Latvijas Dabas fonds (LDF) šogad nodrošināja tiešraides no deviņām putnu ligzdām, kā arī interesenti varēja sekot līdzi zemūdens notikumiem Līgatnes upē. No ligzdu vērošanas viedokļa sezona kopumā vērtējama kā veiksmīga, jo olas tika izdētas gandrīz visās ligzdās. Vienīgā, kurā tās tā arī netika iedētas, ir sezonas sākumā tik cerīgā jūras ērgļu ligzda Slīterē, kur abi pāra putni jau ilgstoši uzturas kopā un apmeklē ligzdu, tomēr šogad kaut kādu iemeslu dēļ ligzdošanu neuzsāka. Sezona gan bija arī daudziem emocionāliem notikumiem pārbagāta, un izaudzināt jaunos putnus izdevās četrās ligzdās: melnajām klijām Kurzemē, vistu vanagiem Rīgā, melnajiem stārķiem Siguldas novadā un mazajiem ērgļiem ligzdā eglē.

Jūras ērgļu ligzda Durbē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Visu laiku skatītākajā tiešraides kamerā – jūras ērgļu ligzdā Durbē – šī sezona izvērtās daudziem emocionāliem notikumiem piesātināta. Jūras ērgļi pulcēja ļoti daudz skatītāju – 26. aprīlī tiešraidei YouTube bija 31 657 skatījumi.

Ilggadīgie ligzdas saimnieki Milda un Raimis, kas šeit sekmīgi ligzdoja sākot ar 2018. gada sezonu un ik gadu izaudzināja divus mazuļus, ziemā te bija redzami reti. 9. janvārī abi divi pirmo reizi šogad bija ligzdā un uzsāka tās atjaunošanas darbus.

Milda pēdējos divos gados ir precīza un arī šosezon pirmo olu izdēja 12. martā (2018. gadā – 24.03., 2019. gadā – 10.03.). Savukārt otro un trešo – 15. un 18. martā. Abi putni prasmīgi un saskanīgi veica visus ar perēšanas periodu saistītos pienākumus. Pārsvarā perēja Milda, bet bija arī pa kādai naktij, kad ligzdā palika tēviņš.

27. martā abi putni pārmaiņus perēja, bet, visticamāk, teritorijā bija svešinieks vai pat vairāki, jo ērgļi daudz klaigāja un sargāja teritoriju. Vakarā Raimis aizlidoja, un tā bija pēdējā reize, kad tas tika manīts ligzdā. Visticamāk, putns gāja bojā vai tika nopietni savainots. Kopš Raimja pazušanas Milda perēja olas viena pati un aizsargāja ligzdu, cik nu vien šajā situācijā tas bija iespējams. Teritorijā regulāri uzturējās sveši jūras ērgļi, bet precīzu skaitu pateikt bija sarežģīti, jo vairums no tiem nebija gredzenoti.

Viens no putniem izpelnījās Mildas uzticību, un 30. martā viņa aizlidoja, atstājot otru par olu sargu. Viņš tās apskatīja, paviļāja ar knābi, gandrīz uzkāpa virsū, bet neko ļaunu olām neizdarīja. Pirmo reizi uz ilgāku laiku Milda aizlidoja tikai 4. aprīlī, kad prom bija vairāk nekā piecas stundas. Viņa biežāk sāka pamest ligzdu sākot ar 8. aprīli. Kopš šīs dienas Mildai blakus turējās tēviņš, kam bija raksturīgas atpazīšanas pazīmes: īpatnējs balss tonis un tumšs pigments mutes kreisajā pusē. Tāpēc arī viņš ieguva vārdu Čips.

Ja pirmajās dienās tēviņš olas tikai sargāja, tad, sākot no 14. aprīļa, viņš sāka tās arī perēt, turklāt Milda diezgan bieži viņu arī atstāja nakts dežūrā. Neskatoties uz to, ka pieaugušie putni vairākkārt olas bija atstājuši bez sildīšanas pat ilgāk nekā piecas stundas, ļoti daudziem skatītājiem un arī speciālistiem par pārsteigumu 21. aprīlī izšķīlās pirmais mazulis, savukārt 24. aprīlī izšķīlās vēl viens. Lai arī pirmā cāļa šķilšanās dienas vakarā Čips uz ligzdu atnesa putna kāju un nākošajā dienā arī zivi, pārtikas nebija pietiekami, lai izbarotu visu ģimeni. 25. aprīlī teritorijā bija vēl kāds svešinieks, un Milda ar Čipu bija ļoti nervozi, turklāt viņu starpā izcēlās nesaskaņas ēdiena dēļ, kā rezultātā viņi apēda visu ligzdā palikušo barību. Nākošajā rītā, kas bija ļoti auksts kā jau šajā pavasarī, Milda agri izlidoja no ligzdas, savukārt pēc apmēram 40 minūtēm ligzdā ielidoja Čips, taču cāļi netika sildīti un tie nosala. Milda atgriezās ligzdā un apēda mazuļus, ieklausījās trešajā olā un turpināja to periodiski sildīt.

