Lai arī kukaiņu vērošanas sezona jau bija sākusi uzņemt apgriezienus, tomēr atkal laika prognozēs iezīmējas vēsāks periods - šis ir piemērots brīdis, lai beidzot atskatītos uz to kā mums Dabasdatos gājis iepriekšējā gadā! Es, protams, šoreiz runāšu atkal par sev tik mīļajām blaktīm (Heteroptera) - un ir patiess prieks joprojām redzēt, ka šajā visai apjomīgajā "cīņā" ar Latvijas blakšu faunas izzināšanu, es neesmu viens - Dabasdati.lv lietotāju pienesums ir pat ļoti ievērojams jau trešo gadu pēc kārtas! Bet par visu pēc kārtas.

2021. gadā ziņoto blakšu novērojumu (ieskaitot līdz sugām nenoteiktos sp.) izkārtojums gada laikā pa mēnešu dekādēm.

2021. gadā ziņotāju aktivitāte  bijusi tuvu identiska 2020. gadam - saņemti 3708 ziņojumi (ieskaitot līdz sugai nenoteiktus novērojumus)! Gadu iepriekš - 3730. Pirmajā vietā joprojām ir 2019. gads, kad bijuši 3987 ziņojumi, taču kā redzams vēl nevienā gadā nav pārsniegta 4000 ziņojumu robeža. Varbūt šogad? Protams, kvantitāte ir laba lieta, bet svarīga ir arī ziņojumu kvalitāte. Kā jau iepriekš rakstīts (tiem, kas nav lasījuši 2020. gada pārskatu - saite ŠEIT), tad blakšu noteikšana pēc foto var būt sarežģīta un nereti pat neiespējama, tāpēc ir tikai normāli, ja kāda daļa novērojumu paliek nenoteikti līdz sugai. 2021. gadā uz doto brīdi šādi novērojumi ir 364 jeb gandrīz 10% no kopējā novērojumu skaita, kas ir aptuveni līdzvērtīga proporcija kā citos gados (+ ejot laikam un krājoties pieredzei, šīs nenoteiktās sugas mēdz arī tapt noteiktas, tāpēc šī statistika varbūt nav tā pati svarīgākā) - tātad kvalitāti neesam zaudējuši! Gada griezumā novērojumi izkārtojas ļoti tradicionāli - ar varbūt nedaudz mazāku vēla rudens/ziemas sākuma aktivitāti ziemojošo blakšu meklēšanā. Interesants šķiet izteikts novērojumu kritums aprīļa pēdējā dekādē, kas šķietami ir skaidrojams ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem (aprīļa beigās bija nokrišņiem bagātas dienas, pat ar slapju sniegu un vēsas naktis).

2021. gadā novēroto sugu skaits individuālā vērtējumā. Tumšākais skaitlis - noteiktās sugas, gaišākais skatlis - līdz sugai nenoteikto ģinšu ziņojumi (piemēram, 12 Lygus sp. novērojumi skaitās kā 1).  

Lai arī blakšu vērošanā netiek likts izteikts uzsvars uz sacensību garu (kā tas, piemēram, bija Tauriņu Vērošanas akcijās), tomēr intereses pēc jāapskata arī 2021. gada ziņotāju individuālais TOPs. Uģis Piterāns šoreiz tīri komfortabli saglabāja vietu augšgalā - tomēr, lai arī rezultāts virs 300 sugām ir vērtējams kā ļoti labs, visai tālu palika kārotā 400 sugu robeža. Topa otrajā vietā arī šogad ir Kārlis Freibergs ar 172 sugām - atzīmēšanas vērts ir fakts, ka tās visas novērotas pirmo gada 6 mēnešu laikā līdz jūnija beigām, kas, ņemot vērā arī atrasto interesanto sugu daudzumu, ir izcils rezultāts. Trešo un ceturto vietu matemātiski šķīra tikai 2 sugas - Marekam Ieviņam 123, bet Laurai Taubei 121 suga. Ņemot vērā gan, ka abiem uz doto brīdi ir vairāk kā 10 nenoteiktu sugu ziņojumi, tad man personīgi šķiet, ka abu veikums 2021. gadā būtu vērtējams principā līdzvērtīgi. Bet matemātika ir matemātika - līdz sugai noteiktu vienību Marekam šoreiz bija par divām vairāk. Šie minētie četri vērotāji arī šogad bija vienīgie, kas pārsniedza 100 sugu robežas. No pārējā TOP-10 vēl atsevišķi vēlos izcelt Kristīni Pokratnieci un Māri Lukstiņu, kuri abi savus pirmos blakšu ziņojumus Dabasdatos bija ziņojuši vien 2020. gadā, bet 2021. gadā jau ir spējuši ielauzties ziņoto sugu TOP-10. Jāpiezīmē, ka Kristīnes blakšu (un ne tikai) ziņojumi ir sevišķi vērtīgi, jo pārsvarā tiek veikti Latgales reģionā, kas tradicionāli kukaiņu ziņojumu kontekstā ir "baltais plankums" jeb maz izpētīta teritorija.

