitējums netiek nodarīts, jo, protams, ka biezo koka mizu šie kukaiņi nespēj bojāt. Sēklas gan nav vienīgais pārtikas avots un sarkanblaktis mēdz sūkt arī cita veida augu sulu (piemēram, no jaunajām atvasēm) vai pat reizēm izsūkt kādu beigtu kukaini, kas trāpījies pa ceļam. Interesanti, ka vairums sarkanblakšu populācijā ir nelidojoši īpatņi (uz to arī vedina sugas zinātniskais nosaukums, jo apterus tulkojumā to apmēram arī nozīmē - bez spārniem) ar reducētiem spārniem taču ik pa laikam neliels % īpatņu attīstās arī ar gariem spārniem un ir spējīgi lidot. Intereses pēc šad un tad papētu sarkanblakšu bariņus un tik tiešām spārnoti īpatņi gadās reti vai pat ļoti reti. Šos lidotspējīgos īpatņus ir viegli atpazīt, jo tiem spārni nosedz visu vēderu kamēr bezspārnu īpatņiem spārni ir īsi un pēdējie vēdera posmi no virspuses ir atsegti. Vienīgā suga ar ko sakranblakti teorētiski varētu sajaukt ir ornametblakts Corizus hyosciami, kam tomēr ir nedaudz atšķirīgs melno plankumu ornaments un tās pārsvarā ir sastopamas pa vienai nevis lielākos bariņos un pārsvarā dzīvo lakstaugu stāvā nevis tuvu pie zemes. Kas interesanti - ziemeļus sarkanblaktis tā īsti vēl nav iekarojušas, jo Somijā pirmais novērojums ir veikts vien 2010 gadā.  

Svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum)

Otra blakšu suga, kas principā ir visvieglāk atpazīstamā blakšu suga un līdz ar to arī ir TOPā pēc ziņoto novērojumu skaita, ir svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum). To visbiežāk var sastapt visai atklāti sēžam uz dažādu čemurziežiem ziediem un citām auga daļām (stumbra un lapām) - nereti uz viena auga pat sēž >10 īpatņi. Ja iepriekš minēto sarkanblakti teorētiski vēl ar kaut ko citu var sajaukt, tad svītrainā vairogblakts gan ir pēc izskata unikāls radījums Latvijas faunā - nav cita kukaiņa, kam ķermenis būtu krāsots "AC Milan" futbola komandas kreklu krāsā jeb vertikālām melnām un sarkanām strīpām. Interesanti, ka šī suga gan ir salīdzinoši nesena ienācēja Latvijas faunā - pirmais novērojums datējams ar 1952. gada 23. jūliju, kad 1 blakti pie Elejas atradusi I.Kazaka (dati no Z.Spura 1953. gada publikācijas). Turpmākajos gados tā atrasta vēl vairākās vietās un mūsdienās jau kļuvusi par ļoti bieži sastopamu sugu. Uzvaras gājiens ziemeļu virzienā acīmredzot turpinās un kopš 2006. gada ir sastopama arī Somijas dienvidos. 

Skābeņu vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus)

Turpinot par "populārajām" sugām, kurām jau līdz šim Dabasdatos ir uzkrājies samērā liels novērojumu daudzums, noteikti jāpiemin skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus) - liela izmēra blakts, kas varbūt nav krāsota pārāk uzkrītoši, taču mēdz sēdēt gana atklāti un līdz ar to ir viegli pamanāma. Ja citreiz kukaiņu nosaukumi mēdz būt maldīgi, tad šajā gadījumā tas ir visai trāpīgs, jo šīs blaktis tiešām mēdz sēdēt uz skābeņu (g.k. augumā lielāko sugu) un vīgriežu lakstiem (taču arī uz citiem augiem - piemēram, avenēm utml.). Šī ir tāda tiešām uzkrītošākā ornamentblakšu (Coreidae) suga, jo citas sugas Latvijā ir konstatētas reti vai pat ļoti reti - varbūt iemesls ir to daudz slēptākais dzīvesveids un mazākais izmērs, bet varbūt tās tiešām ir retas? Daļa sugu šajā dzimtā ir diezgan siltummīlošas un labprāt apdzīvo sausas un saulainas pļavas, kādu mums varbūt nemaz tik ļoti daudz nav.  

