2018. gadā Latvijas Dabas fonds kā Gada dzīvotni izvēlējies dižkoku, tāpēc Dziedava.lv sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi un portālu Dabasdati.lv radās ideja – mēs kopīgi varētu veikt, šķiet, vēl nebijušu pētījumu – saskatīt, cik dažādas sugas iespējams vizuāli novērot uz viena dižkoka?
Pirms ķerties pie pētījuma veikšanas instrukcijas, vispirms īss ieskats par dižkokiem kopumā.
Latvijā ar likumu noteikti dižkoka kritēriji gan pēc apkārtmēra, gan garuma fiksētam koku sugu sarakstam. Koks ir dižkoks, ja izpildās vismaz viens no kritērijiem. Vairums dižkoku interesentu pievēršas apkārtmēra mērīšanai, jo tas ir salīdzinoši vienkāršāk. Precīzai augstuma mērīšanai būtu vajadzīga dārga tehnika vai rāpšanās koka galotnē. Arī šajā pētījumā pievērsīsimies dižkokiem pēc apkārtmēra. Zemāk ieskats biežāk mērīto dižkoku sugu sarakstā līdz ar lielākajiem to pārstāvjiem.
Latvijā lielākie dižkoki pēc apkārtmēra; katras sugas dižākais
|
Koka suga | Dižkoka kritērijs pēc apkārtmēra (m) | Dižkoku % no visu sugu dižkokiem * | LV lielākais sugas dižkoks | Lielākā dižkoka apkārtmērs (mērīšanas gads) |
parastais ozols Quercus robur |
4
|
40%
|
Kaives ozols |
10,52 m (2016.)
|
baltais vītols Salix alba |
4,5
|
3%
|
Dzenīšu vītols |
9,30 m (2017.)
|
parastā liepa Tilia cordata |
3,5
|
12%
|
Sasmakas Elku liepa |
8,63 m (2013.)
|
parastā vīksna Ulmus laevis |
4
|
3%
|
Ķeiru lielā vīksna |
7,32 m (2017.)
|
parastā kļava Acer platanoides |
3,5
|
2,5%
|
Rūtiņu kļava |
6,35 m (2016.)
|
parastā goba Ulmus glabra |
4
|
0,3%
|
Istras goba |
6,22 m (2015.)
|
parastais osis Fraxinus excelsior |
3,5
|
3%
|
Zilēnu osis |
6,10 m (2013.)
|
parastā zirgkastaņa Aesculus hippocastanum |
3
|
2%
|
Reņķa dārza 1. zirgkastaņa |
5,45 m (2018.)
|
parastā egle Picea abies |
3
|
1,2%
|
Alciema egle |
4,66 m (2018.)
|
parastā priede Pinus sylvestris |
2,5
|
15%
|
Aļļu priede |
4,47 m (2016.)
|
parastā apse Populus tremula |
3
|
0,1%
|
Kadāja apse |
4,15 m (2015.)
|
āra bērzs Betula pendula |
3
|
1,3%
|
Andrejsātu bērzs |
3,90 m (2012.)
|
parastais kadiķis Juniperus communis |
0,8
|
1,3%
|
Rietekļa kadiķis |
3,14 m (2016.)
|
* - izmantoti atklātā sabiedriskā fonda "Dabas retumu krātuve" (DRK) un Dziedava.lv koku apsekojumu dati
Kā veikt pētījumu?
Izvēlies kādu dižkoku, kuram varēsi veltīt pietiekami ilgu laiku, lai sameklētu un nofotografētu iespējami daudzas sugas. Ideāli, ja kokam var veltīt vairākas dienas, jo sugu uzskaitē derēs visas 2018. gadā līdz 1. decembrim uz koka ievērotās sugas. Vērtīgs gan būs arī vienreizējs apmeklējums, jo liela daļa sugu – sūnas, ķērpji – savu atrašanos uz koka gada griezumā nemaina.
Kad koks izvēlēts:
• tas līdz ar foto jāreģistrē portālā Dabasdati.lv, izvēloties statusu dižkoks;
• tā kā pēc tam būs Dabasdatos jāreģistrē arī visas uz šī dižkoka atrastās sugas, tad ērtākai datu apkopošanai, piezīmēs norādi vai, atliekot dižkoka vietu kartē, vietas nosaukumā ietver dižkoka vārdu – vai jau zināmu, vai paša izdomātu;
• piezīmēs norādi koka apkārtmēru šaurākajā vietā līdz 1,3 m augstumam un augstumu, kādā koks mērīts;
• fotogrāfijā(-s) jābūt redzamam vai piezīmēs pierakstītam, kādos apstākļos koks aug – klajumā, mežā, koku pudurī; cik noēnots, kā arī aptuveni kādā augstumā dalās starās.
Ja izvēlētais koks būs zināms, Dabas retumu krātuves eksperti sniegs informāciju par tā iepriekšējiem mērījumiem.