Visā Dabasdati.lv pastāvēšanas vēsturē ziņoto sugu skaits jeb tā dēvētie "mūža saraskti". Sarakstā visi kas pārsnieguši 50 sugu robežu. Protams, ja kādam ir arhīvos vēl kādas sugas, kas nav ziņotas arī no agrākiem gadiem - laipni aicināti pievienot.

Otrs tops, ko pirmo reizi skatījām pagājušā gada pārskatā ir Dabasdati.lv ziņoto blakšu sugu Mūža Saraksts. Šajā sarakstā skaitītas ir tikai līdz sugai noteiktie ziņojumi - "sp." šeit es neņemu vērā, tāpēc šie skaitļi ir atšķirīgi no tiem, kas ir redzami Dabasdati.lv statistikas sadaļā, kur kopā tiek skaitīti visi taksoni - nenoteiktās sugas tajā skaitā. Kā nozīmīgākās izmaiņas jāatzīmē noteikti Kārļa Freiberga sasniegtās 300 sugas kā arī izmaiņas TOP 6 - Laura Taube pakāpusies uz 5. vietu, kamēr TOP-6 pagaidām pametusi ir Valda Ērmane, kuru pamanījies apsteigt Sandis Laime. Tiesa arī šis tops varbūt nav obligāti jāuztver kā sacensību elements - vairāk kā atskaite tam cik tālu katrs no mums ir līdz kādām lielākām vai mazākām jubilejām, jo noteikti katrs sasniegtais apaļais skaitlis, vai tās būtu 50, 100 vai 200 sugas (šeit Topā attēloti visi, kuri ir sasnieguši 50 sugu robežu) vienmēr ir kā mazi svētki. Varbūt, redzot, ka varbūt tā kārotā robeža ir tik tuvu, tas var kalpot kā papildus motivācija pameklēt kaut ko jaunu? Vēl viens interesants aspekts šajā tabulā iespējams ir tas, ka, pat esot TOP-a galvgalī, ir joprojām iespējams pievienot savam mūža sarakstam ne tikai dažas sugas, bet pat sugu desmitus! Tas tik vien parāda, ka Latvijas blakšu fauna joprojām ir maz izpētīta!

Trīs no jaunajām sugām Latvija faunai 2021. gadā. No kreisās uz labo - Psallus montanus, Apolygus rhamnicola, Tytthus pubescens.

