Dabasdatos Visvaldis Šteinbergs ziņo jau desmit gadus, un ieziņoto putnu novērojumu skaita ziņā viņš Ventspilī ir otrais, bet citu grupu – augu, dienastauriņu, naktstauriņu, vaboļu un blakšu – novērojumu ziņotājam ar niku "visvaldis.s" un daiļdārznieka vai, kā tagad saka, ainavu arhitekta izglītību ir visvairāk. Tā kā Visvaldim rit jau septītais gadu desmits, viņš ir redzējis pārmaiņas Latvijas dabā un tagad cer, ka putni savos migrācijas ceļos Ventspils pusē apradīs ar lielajiem vēja ģeneratoriem, lai gan pagaidām izskatās otrādi.

Visvaldis Šteinbergs. Foto no personīgā arhīva

Jūs esat diezgan sens ziņotājs Dabasdatiem, kopš 2013. gada.

Jā, man tad vēl mājās interneta nebija, gāju pie kaimiņiem, kad biju sakrājis novērojumus, un ievietoju Dabasdatos. Bet, kā tā ievietošana sākās, nemaz īsti neatceros. Varbūt tā, ka biju kaut ko nobildējis un nevarēju pats noteikt. Joprojām bieži tā daru, jo sugas nepazīstu pārāk labi, atmiņa arī varētu būt labāka. Tad Dabasdatos mani bieži vien palabo vai nosaka sugu manā vietā. Par to esmu Dabasdatiem ļoti pateicīgs.

Kā jūsu dabas vērojumi sākās?

Labā vietā dzīvoju, Ventspils pašā nomalē – lieli koki, upe blakus…

Kā upe ir mainījusies no jūsu bērnības līdz šodienai, kad jums jau 67 gadi?

Dzīvoju pie Dokupes (lejteces nosaukums par godu hercoga Jēkaba kuģu būvētavas dokiem). Upe stipri mainījusies. Kā jau visas upes – ļoti aizaug. Agrāk upes vidū bija 2 reiz 4 metrus liela vieta, līdz kurai varēja aizpeldēt un pastāvēt līdz ceļiem ūdenī. Tagad tā vieta jau ir 20 reiz 10 metru liela un ar milzīgām niedrēm. Ūdenstilpes aizaug visā Latvijā, pateicoties droši vien meliorācijas sistēmām, lauksaiminiekiem.

Putnu vērošanai man tieši pie mājas ir laba vieta, jo upe ne katru gadu aizsalst, varu piedalīties ziemojošo ūdensputnu uzskaitēs. Arī ziemā sastopamos putnus esmu skaitījis. Vislabāk putnus te vērot agri pavasaros, kad notiek migrācija, bet tas pa gadiem ļoti atšķiras. Citreiz ir tā, ka ļoti labi un masveidā iet, citreiz atkal tas periods ir ļoti izstiepts. Grūti arī notrāpīt. Aizbrauc uz Dienvidu molu vienu dienu – ļoti labi, aizbrauc nākamo – vēja virziens vai kas cits ir mainījies, un putnu nav!

Kāds putnu ziņā bija šā gada pavasaris?

Nebija tik labs kā iepriekšējais. Vabūt gājputni vairāk izvēlas naktī iet. Tiem putniem, kas neiet pa jūru, šogad vismaz rudens migrācija bija daudz, daudz sliktāka. Iespējams, ka tie 250 metrus augstie vēja ģeneratori ir to ietekmējuši. Savulaik Foreļjanka – Jānis Jansons – man teica: "Tev jau tur trase pāri iet!", putnu trasi domādams. Kopš lielie ģeneratori ir uzbūvēti, laikam vairs neiet. Pirms gadiem trim bija tā, ka debesis gandrīz neredz, zosis gāja tūkstošiem, šogad tikai daži kāsīši pārlidoja, un tas arī viss. Cerēsim, ka zosis tomēr pieradīs pie ģeneratoriem.

