Entomologs Uģis Piterāns par Dabasdatu filtru un to, kam viņam pietiks kukaiņu
Nebūt ne katram bioloģijas studentam lemts izkopt to spēju, ko šī zinātne piedāvā – spēju lasīt dabā kā atvērtā grāmatā. Palasot ierakstus Latvijas Nacionālā Dabas muzeja entomologa Uģa Piterāna blogā, kļūst skaidrs, ka Uģim tas ir izdevies, un arī tam neprofesionālim, kuram laimētos doties dabā kopā ar vienu no pašlaik azartiskākajiem Latvijas zaļajiem jeb lauka biologiem, viņš spētu radīt atvērtās dabas grāmatas sajūtu. Gluži tāpat, kā Uģis to dara portālā Dabasdati.lv ar segvārdu Cerambyx, noteikdams citu vērotāju iesūtītās sugas. Neraugoties uz apskaužamu noteikšanas ātrumu, ne vienmēr viņš to pagūst izdarīt uzreiz pēc tam, kad novērojums ir iesūtīts Dabasdatiem, jo vasarā dažreiz pat visu nedēļu no vietas pavada sugu medībās. Šovasar priecīgs atradums Uģim bija gultas blakšu suga, kas dzīvo čurkstu ligzdās, bet vienu no šāgada mērķiem – ieraudzīt savas galvenās pētāmās grupas, blakšu, 400 sugas – gan laikam neizdošoties piepildīt.
Uģis Piterāns. Foto: Anitra Tooma/Vides Vēstis (2016)
Tu esi biologs trešajā paaudzē. Kas tevi ietekmējis vairāk – tēvs, entomologs Andris Piterāns, vai vectēvs, Latvijas vadošais ķērpju floras pētnieks, Dr.habil.biol. Alfons Piterāns?
Noteikti tēvs. Kukaiņu iepazīšana bērnībā notika tēva virsvadībā. Jātnieciņi, ko tēvs pētīja, man nelikās interesanti, bet vaboles gan – smukas, krāsainas! Labprāt gāju viņam līdzi dabā. Vēlāk tā interese vienubrīd pavērsās vairāk fotografēšanas virzienā, tagad esmu atkal atgriezies uz zinātnes takas.
Daudzveidīgā mārīte Harmonia axyridis. Foto: Uģis Piterāns/https://upiterans.blogspot.com/
Fotografē tu tagad tikai zinātniskiem nolūkiem vai tomēr uzbildē kaut ko arī vienkārši prieka pēc?
Galvenokārt dokumentēju savus novērojumus. Man ir tuva, teiksim tā, sugu kolekcionēšana – atrast, ieraudzīt kādu jaunu sugu, kuru neesmu nofotografējis. Nevis kādu mākslu taisīt, bet "pases foto", kas apliecina, ka man tā suga ir. Tā kā tagad strādāju Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā, vācu arī materiālu muzeja kolekcijām un pētu to smalkāk.
Tavs blogs liecina, ka arī citas dzīvnieku grupas, vispirms putni, tev kā sugu kolekcionāram nav vienaldzīgas.
Putni man tagad ir vairāk kā hobijs. Šogad tiem sanācis mazāk laika veltīt, bet gan jau atgriezīšos. Mans mērķis ir sugu vākšana – cik var ieraudzīt gada laikā vai noteiktā teritorijā. Tāds sportisks azarts, par ornitologu mani noteikti nevar saukt. Runājot vispār par zaļo bioloģiju mūsdienās, man patīk ārzemju kolēģi, ar kuriem iznācis satikties – tādi kungi gados, kuri pārzina visu. Viņi varbūt ir kādas grupas guru, speciālisti, bet tajā pašā laikā viņiem ir ļoti plašas zināšanas arī par citām dzīvnieku grupām, par augiem un tamlīdzīgi. Tāds ir arī, piemēram, mans Dabas muzeja kolēģis, tauriņu speciālists Nikolajs Savenkovs. Tādam ir jābūt zaļajam biologam – nav jāierokas tikai savā šaurajā pētāmajā grupā, par citām neko nezinot. Es tāpēc cenšos augus iepazīt, tas man kā kukaiņu speciālistam ir īpaši svarīgi, interesējos arī par citām grupām – kā smejos, balansēdams uz robežas "kurš it kā zina visu, tas nezina neko".
