Kukaiņu vērošanas sezona it kā rit pilnā sparā - "it kā", jo jāatzīst laikapstākļi maijā mūs nav līdz šim pārāk lutinājuši ar skaistām un saulainām dienām. Bet, domājot par skaistāko (cerams) nākotni, kad lietus būs mitējies un būs arī kāda diena ar +25 grādiem (prognozes izskatās daudzološas!), sagatavoju nelielu motivējošu (cerams) ieskatu par dažām blakšu sugām, ko atrast būtu pa spēkam principā ik vienam dabā gājējam, jo to atrašana lielākoties ir saistīta ar meklēšanu vienkārši "pareizajā vietā" (kaut gan veiksmei, protams, arī ir sava loma), jo katra no šeit pieminētajām sugām būs saistīta ar kādu konkrētu dzīves vietu vai barības augu. Tas, protams, ir raksturīgi arī citām kukaiņu sugām - ja mēs zinām kur, kādos apstākļos un kad kāda konkrēta suga dzīvo, to atrast ir daudz lielāka iespēja kā vienkārši staigājot un cerot uz nejaušu veiksmi (bet arī tā var gadīties un bieži gadās). Daļa no šeit minētajām sugām būs pat gana bieži sastopamas Latvijā, bet ir arī daži retumi par kuru izplatību iegūt papildus ziņas būtu jo īpaši svarīgi. Tad nu lieki nekavējamies un sākam!

Mizasblakts Aradus ribauti

Mizasblakts Aradus ribauti pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala ar košo sareni (Coriolopsis trogii) Vidrižu apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Kā pirmā suga no šajā rakstā izvēlētajām 3 mizasblakšu sugām ir mizasblakts Aradus ribauti. Suga ir saistīta ar relatīvi svaigām apšu kritalām uz kurām aug piepe - košā sarene (Coriolopsis trogii). Tieši šī sēne ir sugas barības augs, taču, protams, ejot dabā vispirms mēs tomēr ieraudzīsim apses kritalu, kas ir daudz lielāks objekts, nevis piepi. Tāpēc tāda klasiska sugas meklēšana ir vienkārši šādu no attāluma šķietami piemērotu, nokritušu apses stumbeņu aplūkošana tuvāk - vai tur aug mums (un blaktij) interesējošā piepe vai nē. Šajā brīdī nav pietiekami daudz informācijas vai gaisma spēlē būtisku lomu, taču līdz šim praktiski visas apdzīvotās kritalas ir bijušas izcirtumos vai to malās nevis, piemēram, dziļāk iekšā kādā meža nogabalā (bet tā var būt arī novērotāja ietekme - apsekojot vairāk tieši kritalas izcirtumos nevis mežos). Piemērotākās kritalas būs samērā prāva diametra, relatīvi svaigi kritušas (orientējoši 2-3 gadi) ar mizu, kas vēl samērā labi turas klāt stumbram. Šķiet, ka pēc tam, kad kritalai miza pilnībā nokrīt, piepes un blakts eksistence uz kritalas pamazām izsīkst. Stāvoši apšu stumbeņi līdzšinējā pieredzē nešķiet pārāk piemēroti sugas atrašanai - acīmredzot piepes augšanai piemēroti mikroklimatiskie apstākļi rodas pēc tam kad stumbenis ir iekārtojies horizontāli tuvāk augsnei (lielāks mitrums?). Blaktis visbiežāk būs novērojamas sēžot uz piepju augļķermeņiem (biežāk apakšā, bet arī virspusē), bet arī reizēm zem mizas, taču tad parasti ne pārāk tālu no piepēm. Katra sugas atradne ir patiesībā visai nozīmīga, jo sniegtu papildus informāciju par sugas izplatību Latvijā.

Noteikšana teorētiski ir nedaudz izaicinājums, jo izskata ziņā tā ir ļoti līdzīga bieži sastopamai bērzu mizasblaktij (Aradus betulae), bet atšķiras apdzīvotā koku suga (A.betulae tiešām g.k. uz piepjainiem bērzu stumbeņiem) kā arī taustekļu krāsojums (A.ribauti 2. taustekļu posmiņš izteikti gaišs), to forma (2. posmiņš proporcionāli daudz īsāks kā A.betulae) un ķermeņa forma mātītēm (dibengals nav koniski izstiepts, tāds kā nosmailots kā tas ir A.betulae). Protams, fotoattēls jebkurā gadījumā būtu vēlams, lai apstiprinātu sugas atradni.

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu, jo pārziemo gan imago, gan nepieauguši īpatņi, attiecīgi attīstība norit samērā izstiepti un pieauguši īpatņi ir novērojami praktiski visos mēnešos.