Bērzu mizasblakts (Aradus betulae)

Viena ļoti interesanta blakšu dzimta ir mizasblaktis (Aradidae). Vairums sugu ir ar visai slēptu dzīvesveidu un atbilstoši nosaukumam mēdz tiešām dzīvot zem koku mizas - šo blakšu ķermenis ir izteikti saplacināts un piemērots dzīvei šādos "šauros" apstākļos. Lielākoties gan sugām saistība ir nevis tieši ar kādu noteiktu koka sugu, bet gan ar kādu konkrētu sēņu vai visbiežāk - piepju sugu, kas aug uz atmirušas koksnes. Vairums sugu ir grūti konstatējamas un to atrašana droši vien varētu vieglāk padoties piepistiem (jeb cilvēkiem, kas pēta piepes - līdz ar to arī biežāk uz tām skatās), bet ir vismaz viena suga, kas ir salīdzinoši viegli atrodama praktiski jebkuram. Tā ir bērzu mizasblakts (Aradus betulae), kas g.k. apdzīvo nokaltušu bērzu stumbeņus, kas ir apauguši ar parastajām posaspiepēm (Fomes fomentarius). Tādu nokaltušu bērzu Latvijas mežos vismaz pagaidām tā kā netrūkst - visbiežāk tādi ir atrodami izcirtumos un to malās, bet bieži vien arī citur mežmalās, ceļmalās utml. vietās. Šajā brīdī gan es gluži nevēlētos jūs visus aicināt uz mizu lobīšanas čempionātu, mēģinot šīs blaktis sameklēt zem šo stumbeņu mizas, jo katrs nolobītais mizas gabals principā nozīmē iznīcinātu mikrobiotopu kādai saujiņai kukaiņu sugu, kas mīt zem koku mizas. Protams, es nenoliegšu, ka es pats ik pa laikam kādu nokaltuša bērza mizu tomēr nolupinu taču lielākoties to daru vien vietās ko uzskatu par piemērotām kādas konkrētas sugas (kaut vai šīs pašas - bērzu mizasblakts) atrašanai. Jo "acs ir vairāk piešauta", jo, protams, sekmīgo atradumu procents būs liekāks. Iesākumā, kamēr "acs nav uztrenēta" es tiešām neieteiktu aizrauties ar mizu lupināšanu, jo darot to tā "uz dullo" var tikt nodarīts lielāks ļaunums kā labums. Jo vairāk, ka tas pat īsti nav nepieciešams, jo šo bērzu mizasblakti var konstatēt principā arī tāpat vien - nemaz nelupinot nekādas mizas! Siltā laikā šīs blaktis mēdz sēdēt vai nu uz popsaspiepes augšējās virsmas (reizēm tādās nelielās čupiņās) vai arī piepes apakšpusē. Reizēm tās sēž arī tāpat vien kaut kur nokaltušā bērza stumbeņa - gan netālu no piepes, gan citreiz arī tālāk nostāk - tā ka ir vērts uzmanīgi aplūkot stumbru no visām pusēm. Protams, uz piepes blaktis ir vieglāk pamanīt, jo to maskējoši raibais krāsojums visai labi saplūst ar bērza mizas raibumojumu. Šādās bērzu stumbeņu apskatēs noteikti izdosies sastapties arī ar citām interesantām (g.k. vaboļu) sugām, kas šādus bērzus apdzīvo - pamatā tās ir 3 melnuļu sugas (Diaperis boleti, Boletophagus reticulatus un Oplocephala haemorrhoidalis) kā arī ar lielais asmalis (Peltis grossa). Pēdējās divas sugas ir samērā reti sastopamas un iekļautas biotopu speciālistu sugu sarakstā - tātad ir sugas, kas norāda uz bioloģiski vērtīgu elementu (šo sugu gadījumā - piepjainu lapkoku stumbeņu) klātbūtni konkrētajā vietā. Protams, tās nav vienīgās sugas - svaigi piepju augļķermeņi var piesaistīt ne tikai citas vaboļu sugas, bet arī pat citas mizasblakšu sugas - tāpēc, vismaz sākotnēji, foto mizasblakšu gadījumā būs tomēr diezgan nepieciešams, lai pārliecinātos, ka suga ir noteikta pareizi. 