27. aprīlī svešs jūras ērglis ar dažiem melniem pleķiem astes galā apēda trešo olu. Audžutēvs Čips kopš 30. aprīļa vairs ligzdā netika manīts, toties ērglis, kurš izēda trešo olu, kopš šī brīža regulāri uzturējās teritorijā un dažkārt viņam ligzdā pievienojās arī Milda. Tēviņam tika dots vārds K kungs un visas vasaras periodā viņš regulāri bija redzams ligzdā. Vasarā ligzdā bija redzami vairāki sveši jūras ērgļi, taču tikai daži no tiem bija gredzenoti. 17. jūnijā ligzdā ielidoja gredzenots nepieaudzis jūras ērglis H491 (gredzenots 29.05.2017. DR Kurzemē), kas jau bija apmeklējis Durbes ligzdu 2018. gada 26. oktobrī, savukārt 18. jūnijā ligzdā atrādījās gadu vecāks putns ar gredzenu H434 (gredzenots 28.05.2016. R Kurzemē), kas bija redzēts kameras ligzdā pagājušā gada 18. jūnijā. Abi šie gredzenotie jūras ērgļi (H491 un H434) bija ligzdā kopā 19. jūnijā, kas liek domāt, ka tie bija pretēja dzimuma, un, spriežot pēc uzvedības, vecākais putns varēja būt mātīte.

13. jūlijā ligzdā ciemojās gandrīz pieaudzis gredzenots jūras ērglis, kuru izdevās arī identificēt – H473. Ornitologs Jānis Ķuze to ir gredzenojis 18.05.2017. ligzdā Kurzemes rietumu daļā, rajonā starp Aizputi, Kuldīgu un Pāvilostu.

Milda kopā ar K kungu turpināja apmeklēt ligzdu arī rudenī. Parasti tās bija neilgas vizītes, kad abi pagrozījās ligzdā, pārkārtoja kādu zaru un drīz devās prom.

Kamera turpinās strādāt visu gadu un tam, kā attīstīsies K kunga un Mildas attiecības, varēsim sekot līdzi arī turpmāk.

Jūras ērgļi Slīterē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Jau iepriekšējā sezonā iepazītais jūras ērgļu pāris Silva un Slīters arī visu šo ligzdošanas sezonu turpināja apmeklēt ligzdu, sparīgi būvēja to aizvien lielāku. Pavasarī arī aktīvi pārojās, un šķita jau, ka olas te tiks izdētas ātrāk nekā otrā ar kameru aprīkotajā jūras ērgļu ligzdā Durbē, bet diemžēl nezināmu iemeslu dēļ tas nenotika.

Ņemot vērā, ka abi pāra putni turpināja regulāri apmeklēt šo ligzdu, nebija iemesla šaubām, ka tie varētu būt izvēlējušies ligzdot kur citur. Netālu no šīs vietas atrodas mākslīgā ligzda, kur ir uzstādīta kustību sensora kamera. Interesanti, ka tur pavasarī aktīvi darbojās klinšu ērgļu pāris, tomēr, kā tas bija paredzams, neuzsāka ligzdošanu tik tuvu jūras ērgļu aizņemtai ligzdai. Silva ar Slīteru mākslīgajā ligzdā tika fiksēti dažas reizes martā, aprīlī un maijā.

Ligzdā ciemojās daudz un dažādi ciemiņi, tomēr gredzeni bija vien diviem no putniem. 20. maijā te bija redzams klinšu ērglis ar melnu gredzenu 420K uz kreisās kājas un zaļu gredzenu uz labās kājas. Putns ir šķīlies Igaunijā un gredzenots ligzdā kā mazulis 2020. gada 1. jūlijā. Savukārt 28. septembrī ligzdā viesojās jauns jūras ērglis ar gredzenu H672, kuru ornitologs Jānis Ķuze gredzenoja ligzdā 2021. gada 21. maijā Kurzemes D daļā, Durbes ligzdai tuvākajā zināmajā kaimiņu ligzdā.