Mizablakts Mezira tremulae

Mizasblakts Mezira tremulae pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Mizasblakts Mezira tremulae apdzīvots apses stumbenis Ciemupes apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Turpinām apšu tēmu, jo arī otra mizasblakšu suga - Mezira tremulae - ir saistīta ar apsēm. Taču atšķirībā no iepriekšējās sugas, nevis ar kritalām, bet ar stāvošiem apšu stumbeņiem. Tiesa, ja blakts apdzīvots stumbenis ir tikko kā svaigi nolūzis, tad, protams, kādu brīdi blaktis būs atrodamas arī uz horizontālā līmenī guļošas kritalas, taču kopumā vertikāli stumbeņi ir sugas galvenā dzīvesvieta. Kas būtiski - arī šī suga mīl apdzīvot ne gluži "sērkociņa" resnuma apses. Tieši otrādi - līdzšinējā pieredze rāda, ka priekšroka tiek dota resniem vai pat ļoti resniem (virs 50-60cm diametrā) stumbeņiem. Līdzīgi kā iepriekšējā suga - vairāk tiek konstatēta izcirtumos vai mežmalās. Tiesa atšķirībā no iepriekšējās sugas, nav tāda skaidra saistība ar kādu vienu konkrētu piepju vai sēņu sugu. Pat otrādi - uz apdzīvotajiem nokaltušajiem stumbeņiem parasti tādu vizuāli samanāmu sēņu augļķermeņu nav. Protams, zem mizas visticamāk ir kādi micēliji, ko mēs tā uz aci neredzam vai neievērojam, bet šis fakts teorētiski nedaudz apgrūtina sugas meklēšanu, jo nav tāds viena konkrēta vizuāla pazīme (sēnes/piepes klātesamība ārpusē uz mizas/stumbra), kas ļautu saprast kuri stumbeņi varētu būs sugas apdzīvoti, bet kuri nē. Ja nu varbūt stumbra diametrs - resnāki koki varētu būt potenciāli labāki. Biežāk šķiet tiek apdzīvoti stumbeņi kuriem miza ir samērā atdalījusies no stumbra un ir kļuvusi samērā vaļīga. Blaktis būtu meklējamas zem mizas (var sēdēt kā mizas apakšpusē, tā arī uz stumbra) un vienīgā metode kā sugu konstatēt tad diemžēl būs kādu mizas gabalu noplēšana. "Diemžēl", jo mizu plēšana atmirušiem kokiem skaitās tāda kā destruktīva kukaiņu meklēšanas metode, jo kaut kādā mērā tiek iznīcināts mikrobiotops ko (kaut vai kā slēptuves) var izmantot ne tikai šī suga, bet arī citi kukaiņi un dzīvās radības. Tāpēc parasti šim procesam es personīgi cenšos pieiet ar zināmu pietāti - mēģinot gluži nenodīrāt koku kailu. Īpaši tas būtiski ir, ja koku tiešām šī mizasblakts apdzīvo (pēc pirmās blakts atrašanas parasti meklēšanu pārtraucu), jo vienu stumbeni suga var apdzīvot ilgāku laika periodu kamēr vien tas ir piemērots (= kamēr visa miza nav pilnībā nokritusi pati saviem spēkiem) un, pamatīgi nodīrājot jau apdzīvota stumbeņa mizu, mēs vienkārši samazinām periodu cik ilgu suga var tur dzīvot. Lai nu kā - arī šai sugai katrs atradums būtu kā sacīt jāsaka "zelta vērtē". Noteikšana ir samērā vienkārša, jo Latvijā nav nevienas citas sugas tieši ar šādu ķermeņa formu un izskata. Varbūt attāli līdzīgas ir Aneurus ģints mizasblaktis (nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka savulaik esmu šīs abas sugas sajaucis un noteicis nepareizi) taču tās ir izmērā salīdzinoši ļoti sīkas sugas - ap 5mm vai mazāk, kamēr Mezira tremulae ir virs 1cm.

Sugas sastapšanas laiks: Līdzīgi kā iepriekšējai sugai, praktiski visu gadu.  