Ja koki nekad nav pētīti, pirmajā brīdī var apjukt – kas no redzamā ir pats koks, kas cita suga, – vai vispār tur kas aug? Košāk zaļās, arī zaļbrūnās, mīkstākās, maigākās ir sūnas (1). Ķērpji ar izteiktu laponi ir asāki, reizēm klājeniski (2), reizēm kā pušķīši (3), nereti pelēcīgi, kaut mitrumā daži arī kļūst zaļi. Tiem var būt bļodveidīgi augļķermeņi jeb apotēciji (4). Ķērpji var būt dažādās, arī košās krāsās, bet reizēm pēc izskata atgādina miltus vai krāsu (5). Vislabāk pētīt ar lupu vai caur foto makro režīmā, tad var izdoties saskatīt arī sīkus ķērpīšus, kas atgādina nagliņas (6). Foto: Julita Kluša.
Pētījumam der gan tās sugas, kas ir koka pastāvīgie iedzīvotāji (sūnas, ķērpji, augi, sēnes, kukaiņi, apdzīvotas ligzdas putni u.c.), gan ciemiņi - īslaicīgi uzlaidies tauriņš, spāre, putns u.tml. Der arī koku apdzīvojošo sugu apdzīvotāji, piem., uz dižkoka augošu sēni ēdošie kāpuri, jo arī pakārtotās sugas dzīvotni nodrošinājis dižkoks. Skaita tikai dzīvās sugas, bet beigtos, t.sk., kāda iedzīvotāja barību vai barības atliekas, neskaita, izņemot gadījumus, kad plānotajai barībai izdevies izbēgt dzīvai, līdz ar to koks kaut vai īslaicīgi tapis par šīs sugas dzīvotni.