Vasaras vidū Silva un Slīters salīdzinoši reti apmeklēja ligzdu, tāpēc tajā varēja vērot ļoti daudz citu putnu sugu. Kā interesantākie jāmin bezdelīgu piekūni, kuri ligzdā bija ielidojuši vairākas reizes jūnija sākumā, kā arī divas reizes augustā.

Sākot no 22. augusta, Silva un Slīters ligzdā bija redzami gandrīz katru dienu un turpināja celt savu pili aizvien lielāku un augstāku.12. oktobrī pie kameras tika veikti tehniski uzlabošanas darbi, pārvietojot kameras objektīvu, jo putni ligzdu bija uzkrāmējuši tik augstu, ka viņus pilnā augumā vairs nebija iespējams apskatīt.

Notikumus šajā ligzdā varēs turpināt vērot arī aukstajā sezonā.

Melnās klijas Kurzemē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Jau iepriekšējā ligzdošanas sezonā iepazītais melno kliju pāris Golda un Grejs arī šogad ligzdoja šajā ligzdā, abi putni atgriezās no migrācijas 12. aprīlī. Interesanti, ka šīs sugas putni ligzdu rotā ar visādiem dīvainiem priekšmetiem: ligzdā varēja redzēt gan alus pudeļu etiķetes, gan plēves, lupatas, putuplastu un citas, klijuprāt, noderīgas lietas.

Olas mātīte izdēja ar trīs dienu intervālu: 20., 23. un 26. aprīlī, savukārt cāļi izšķīlās 22., 23. un 27. maijā. Interesanti, ka perēšanas laikā ligzdā ik pa laikam ciemojās melnā klija ar gredzenu A97, kas ir šķīlusies šajā ligzdā 2018. gadā. Nav zināms vai Golda te ligzdoja jau tad, tādēļ droši apgalvot, ka šis ir viņas pēcnācējs, nevar, tomēr to nevar arī izslēgt.

Gādīgais Grejs savai augošajai saimei arī šogad ēdienu piegādāja pietiekamā daudzumā, un uz ligzdu pārsvarā tika nesti kurmji, zivis, putni, grauzēji, pa kādai vardei vai čūskai, bet bija arī pavisam dīvaini gaļas izstrādājumi: tītara kāja, pīles galva, cūkas āda, zarnu ķeskas vai neizskaidrojamas izcelsmes paplūkāta gaļa.

15. jūnijā jaunie putni tika apgredzenoti – diviem vecākajiem Aigars Kalvāns uzlika arī plastmasas krāsu gredzenus ar numuriem G07 (vidējam cālim) un G08 (vecākajam cālim). Diemžēl jaunākajam cālim, liekot gredzenu, tas saplīsa, un tāpēc putns tika apgredzenots tikai ar metāla gredzenu.

Pirmā no kliju ģimenes uz siltajām zemēm devās mātīte, kas pēdējo reizi ligzdā bija redzama 10. augustā – piecas dienas vēlāk nekā pirms gada, savukārt tēviņš turpināja visus trīs mazuļus apgādāt ar medījumu. 22. augustā ligzdā pēdējo reizi tika manīts vecākais cālis, kam forumieši bija devuši vārdu Rude, bet nākošajā dienā arī Grejs, vidējais (Miķis) un jaunākais mazulis (Pūka) devās migrācijas gaitās.

Vistu vanagi Rīgā

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Pērn iepazītais vistu vanagu pāris Boka un Luijs šogad ligzdošanu šajā teritorijā neuzsāka, tāpēc bija pamatotas bažas, ka 2021. gadā te netiks izaudzināti mazuļi.

22. martā ligzdu pirmo reizi apmeklēja pagājušajā gadā šķīlies vistu vanags ar gredzenu H44 (gredzenots kā cālis ligzdā 26.05.2020.), savukārt 2. aprīlī tam pievienojās arī pagājušajā gadā dzimusi mātīte ar gredzenu H21 (gredzenota kā cālis ligzdā 24.05.2020.). Forumieši šiem putniem deva vārdus, iedvesmojoties no gredzenu burta – Hilda un Haris.