Mizasblakts Aradus obtectus

Mizasblakts Aradus obtectus pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Mizasblakts Aradus obtectus apdzīvots egles stumbenis Ķemeru Nacionālajā parkā. Foto: U.Piterāns

Noslēdzot mizasblakšu tēmu, vēl trešā suga - Aradus obtectus. Šī gan nebūs no reto sugu loka jeb tā ir suga, ko teorētiski varētu atrast katrs kurš nedaudz rūpīgāk paskatās un pameklē uz pareizajiem kokiem. Un pareizie koki šīs sugas gadījumā būs egles jeb, precīzāk sakot, nokaltuši egļu stumbeņi uz kuriem aug parastā apmalpiepe (Fomitopsis pinicola). Latvijas mežos šādi dabas daudzveidības elementi pagaidām ir samērā daudz un kopumā katrā vecākā skujkoku mežā var atrast šai mizasblakšu sugai piemērotu dzīvotni. Piepju klātbūtne ir samērā svarīga, jo uz vienkārši nokaltušām eglēm (piemēram, mizgraužu "nograuztām") suga atrodas krietni retāk kā uz piepjainiem egļu stumbeņiem. Samērā klasisks variants ir stumbenis kam ir nolūzusi galotne. Tad nu šajā pamatnes "celma" daļā sugu var meklēt - parasti sēž zem mizas kaut kur netālu no mizas malas. T.i. bieži vien pietiek nolupināt pat tikai kādus 2-3 nelielus mizas gabalus, lai atrastu meklēto. Suga gan ir nedaudz maskējošā krāsā - gaiši brūna (šis krāsojums ir sugai raksturīgas - citas Latvijas mizasblaktis ir melnas, tumšbrūnas, pelēkas vai tamlīdzīgi) tāpēc katrs nolupinātais mizas gabals ir jāpārbauda rūpīgi. Interesanti, ka acīmredzot suga tomēr seko piepei arī, ja tā aug uz kādiem citiem kokiem - ja parstās apmalpiepes ir uzzagušas uz kādas citas koku sugas, tad arī tur teorētiski var sagaidīt šo sugu. Tā, piemēram, šai sugai ir novērojumi arī uz priedēm un pat apsēm, lai gan kopumā kādi 90% novērojumu tomēr ir uz eglēm. Atšķirībā no iepriekšējām divām sugām, šī gan tīri labi mīl dzīvot arī meža "iekšienē" jeb samērā noēnotās vietās, tāpēc šīs sugas meklēšanā uz mežmalām, izcirtumiem un citām labi izgaismotām vietām obligāti nav jākoncentrējas.

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu, jo pārziemo gan imago, gan nepieauguši īpatņi, attiecīgi attīstība norit samērā izstiepti un pieauguši īpatņi ir novērojami praktiski visos mēnešos.

Mīkstblaktis Monalocoris filicis un Bryocoris pteridis

Mīkstblakts Bryocoris pteridis pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Mīkstblakts Monalocoris filicis pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Paparžu mīkstblakšu (B.pteridis un M.filciis) apdzīvots biotops. Atvainojos par kvalitāti - tas bija pašam pie rokas labākais paparžu attēls. Foto: U.Piterāns

Nākamā būs nevis viena suga, bet sugu pāris - mīkstblaktis Monalocoris filics un Bryocoris pteridis. Divas sugas, kuras varētu dēvēt par paparžu mīkstblaktīm (tumšā un gaišā?). Šīs abas sugas pieminu kopā, jo nereti tās tiešām var atrast praktiski vienkopus - dzīvojot uz vienas uz tās pašas papardes vai vienā paparžu pudurī. Lai arī tās ir izmērā visai sīkas sugas (ap 3mm), tomēr atrast tās ir pat visai viegli - visbiežāk vienkārši jāpaceļ kādas papardes lapa un jāpaskatās tai no apakšpuses. Var, protams, mēģināt blaktis arī nopurināt no papardēm (uz kāda gaišāka paladziņa vai tamlīdzīgi) - tas tā nedaudz ātrāk un efektīvāk varbūt. Šķietami vairāk abas sugas izdodas novērot uz tiem paparžu augiem kam apakšpusē ir sporu vācelītes. Kā jau mīkstblaktis tās ir samērā veiklas, bet kopumā nav varbūt tik žiglas kā daudzas citas sugas, un mēdz ļauties arī mierīgai fotosesijai. Tāda absolūti nozīmīga loma paparžu sugai varbūt nav, taču vairāk izvēlas leknās un augstās paparžu sugas, kas aug jauktos un lapkoku mežos - ozolpapardes (Dryopteris sp.) sievpapardes (Athyrium filix-femina) utml. Teorētiski būtu jābūt atrodamām arī uz ērgļpapardēm (Pteridium aquilinum), bet pašam kaut kā uz tām gadās retāk atrast. Abu sugu noteikšana ir samērā vienkārša, jo tieši uz papardēm neviena cita mīkstblakšu suga nebūs sastopama (tikai ja kāda apsēdusies nejauši), bet savstarpēji tās ir ļoti atšķirīgas. Abas sugas noteikti Latvijā nav retas, bet, ja speciāli nepārbauda papardes, tad atrast tās nejauši ir grūti - līdz ar to punktu daudzums kartē pagaidām ir relatīvi neliels. Bet tas nozīmē, ka jebkuram ir lieliska iespēja palīdzēt karti "aizkrāsot". Kas interesanti, sugas var būt sastopamas arī urbānā vidē - parkos, dekoratīvos apstādījumos utml.