Tavs galvenais pētniecības objekts tagad ir blaktis.
Jā. Brīva niša, tās Latvijā neviens ilgu laiku padziļinātāk nebija pētījis. Daudzveidīga grupa, tāpēc arī interesanta.
Ar Dabasdatiem sāki saistīties kā novērojumu iesūtītājs vai uzreiz kā sugu noteicējs?
Laikam jau kā iesūtītājs. 2008. gadā Dabasdati.lv sākās kā putnu novērojumu portāls, es sāku tur ziņot savus novērojumus. Tad vēl nekāds lielais spečuks nejutos, man likās intereanti, ka es kaut ko nofotografēju, ielieku, un visi redz, ka tas, ko es esmu redzējis, ir varbūt kaut kas retāks un ka es to esmu pareizi noteicis. Tā sakot, iespēja parādīt, ka neesi muļķis, parādīt sevi, kamēr vēl esi mazāk zināms censonis.
Dabasdati tagad nav vienīgā vieta, kur citi meklē tavu palīdzību sugu noteikšanā.
Protams, mūsdienās sociālie tīkli tādu iespēju paver.
Cik tīklos tu darbojies kā sugu noteicējs?
Tviteris un feisbuks ir tie galvenie, bet vienmēr aicinu lietot arī Dabasdatus ar domu, ka tas, ko man atsūta tviterī vai fesibukā, bieži vien paliek tajā vēstulē un nekur tālāk neaiziet, arī pats varu to aizmirst. Toties portālā Dabasdati.lv iesūtīts atradums ir punkts kartē, tas tur glabāsies, cerams, gadu desmitiem, un ja nākotnē kādam citam pētniekam šī informācija būs svarīga, viņš to varēs atrast. Domāju, šī ir pati galvenā Dabasdatu nozīme. Kaut vai blaktis, lai gan par tām Dabasdatos sāka ziņot vēlāk nekā par putniem – atlasot novērojumus, jau parādās smukas kartes par biežāk ziņotajām sugām, pievienotā vērtība ir jūtama. Vēl pēc desmit gadiem, kad datu būs uzkrājies vairāk, būs pavisam forši.
Vai tu Dabasdatos kaut ko uzlabotu?
Uzlabot var vienmēr, piemēram, ātrdarbību vai citus tehnoloģiskus risinājumus. Jāatzīst, ka, piemēram, tāda lielā portāla kā iNaturalist lietošana ir ērtāka un vienkāršāka, novērojumus var pievienot vieglāk un ātrāk. Bet mums tomēr ir ieteicams lietot mūsu pašu portālu.
No kurām Latvijas vietām ziņojumu Dabasdatos ir mazāk?
No austrumpuses.
Kāpēc tā?
Grūti pateikt. Skaidrs, ka arī tur dzīvo tādi cilvēki, kurus daba interesē, bet neesam līdz viņiem aizrakušies un ievilinājuši viņus portālā. Ir jau Dabasdatiem aģenti katrā Latvijas malā, bet no Latgales un Kurzemes vidienes pagaidām ziņojumu ir mazāk.
Par kurām kukaiņu grupām tiek ziņots visvairāk?
Topā ir dienastauriņi – vieglāk ieraugāmi, krāsaini, koši, samērā vienkārša noteikšana, nav jāskatās tik smalkas nianses kā dažiem citiem kukaiņiem, kurus pēc fotogrāfijas ne vienmēr var noteikt. Arī spāres ir populāras, pēdējos gados aicinām ziņot par koksngraužiem.
Vai ir tādi neprofesionāļi, kas paši mēģina noteikt kukaiņus?