Šajā gadījumā vītols ir dzīvotne ne vien piepēm, bet arī ar piepēm barojošamies piepju melnuļiem, jo, ja nebūtu koka, uz kura augt piepei, nebūtu arī šo vaboļu. Foto: Julita Kluša.
Sugai jāatrodas uz dižkoka dzīvām vai atmirušām virszemes daļām – uz stumbra, zariem, virszemes saknēm. Neskaitās sugas, kas aug vai uzturas blakus, tiešā veidā neizmantojot koku kā savu dzīvotni, piem., pienenes starp koka saknēm. Meklējot sugas, jācenšas tās nebojāt un netraucēt – nelīst apdzīvotā ligzdā, kāpurus meklēt, nebojājot dzīvotni un pēc foto noliekot atpakaļ.
Reģistrējot uz dižkoka atrastu sugu:
• Vietu, ja iespējams, vēlams izvēlēties no "Iepriekš saglabātas vietas" to pašu, kas bija izveidota reģistrētajam dižkokam. Piezīmēs jānorāda, ka suga ir konkrētajam dižkokam, minot arī vārdu, ar kādu koks Dabasdatos reģistrēts (ja tas nav redzams jau vietas nosaukumā).
• Obligāti jāpievieno fotogrāfiju(-as), kur suga labi saskatāma. Fotografējot sūnas, ķērpjus vai sēnes, jāņem vērā, ka nederēs tikai foto pa gabalu, nepieciešams labs tuvplāns ar saskatāmām detaļām, vēlams arī kopskats.
* Ja sēnei ir cepurīte, nepieciešams nofotografēt gan tās augšpusi, gan apakšpusi.
* Sūnas vēlams fotografēt mitras, – kas nav sačokurojušās, bet izplatušās. Ja ir sauss, var apsmidzināt ar ūdeni un mirkli uzgaidīt, kamēr atveras.
* Ķērpjus ar pelēkzaļu laponi vērts fotografēt gan sausus, gan samitrinātus, jo ir sugas, kuras sausas ir pelēkas, bet mitrumā kļūst zaļas.
* Ķērpjus un sēnes vērts arī nedaudz paskrāpēt vai paspaidīt – nereti bojājuma vietā mainās krāsa. Reakcija jānorāda piezīmēs, jo tas var palīdzēt noteikt sugu.
• Atrastajai sugai foto jābūt redzamai vai piezīmēs aprakstītai atrašanās vietai – aptuveni kādā augstumā suga novērota, uz kuras koka daļas (stumbra, zara, saknes, lapas u.tml.), uz dzīva koka vai tā atmirušās daļas.
Jāņem vērā:
• sugas nedrīkst pievilināt (piem., atdarinot putnu dziesmas, izliekot barotavu vai ēsmu u.tml.) u.c. ietekmēt to sastopamību;
• neapdzīvotas ligzdas vai kādas sugas darbības pēdas (kalumi, sūdiņi u.tml.) var reģistrēt, bet dižkoka 2018. gada sugu skaitā tiks ieskaitītas tikai tās sugas, kurām iespējams pierādīt, ka suga bijusi dzīva uz koka šajā gadā. Tomēr arī šāda papildus informācija, kas skaitā neiekļausies, ir interesanta un vērtīga ziņošanai;
• lai suga tiktu ieskaitīta, tai nav jābūt noteiktai vai droši līdz sugai nosakāmai, bet, ja tā nav nosakāma, tai jābūt vizuāli atšķiramai no citām uz dižkoka fotografētajām sugām, lai varētu iespējami droši pateikt, ka cita suga. Vai suga ir droši atšķirama no pārējām, palīdzēs noteikt arī Dabasdati.lv eksperti.
Kādas sugas uz dižkokiem var sagaidīt?
Nelielam ieskatam, ko uz dižkoka varētu sagaidīt, apkopoju savu pieredzi, kas ietver tikai "acīs krītošākās" sugas. Visbiežāk ievērotās sugas uz dižkokiem bija vāverastīte (raksturīga suga parkos un uz atsevišķi augošiem kokiem) un aizsargājamā spožā skudra (apdzīvo dobumainus kokus). Vēl bieži sastopamas sugas – sūnas: ciprešu hipns, plakanā skrāpīte, lielā pūkcepurene, kažocenes, sprogainā slaidlape; no sēnēm biežākās – parastā sērpiepe un ziemeļu klimakodone; vaskulārie augi: pīlādži, bērzi, ogu krūmi, papardes, sīkziedu spriganes; no dzīvniekiem – sarkanblaktis, visādas skudras, gliemji, lapsenes.

Parastā vāverastīte Leucodon sciuroides mitra (fonā) un sausa (mazajā attēlā). Foto: Valda Ērmane, Marta Zvejsalniece.