Sugas sastapšanas laiks: abām sugām tas ir nedaudz atšķirīgs. Bryocoris pteridis ir vairāk vasaras vidus suga, kas parādās apmēram jūnija vidū vai nedaudz vēlāk, kamēr Monalocoris filicis var būt sastopama arī visu gadu, jo pārziemo kā pieaudzis īpatņi. Pavasarī kamēr papardes nav izdīgušas un salapojušas to gan ir grūti atrast, līdz ar to biežāk arī otra suga atrodas tikai sākot ar jūniju.

Mīkstblakts Dicyphus globulifer

Mīkstblakts Dicyphus globulifer pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Mīkstblakts Dicyphus globulifer apdzīvota sarkano spulgotņu (Melandrium dioicum) grupa pie Amulas upes. Foto: U.Piterāns

Nākamā suga arī ir no mīkstblakšu dzimtas - Dicyphus globulifer - un arī šī ir izmērā diezgan sīka suga (kādi 4mm). Taču, ja koncentrējas uz vienu no šīs sugas barības augiem - sarkano spulgotni (Melandrium dioicum), tad patiesībā, neskatoties uz izmēru, to var visai labi pamanīt. Parasti šīs blaktis meklējamas uz auga stublāja un lapām tuvāk tā galotnes daļai (nereti arī starp ziediem). Fotografēšana gan ir cits jautājums, jo Dicyphus ģints ir no tām mīkstblaktīm, kas ir ļoti veiklas un pie traucējuma mēdz skriet prom, krist nost no auga vai celties spārnos, bet ar nelielu pacietības devu parasti tomēr var sagaidīt kad blakts nedaudz nomierinās (ja nav aizlidojusi) un sāk mierīgi rāpot pa auga stublāju savās ierastajās dienas gaitās. Kā pieredze liecina, tad šī visticamāk ir bieži sastopama suga Latvijā - praktiski visur kur ir sarkano spulgotņu audzes (lapkoku mežos, mežmalās, ceļmalās utml.). Nereti pat pietiek ar vienu vai dažiem atsevišķiem augiem. Suga gan dzīvo arī uz citiem radniecīgiem augiem - piemēram, atklātākās vietās uz plaukšķenēm (Silene sp.), taču uz šiem augiem man kaut kā pašam personīgi sugu izdodas atrast vien ar grūtībām vai nejauši ar entomoloģisko tīkliņu. Respektīvi es teiktu, ka uz spulgotnēm sugu atrast ir daudz vienkāršāk, bet var, protams, mēģināt laimi arī vērojos plaukšķenes. Foto (cik nu kvalitatīvu katram izdodas iegūt) noteikti noderēs, jo teorētiski uz spulgotnēm var dzīvot arī kāda cita Dicyphus ģints suga, bet tām būs nedaudz atšķirīgs krāsojums un ķermeņa forma (D.globulifer starp savas ģints sugām ir tāda viena no strupākajām un ar īsākajiem taustekļiem/kājām. Citas sugas ir daudz slaidākas, garākām ekstremitātēm).

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu (pārziemo kā imago), bet visvienkāršāk ir barības augu ziedēšanas laikā, kad vienkārši sarkanās spulgotnes dabā ir vienkāršāk pamanīt. Attiecīgi periods no maija beigām līdz jūnija vidum ir ražīgākais, taču principā var konstatēt arī citos mēnešos.

Tīklblakts Dictyla humuli

Tīklblakts Dictyla humuli pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Tīklblakts Dictyla humuli apdzīvotas tauksaknes (Symphitum officinale). Foto: U.Piterāns