Tieši pienesums blakšu faunas izpētē patiesībā ir visu novērotāju ziņojumu lielākā vērtība - arī 2021. gadā ir tikušas gan konstatētas vienkārši retas (vai droši vien pareizāk būtu teikt - maz izpētītas?) sugas, gan arī jaunas sugas Latvijai! Kopā 2021. gadā tika konstatētas 9 jaunas sugas Latvijai kā arī viena suga atrasta kā jauna suga starp iepriekš ziņotiem novērojumiem. Šīs 10 sugas šoreiz sadalījušās starp 3 atradējiem - 5 (!) jaunas sugas atrada Kārlis Freibergs (KF - šeit un turpmāk, konkrētās sugas pirmatklājēja iniciāļi), 3 Uģis Piterāns (UP), bet atlikušās 2 - Mareks Ieviņš (MI). Kā vienmēr, jaunās sugas var iedalīt dažādās grupās - piemēram, dažas no tām bija kā tāda "ķeksīša" ievilkšana tukšajā vietā, jo tās bija zināmas no apkārtējām valstīm un, ņemot vērā šo izplatības areālu, Latvijā tām vienkārši bija jābūt sastopamām. Šoreiz tādas sugas bija, piemēram, trīs mīkstblaktis - Psallus montans (UP, Olaines novads), Apolygus rhamnicola (KF, Pape) un Tytthus pubescens (UP, Lejasciema apk.), kas katra varbūt nav iepriekš tikušas konstatēta katra savu iemeslu dēļ. P.montanus - sīka izmēra, no līdzīgām sugām droši atšķirama g.k. pēc ievākta eksemplāra, A.rhamnicola - dzīvo uz krūkļiem un caurmērā reģionā esot visai sporādiski sastopama zemā blīvumā (vismaz salīdzinot pret krūkļu daudzumu mūsu mežos...), T.pubesens - sīka izmērā un dzīvo mitrās vietās tuvu pie zemes starp grīšļu ceriem, speciāli nemeklējot, praktiski neiespējams nejauši atrast.

Principā šajā grupā varētu pieskaitīt vēl divas sugas - zemesblakti Emblethis denticollis (KF, Pape) un mīkstblakti Chlamydatus evanescens (KF, Rīga, Ķīpsala), jo arī tās abas ir sugas, kam areāli ir strauji izplatījušies uz ziemeļiem un šobrīd abas sugas ir konstatētas jau pat Somijā - tātad tīri teorētiski loģika teiktu, ka arī Latvijā tām būtu jābūt? Taču tā kā abas sugas nekur mūsu Eiropas ziemeļaustrumu pusē tomēr vēl nav ļoti bieži sastopamas, tad par šo sugu atrašanu tomēr varēja būt kādi jautājumi - vai tiešām jau ir pie mums? Un ja arī ir - varbūt tik ļoti lokāli, ka praktiski neiespējami atrast? Bet redz ka tomēr izdevās! Ja zemesblakts E.denticollis saistību ar kādu biotopu pagaidām varētu būt grūtāk definēt (Papē tika atrasta ļoti sausā zālājā netālu no jūras), līdz ar to katrs nākamais atradums varētu būt relatīvi nejaušs (bet visticamāk jāturpina meklēt būtu Kurzemes piekrastē), tad mīkstblakti C.evanescens gan var mēģināt meklēt mērķtiecīgāk, jo tā ir cieši saistīta ar dažādiem laimiņiem (Sedum sp.). Latvijā, acīmredzot tas būs plaši izplatītais kodīgais laimiņš (Sedum acre), taču nevar izslēgt, ka suga var izvēlēties apdzīvot arī vietas ar kādiem dekoratīviem laimiņiem kaut kur apstādījumos. Suga gan ir izmēros starp sīkajām sugām (ap 2-3mm) un visai veikli skrien, kas padara tās konstatēšanu grūtāku. Varbūt nedaudz palīdz fakts, ka suga pārziemo pieaugušas blakts (imago) stadijā - tātad to var meklēt arī tagad agri pavasarī, kad varbūt tās ir nedaudz rāmākas. Tātad, ja gribētu šo sugu meklēt citās vietās, jākoncentrējas būtu uz ļoti saulainām, smilšainām vai akmeņainām (līdz šim vienīgais novērojums bija vietā kur kodīgu laimiņu puduri izveidojuši apaugumu uz betona plāksnēm urbānā vidē) vietām ar bagātīgiem laimiņu puduriem. Blaktis visticamāk slēpsies zem vai starp laimiņa pudura kātiem un lapām vai tiešā to tuvumā.  