Ūdensmērītājs Limnoporus rufoscutellatus

Blakšu pētniecībā viena no interesantākajām lietām ir blakšu daudzveidīgais dzīvesveids - tās var sastapt gandrīz jebkur, sākot no koku lapotnes līdz pat augsnes virskārtai un pat ūdenī! Ar ūdeni saistītās blaktis iedalās divās grupās - tās kas dzīvo uz ūdens virsmas un tās kas dzīvo zem ūdens. Visuzkrītošākās ūdens blaktis bez šaubām ir ūdensmērītāji (Gerridae), kas ir ūdens virsmas apdzīvotāji un droši vien tādus drudžaini slīdam pa ūdens virsmu būs redzējis gandrīz ikviens - pat ja varbūt nav izdevies atpazīt šajos kukaiņos blaktis. Praktiski nav tādas stāvošas ūdenstilpes kurā nedzīvotu ūdensmērītāji un 8 no 9 Latvijā konstatētajām sugām ir visai plaši izplatītas. To atšķiršana gan ne vienmēr ir vienkārša jo var būt balstīta uz dažām, reizēm fotoattēlos īsti nesaskatāmām, niansēm. Tā samērā viegli bez problēmām atšķirt var vienīgi trīs izmērā lielākās ūdensmērītāju sugas - Aquarius najas, A.paludum un Limnoporus rufoscutellatus. Tā ka, ja redzam pa ūdens virsu slīdam milzīgus ūdensmērītājus, tad ir vērts tādus fotogrāfēt. Tiesa ūdensmērītāji mēdz būt gana tramīgi un tie labi sajūt ūdens vibrāciju, kas rodas, piemērām, cilvēkam pienākot pie ūdens malas, kas to vērošanu arī vieglāku nepadara. Tāpēc no šīm trim sugām izcelt vēlētos Limnoporus rufoscutellatus, kas viegli atšķirama pēc raksturīgi rudā virspuses krāsojuma (īpaši krūšu daļā) kā arī šī suga pamatā apdzīvo mazāka izmēra stāvošas ūdenstilpes - dīķus un pat nelielus grāvjus. Līdz ar to bieži vien gadās situācijas, kad, pat ja ūdensmērītājs cenšas strauji aizslīdēt prom drošībā, tad nekur pārāk tālu tas nepazūd, jo to vienkārši ierobežo ūdenstilpes lielums. Atšķirībā, piemēram, no lielajiem Aquarius paludum, kas kādā ezermalā iztraucēti var pāris sekundēs mierīgi aizslīdēt 5-10m attālumā. 

Ūdensskorpions (Nepa cinerea) un cauruļblakts (Ranatra linearis)

No ūdensblaktīm vēl izcelt gribētu abas mūsu cauruļbkatšu dzimtas (Nepidae) sugas - ūdensskorpionu (Nepa cinerea) un cauruļblakti (Ranatra linearis). No šīm abām sugām visticamāk dīvainā izskata dēļ plašāk pazīstams droši vien ir ūdensskorpions, jo tie apdzīvo g.k. seklus, dubļainus ūdenstilpju krastus ar ūdensaugiem - t.sk. arī nelielus grāvjus utml. vietas. Varbūt tik ļoti uzkrītošas šīs blaktis arī nav (mēdz sēdēt pieplakuši ūdenstiples dibenam starp dūņām), bet šad tad tomēr izdodas kādu nejauši pamanīt, jo ūdensskorpions izmērā ir samērā prāva blakts - tā ķermenis var sasniegt 2,5cm garumu.

Otra suga, cauruļblakts, izmērā ir vēl lielāka un tās ķermeņa garums sasniedz pat 4cm, bet ja pieskaita arī vēdera galā esošās elpošanas "caurulītes" garumu tad gandrīz pat 7cm! Iespaidīga izmēra kukainis, ko tad var droši godināt kā lielāko Latvijā sastopamo blakti. Cauruļbkaktis g.k. apdzīvo ūdensaugiem bagātīgi aizaugušus ūdenstilpju krastus, kur tad pamatā laiku pavada slēpjoties starp ūdensaugu stiebriem, kur, pat neskatoties uz iespaidīgo izmēru, tās nemaz tik viegli pamanīt nav, jo slaidais ķermenis principā tādu ūdenszāles stiebru jau vien atgādina. Abas sugu konstatēšanu nedaudz apgrūtina arī fakts, ka tās ir samērā lēnīgas un visai daudz laika pavada nekustīgi sēžot kādā slēpnī ūdensaugu aizsegā - pacietīgi gaidot kad tuvumā piepeldēs kāds neuzmanīgs upuris (abas sugas ir plēsīgas). Vislabākā šo sugu konstatēšanas metode, protams, ir kāds tīkliņš ar ko pasmalstīt starp piekrastes ūdensaugiem, taču teorētiski var iztikt arī bez šāda papildus ekipējuma - var palaimēties abas sugas ieraudzīt vienkārši pasēžot mierīgi kādas minūtes 10 ūdenstilpes krastā, uzmanīgi vērojot piekrastes augāju un pētot vai starp augiem zem ūdens nepeld kaut kas aizdomīgs.    