Kad uzbūvēja 330 kilovoltu elektrolīniju, tā saucamo Kurzemes loku, mēs ar kaimiņu vērojām: nāk zosu bars, ierauga to līniju, uzreiz pagriežas par 90 grādiem, lai tā nav jāšķērso. Domāju, ka ar vēja ģeneratoriem ir tāpat. Nu, sarkanajai klijai tie netraucē, viņa netālu no ģeneratoriem ir uzbūvējusi ligzdu. Sarkanā klija esot diezgan urbāna suga.

Sarkanās klijas jūs novērojat diezgan regulāri.

Jā, tās te ir savairojušās. Liekas, kādus trīs kilometrus no manām mājām ir vēl kāda ligzda, bet to neesmu atradis.

Sarkanā klija Milvus milvus. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Putnu sugas jūs tagad pazīstat labi?

Nē. Nu, sarkano kliju jau katrs pazīst. Pie mājām varu vērot arī citus dzīvniekus. Te tuvumā ir apmēram divus hektārus liels pamests aroniju lauks, tas pilns stirnu. Pēdējā laikā arī zeltainie šakāļi uzradušies. Man ir saliktas kameras, tās fiksē, arī dzirdu viņus bieži. Esmu arī Dabasdatos nofilmēto ievietojis. Reizēm tīri vai sabīstos, skatoties nofilmēto: kamerā redzams āpsis, pēc tam uzrodas šakālis, tad arī otrs šakālis. Viens āpsim no vienas puses, otrs no otras. Bet nekas ļauns nenotika – pret kuru šakāli āpsis pagriežas, tas uzreiz pieraujas.

Kad sākāt fotografēt?

Ceturtajā klasē… Nē, agrāk, bet ceturtajā klasē jau nopietnāk, fotoaparātu "Smena" nomainīju pret "Zorkij 4". Kādu laiku apguvu fotogrāfēšanu pie slavenā meistara Berķa. Visā Latvijā viņš kļuvā zināms pēc Vizmas Belševicas aprakstītā gadījuma, kas redzams arī filmā "Tās dullās Paulīnes dēļ". 2005. gadā pārgāju uz digitālo kameru.

Dabu fotografēt sākāt uzreiz?

Bērnībā, jaunībā bildēju visu ko, cik kabatas nauda atļāva, jo fotopapīrs, filmiņas un ķīmija bija jāpērk. Bildēšana nebija tik vienkārša, kā tagad, kadri bija jātaupa. Man ļoti patika National Geographic dokumentāla filma par pēdējo filmiņu – tā filmiņa bija iedota pazīstamam fotogrāfam, un viņš ļoti rūpīgi izvēlējās kompozīciju un apgaismojumu, jo filmiņa taču pēdējā. Tagad parasti sabliež visu pēc kārtas, izmest žēl, un telefons pilns, lai gan 98 kadri no simta būtu jāizmet. Reizēm es mēneša laikā safotografēju 6000 bildes, man pašam no tām patīk sešas, bet kādas divsimt tomēr atstāju.

Jums esot ar dabu saistīta profesija.

Jā, zemnieks. Man ir zemnieku saimniecība, nepilni 30 hektāri. Saistība ar dabu man arī tāda, ka esmu beidzis Bulduru tehnikumu specialitātē, ko tagad sauc "ainavu arhitekts", bet tolaik tas bija daiļdārznieks. Tehnikumā itin nopietni apguvu augus. Mūs gatavoja par plaša profila speciālistiem, arī šofera un traktorista tiesības bija jākārto. Trīs gadus studēju Lauksaimniecības akadēmijā (vēlāk – Lauksaimniecības universitāte, tagad – Latvijas Bioziņātņu un tehnoloģiju universitāte). Tur bija jākārto meža zvēru un putnu bioloģija, jānosaka suga pēc izbāžņiem. Man visas tās prīkšķes un krīkļi šķita tik vienādi – gan nosaukumi līdzīgi, gan paši putni. Ievēroju, ka viens izbāznis ir saspiests plakans, un iegaumēju tā nosaukumu, lai gan pazīmes absolūti neievēroju.