No mīkstblaktīm pārejam pie tīklblaktīm. Pirmā suga - tīklblakts Dictyla humuli, ko varētu latviski saukt par tauksakņu tīklblakti, jo šīs sugas galvenais barības augs ir ārstniecības tauksakne (Symphytum officinale). Attiecīgi, lai šo sugu atrastu ir jāiemācās atpazīt augs. Kad šī prasme ir rokā, tad sugas atrašana parasti grūtības vairs nesagādā, jo kopumā suga Latvijā nav reti sastopama un vietās, kur tauksaknes ir sastopamas vairāk par vienu atsevišķu augu, suga prasti būs atrodama. Varbūt izņēmums varētu būt ziemeļu reģioni, jo suga patiesībā tālāk uz ziemeļiem no Latvijas šķiet nemaz nav atrodama - respektīvi tālākās atradnes uz Z Latvijā vienlaicīgi būs arī tālākās atradnes uz Z Eiropā. Suga izmērā nav liela (3-4 mm), bet uz auga parasti viegli pamanāma un pat telefona kvalitātes attēls (ja blakts ir izkadrēta un maksimāli pietuvināta) būs pietiekams sugas noteikšanai - īpaši, ja suga konstatēta uz pareizā barības auga. Kā rakstīts tīmekļa vietnē latvijasdaba.lv, tad tauksaknes aug, citēju: "Parasti nelielas grupas upju krastos, krūmājos, nezālienēs, gar dzelzceļiem. Minerālsāļiem bagātās upju palienēs veido lielas, monodominantas audzes.". Tad šādās vietās arī būtu meklējama tīklblakts. Retos gadījumos suga ir konstatēta arī uz citiem skarblapju dzimtas augiem (daglīšiem, vēršmēlēm), bet tie ir vairāk izņēmuma gadījumi - citas tīklbkakšu sugas uz tauksaknēm gan nav novērotas.

Sugas sastapšanas laiks - sugu var meklēt no pavasara līdz pat vasaras beigām, tikko kā tauksaknes ir saplaukušas un līdz turpinās auga veģetācijas sezona. Vēlāk par augustu gan novērojumi nav bijuši.

Tīklblakts Dictyla convergens

Tīklblakts Dictyla convergens pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Tīklblakts Dictyla convergens apdzīvots biotops - purva neaizmirstulītes (Myosotis palustris) kāda grāvja malā Olaines novadā. Foto: U.Piterāns

Nākamā suga - tīklblakts Dicytla convergens - ir kopumā samērā līdzīga iepriekšējai sugai, taču apdzīvo pilnībā atšķirīgus biotopus. Šīs sugas barības augs ir mitrās vietās augošas neaizmirstulītes (Myosotis sp.) - īpaši purva neaizmirstulītes (M.palustris), kas aug, piemēram, dažādu nelielu grāvju, dīķu malās utml. vietās. Meklējamas būs pamatā uz augu lapām (par sugas klātbūtni vispirms var liecināt sugas radītie bojājumi uz lapas virsmas - daudzi mazi gaišāki plankumiņi), arī uz tiem augiem, kuriem stumbrs pamatnē aug ūdenī. No iepriekšējās sugas atšķiras g.k. pēc priekškrūšu (ķermeņa daļa starp galvu un spārniem) krāsojuma, kas šai sugai vidusdaļā ir gaišs, bet D.humuli - tumšs. Šo sugu meklēt (un mēģināt nofotografēt) ir savā ziņā svarīgi, jo tādā pašā biotopā uz neiazmirstulītēm var dzīvot otra ļoti līdzīgā suga - Dictyla lupuli, kas no convergens atšķiras ar tumšām kāju ciskām un tumšiem taustekļu pirmajiem posmiem. Ja D.convergens Latvijā tā kā ir bieži sastopama suga, tad D.lupuli gan ir ļoti maz atradumu. Tā ka no tāda viedokļa arī būtu vērts pievērst šīm neaizmirstulīšu tīklblaktīm uzmanību.

Sugas sastapšanas laiks: līdzīgi kā iepriekšējai sugai.

Tīklblakts Tingis pilosa

Tīklblakts Tingis pilosa pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Tīklblakts Tingis pilosa apdzīvota balto panātru (Lamium album) audze Rīgā, Ķengaragā. Foto: U.Piterāns

Trešā tīklblakšu suga ir tāds šķietami nesens ienācējs Latvijas faunā – Tingis pilosa. Šo sugu būtu jāmeklē uz panātrēm (Lamium album) un citiem radniecīgiem augiem (piemēram, akļiem Galeopsis sp.). Kas interesanti, tad šķietami samērā bieži arī pilsētvidē – pagalmu zālienos, ietvju malās utml. Šajās vietās gan galvenās grūtības sugas meklēšanā nereti sagādā augu regulārā pļaušana (vakar bija panātru audzīte, šodien vairs nav...), taču, piemēram, Rīgā kādus nekoptākus stūrīšus ar panātrēm var tāpat šur un tur atrast. Laikam neko daudz vairāk par šo nav ko stāstīt – jāmeklē uz barības augu lapām. Sugas raksturīgākā pazīme – gari matiņi gar ķermeņa sāniem, kas to atšķir, piemēram, no nedaudz līdzīgās Tingis cardui (taču tā dzīvo uz usnēm un dadžiem). Protams, to varbūt var labi redzēt tikai augstas detalizācijas fotoattēlos, taču kopējais krāsojums ar nedaudz atšķirīgs, tā ka kopumā atpazīt var arī, piemēram, ar telefona veiktos uzņēmumos.