Tīklblaktis Tingis cardui, T.ampliata un Dictyla echii

Ar bultu labajā pusē apzīmēts biežākās Tingis ampliata tīklblakšu sēdēšanas vieta uz tīruma usnes - lapu žāklēs.


Labajā pusē - ārstniecības vēršmēle (Anchusa officnialis), kas ir Dictyla echii viens no barības augiem. Apakšā - foto ar mobilo telefonu ko izkadrējot var visai labi izmantot sugas atpazīšanai. 

Ja iepriekš minētās sugas bija tādas kuras principā var pamanīt tāpat vien - bieži vien pat pilnīgi nejauši - tad nākamās 3 tīklblakšu sugas būs tādas, kuru atrašana no novērotāja prasīs jau nedaudz piepūli. G.k. divu apstākļu dēļ - pirmkārt) tās ir jāmeklē sēžot uz kādiem konkrētiem augiem un otrkārt) tās ir ir izmērā visai nelielas - tikai ~3mm un līdz ar to redze tik tiešām ir mazliet jāpiepūla, lai šos sīkulīšus pamanītu un ieraudzītu. Taču varu mierināt ar domu, ka tiklīdz acs ir piešauta un "amats ir rokā", tad pat šādu sīkulīšu atrašana īsti problēmas vairs nesagādā. Tātad 3 sugas, ko es teiktu, ka atrast teorētiski varētu jebkurš ir dadžu tīklblakts (Tingis cardui), ušņu tīklblakts (T.ampliata) un vēršmēļu tīklblakts (Dictyla echii). Šie latviskie nosaukumi gan nav oficiāli, bet visumā labi raksturotu katras sugas labāko atrašanas stratēģiju - dadžu tīklblakts jāmeklē uz dažādiem dadžiem: g.k. uz asā dadža (Cirsium vulgare), bet reizēm arī kāda cita - piemēram, cirtainā dzelkšņa (Carduus crispus) u.c.; ušņu tīklblakts manā pieredzē sastopama tikai uz tīruma usnes (Cirsium arvense), bet vēršmēļu tīklblakts visbiežāk atrodama uz ārstniecības vēršmēles (Anchusa officinalis), parastā daglīša (Echium vulgare) vai ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale). Pieaugušās blaktis parasti sēž diezgan atklāti - uz ziedkopām vai to tuvumā, lapu žāklēs, arī lapu apakšpusē. Visbiežāk ja blaktis uz auga ir, tad tās var pamanīt visai ātri. Tiesa nedaudz botānikas zināšanas tomēr ir jāatsvaidzina, lai dabā atpazītu šos vajadzīgos augus - meklējot uz nepareizajiem augiem rezultāts būs apaļa 0. Šāda sīka izmēra kukaiņi ir samērā liels izaicinājums jebkuram fotoaparātam, bet kopumā katras sugas izskats ir gana raksturīgs, lai tās varētu pat visai švakas kvalitātes, piemēram, stipri izkadrētā attēlā. Pašam ir izdevies uzņemt gana saprotamus šo sugu attēlus arī ar telefona fotokameru tā ka tik traki ar to fotogrāfēšanu nav - it īpaši, ja galvenais mērķis ir vien nodokumentēt sugas novērojumu.

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Šī varētu būt tāda ne īpaši bieži sastopama suga Latvijā, jo ir izmērā samērā liela (~1,5cm) un gana koši krāsota - līdz ar to dabā gana labi pamanāma. Tā ka, ja tā būtu bieži sastopama, tad novērojumu skaits jau šobrīd portālā Dabasdati.lv būtu lielāks. Tāpēc būtu interesanti paskatīties vai varbūt nedaudz mērķtiecīgāk šai sugai pievērstu uzmanību, vai novērojumu skaits ievērojami pieaugtu? Atšķirībā no daudzām citām blakšu sugām, šīs ir tādas kā "individuālistes" jeb praktiski nekad vienā vietā nebūs sastopamas lielākā skaitā (teiksim >5 īpatņi) - parasti vien pa vienam eksemplāram. Pārsvarā sēž lakstaugu stāvā kādās mežmalās, uz stigām utml. saulainās vietās. Ņemot vērā, ka siltā laikā labi uzsilušas, šīs blaktis visai naski ceļas spārnos un lido prom, tad vislabāk pirmo kadru ir veikt no nedaudz lielāka attāluma (tā lai ir vismaz kāds dokumentāls kadrs) un tikai tad mēģināt līst tuvāk. Laupītājblaktis ir izteikti plēsīgi radījumi, kas ar spēcīgo snuķi caurdur citus kukaiņus un sūc to sulu un tā raksta, ka, paņemtas pirkstos, aizstāvoties var mēģināt pat iedurt cilvēkam un, ja trāpās kādā vietā, kur āda ir plānāka, tad šis dūriens var būt pat visai sāpīgs.  