Daudziem skatītājiem par pārsteigumu, 17. aprīlī mātīte izdēja pirmo olu, savukārt pārējās divas – attiecīgi 19. un 22. aprīlī. Izbrīnu radīja tas, ka putni ir nepieauguši – abi šķīlušies pagājušajā pavasarī, tēviņš nepušķoja ligzdu, un turklāt to sarūpētais dējums bija ļoti vēls. Nepārtraukta olu inkubācija sākās ar otrās olas izdēšanu, un tāpēc abi vecākie mazuļi izšķīlās ar dažu stundu starpību 25. maijā, savukārt jaunākais cālis – 27. maijā.

Jaunie vecāki, neskatoties uz pieredzes trūkumu, lieliski tika galā ar saviem pienākumiem. Bija gan dienas, kad Harim nevedās ar medījuma sagādāšanu, bet kopumā visi trīs cāļi tika labi baroti. Vecākie gan mēdza nostumt jaunāko no labākās pozīcijas pie mātītes knābja, bet tas savukārt sagaidīja, kamēr vecākie ir paēduši, un tad arī tika pie kāda kumosa. Lielāko daļu vistu vanadzēnu ēdienkartes aizņēma dažāda lieluma putni, kurus Hilda noplūca ārpus ligzdas, dažkārt Haris atnesa arī pa kādam grauzējam.

17. jūnijā ornitologs Arnis Zacmanis apgredzenoja jaunos vistu vanagus ar gredzeniem H92, H94 (vecākajiem cāļiem) un H95 (jaunākajam). Jūnija beigās jaunie putni sāka izpētīt zarus blakus ligzdai un tajā viņus varēja redzēt aizvien retāk. Visa ģimene kopā pēdējo reizi te tika manīta 15. jūlijā.

Šo ligzdu būs iespēja vērot arī ziemas periodā.

Zivjērgļi Kurzemē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Precīzi pateikt, kurā datumā atlidoja jau ilggadīgais šīs ligzdas saimnieks Teo, nav iespējams. Kamerai bija tehniskas problēmas, kas tika novērstas 8. aprīlī, un izrādījās, ka Teo jau ir atgriezies. Putns nav gredzenots, bet tam ir raksturīga pazīšanas zīme – rēta kreisajā acī. Turpmākajās dienās ligzdā bija redzami vairāki zivjērgļi, no kuriem divi bija gredzenoti. 9. aprīlī ligzdā parādījās zivjērglis ar gredzenu K33 (gredzenots kā mazulis 7.07.2014. 51 km attālumā no tiešraides ligzdas). Putns ligzdu jau ir apmeklējis iepriekš – 2017. gada 7. augustā, un tika redzēts vēlāk šīs sezonas izskaņā – 20. jūlijā. Savukārt 12. aprīlī ligzdā ciemojās viešņa no Somijas ar dzeltenu gredzenu ar melniem burtiem JNH.

12. aprīļa pēcpusdienā atgriezās ligzdas saimniece Vita ar sarkanu gredzenu V28. Pirmo olu, tieši tāpat kā pērn, viņa izdēja 24. aprīlī. Nākamās divas olas tika izdētas 27. un 30. aprīlī.

Salīdzinot ar pērno gadu, kad Vitai tā bija pirmā ligzdošana, abi putni šogad sapratās daudz labāk un perēšanas pienākumus sadalīja harmoniskāk. Mātīte bija salīdzinoši mierīgāka, taču arī šogad diezgan bieži viņa saskatīja kādas briesmas, aizlidoja no ligzdas, un olas uz īsu brīdi tika atstātas arī vienas.

Gluži tāpat kā pagājušajā gadā, pirmais cālis izšķīlās 31. maijā, taču atšķirībā no iepriekšējās sezonas, kad tas tā arī palika vienīgais mazulis, šogad jau pēc dienas tam pievienojās vēl viens putnēns. Savukārt trešā ola arī šogad palika nešķīlusies. Mazuļiem tika doti vārdi Pipars un Poga.

15. jūnijā jaunākais cālis trāpīja savu strūklu tieši kamerā, un turpmāk ligzdas notikumiem varēja sekot līdzi tikai pēc skaņām un dažiem vizuāliem fragmentiem. Cik nu varēja nojaust, Teo zivis ģimenei piegādāja pietiekamā daudzumā, un gan Vita, gan bērni bija kārtīgi paēduši. Gandrīz katru dienu teritorijā uzturējās kāds svešinieks, vai bija kāds cits traucēklis, kas lika vecākiem gan sargāt bērnus ligzdā, gan pamest tos vienus pieplakušus ligzdai.