Putnus nopietnāk bildēt sāku ap 2000. gadu. Pirms tam vairākus gadus biju pierakstījis, kad atlido pirmie putni, kurus varu novērot. Aizsūtīju savus novērojumus, un mani uzaicināja stāties Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Ap to laiku zviedri brauca uz Latviju dibināt reģionālās grupas, rīkoja pasākumus, daļu uzaicināja uz Zviedriju, man arī izdevās aizbraukt. Daudz man ir palīdzējusi Ieva Mārdega, pāris reizes izbraukājām Ventspils apkārtni. Viņa mācēja ieinteresēt par putniem, neteica uzreiz, kas tas par putnu, teica: "Skatīsimies grāmatā." Viņa arī nekad uz manām noteikšanas kļūdām nereaģēja asi: "Ko tu, ko tu?", teica: "Drīzāk tā varētu būt tā un tā suga."

Tagad jūsu pīļu bildes internetā ir viegli atrodamas.

Jā, bildēju tās gan jūrā no mola, gan tepat blakus manām mājām, kur pīles katru rudeni sapulcējas. No mola pavasaros ir ļoti labi bildēt, agri gan jāceļas – kādos piecos tur vajag būt, kamēr aiziet līdz galam, ir jau pusseši. Vēlāk gan saule ir diezgan pretī, gan migrācija beidzas, ap desmitiem reti kas vairs iet.

Melnās pīles Melanitta nigra. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Jūs esat pirmais, kas Latvijā novērojis Kanādas zosu ligzdošanu – 2020. gadā.

Veiksmīgu ligzdošanu. Tur man palīdzēja publikācija Ventas Balsī, ka cilvēki priecājas par zosīm un tās piebaro. Aizbraucu – jā, zosis jau lielas! Bet var redzēt, ka ir pieci mazie un divi vecie. Man pat negribēja to kvadrātu ielikt: putni jau lieli, var pārvietoties no cita kvadrāta… Tad aizsūtīju vēl vienu bildi, avīzes publlikāciju, un ieķeksēja tomēr to kvadrātu, kur es tās zosis biju novērojis.

To tēviņu, lai arī viņš nebija gredzenots, var pazīt – vaiga baltums viņam ir daudz lielāks, nekā vajadzētu būt. Izligzdojušas tās zosis bija Ventā, bet bieži tās pārceļas uz pilsētas pašu centru un bieži arī pārlido uz Būšnieku ezeru Ventspils pievārtē. Tur bija pavisam interesanti – tas pārītis, kamēr vēl nebija ligzdotājs, staigā pa peldvietu, tur pilns cilvēku, bērni skraida apkārt, klaigā. Dažreiz kāds bērns tā skrien, ka zosi nepamana, tikai pēdējā brīdī burtiski pārlec zosij pāri, un tās to visu pacieta… Šogad tas pāris ligzdoja jau otro gadu.

Jaunās Kanādas zosis Branta canadensis Ventspilī 12.07.2020. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Savu novēroto putnu sugu sarakstu netaisāt?

Nē. Ir dažas labas sugas redzētas, bet, vērojot putnus, man labāk patīk nevis kādu jaunu sugu pieķeksēt, bet pavērot kādu sugu ilgāk. Piemēram, braucu uz Ventspils izgāztuvi. Šad tad tur ir kaut kas labs, šad tad ne visai, bet, piemēram, lielisks skats ir redzēt, kā pavasarī kraukļi lido, apmezdamies augšpēdus un atkal atpakaļ – tas vien jau ir jauki. Vai arī reiz izgāztuvē jūras ērglis bija pacēlis, viņaprāt, ļoti labu dāvanu kundzei un gaisā to viņai meta. Uz vietas es to tā neredzēju, bet, kad mājās atvēru bildes datorā un skatījos, izrādījās, ka tā dāvana bija mobilā telefona ādas maciņš! Ērgļa dāma gan to nenoķēra, es vēlāk gāju meklēt, diemžēl neatradu. Tas gan būtu bijis vērtīgs suvenīrs!