Sugas sastapšanas laiks: visu cauru gadu, jo pārziemo pieauguši īpatņi. Bet uz barības auga, protams, g.k. gada siltajā periodā.

Tīklblakts Catoplatus fabricii

Tīklblakts Catoplatus fabricii pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Tīklblakts Catoplatus fabricii apdzīvota pļava (kreisajā pusē Skrundā) un barības augs - pīpene (Leucanthemum vulgare, foto tikai kā uzskates materiāls, nav uzņemts kādā no sugas zināmajām atradnēm). Foto: U.Piterāns

Noslēdzot tīklblaktis, pēdējā suga ko vēlos pieminēt ir Catoplatus fabricii, ko varētu dēvēt par pīpeņu tīklblakti, jo tās (parastās pīpenes, Leucanthemum vulgare) ir šīs sugas raksturīgais barības augs. Šo izlasot gan varētu šķist, ka šī tad droši vien ir viena no biežāk sastopamajām tīklblakšu sugām Latvijā, jo pīpenes taču Latvijā ir ļoti bieži sastopams augs? Taču kā rāda līdzšinējā pieredze, tā īsti tomēr nav un C.fabricii patiesībā ir pat diezgan reta suga vien ar dažām zināmām atradnēm pēdējo ~10 gadu laikā. Pagaidām ir grūti vilkt kādas likumsakarības, taču iespējams sugai ir kādas noteiktas prasības pret dzīvesvietu jeb neaug gluži katrā pīpeņu pļaviņā. Vismaz līdz šim daži no novērojumiem ir bijuši vietās ar visai nabadzīgu, skraju veģetāciju (piemēram, sausās smilšainās ceļmalās), kur pīpenes auga samērā atsevišķi, saules labi izgaismotas. Varbūt tā ir atslēga sugas atrašanai un vairāk jākoncentrējas uz šādām vietām nevis kādām skaistām Jāņuzāļu pļaviņām, kur nereti pīpenes ir citu augu ielenkumā un ir vairāk noēnotas? Jo vairāk būs sugas atradumu, jo vairāk varēsim ko secināt par tās prasībām pēc kādiem noteiktiem dzīves apstākļiem un saprast kāpēc suga varbūt ir tomēr tik reta? Blaktis būs meklējamas sēžam uz auga lapām un stublāja, taču kopumā nav varbūt tik viegli ieraugāma, kā divas iepriekšējās tīklblakšu sugas. Ja ekipējumā ir entomoloģiskais tīkliņš, tad tas var palīdzēt sugas konstatēšanā.

Sugas sastapšanas laiks: līdz šim Latvijā zināmie atradumi ir bijuši sākot no maija beigām līdz jūnija beigām. Suga pārziemo kā pieaudzis īpatnis un vasaras vidū visticamāk uz augiem varētu atrast nepieaugušus īpatņus, bet pieauguši īpatņi atkal būs novērojami vasaras beigu daļā.

Ornamentblakts Spathocera dalmanii

Ornamentblakts Spathocera dalmanii pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Ornamentblakts Spathocera dalmanii apdzīvota mazo skābeņu (Rumex acetosella) audze Garkalnes apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Vēl viena reta (vismaz spriežot pēc novērojumu skaita Dabasdati.lv) suga, ko vēlos pieminēt ir ornamentblakts Spathocera dalmanii. Kā jau visas citas iepriekš pieminētās sugas, tā ir saistīta ar vienu konkrētu barības augu - mazo skābeni (Rumex acetosella). Arī šī augu suga Latvijā galīgi nav nekas rets, kas varētu vedināt uz domu, ka arī blaktij būtu jābūt biežāk sastopamai. Pēc līdzšinējiem atradumiem spriežot, lielāka iespēja atrast varētu būt vietās, kur šīs skābenes aug nosacīti dabiskākos biotopos (smilšainu meža ceļu malās priežu mežos utml.), nevis vairāk cilvēka ietekmētos biotopos, kur šī skābeņu suga varot būt kā nezāle. Taču kopumā, protams, par šo blakti Latvijā mēs maz ko zinām - līdz ar to atliek vien rūpīgi pārbaudīt mazās skābenes cerībā sugu sastapt. Varbūt, ka var dzīvot arī “nezālienēs”? Siltajā gada periodā blaktis visticamāk sēdēs uz paša auga, taču suga pārziemo kā pieauguši īpatņi un vienlīdz labi jūtas arī uz zemes - attiecīgi var slēpties arī pie zemes starp skābeņu pudurīšu lapām u.c. gružiem.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gada silto periodu, ja nu vienīgi kādā nelielā periodā vasaras vidū droši vien būs g.k. nepieauguši īpatņi. Taču pēc tiem sugu ar var principā atpazīt un noteikt (īpaši, ja ir zināms, ka blakts konstatēta uz pareizā barības auga).