Ornitologs Aigars Kalvāns mazuļus apgredzenoja 5. jūlijā, paņēma spalvu paraugu DNS analīzei, kā arī beidzot notīrīja kameru. Poga tika pie gredzena ar numuru 4H1 un gredzenošanas mirklī svēra 1610 gramus, savukārt Pipars – 4H2 un svēra 1350 gramus. Ornitologs arī noteica abu cāļu dzimumu: Poga – meitene, bet Pipars – puika. Diemžēl piepildījās pagājušā gada scenārijs, jo 2020. gada 18. jūnijā vienīgo Teo un Vitas lolojumu aiznesa vistu vanags, savukārt šogad, lai kā Vita necenstos aizsargāt savus mazuļus, vistu vanags 9. jūlijā sagrāba Piparu un 11. jūlijā – Pogu.

20. un 21. jūlijā ligzdā bez Vitas un Teo varēja aplūkot vēl četrus citus zivjērgļus – jau pavasarī redzēto mātīti ar gredzenu K33, citu putnu ar sarkanu gredzenu G52 (tēviņš, gredzenots kā mazulis ligzdā 30.06.2018. apmēram 6 km no kameras ligzdas, tiešraides ligzdā tika redzēts vēl arī 10. augustā) un mātīti ar melnu gredzenu A67, kas nav Latvijā gredzenots putns.

Abi ligzdas saimnieki kopā pēdējo reizi ligzdā bija 30. jūlijā (Teo viens pats priecēja skatītājus vēl 3. augustā). Vēlāk ligzdu apmeklēja un netālu no tās bija dzirdami citi zivjērgļi. Pēdējo reizi zivjērgļa balss kamerā tika dzirdēta 3. septembrī.

Melnie stārķi Siguldas novadā

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Pirmais melnais stārķis ligzdā ieradās 6. aprīlī, bet ilgi šeit neuzkavējās. 11. aprīlī ligzdā svilpdams ielidoja cits stārķis, un nākošajā dienā, iespējams, tas pats putns atkal apmeklēja ligzdu. Ornitologs Māris Strazds apstiprināja, ka šis putns ir tēviņš. Vēlāk 12. aprīlī ligzdā bija redzama arī mātīte, bet diemžēl pēc tam tā vairs netika manīta. Aprīļa beigās un maija sākumā dažas reizes vientuļā tēviņa, kuram tika dots vārds Grāfs, uzvedība liecināja, ka, iespējams, teritorijā ir vēl kāds putns – tas skraidīja iekšā un ārā no ligzdas, dziedāja un aicināja, taču tikai 2. maija pusdienlaikā ligzdā ielidoja vēl viens goris, tā bija mātīte.

12. maija rīts uzausa ar pārsteigumu – naktī mātīte, kurai tika dots vārds Grāfiene, bija izdējusi pirmo olu. 14. maija un 16. maija naktī viņa izdēja vēl divas olas. Perēšanas laiks tika aizvadīts bez lieliem pārdzīvojumiem, abi pāra putni viens otru nomainīja raiti un saskaņoti. Mātīte gan dažkārt bija prom ilgāku laiku (24. maijā aizlidoja un atgriezās pēc vairāk nekā 42 stundām). Tuvojoties cāļu šķilšanās laikam, dežūras kļuva īsākas, un putni arī biežāk cēlās augšā, ripināja olas, ieklausījās tajās un rušināja ligzdu.

Pirmais mazulis izšķīlās 12. jūnijā, otrais – 14. jūnijā, bet pēdējais vēl dienu vēlāk. Mazie stārķēni bieži aizsedza ēdiena atrīšanas vietu, un nebija īsti saprotams, ko un cik daudz vecāki tiem atnesa. Pārsvarā tās bija lielākas un mazākas zivis un diezgan bieži arī pa kādai čūskai. Sezonas laikā auga spriedze, vai stārķēni paspēs izaugt un vai pietiks barības, jo dējums bija ļoti vēls un vasara silta, līdz ar to grāvji ievērojami sausāki.