Spožā skudra Lasius fuliginosus ir aizsargājama suga, taču uz dobumainiem dažādu sugu kokiem sastopama diezgan bieži. Visvairāk – uz ozoliem un liepām; dzīvo arī uz skujkokiem. Spožās skudras raksturīgākās pazīmes – spīdīgs ķermenis un aizmugurē ieliekta galva. Sastopami arī spārnoti eksemplāri. Foto: Julita Kluša.
Vislielākā sugu daudzveidība dažādās sugu grupās un vislielākais kopējais sugu skaits konstatēts ozoliem. Uz ozoliem arī vislielākais atrasto aizsargājamo un reto sugu skaits, vairums – sēnes. No tām biežākās – plaisājošā rūtaine, košā zeltpore un aknene.
Arī daudz, tomēr apmēram divreiz mazāk sugu nekā uz ozola atrasts uz liepas, priedes, vītola, kļavas un oša. Visvairāk vaskulāro augu sugu – uz vītoliem, priedēm, arī uz ozoliem. Tiesa, no tām – neviena reta un aizsargājama. Sugām nabadzīgākie koki – egle, bērzs, zirgkastaņa.
Lai zinātu, kādām sugām pievērst lielāku vērību, zemāk apkopotas uz dižkokiem raksturīgākās retās un aizsargājamās sugas. Ja izdosies atrast kaut vienu no tām, varēs droši uzskatīt, ka dižkoku pētīšana bijusi īpaši veiksmīga! Grūtāk ievērtēt un pazīt varētu būt retos ķērpjus un sūnas, taču sēnes un kukaiņus ar labu foto var mēģināt atpazīt arī bez iepriekšējas pieredzes.
Retas, aizsargājamas ķērpju sugas, kam vecie koki ir raksturīga dzīvotne
|
| Raksturīgākās koku sugas | Sastopamība |
kausveida pleirostikta Pleurosticta acetabulum |
lapukoki |
Uz atklātās vietās augošiem kokiem; ceļmalās, parkos. Reta, aizsargājama. |
liepu parmelīna Parmelina tiliacea |
liepa, arī ozols, osis, u.c. citi platlapji |
Ceļmalās. Reta, aizsargājama. |
brūngalvainā henotēka Chaenotheca phaeocephala |
ozols |
Uz koka mizas, biežāk atklātās, saulainās vietās. Reta, aizsargājama. |
skleroforas Sclerophora sp. |
osis, ozols, vīksna u.c. lapukoki |
Retas. Aizsargājamas visas sugas ģintī. |
henotēka Chaenotheca cinerea |
lapukoki: osis, ozols, goba |
Reta. |
zaļganā henotēka Chaenotheca chlorella |
ozols, egle |
Uz atmirstošu koku mizas, biežāk mitrākās vietās. Reta, aizsargājama. |
dzeltenīgā pertuzārija Pertusaria flavida |
ozols u.c. lapukoki |
Reta, aizsargājama. |

Kausveida pleirostikta Pleurosticta acetabulum – viens no vieglāk ievērojamiem aizsargājamiem ķērpjiem, jo var aizņemt lielāku laukumu. Raksturīgs krokains lapojums un lapoņa krāsas maiņa mitrumā – sauss ir pelēks, mitrumā kļūst zaļš. Var būt arī brūni apotēciji. Foto: Julita Kluša.

Liepu parmelīna Parmelina tiliacea. Atšķirībā no līdzīgās kausveida pleirostiktas parmelīna nav tik kruzuļaina. Foto: Ivars Leimanis.

Brūngalvainajai henotēkai Chaenotheca phaeocephala (fonā un baltajā rāmī) raksturīgs granulārs laponis. Pretstatā līdzīgajai zaļganajai henotēkai Chaenotheca chlorella (sarkanā rāmī) laponis ir pulverveida. Foto: Ivars Leimanis, Julita Kluša.

Skleroforas Sclerophora sp. uz koka stumbra izskatās kā sīki gaiši punktiņi (fona attēlā – bālā sklerofora). Mazajos attēlos - sklerofora Sclerophora coniophaea (oranžā rāmī) un bālā sklerofora Sclerophora pallida (baltā rāmī). Foto: Renāte Ondzule, Ivars Leimanis.

Uz dižkokiem mēdz augt arī aizsargājamais parastais plaušķērpis Lobaria pulmonaria, taču tā atrašanās vairāk saistīta ar vides apstākļiem, meža ilglaicību, ne tieši koka izmēriem vai vecumu. Foto: Julita Kluša.
Retas, aizsargājamas sūnu sugas, kam vecie koki ir raksturīga dzīvotne
|
| Raksturīgākās koku sugas | Sastopamība |
zaļganā vijzobe Syntrichia virescens |
visādi koki |
Uz koku stumbriem. Reta, bet no retajām salīdzinoši biežākā. |
kārpainā vijzobe Syntrichia papillosa |
ozols |
Atrasta tikai uz dižkokiem, Latvijā 2 atradnes. |
kalnu vijzobe Syntrichia montana |
lapukoki |
Uz atklātās vietās augošiem kokiem. Ļoti reta. |
nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula |
ozols |
Uz slīpiem stumbriem, nokareniem zariem; pārsvarā Kurzemē. Reta, aizsargājama. |
Laiela pūkcepurene Orthotrichum lyellii |
lapukoki |
Ļoti reta un aizsargājama, atrasta tikai Latvijas rietumdaļā. |
plakanlapu porenīte Porella platyphylla |
lapukoki |
Aug vietās ar paaugstinātu gaisa mitrumu. Aizsargājama. |