Racējblakts Tritomegas bicolor

Racējblaktis ir neliela blakšu dzimta ar slēptu dzīvesveidu - pamatā dzīvojot uz augsnes zem kādu augu lakstiem un/vai pērnajām lapām. Bieži vien mīl saulainus un smilšainus biotopus. Vairums sugu līdz ar to visticamāk būs grūti pamanīt, taču ir viena suga - Tritomegas bicolor - kas gan tiek ziņota samērā regulāri. G.k. dēļ visai izteiksmīgā un raksturīgā krāsojuma (līdzīgas sugas Latvijā nav) kā arī pašas blaktis mēdz nebūt tik kautrīgas kā citas racējblaktis un regulāri uzrāpjas redzamā vietā uz kāda auga lapas vai smilgas stiebra. Tās varētu dēvēt par tādām nedaudz tipiskām pilsētvides un apstādījumu blaktīm (kas arī iespējams sekmē to biežāku ieraudzīšanu), jo tās ir saistītas ar panātrēm (g.k. baltajām, bet arī sārtajām), kas bieži vien aug kādā ceļmalā, apstādījumu malā arī mežmalā utml. vietās. Ja uzmanīgi ieskatās kādā bagātīgākā panātru paklājā, tad ar diezgan lielu varbūtību varētu izdoties saskatīt kaut kur sēžam arī kādu šīs racējblakts īpatni.

Vairogblaktis Carpocoris fuscispinus un C.purpureipennis

Vairogblaktis Carpocoris purpureipennis (pa kreisi) un C.fuscispinus (pa labi).

Vairogblaktis patiesībā ir vienas no visuzkrītošākajām blaktīm, ko cilvēki redz visbiežāk, un tas, ka līdz šim te esmu pieminējis tikai vienu sugu (svītraino vairogblakti) ir tik nodeva "daudzveidībai" jeb vēlme šajā sarakstā izcelt sugas no dažādām dzimtām kaut gan mierīgi varētu arī uzskaitīt vien 10-15 dažādas vairogblaktis, kuras arī būtu visai liela iespēja atrast un ieraudzīt. Vairums vairogblakšu tomēr ir gana drošas un uz augu lapām un ziediem mēdz sēdēt samērā atklāti, jo acīmredzot ir pārliecinātas, ka tās izglābs to aizsardzības mehānisms - raksturīgais blakts aromāts, ko tās izdala briesmu brīžos. Ja tomēr pieminēt vēl kādu sugu, tad labprāt izceltu divas Carpocoris ģints sugas - C.fuscispinus un C.purpureipennis, kas ir vienas no šādām atklāti sēdošām sugām (īpaši uz dažādiem kurvjziežiem). Pēc skata samērā līdzīgas, taču, ja ieskatās var samērā viegli atšķirt pēc priekškrūšu vairoga formas - smailie izvirzījumi uz sāniem fuscispinus ir daudz smailāki un izteiksmīgāki kā purpureipennis. Kas interesanti, tad kādreiz tika uzskatīts, ka Latvijā ir sastopama arī C.pudicus un šur tur vēl šī informācija aiz inerces turpina parādīties, taču pēc mūsdienu izpratnes šī suga ir sastopama tikai Eiropas dienvidos un līdz ar to tās sastopamība Latvijā praktiski nav iespējama.