Kā jums izdevās novērot karalisko ērgli Aquila heliaca?

Vienkārši pa savām durvīm izeju ārā, kā parasti pametu acis gaisā – o, kaut kas lido! Nobildēju. Man nebija ne jausmas, kas tas ir. Vakarā piesēdos pie datora – nē, nevaru noteikt, kaut kas nezināms. Bet Dabasdatos ir gudri vīri, kas pēc silueta vien var noteikt sugu (putns lidoja diezgan augstu). Ievietoju portālā, pēc pāris dienām skatos – vēl nav noteikts, toties papilnam komentāru: ka vajadzētu gaišāku to bildi, jo izskatās pēc tā un tā, it kā pēc karaliskā ērgļa… Pievilku datorā bildi gaišāku (ja bildē RAW formātā, tas labi izdarāms), pieliku Dabasdatos klāt citām un jā, tiku pie karaliskā ērgļa. Tobrīd laikam mēs ar Gaidi Grandānu bijām vienīgie, kas karalisko ērgli Latvijā redzējuši dabā. Kaut kāda karaliskajiem ērgļiem te tā trajektorija laikam ir, arī tie, kas pirms tam bija fiksēti ar satelītraidītāju, bija lidojuši pāri manai mājai uz Užavas pusi.

Jums Dabasdatos ir daudz ziņojumu par kukaiņiem.

Ar to bija tā, ka nopirku ļoti labu makroobjektīvu un tā aizrāvos, ka bildēju caurām dienām. Citreiz apgulies zālē – nekā nav, bet tad kukaiņi uzrodas. Tā tas sākās, tad Uģis Piterāns Dabasdatos aicināja uz tauriņu bildēšanu un sugu skaitīšanu. Tas man pašam arī bija diezgan interesanti. Līdz tam labi zināju tikai nātru raibeni un krūkļu balteni. Nu, vēl ceriņu sfingu. Šis tas no kukaiņiem jau Bulduros tika apgūts, un daži augu kaitēkļi bija tiešām skaisti.

Mūru samteņi Lasiommata megera. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Augu aizsardzību, entomoloģiju Bulduros mums mācīja Vides Vēstu bijušās redaktores Anitras Toomas mamma. Viņa bija ļoti prasīga. Lai saprastu, ka nekādi joki nebūs, viņa pirmajā reizē uzdeva šausmīgi daudz, kādas 30 sugas, tās bija jāzina, turklāt visās stadijās – kādā stadijā ziemo un tā tālāk. Nākamajā reizē viņa prasa: nu, vai kaut ko apguvāt, kaut ko atceraties? Es: "Jā, atceros, ka visi ziemo…"

Pēc Dabasdatos ziņoto augu, dienastauriņu, naktstauriņu, vaboļu un blakšu novērojumu skaita jūs Ventspilī esat pirmais.

Augus arī lieku tāpēc, ka ne visus pazīstu.

Tātad Dabasdatus var izmantot kā noteicēju.

Tas ir ļoti labs noteicējs! Varbūt tiem, kas nosaka, nepatīk, ka visparastākās sugas liek kā nezināmas. Diemžēl ne katrs ir tik ļoti saistīts ar dabu.

Mans bijušais priekšnieks, dendrologs Raimonds Cinovskis, jebkurā pļavā apsēdies, varēja rokas stiepiena rādiusā noteikt visas sugas. Otra tāda vilkābeļu speciālista kā viņš Latvijā nav bijis un diez vai būs.

Jūs ejat arī mērķtiecīgi meklēt un fotografēt kādas sugas?