Man jau vislabāk patīk tādi, kas paši cenšas mācīties. Ja interese ir noturīga, mācību process notiek diezgan strauji. Viens no šādiem labiem piemēriem ir Mareks Ieviņš, kurš piecu gadu laikā jau kļuvis daudz zinošāks par dažu labu mācītu biologu. Visas kukaiņu sugas jau pēc fotogrāfijas nemaz nevar noteikt. Jā, ir arī tādas, kuru tēviņiem jāizpreparē ģenitālijas. Bet, jo lielāka ir pētnieka pieredze, jo vieglāk sugas noteikt. Latvijā ir kādas 520 blakšu sugas, pusi no tām pēc bildēm var noteikt ļoti viegli, no atlikušās puses vēl pusi var noteikt, ja bilde ir laba. Līdzīgi ir daudzām citām grupām, atskaitot tauriņus, tie nosakāmi vieglāk.
Kukaiņu pievilināšana uz gaismu Uģa vadībā Latvijas Ornitoloģijas biedrības Rīgas grupas pasākuma laikā 2016. gadā. Foto: Baiba Kaškina
Cik aktīvu entomologu Latvijā tagad ir?
Nav pārāk daudz. Entomologu biedrībā ir ap 40-50 biedriem, aktīvi ir daži desmiti. Samērā ar citām valstīm tas ir niecīgs skaits. Somijas tauriņu pētnieku biedrībā vien ir ap 800 biedru. Tāpēc mēs par daudzām savām sugām zinām ļoti maz, un portāls Dabasdati.lv ir viens no veidiem, kā ar citu entuziastu palīdzību mēs, entomologi, varam kaut ko uzzināt. Katrs, kurš pievērš kukaiņiem uzmanību, ja arī viņa interese nav profesionāla, mums palīdz ļoti ievērojami.
Tātad citu vērotāju iesūtīto kukaiņu starpā ir bijuši tev ļoti vērtīgi atradumi?
Protams. Ir iesūtīti daudzi Latvijai jaunu sugu novērojumi, par retumiem nemaz nerunājot. Tā ir pilnīgi normāla situācija, kad kāds, varbūt nemaz īpaši neinteresējoties par kukaiņiem, nofotografē Latvijai jaunu sugu.
Kas vēl bez tevis Dabasdatiem nosaka kukaiņus?
Otrs aktīvākais ir Mareks Ieviņš, pārējie pieslēdzas ik pa laikam. Mēs ar Mareku mēģinām turēt buru, bet vasaras periodā, kad pašiem aktīvākais darba laiks un došanās dabā, reizēm saskrien tik daudz nosakāmā, ka ar visu nav iespējams uzreiz kvalitatīvi tikt galā. Bet rudenī jau var vēlreiz caurskatīt. Ir jau bijis arī tā,ka kāds iesūta novērojumu Dabasdatos, nesaņem dažu dienu laikā atbildi un tad sūta arī feisbukā vai Entomoloģijas biedrības e-pastā. Nepacietīgākajiem būtu jāsaprot, ka tad, ja entomologs ir daudzas stundas nostaigājies pa mežu un tikai astoņos vakarā ievēlies mājās, ne vienmēr atliek laiks vēl pāris stundas pasēdēt pie datora Dabasdatos.
Cik ilgi tev būtu jāsēž, ja gribētu visu dabasdatos iesūtīto noteikt uzreiz?
Ja noteiktu katru dienu, tad vasarā tā būtu stunda, pusotra, it īpaši brīvdienās. Ja neesmu ilgāku laiku skatījies, vakarā jāpasēž citreiz pat četras stundas. Pēdējā laikā gan cenšos selektīvi izvēlēties tās grupas, kuras zinu labāk, un neķeros pie tām grupām, par kurām zinu, ka tās var noteikt arī kāds cits, piemēram, spāres atstāju Mārtiņam Kalniņam.
Kādi kukaiņu noteicēji tagad tiek lietoti?