Mīkstblakts Miris striatus

Un visbeidzot nedrīkst nepieminēt arī sugām bagātāko blakšu dzimtu - mīkstblaktis (Miridae). Te gan ar tādu raksturīgas un viegli ieraugāmas sugas izvēli nav viegli, jo tās sugas, kas it kā ir ļoti bieži sastopamas tomēr nemaz tik viegli ieraugāmas pat nav, jo mīkstblaktis lielākoties izmērā ir diezgan sīkas, bieži ir maskējošā krāsojumā un dzīvo samērā slēpti lakstaugu stāvā (piemēram, pļavās uz graudzālēm) vai koku lapotnē. Daudzas sugas ir arī ļoti tramīgas un pie pirmās iespējas ceļas spārnos, kas apgrūtina to rūpīgu apskati un fotogrāfēšanu. Ir arī sugas, kuras pēc foto ir ļoti grūti atpazīt (piemēram, Lygus ģints sugas) - tāpēc tādu raksturīgu un plaši pazīstamu sugu starp mīkstblaktīm ir maz. Bet vienu dažādībai tomēr gribas izcelt un tā būs viena no lielākajām (ap 12mm) un krāsainākajām mīkstblaktīm - Miris striatus. Līdz šim novērojumu Dabasdatos nav daudz un tā arī varbūt nemaz nav tā pati biežākā suga, tā ka šis varbūt kā neliels izaicinājums dabas vērotājiem un tās atrašana kā skaista balva par vērīgumu! Suga dzīvo uz dažādu koku un krūmu lapām - g.k. vilkābelēm, bet arī kārkliem, alkšņiem, ozoliem u.c. Arī šī suga ir visai aktīva, ātri skrienoša un siltā laikā mēdz arī strauji celties spārnos - tā ka ar fotogrāfēšanu jābūt uzmanīgiem, jo pēc blakts pamanīšanas var būt tik viena vienīga iespēja to nofotografēt pirms tā aizmūk. Jācenšas to nepalaist garām, jo līdzšinējā pieredzē arī šķiet, ka šī suga reti kad vienā vietā ir lielā skaitā - parasti vien atsevišķi īpatņi. 

Protams, ir vēl daudz daudz līdzīgi bieži sastopamas un viegli atpazīstamas sugas, bet par visām jau nevar uzrakstīt. Atliek vien fotogrāfēt un ziņot Dabasdatos un tad jau tiksim galā arī ar šeit nepieminētajām sugām. Protams, vēlreiz jāatceras galvenos novērojumu ziņošanas pamatprincipus:

1) ziņojot kartē vēlams izvēlēties precīzu punktu nevis poligonu vai maršrutu. Pat, ja punkts būs atzīmēts ar 50-100m kļūdu (ja var atzīmēt precīzi - ziņojot no aplikācijas dabā vai pēc tam punktu atliekot datorā - tad, protams, atzīmējam maksimāli precīzi), tas datu apstrādei u.c. mērķiem būs tik un tā labāk kā poligons/maršruts; 
2) Pievienojot novērojumam attēlu - vislabāk to būtu izkadrēt tā, lai objekts attēlā aizņemtu lielāko daļu no kadra. It īpaši, ja tas ir fotogrāfēts ar telefonu;
3) Kaut vai ļoti konspektīvas un lakoniskas, bet pierakstīt piezīmes arī ir ļoti noderīgi un vērtīgi - g.k. par vietu un situāciju kādā blakts ir tikusi novērota. Piemēram, uz kāda koka stumbra, uz kāda auga lapas utml. Šādas papildus nianses atsevišķām dzimtām/sugām var būt pat kā papildus pazīme noteikšanā. Ja piezīmes aizmirstam pielikt vai noslinkojam, tad pēc 10 gadiem, ja kādam vajadzēs papildus informāciju par novērojumu, jau diez vai vairs varēs atsaukt atmiņā kādas detaļas. Pat trīs vārdi piezīmju laukā, piemēram, "Uz ābeles lapas" vai kā tamlīdzīgi ir 10x labāks variants kā tukšs piezīmju lauks.

Tas īsumā varētu būt viss. Blakšu sezona tikai tagad uzņem tādus nopietnākus apgriezienus, jo, piemēram, mīkstblaktis pamatā sāk parādīties vien maija beigās un lielāko sugu maksimumu un aktivitāti sasniedz vien jūlijā. Tā ka viss vēl tikai priekšā! Kas interesanti, tad līdz šim portālā Dabasdati.lv ir ziņotas 332 sugas, kas, manuprāt, ir jau ļoti daudz. Taču - varbūt līdz gada beigām kopīgiem spēkiem izdodas sasniegt 400 sugu robežu? Kas zin! Dodamies dabā un tad jau laiks rādīs.

Ne blakts smaku vēlot,

Uģis Piterāns