Fotoaparāts man gandrīz vienmēr ir līdzi. Kaut vai kartupeļus stādot – turpat vagas malā fotoaparāts stāv. Tieši kartupeļu stādīšanas reizē man izdevās novērot un jau gaisā arī nobildēt stepes liju, kas bija nomedījusi zaķīti. Dzirdēju to trako brēcienu, bet, kamēr pieskrēju pie fočika, lija jau bija pacēlusies gaisā, un medījums tur vairs lāga nebija redzams.

Mērķtiecīgi sugas meklēt neeju, ķeksētājs neesmu nu nemaz. Vienreiz tikai gāju, kopā ar citu putnu vērotāju, kad Ventspils novadā bija bija uzkūlies mazais jūraskrauklis Microcarbo pygmaeus. Uz to svētceļojumu daudzi devās, gribēja retumu redzēt. Mēs aizbraucām par vēlu, Užavas upīte vietām bija aizsalusi, un caunas vai ūdeles tur ledu bija tā nobradājušas, ka jūraskrauklis laikam bija ņēmis nelabu galu.

Zaļā smaragdspāre Somatochlora metallica. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Kuri novērojumi jums pašam ir sagādājuši lielāko prieku?

Uz Ventspils mola pirmsligzdošanas laikā novēroju upes zīriņu izrādi. Lidojot ar nēģi knābī, zīriņš kādā brīdī palaiž nēģi vaļā un ļauj tam krist. Pēc mirkļa, ar veiklu apgriezienu, viņš nēģi atkal satver. Domāju, ka nejauši pazaudējis, bet nē – viņš to darīja trīsreiz pēc kārtas! Varbūt izrādīja veiklību savai dāmai, kura turpat uz kuģu piestātnes margām gaidīja? Uz mola reizēm sasēžas upes zīriņi, lielie zīriņi, tad zīriņu kundzes tur atpūšas, un džeki nes viņām zivis. Reizēm upes zīriņš ir gatavs zivi iedot arī kādai citai, piemēram, lielā zīriņa mammai!

Upes zīriņi Sterna hirundo. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Ventspils pludmalē līdz kādiem pusseptiņiem rītā ļoti labi var vērot mazos zīriņus. Pēc tam uzrodas rīta skrējēji, tad visi mazie zīriņi ir gaisā un prom, un vērotājs var iet mājās.

Vēl viens novērojums: reiz rudens migrācijas laikā biju uz mola. Runājos ar vienu bušu makšķernieku, te pie manis pielido zeltgalvītis un nosēžas zemē. Es liecos pēc labāka rakursa bildēšanai – zeltgalvītis izskrien cauri man pa kājstarpi! Apgriežos otrādi – zeltgalvītis nāk tuvāk, pēkšņi paceļas gaisā, ieķeras jakas rāvējslēdzējā un sāk to ar knābi knibināt! Arī makšķernieks brīnījās, ka tā var notikt. Tādi novērojumi man sagādā vairāk prieka nekā jaunas sugas ieraudzīšana pa gabalu.

Atceros arī divas reizes, kad putnus varēja ne tikai redzēt un dzirdēt, bet pat sajust. Tibetā ejot apkārt svētajam Kailaša kalnam, kādā brīdī atlaidos zemē atvilkt elpu. Pēc mirkļa man uz krūtīm nolaidās neliels putniņš, brīdi pastaigāja pa mani, tad nolaidās blakus. Sapratu, ka viņš aplido svētceļniekus, kuri atpūšas un reizēm kaut ko ēd. Pārsvarā tur bija budisti un hinduisti, un apkārtējie putni bija ielāgojuši viņu attieksmi pret visu dzīvo. Otrs gadījums bija Somijā, kur gulēdams zemē, bildēju puskuitalu. Tad uzradās baltvaigu zosu bars, tā ap divsimt putnu, un nolēma nolaisties man blakus. Sajutu to stipro vēju, ko rada daudzo zosu spārni. Tuvākās bija trīs metru attālumā. Sākumā baidījos pakustēties, bet tad sapratu, ka viņām cilvēks nemaz nav traucēklis. Pirmajā gadījumā putnu drosmi veicināja cilvēku attieksme, otrajā – likumdošana. Mums tas vēl jāmācās.