Mūsdienu priekšrocība ir tā, ka noteicēju ir daudz un dažādās valodās, arī interneta resursi saradušies visvisādi, iespējas ir milzīgas. Tā ir priekšrocība tieši entuziastiem, kas nav studējuši bioloģiju mācību iestādēs – pašmācības ceļā šobrīd var apgūt daudz vairāk nekā pirms gadiem piecdesmit, kad bija tikai dažas specializētās literatūras grāmatas, un, ja tās grāmatas tev nebija, tu biji kā bez rokām.
Kas notiek kukaiņu sistemātikā? Savā blogā šajā sakarā raksti, ka esi diezgan konservatīvs un visas izmaiņas ne uzreiz gribi pieņemt.
Zināma inerce zinātnē ir, jāpaiet kādam laikam, kamēr izmaiņas ieietas. Dažviet es sistemātikā pieturos pie vecāka dalījuma, jo tas šķiet praktiskāks. Bet kādā brīdī, kad visi būs pieņēmuši izmaiņas, arī man būs sevi jālauž (smaida).
Kāda ir situācija ar kukaiņu latviskajiem nosaukumiem?
Diezgan slikta. Lielākajai daļai kukaiņu nav latvisku nosaukumu. Naktstauriņiem savulaik Aleksandrs Šulcs ir izdomājis nosaukumus vairākiem simtiem sugu, tie tiek lietoti. Jā, tā zināmā mērā ir problēma. Vienkāršam cilvēkam, kuram sugas zinātniskais, latīņu nosaukums šķiet ķīniešu ābece, latviska nosaukuma trūkums liedz vieglāk ievirzīties sugu pazīšanā. Protams, būtu labi izdomāt sugām latviskus nosaukumus. Pieļauju, ka agri vai vēlu tie radīsies. Iniciatīva būtu jāizrāda katras grupas pētniekam. Piemēram, somu blakšu noteicējā visām piecsimt sugām ir arī somu nosaukumi, dažs labs itin pagarš.
Par kuru ieraudzītu sugu tev ir bijis vislielākais prieks?
Pārāk daudz jau tādu ir bijis… Man prātā ir tādu sugu saraksts, kuras es gribētu dabā ieraudzīt, un, kad eju un tādu ieraugu, tad man ir prieks. Protams, prieks ir arī par negaidītiem atklājumiem, par jebkuru jaunu sugu. Manā izpratnē Latvijas daba ir tik daudzveidīga, ka, ja sāk sugu medības, tad pat līdz šim neredzēta parasta suga var radīt tādu pašu prieku kā vēlāk liels retums. Katram jau sava mēraukla.
Kāda kukaiņiem bija aizvadītā vasara?
Kā jau dažus pēdējos gadus – īpatnēja. Maijs bija auksts, sekoja karstums, tad atkal aukstums. Tāpat bija ar kukaiņiem – sākumā likās, ka nekas nebūs, tad nāca sprādziens, un vasaras beigas atkal nesaprotamas. Lielā karstumā kukaiņi bieži vien īsākā laika periodā izdara to, kas citādi būtu gājis ilgāk. Bet tas jau ir interesanti, ka gads no gada atšķiras. Klimats mainās, parādās jaunas sugas no dienvidiem…
Tātad klimats paliek siltāks?
Pēc tām sugām, ko mēs konstatējam, var manīt, ka sugas, kas agrāk bija sastopamas ne tuvāk par Polijas ziemeļiem, Lietuvas dienvidiem, tagad ir ienākušas pie mums. Sākot ar tādiem kolorītiem kukaiņiem kā dievlūdzēji. Blakšu skaitā ir vairāki desmiti tādu sugu, kuras ir parādījušās tikai pēdējo 20 gadu laikā.
Vai dižā briežvabole tiešām šogad Latvijā tika novērota?