25. jūnijā Grāfs ilgi lūkojās apkārt, līdz aizlidoja, pirmo reizi atstādams cāļus uz ilgāku laiku vienus (1h 23 min). Parasti vecāki tik mazus melnos stārķēnus ilgstoši neatstāj vienus, bet, acīmredzot, barības trūkums spieda šādi rīkoties. Pieaugušie putni pavadīja ligzdā pavisam īsu mirkli, tikai lai atrītu barību, netika ne nestas sūnas, ne stiprināta vai uzlabota ligzda. Gan jūlijā, gan augustā dažas reizes vistu vanags mēģināja uzbrukt mazuļiem, bet naktīs regulāri tika dzirdēta arī meža pūces mātītes balss netālu no ligzdas.

Jūlijā stārķēni tika baroti vidēji 5,4 reizes dienā, savukārt augusta sākumā laiks kļuva vēsāks un ēdienreižu skaits saruka līdz 3-4 reizēm dienā. Parasti melno stārķu mātītes dodas migrācijā ātrāk nekā tēviņi un jaunie putni. Tā notika arī šajā ligzdā – Grāfiene pēdējo reizi ligzdā tika manīta 12. augustā, un ēdienreižu skats pēc tam saruka līdz 1-2 reizēm dienā.

Tika pieņemts lēmums mēģināt palīdzēt šiem stārķiem un ierīkot barotavu apmēram 200 metrus no ligzdas. Cilvēku atsaucība bija liela, un daudzi bija gatavi palīdzēt šīs idejas īstenošanā. 15. augustā tika izveidota barotava, paplašinot un attīrot nelielu grāvja posmu, kurā tika ielaistas pirmās zivis. Zivju krājumi pēc tam tika papildināti. Lai piesaistītu Grāfa un pēc tam arī jauno putnu uzmanību, Baiba Kļaviņa izgatavoja mākslīgu melnā stārķa līdzinieku, kas tika novietots barotavas vidū.

20. augustā pirmie divi mazuļi izlidoja no ligzdas, savukārt 22. augustā jau bija vērojams brīdis, kad visi trīs jaunie stārķi bija izlidojuši. Nākošajā dienā divi jaunuļi aizlidoja un ligzdā vairs netika manīti, trešais pēdējo reizi redzēts ligzdā 24. augustā.

Aleksejs Šaripins pie barotavas ierīkoja foto slazdu, kas deva iespēju sekot līdzi barotavā notiekošajam. 25. augustā tur tika redzēts arī viens no jaunajiem melnajiem stārķiem. Savukārt 27. augustā, kamēr Aleksejs mainījis foto slazdam akumulatoru un atmiņas karti, pāri grāvim (kādus 200 m no barotavas) ar bļaušanu viens aiz otra pārlidojuši divi melnā stārķa cāļi (visticamāk, no tiešraides ligzdas) un nozuduši mežā.

Baltie stārķi Tukuma novadā

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

6. aprīlī sadarbībā ar AS "Sadales tīkls" tika uzsākta tiešraide no balto stārķu ligzdas. Abi pāra putni esot atlidojuši iepriekšējā dienā, un balsošanas rezultātā tie tika nosaukti par Fāzi un Voltu.

Visu šo sezonu varētu raksturot kā nebeidzamu cīņu par šo ligzdu un teritoriju. Konflikti ar citiem baltajiem stārķiem te bija ļoti regulāri. 15. aprīļa naktī Fāze izdēja pirmo olu, taču konkurente šo olu izmeta no ligzdas. Nākošās olas tika izdētas ar divu diennakšu intervālu: 16., 18., 20., 22. un 24. aprīlī.

21. aprīlī, kad ligzdā bija trīs olas un tās perēja tēviņš, ieradās svešā mātīte. Pārsteidzoši, ka Volts aizlidoja, atstājot svešo vienu pašu ar olām. Stārķiene mēģināja tās knābāt, apklāt ar sienu un vienu no olām aiznesa tuvu ligzdas malai, bet ligzdas saimnieki pēc kāda laika atgriezās un vēlāk to ieripināja atpakaļ pie pārējām.

Šī kamera šosezon bija vienīgā LDF kamera ar nakts redzamību, tāpēc skatītājiem bija iespēja uzzināt daudz jauna par balto stārķu nakts gaitām. Izrādās, tie ir diezgan aktīvi arī tumšajā diennakts laikā, mēdz gan aizlidot un atlidot, gan pāroties, gan apgrozīt olas, gan vienkārši mainīt pozas ligzdā. Parasti naktīs ligzdā uzturējās abi putni, tikai dažkārt Fāze bija atstāta viena pati.