Runājot par areālu izmaiņām, nākamā sugu grupa varētu būt tādas sugas par kurām lielākoties ir līdz šim zināms, ka tās ir sastopamas uz dienvidiem vai dienvidrietumiem no Latvijas, bet, ņemot vērā klimata pārmaiņas, ir sagaidāms ka to areāli varētu būt jau pavirzījušies mūsu virzienā. Starp šīm varētu iekļaut pat trīs no jaunatrastajām sugām. Īpaši izteikts piemērs droši vien ir zemesblakts Orsillus depressus, kas visā Eiropā pēdējo 10-20 gadu laikā ir strauji izplatījusies Z virzienā. It kā bija skaidrs, ka ar laiku tā varētu tiešām sasniegt Latviju, bet kā izrādījās - ir jau sasniegusi! 2021. gadā Kārlis Freibergs to vispirms atrada Rīgā, Ķīpsalā, bet pēc tam vēlāk arī Papē. Visticamāk, ka ir šobrīd satopama arī jau citās vietās (piemēram, Liepājā šķiet jau nu sugai noteikti ar jābūt). Šī suga apdzīvo tūjas, pacipreses un citus radniecīgu dekoratīvos krūmus un līdz ar to būtu meklējama pilsētu apstādījumos, kapos utml. vietās (šķiet varētu būt vēlams, lai konkrētie koki/krūmi būtu vismaz daļēji saules apspīdēti). Visvienkāršākā sugas meklēšanas metode acīmredzot ir paladziņa metode (par kukaiņu vērošanas metodēm lasīt ŠEIT), bet iespējams  tās var arī vienkārši pamanīt sēžam uz koka rūpīgi aplūkojot tūju "čiekuriņus".

Vēl divas citas sugas, kuras varētu dēvēt par ienācējiem no dienvidiem ir racējblakts Sehirus morio un vālīšblakts Berytinus montivagus. Pirmā suga līdz šim ir konstatēta tikai Latvijas pašos galējos DR (Papē, KF) un iespējams Latvija tiešām ir uz sugas areāla pašas ziemeļu robežas. Tiesa arī pašā dienvidu pierobežā tā iespējams ir sastopama biežāk, jo apdzīvotais biotops nav nekas pārāk unikāls - suga dzīvo uz ārsniecības vēršmēles (Anchusa officinalis). Varbūt ar vientuļu augu ceļmalā varētu nebūt pietiekami, bet ja kādā vietā Kurzemes (varbūt arī Zemgales?) dienvidos ir kāda sausa pļaviņa vai cits biotops ar bagātīgāku vēršmēļu daudzumu, tad ir vērts pārbaudīt. Suga būtu meklējama zem vēršmēļu lapu rozetēm pie zemes, taču kādos brīžos iespējams mēdz pakāpties arī augstāk uz auga lapām un ziediem. Teorētiski līdzīga ir otra pie mums sastopamā suga - Sehirus luctuosus, taču tā ir mazāka (parasti zem 8mm, kamēr S.morio virs 8mm - līdz pat 10mm) un saistīta ar neaizmirstulītēm (Myosotis sp.). Savukārt vālīšblakts B.montivagus izskatās, ka vismaz Latvijas rietumu daļā varētu būt sastopama jau pat samērā plaši. Konkrēta saistība ar kādu barības augu pagaidām Latvijā nav īsti skaidra, bet sastopama ļoti sausos biotopos - tuvu pie zemes starp sūnām un augiem. Šī bija tā suga, kuras pirmo atradumu Latvijā retrospektīvi izdevās atrast starp citiem iepriekš ziņotiem novērojumiem - Mareks Ieviņš bija nofotografējis Kolkas apkārtnē jau 2020. gadā, bet atpazinām to tikai 2021. gadā. Tiesa noteikti jāizceļ arī Lauras Taubes 2021. gada atradums Papē, kas lika caurskatīt iepriekšējos ziņojumus. 