Nu, tur mēs, kukaiņu pētnieki, dalāmies divās nometnēs. Pagaidām vienīgais ziņojums ir par beigtu vaboli kaut kur pie Dobeles, eksemplārs nav paņemts, ir tikai fotoattēls. Nākamgad mūsu vaboļu pētnieki Arvīds Barševskis un Dmitrijs Teļnovs brauks un pētīs, vai dižā briežvabole tur tiešām ir noķerama. Ja viņiem tas neizdosies, novērojums būs apšaubāms. Portāls Dabasdati.lv šajā ziņā ir viens no filtriem! Par citām retām vaboļu sugām – par priežu dižkoksngrauzi un lielo dižkoksngrauzi, kas ir iespaidīga izmēra vaboles, bet diezgan grūti novērojamas, pat speciāli meklējot – par tām Dabasdatos ir ziņojumi. Cilvēks ierauga milzīgu vaboli un nofotografē. Arī degunradžvaboles fotografē, bet dižo briežvaboli neviens vēl nav nofotografējis, lai gan telefoni ar fotokameru visiem ir. Domāju, ja jau dižā briežvabole Latvijā būtu, kāds to droši vien būtu nofotografējis un Dabasdatiem iesūtījis. Es attiecībā uz dižās briežvaboles sastopamību Latvijā pagaidām esmu diezgan skeptisks. Lietuvā tā laikam ir izzudusi, Polijā ir tikai dažas atradnes, tātad Latvijas tiešā tuvumā tā nav sastopama. Dienvidzviedrijā un Ēlandes salā dižā briežavabole nav reta suga.
Cik Latvijai jaunas sugas esi konstatējis tu?
Grūti saskaitīt. Tās pašas blaktis būs kādas 30-40 sugas. Bet tā jau tas notiek; ja kāds izvēlētos pētīt, piemēram, kāpurmušas, viņam gada laikā būtu vairāki desmiti Latvijai jaunu sugu, jo tās nav pētītas. Mans sapnis būtu no katras grupas pa kādai jaunai sugai atrast. Tauriņš man jau ir, spāre, vaboles un blaktis arī, putna vēl nav, to vajadzētu.
Viena no Uģa atklātajām Latvijai jaunajām blakšu sugām – mīkstblakts Tytthus pubescens 27.07.2021.
Piemēram, rudo gārni Latvijā ieraudzīt.
Jā, tas būtu diezgan reāls. Potenciāli ieraugāmo putnu sugu sarakstā ir vairāki desmiti sugu, kas zemēs apkārt Latvijai ir konstatētas, mēs tās jau labi zinām, un tajā brīdī, kad kāds no šiem putniem nosēdīsies mums priekšā, mēs viņu uzreiz atpazīsim. Jābūt tikai īstajā vietā īstajā laikā!
Kuri Latvijas kukaiņi pašlaik ir apdraudētāki?
Apdraudētas ir dabisku vecu mežu sugas. Situācija ar mežiem ir tāda divdomīga – it kā viss ir labi, tomēr tās mežu platības, kurās nedrīkst veikt mežsaimniecisko darbību, procentuāli uz kopējā fona, arī uz Eiropas fona ir niecīgas. Pēc 20-30 gadiem attapsimies un kodīsim pirkstos "vajadzēja tomēr arī to un to vairāk pasargāt". Bet, tā kā mums par daudzām sugām nav datu, nevaram novērtēt skaita izmaiņas.
Esi izteicies, ka uz iespēju saglabāt Latvijā dabas daudzveidību raugies pesimistiski.
Mazos solīšos jau it kā kaut kas labs notiek, bet lielos vilcienos viss turpinās, manuprāt, ne visai labā virzienā. Esmu pesimists un savā ziņā nedaudz arī egoists – zinu, ka manam mūžam kukaiņu Latvijā pietiks un, ja nebūs Latvijā, varēs aizbraukt citur pasaulē kukaiņus papētīt, bet to, kas Latvijā būs tālākā nākotnē, es personīgi diez vai vairs varu ietekmēt. Varu tikai cilvēkiem rādīt un stāstīt, kāda ir mūsu dabas daudzveidība. Varbūt kādam jaunietim tas aizķeras un viņš nolemj par dabas aizsardzību iestāties daudz aktīvāk, nekā to spēju es.
Egīls Zirnis
2021-09-01
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.