Latvijā ir 6 vijzobju sugas, vairums retas un ļoti retas, arī tādas, kas meklējamas uz dižkokiem. Retā zaļganā vijzobe Syntrichia virescens (abi foto, kas atdalīti ar baltu līniju) pēc izmēriem ir trīs reizes mazāka nekā ļoti bieži sastopamā noras vijzobe Syntrichia ruralis (sarkanā rāmī). Zaļā rāmī – kārpainā vijzobe Syntrichia papillosa, kam raksturīgi vairķermenīši (tādi kā sīki zaļi krikumiņi) gar lapas vidusdzīslu. Foto: Julita Kluša, Ansis Opmanis.

Nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula. Foto: Julita Kluša.

Plakanlapu porenīte Porella platyphylla. Jāuzmanās, lai nesajauktu ar ļoti bieži sastopamo plakano skrāpīti Radula complanata (sarkanā rāmī). Foto: Julita Kluša, Valda Ērmane.
Retas, aizsargājamas sēņu sugas, kam vecie koki ir raksturīga dzīvotne
|
| Raksturīgākās koku sugas | Sastopamība |
Plaisājošā rūtaine Xylobolus frustulatus |
ozols |
Uz nokaltušiem zariem un stumbra atmirušās daļas. Reta, aizsargājama. |
Košā zeltpore Hapalopilus croceus |
ozols |
Uz ļoti vecu koku stumbra. Aizsargājama, reta. |
Parastā aknene Fistulina hepatica |
ozols, liepa |
Pie lielu koku stumbru pamatnēm. Reta, aizsargājama. |
Daivainā čemurene Grifola frondosa |
ozols |
Pie koku stumbru pamatnēm. Reta, aizsargājama. |
Zīdainā makstaine Volvariella bombycina |
lapu koki |
Aug koku dobumos vai krokās. Aizsargājama. |

Plaisājošā rūtaine Xylobolus frustulatus atgādina saplaisājušu mizu; tās virsmas krāsa biežāk ir balta, bēšīga, bet var būt arī sarkanīga līdz brūna. Foto: Julita Kluša

Košā zeltpore Hapalopilus croceus aug uz ļoti vecu ozolu stumbriem. Aizsargājama un reta. Attēlā kopā ar veciem augļķermeņiem. Foto: Julita Kluša.

Parastā aknene Fistulina hepatica pēc izskata atgādina aknas. Foto: Julita Kluša.

Daivainā čemurene Grifola frondosa. Foto: Valda Ērmane.