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus apdzīvots zemteku (Veronica officinale) paklājiņš. Foto: U.Piterāns

Pieminēšu arī vienu vairogblakti (jeb tās blakšu dzimtas pārstāvis, kas cilvēkiem kopumā ir labāk zināma) - Stagonomus bipunctatus. Šīs sugas barības augs ir zemteka (Veronica officinalis) un arī šīs vairogblakts sekmīga atrašana lielā mērā būs atkarīga no barības auga atpazīšanas un atrašanas. Zemtekas parasti aug priežu mežos, sausās ceļmalās un arī izcirtumos (un to malās). Kā jau augs ar ložņājošu stublāju, mēdz veidot tādus kā nelielus paklājiņus. Jo auga klājiens ir blīvāks, jo būs lielāka iespēja blakti atrast - vismaz līdz šim, aplūkojot šķidrākus zemteku klājienus, blakti uz tiem nav izdevies atrast. Tikai kuplos un leknos augos ar bagātīgu ziedkopu daudzumu. Siltā laikā blaktis arī visbiežāk būs novērojams sēžos starp ziedkopām vai arī uz augu lapām, pat samērā atklāti. Vēsākā laikā var arī nolīst dziļāk, pavisam pie zemes. Šķiet, ka kopumā sugai patīk apdzīvot atklātākās, saulainākās vietās augošus augus nevis, piemēram, kādās noēnotākās vietās. Suga Latvijā ir šķietami samērā reta kaut gan pagaidām vēl ir pārāk maz atradumu, lai izdarītu tādus pilnvērtīgus secinājumus. Centrālajā daļā (priežu mežos uz DA no Rīgas - Baldones, Ķeguma apkārtnē, piemēram) varbūt tā ir pat salīdzinoši bieža? Citur Latvijā suga būtu vēl atrodama.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gadu, jo suga pārziemo kā pieauguši īpatņi, taču labākais laiks droši vien būs vasaras pirmā puse (jūnijs un jūlija sākums) un pēc tam augustā, jo periodā pa vidu arī pamatā droši vien būs sastopami nepieauguši īpatņi.

Zemesblakts Acompus rufipes

Zemesblakts Acompus rufipes pieauguši īpatņi. Foto: U.Piterāns

Zemesblakts Acompus rufipes barības augs - baldriāns (Valeriana officinalis) Foto: U.Piterāns

Noslēdzošā suga - zemesblakts Acompus rufipes, ko varētu dēvēt par baldriānu zemesblakti, jo šo sugu savukārt mēs meklēsim uz ārstniecības baldriāniem (Valeriana officinalis). Šis augs varētu būt daudziem pazīstams, tāpēc arī blakts atrašana varētu kopumā daudz grūtības nesagādāt. Tagad, kamēr vēl baldriāni tikai pamazām salapo un stiepjas garumā, blaktis būs grūtāk atrast (taču arī jau tagad tās var sēdēt uz augu lapām), taču brīdī, kad augi tuvosies ziedēšanas brīdim, to atrašana būs pavisam vienkārša, jo blaktis mīl sēdēt pašā ziedkopā. Varbūt ne vienmēr atklāti, taču ja tā vērīgi paskatās starp ziediem ziedkopas dziļumā, tad liela iespēja, ka tur sēdēs pat ne viena, bet vairākas blaktis. Šīs gan ir tādas samērā tramīgas blaktis, kas īpaši nemīl tikt traucētas - vai nu cenšas strauji aizrāpot vai pat krīt zemē no auga, tāpēc es reizēm mēdzu uztaisīt vispirms kādu dokumentālu kadru no attāluma, pirms ķeros klāt tuvākai fotosesijai. Citas šai līdzīgas sugas īsti nebūs - īpaši uz baldriāniem. A.rufipes noteikti ir bieži sastopama suga Latvijā - atradumi kartē to savā ziņā arī atspoguļo.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gadu, jo suga pārziemo kā pieauguši īpatņi. Uz barības auga gan tikai siltajā periodā, kad baldriāni zaļo un zied. Ziemošanas laikā var būt visdažādākajās vietās. 