Pirmie divi cāļi izšķīlās 22. maijā ar dažu stundu starpību, savukārt pārējie – 23., 24. un 25. maijā. Diemžēl ar barošanu jaunajiem vecākiem no sākuma neveicās tik gludi, un medījuma nebija pietiekoši, līdz ar to mazuļi izrādīja agresiju viens pret otru un diviem jaunākajiem pie kopgalda gāja grūti. Medījumā pārsvarā tika nestas vardes, čūskas, sliekas, bet vismazāk mazuļiem garšoja kukaiņi.

Skumji notikumi šajā ligzdā sākas 2. jūnijā, kad Volta dežūras laikā ligzdā ielaidās svešs baltais stārķis, visticamāk, mātīte, kas tēviņa klātbūtnē no ligzdas izmeta trīs cāļus. Nākošajā dienā svešiniece atgriezās un izmeta no ligzdas abus atlikušos cāļus, un atkal pārsteidzoši, ka Volts bija ligzdā un tikai noskatījās.

Abi pāra putni turpināja sargāt teritoriju un ligzdu no svešiniekiem, Fāze arī nakšņoja ligzdā. 10. jūnijā bija pirmā nakts, kad neviens no saimniekiem tajā pa nakti nepalika. Volts ligzdā pavadīja pavisam īsus brīžus, retu reizi atlidoja līdzi Fāzei un pēdējo reizi ligzdu apmeklēja 29. jūlijā. Savukārt ligzdas saimniece gan uzturējās teritorijā un padzina svešiniekus, kas ik pa laikam atlidoja uz ligzdu.

Fāze 8. augusta vakarā atlidoja uz ligzdu un ar nelieliem palēcieniem dejoja atvadu deju pirms migrācijas. Pēdējo reizi viņa tiešraides kameras skatītājiem atrādījās 12. augustā.

Mazais ērglis ligzdā bērzā

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Pirmo reizi šosezon mazais ērglis ligzdā tika manīts 13. aprīlī, savukārt abi pāra putni te atrādījās 16. aprīlī. Tiem tika doti vārdi – Laila un Uldis. Sezonas sākumā viss ritēja bez lielām problēmām, un 4. maijā Laila izdēja vienīgo olu, savukārt Uldis savai sirdsdāmai nesa dažādus medījumus: ķirzakas, zivis, grauzējus, kurmjus, putnēnus, kā arī, protams, vardes.

Diemžēl šī gada ligzdošanas sezona šajā mazo ērgļu ligzdā izvērtās pavisam bēdīga – dažas dienas pirms vienīgās olas šķilšanās, 2. jūnijā, tā tika uz īsu mirkli atstāta bez uzraudzības. Ar to bija pietiekami, lai dižraibā dzeņa tēviņš ielidotu ligzdā, pāris reizes uzsistu pa olu un tramīgs aizlidotu. Pa nakti ola bija iztecējusi un pielipusi mātītes spalvām. Kad nākošajā rītā mātīte izlidoja no ligzdas, ola nokrita. Abi pāra putni vēl dažas dienas turpināja neesošo olu perēt, un tēviņš nesa perējošajai mātītei barību, neskatoties uz to, ka olas ligzdā vairs nebija. Tomēr ar katru dienu viņu interese par ligzdu mazinājās.

Abi pāra putni gan turpināja uzturēties teritorijā, mazliet piekārtot ligzdu un nest uz to pa kādam egles zaram. Jūlija beigās viņi diezgan aktīvi gatavojās nākošajai ligzdošanas sezonai, labiekārtojot ligzdu – nesa jaunus zarus un izmēģināja ligzdas ērtumu.

Trīs dienas augusta vidū, no 18. līdz 20. augustam, abi ligzdas saimnieki aktīvi apmeklēja ligzdu, saposa to un izrādīja savstarpējās simpātijas pirms tālā migrācijas ceļa.

Mazais ērglis ligzdā eglē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Viens mazais ērglis parādījās ligzdā 12. aprīlī, un, visticamāk, tā bija jau iepriekšējās sezonās iepazītā ligzdas saimniece Anna. Turpmākajās dienās varēja nojaust, ka teritorijā uzturas arī otrs mazais ērglis, līdz 14. aprīlī tie abi kopā bija redzami ligzdā. Diemžēl putni nav gredzenoti, un tāpēc ar simtprocentīgu pārliecību to nevar apgalvot, bet šķiet, ka šogad ligzdā saimniekoja jau iepriekšējā saimniece Anna un cits tēviņš, kas arī šogad tika saukts par Andri.