Kādas jūs kā ainavu arhitekts pamanāt izmaiņas Latvijas ainavā?

Es mācījos veidot ainavu vairāk pilsētvidē, apstādījumus, nevis milzīgus ainavu parkus. Mācījos par introducētajām koku sugām. Man tas kādreiz likās ļoti labi, diemžēl introdukcija ne vienmēr izdodas labi. Piemēram, parastajai zirgkastaņai kādreiz nebija kaitēkļu, bet tagad ir uzradusies kode, kas izēd lapas, un zirgkastaņas vairs labi neizskatās. Klimats ir mainījies, kode ir pie mums dzīvotspējīga... Arī ar dekoratīvajiem augiem vienmēr tik labi neiet, kā gribētos. Latvijā mazāk, bet Anglijā dažas sugas ir liela problēma. Dažas sugas pat aizliedz audzēt, piemēram, apaļlapu kokžņaudzēju Celastrus orbiculatus. Man pašam ir kokveida kokžņaudzējs, arī diezgan agresīva suga. Milzumu atvašu dod stepes korķa goba Ulmus minor. Ir nopietni jāizvērtē, kādus introducētos kokus vajadzētu stādīt, kādus ne.

Kādi jums Dabasdati šķiet lietošanas ērtuma ziņā?

Iesācējam varbūt ir pagrūti, bet, kad esi apguvis, iemācījies pievienot, tad lietošana ir ļoti ērta. Liekas, viņi ir diezgan prasīgi pret internetu, dažas lapas lēni veras, vismaz manā internetā – ja gribu apskatīt galeriju, dažreiz pat līdz pusminūtei jāgaida.

Rudās lapsas Vulpes vulpes. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Ko vērojat rudenī un ziemā?

Izliku barotavu, skatos, kādas sugas nāk: lielās zīlītes, dzilnīši, purva zīlītes… Zilzīlītes vēl nenāk.

Jūs purva zīlītes no pelēkajām protat atšķirt?

Tikai pēc balss. Tik labi es balsis nepazīstu, bet man ir programma Merlin, kas nosaka sugas pēc balsīm. Tā gan dažreiz kļūdās – man pie mājas konstatēja plīvurpūci. Nez, kā tā aplikācija būtu rīkojusies pirms vairākiem gadiem, kad man bija uzradies mājas strazds, kurš atdarināja piecu putnu balsis, dziesmu vienmēr nobeigdams ar dzērves gru-gru. Kamēr aplikācijas nebija, centos putnu nobildēt un noteikt pēc bildes.

Fotoizstādes esat rīkojis?

Divas. Viena bija Ventspils bibliotēkā, par to padzirdēja Talsu muzejs, un tad bildes tika izstādītas arī tur.

Vimbas Vimba vimba pie Ventas rumbas. Foto: Visvaldis Šteinbergs

Kuru vietējo putnu fotogrāfu darbi jums labāk patīk?

Tie paši, kuri ir Dabasdatos – ļoti labas bildes ir Viktoram Ivanovam, Igoram Deņisovam, Selgai Bērziņai...

Kādās no Ventspils tālākās vietās arī esat bildējis dabu?

Jā, ārzemēs vienmēr ņemu lielo objektīvu līdzi. Man ir sabildēti putni ļoti tālās zemēs, tai skaitā Meksikā, Indijā, Etiopijā. Etiopijā sabildēju ļoti daudzus putnus, bet vispriecīgākais biju tad, kad vienu no tiem pazinu, jo tas ir sastopams arī pie mums – akmeņčakstīti! Visi pārējie man bija sveši, bet akmeņčakstīte arī Etiopijā ir akmeņčakstīte!

Egīls Zirnis

2023-11-09

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība 2023-2025" ietvaros.