Savukārt atlikušās divas no jaunajām sugām ir no kategorijas - "Negaidīts pārsteigums"! Viena no sugām ir bruņublakts Eurygaster austriaca, ko Melnsila apkārtnē pludmalē atrada Mareks Ieviņš. Suga, kas, lai arī ir atzīmēta Lietuvā un ir plaši sastopama Polijā, man īsti nebija tādā tuvākajā laikā sagaidāmo sugu sarakstā. Eiropā šis noteikti iznāk tālākais atradums uz ziemeļiem! Ņemot vērā, ka atradums veiks pludmalē starp citiem kukaiņu tūkstošiem, tad var droši pieņemt, ka līdz konkrētajai vietai tā ir atmigrējusi - cik tālu un no kurienes? Kur Latvijā meklēt citus šīs sugas eksemplārus? Varam tikai minēt, bet, ja man būtu jāsaka, tad droši vien otrs sugas atradums Latvijā arī būs kaut kur Kurzemes pusē. Suga dzīvo uz dažādām graudzālēm, t.sk. arī kultūraugiem - piemēram, auzām.

Savukārt otra kategorijā "Negaidīts pārsteigums" ir zemesblakts Heterogaster artemisiae, ko pagājušā gada laikā izdevies atrast pat divās vietās (Lietuvas un Baltkrievijas pierobežā Latvijas Dienvidaustrumos, abi atradumi UP)! Šī suga ir pat vēl negaidītāks atradums Latvijas faunā, jo tuvākās zināmās atradnes ir vien Polijas vidusdaļā. Bet acīmredzami, sugas areāls sasniedz arī pašu Latvijas DA malu. Suga apdzīvo sausus, saulainus biotopus ar mārsiliem un abās vietās tā arī tika konstatēta uz mārsiliem. Šīs sugas atradums patiesībā liek pat nedaudz pārskatīt potenciālo sugu sarakstu, jo ir vesela virkne sugu, kurām, piemēram, Polijā ir līdzīga izplatība, taču tās esmu atmetis kā maz ticamas sugas Latvijas faunai. Tagad gribas uzdot jautājumu - kas vēl Latvijas dienvidaustrumu stūrī vēl dzīvo? Ņemot vērā, ka arī starp citām kukaiņu grupām (piemēram, dienastauriņiem) ir sugas, kas sastopamas tikai Daugavpils apkārtnē, tad nebūtu brīnums, ka arī starp blaktīm būtu sugas ar līdzīgu izplatību.

Lai nu kā, pēc 2021. gada sezonas, kopumā portālā Dabasdati.lv ir saņemti vairāk kā 14 tūkstoši ziņojumi par 472 no, provizoriski šobrīd Latvijas faunā zināmajām, 527 sugām. Tātad gandrīz 90 % no Latvijas blakšu faunas esam kopīgiem spēkiem spējuši atrast. Manuprāt ļoti labs rādītājs! 2021. gadā tika ziņoti 19 sugu pirmie novērojumi (protams, ieskaitot arī jau augstāk minētās jaunās sugas Latvijas faunai), tātad, ja turpināsim līdzīgā tempā, tad var cerēt, ka pēc 2022. gada sezonas mēs būsim ļoti tuvu 500 sugu robežai. Ja skatās ziņojumu pārklājumu Latvijas teritorijā, tad, protams, šeit tādu acīmredzami būtisku izmaiņu nav - austrumu puse un Kurzemes vidiene, lai arī ir nedaudz vairāk iekrāsojusies, joprojām ir tukšāka, Pierīga samērā labi noklāta utt. Varbūt var izcelt, ka vismaz viena blakšu suga šobrīd (līdz 1. martam) ir ziņota 506 no 741 kvadrāta jeb aptuveni 68%. Tas patiesībā nav nemaz tik maz! Protams, ja paskatāmies uz šo karti no otra gala, tad vairāk kā 100 sugas ir ziņotas tikai 13 kvadrātos jeb nepilnos 2%... Tātad tikai 2% no Latvijas teritorijas varētu būt vērtējami kā "relatīvi labi izpētīti". Tātad atliek tik turpināt un krāt novērojumus! Protams, ja skatāmies uz lietām reālistiski, tad nekad nesasniegsim 100+ sugas visos 10x10km kvadrātos, bet mazais mērķis varētu būt 10% jeb 74 kvadrāti (īpaši labi būtu, ja tādi tie būtu izkliedēti visā Latvijas teritorijā). Interesants varētu būt eksperiments - cik ilgs laiks (stundas, atsevišķu apmeklējumu dienas vai kāds citāds laika vienību uzskaitījums) ir nepieciešams, lai pilnīgi tukšā kvadrātā atrastu 100 sugas. Ja pie tā mērķtiecīgi piestrādā (izmantojot dažādas kukaiņu pētīšanas metodes un apsekojot pēc iespējas dažādākas sugu dzīvotnes), tad man gribētos teikt, ka ideālos apstākļos varbūt varētu pietikt pat tikai ar 3-4 apmeklējuma reizēm dažādās sezonās. Bet varbūt tas ir pārāk optimistiski? Būs interesanti to šosezon pārbaudīt.