Dažādu ar viršiem saistību blakšu (bet ne tikai) meklēšanas labākā vieta - laukumos zem plašākiem viršu ceriem (ar sarkano aplīti)

Dažas no tipiskākajām ar viršiem saistītajām sugām, ko var atrast palūkojoties kas slēpjas viršu cera apakšpusē. Sugas attēlostas savstarpēji aptuveni patiesos mērogos - I.angustulus ir mazākā suga (ap 3mm), P.staphyliniformis un N.brevis lielākās (ap 5,5 un 7mm attiecīgi). 

Pašā pašā noslēgumā īss komentārs turpinot tēmu "Kur meklēt blaktis?". Iepriekš jau tātad apskatījām dažus piemērus ar augiem, kas jāapskata, lai atrastu tādu vai citu noteiktu sugu. Taču ir augu sugas, kas ir interesantas ne tikai vienai vai dažam, bet daudzām sugām - un to aplūkošana, līdz ar to var rezultēties uzreiz ar vairāku sugu novērošanu. Šajā grupā var, protams, likt dažādus kokus (piemēram, uz ozoliem dzīvo daudz dažādu blakšu sugu - īpaši mīkstblaktis), bet šoreiz izcelšu viršus (Calluna vulgaris) kuri arī ir mājvieta saujai blakšu sugu! Tā kā daļa no sugām, kas saistītas ar viršiem ir zemesblaktis, tad vienkāršākā metode kā tās atrast ir skatīšanās zem kāda kuplāka viršu cera, maigi to paceļot (augstāk ilustratīvs foto). Tajā laukumā, kas pavērsies skatam, arī visbiežāk būs atrodamas šādām vietām tipiskās zemesblakšu sugas - Pterotmetus staphyliniformis, Scolopostethus decoratus, Macrodema micropterum un Iscnocoris angustulus, kā arī zālāju laupītājblakts Nabis ericetorum (zem viršiem var atrasties arī citas zālāju laupītājblakšu sugas, taču šīs sugas ķermenis parasti ir raksturīgi sarkanīgā krāsā). Šīs sugas nav no lielākajām (īpaši M.microterum un I.angustulus) un krastā laikā tās ir ļoti žiglas un aktīvas, kas apgrūtina fotografēšanu, tāpēc pašam šī metode šķiet produktīvāka un ērtāka vairāk agrā pavasarī vai rudenī, kad kukaiņi vēl nav tik ļoti uzsiluši un skriet griboši. Agram pavasarim un rudenim bonuss ir fakts, ka zem viršu ceriem ziemot mēdz ne tikai citas blakšu sugas, bet arī citi kukaiņi. To kāda sugu daudzveidība varētu slēpties zem viršu cera savā ziņā nosaka arī augu sabiedrības tuvākajā apkārtnē - tā, piemēram, sausos priežu mežos un tīros virsājos lieli pārsteigumi var arī netrāpīties, bet, virši aug kāda smilšaina zālāja malā kurā aug, piemēram, mārsili un citi šādām vietām raksturīgi augi, tad zem viršiem var trāpīties pavisam negaidītas lietas. Kopumā sezonas gaitā, tikai pārbaudot viršu cerus vien, varētu noteikti konstatēt kādas 15-20 vai pat vairāk blakšu sugas.

Tad nu lūk, "ašais" (he he) ieskats par dažās no sugām, kurām kukaiņu vērošanas entuziasti var mēģināt pievērst šovasar uzmanību, noslēdzies. Protams, meklējot kaut ko vienu - noteikti atradīsies arī kas cits interesants (ja ne blaktis, tad kāds tauriņš, koksngrauzis vai kas cits). Galvenais jau ir doties dabā! Kā noprotu beidzot pat laika prognozēs parādās siltums! Tiekamies dabā!

P.S. - pievienoju šim rakstam arī atjauninātu (aktuāla uz 2. jūnija vakaru) Dabasdati.lv ziņoto blakšu sugu izplatības karti 10x10km kvadrātu tīklā. Trīs mēnešu laikā (marts, aprīlis un maijs) karte ir jūtami vairāk iekrāsojusies - pievienoju arī GIF kustīgu attēlu, kas šīs izmaiņas uzskatāmi parāda (gan šo, gan visus citus attēlus šajā ziņā, atverot atsevišķi jaunā cilnē, var aplūkot lielākā izmērā)! Paldies visiem ziņotājiem - īpaši ņemot vērā šī gada visai auksto pavasari, kas nav bijis sevišķi piemērots kukaiņu vērošanai! Pamazām izdodas tās nullītes pārvērst par ne tikai vieniniekiem un pieciniekiem, bet pat par desmitniekiem un piecdesmitniekiem!

Ziņu sagatavoja - Uģis Piterāns
04-06-2022