26. aprīlī mātīte izdēja olu, savukārt tēviņš regulāri piegādāja barību perējošajai Annai un, kamēr viņa pusdienoja ārpus ligzdas, uzraudzīja un perēja vienīgo olu. Kopumā Andris bija ļoti labs pārtikas sagādātājs, taču gadījās arī pa kādai badošanās dienai.

4. jūnija (39. perēšanas dienas) pusdienlaikā putnēns izkūņojās no olas. Ņemot vērā, ka cālis šogad bija viens, šeit varēja vērot skaistu augšanas periodu bez mazajiem ērgļiem raksturīgā kainisma. Aktīvākie forumieši mazuli nosauca par Pērli, un vecāki to brīnišķīgi aprūpēja. Tētis nesa uz ligzdu gan kurmjus, gan dažādus grauzējus, gan kādu putnēnu, savukārt mamma regulāri atlidoja ar egles vai priedes zaru dezinfekcijai, vai, kad nepieciešams, cālim palīdzēja ar ēdiena sadalīšanu.

Sākot ar 18. jūniju, jaunais putns pakāpeniski tika radināts pie patstāvības, un mātīte arvien vairāk uzturējās ārpus ligzdas. Visticamāk, Anna jūnija beigās jau ik pa laikam atstāja ligzdas apkārtni, lai dotos medīt, jo 27. jūnijā viņa pati pirmo reizi atnesa uz ligzdu medījumu Pērlei.

Bija arī dienas, kad vecākiem nesekmējās ar pārtikas atrašanu – tikai 2 piegādes, bet rekords bija 29. jūlijā, kad jaunajam ērglēnam vecāki piegādāja 18 pārtikas vienības: 1 vardi, 1 kurmi un 16 grauzējus. 3. augustā Pērle sāka apgūt teritoriju ārpus ligzdas un uzlēca uz zara tās kreisajā pusē. Ar katru dienu jaunais ērglēns apguva arvien citus zarus ap ligzdu, līdz 8. augusta rītā (65 dienu vecumā) beidzot ielidoja mežā iepretī ligzdai.

Pērle pēdējo reizi ligzdā bija redzama 6. septembrī, savukārt abi vecāki divas dienas, 11. un 12. septembrī, aktīvi sakopa un labiekārtoja ligzdu, kā arī apliecināja viens otram savas simpātijas. 16. septembrī Andris viens pats vēl bija atlidojis atvadīties no ligzdas.

Interesanti, ka martā, kad tika atjaunota tiešsaistes kameras darbība, aptuveni 190 metru attālumā no mazā ērgļa ligzdas tika atrasta vistu vanaga ligzda, kurā vanagi vēlāk sekmīgi izaudzināja mazuļus.

Zemūdens kamera Līgatnē

Foto avots: Dabasdati.lv Forums

Iepriekšējā sezonā varējām vērot zemūdens kameru no nēģu nārstošanas vietas Raķupē, savukārt no 2020. gada decembra kamera sniedza iespēju ielūkoties zemūdens dzīvē Līgatnes upē lejpus zivju ceļam, kas tika atjaunots 2020. gada vasarā.

Pavasarī aktīvāka kustība pie kameras sākās aprīļa otrajā pusē, kad varēja vērot gan lielākas un mazākas zivis, gan bija novērojams arī nēģis. Vasarā pie kameras nogrozījās šādas zivju sugas: forele, sapals, rauda, asaris, alata, līdaka un daudz mazu, līdz sugai nenosakāmu zivtiņu.

Aktīvāka rosība pie kameras sākās ar septembrī, kad jau bez ierastajām zivju sugām vairākkārt bija redzami arī signālvēži un ūdrs. Pirmo reizi ūdru medījam varēja redzēt 1. septembrī, bet pēc tam arī 8., 10. un 12. septembrī. Arī oktobrī ik pa laikam varēja novērot, kā ūdrs medī kameras priekšā.

Sākot ar 4. oktobri kamerai garām paslīdēja lielas zivis – visticamāk, taimiņi un laši meklēja potenciālu nārsta vietu. Nārsts tiem parasti noris līdz novembra vidum, tāpēc plānots, ka zemūdens pasauli Līgatnes upē būs iespējams vērot arī aukstajā sezonā.

Ilze Bojāre

2021-11-11

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.