Savukārt noslēgumā piemērs ar vienu samērā parastu sugu, ko atrast un novērot (un ziņot Dabasdati.lv) vajadzētu būt pa spēkam praktiski jebkuram. Tas ir ūdensmērītājs Aquarius najas. Lai arī ūdensmērītāji Latvijā ir sastopamas tikai 9 sugas, tomēr pēc fotoattēliem tā var būt samērā sarežģīta grupa noteikšanai - tiem ir grūti piekļūt tuvumā, tie ir diezgan kustīgi (= grūti fotografējami) un atsevišķām sugām labi tās redzēt tiešā tuvumā, lai varētu droši atpazīt. Taču no visām ūdensmērītāju sugām, šī viena - Aquarius najas - varētu būt visvieglāk atpazīstamā. Tā ir ļoti liela izmēra (priekš ūdensmērītāja - lielākie eksemplāri gandrīz 2cm) un savā apdzīvotajā vidē - vidēja un maza izmēra upītēs un strautos ar noēnotiem krastiem - bieži vien ir vienīgā sastopamā ūdensmērītāju suga. Citas līdzīga izmēra sugas apdzīvo nedaudz citus biotopus - vienīgi Aquarius paludum var reizēm apdzīvot arī lielāku upju lēnākus posmus (bet tā šī suga pamatā ir tipiska lielāku dīķu un ezeru piekrastes apdzīvotāja), kur tad var teorētiski gadīties, ka abas sugas sastopamas līdzās. Ja izdodas eksemplāru aplūkot vai nofotografēt tā pavisam tuvu, tad Aquarius najas ļoti raksturīga pazīme ir arī reducētie spārni, kas ir raksturīga iezīme šīs sugas pieaugušajiem īpatņiem (citām sugām, piemēram, A.paludum spārni pilnībā nosedz vēderu no virspuses - izņēmums ir nepieauguši īpatņi, bet tie izmēros būs mazāki). Lielākoties pavediens sugas meklēšanā tomēr būs apdzīvotais biotops - straujākas upes un strauti (reizēm pat visai necila izmēra), kas tek caur mežiem ir tipiska šīs sugas dzīvotne. Vislabāk tos meklēt kādos nedaudz mierīgākos līcīšos un atstraumēs, kur nereti var koncentrēties vairāki desmiti īpatņu. Ērtas novērošanas vietas ir pie tiltiem, caurtekām u.c. līdzīgām vietām, kur novērojumus var veikt no ceļa - nebrienot gar krasta veģetāciju, kas gar šādām upītēm nereti ir visai neizbrienami džungļi (īpaši vasaras sezonā). Šai sugai būtu jābūt izplatītai visā Latvijā, bet kā redzams kartē - atsevišķos reģionos Dabasdatos vēl suga nav ziņota. Latviskā nosaukuma šai sugai nav, bet iespējams ūdensmērītāji varētu būt viena no tām grupām kurām gan varētu katrai sugai izdomāt. Šis varētu būt "upju ūdensmērītājs" [vai kaut kā līdzīgi].

Lai veiksmīga 2022. gada kukaiņu vērošanas sezona!
Uģis Piterāns