Zīdainajai makstainei Volvariella bombycina raksturīga maksts, no kuras tā aug. Foto: Inga Grīnvalde, Julita Kluša.
Retas, aizsargājamas dzīvnieku sugas, kam vecie koki ir raksturīga dzīvotne
|
| Raksturīgākās koku sugas | Sastopamība |
Blāvā briežvabole Dorcus parallelopipedus |
osis, liepa, ozols u.c. lapukoki |
Reta, aizsargājama. |
Lapkoku praulgrauzis Osmoderma barnabita |
ozols, liepa, goba u.c. lapukoki |
Uz atklātās vietās augošiem lieliem kokiem. Pieaudzis kukainis uz koku stumbriem novērots jūlija beigās un augusta sākumā. Rets, aizsargājams. |
Marmora rožvabole Liocola lugubris |
lapukoki (platlapji) |
Kāpuri attīstās trūdošā koksnē vecu koku dobumos. Pieaugušu vaboli vērts meklēt saulainās dienās no jūnija vidus līdz septembrim uz tekošas sulas. Aizsargājama. |
Priežu sveķotājkoksngrauzis Nothorhina punctata |
priede |
Rets, aizsargājams. Dabā atpazīstams pēc raksturīga sveķojuma uz vecas priedes mizas. |
Melnais stārķis Ciconia nigra |
Priedes, ozoli, retāk apses u.c. veci, lielu izmēru koki |
Ligzda parasti uz zara, nost no stumbra. Aizsargājams. |
Ērgļi, citi lielie putni |
ligzdas veido lielos, augstos kokos |
Visi ērgļi ir aizsargājami. |
Melnā dzilna Dryocopus martius |
dažādu sugu veci koki, kam 8 m augstumā diametrs ir vismaz 30 cm |
Augstu kokā kaļ dobumu ligzdošanai; vēlāk to apdzīvo citas sugas. Aizsargājama. |
Sikspārņi |
pārsvarā lapukoki, reizēm priede |
Kā mītņu vietas kalpo dobumi, plaisas, atlupusi vai ļoti kreveļaina miza; dižkoki nozīmīgi arī kā barošanās vietas un orientieris klajā ainavā. Visas sikspārņu sugas ir aizsargājamas. |

Blāvā briežvabole Dorcus parallelopipedus. Raksturīga plata augšdaļa. Foto: Julita Kluša.

No kreisās: lapkoku praulgrauzis Osmoderma barnabita un marmora rožvabole Liocola lugubris. Foto: Julita Kluša.
Gada beigās plānots apkopot visu šī gada laikā veikto pētījumu rezultātus. Lai zinātu, kas veicis šādu pētījumu, lūgums līdz 2018. gada 1. decembrim uz e-pastu drk@dziedava.lv atsūtīt linku uz Dabasdati.lv reģistrētā dižkoka, kam veikts pētījums, novērojuma lapu. Interesanti būtu noskaidrot, vai un kā atšķiras novēroto sugu skaits uz kokiem klajumā un noēnotās vietās; vai sugu skaitu vairāk ietekmē koka izmērs vai forma (zarojums utml.); kuri koki izrādīsies sugām bagātākie? Cik varētu būt lielākais sugu skaits, kas vizuāli novērots uz viena koka? Kādas retas un aizsargājamas sugas izdosies atrast?
Dabas aizsardzības pārvalde dižkoku un potenciālo dižkoku atrašanās vietas apkopo Dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, tajā apkopoto koku skaits tuvojas 9 tūkstošiem: ozols.daba.gov.lv
Neatkarīgu datubāzi jau vairāk nekā 20 gadus veido Dabas retumu krātuves aktīvisti. Tā ietver ne tikai pašreizējo DRK aktīvistu darba rezultātu, bet arī senākus datu apkopojumus, kas veikti Māra Laiviņa, Raimonda Cinovska, Gunta Eniņa vadībā, kā arī no Valsts ģeoloģijas, meteoroloģijas un vides aģentūras dižkoku datubāzes un dižkokiem nozīmīgākās literatūras – tādējādi satur ziņas no 19. gs. beigām un aptver informāciju par 15500 kokiem. Līdzīga datubāze 9 gadus tiek veidota arī Dziedava.lv paspārnē, kas iespēju robežās tiek arī publiskota. Šobrīd publicēti dati par 5 tūkstošiem koku, no kuriem ar fotogrāfijām – vairāk nekā 1100. Kamēr tiek meklēti līdzekļi un iespējas internetā publicēt visus DRK uzkrātos datus līdz ar apsekojumu vēsturi, izveidota mājaslapa, kurā publicēti pamatdati par visiem Dabas retumu krātuves un "Dziedava.lv" apsekotajiem kokiem līdz 2015. gadam: dziedava.lv/dizkoki/
Vēl nozīmīgs materiāls, kurā var smelties idejas dižkoku apzināšanai, ir rakstu sērija žurnālos "Latvijas Veģetācija", kur publicēti 15 Latvijas rajonu dendroloģisko stādījumu koku un krūmu pētījumu materiāli (1973-2004), minot arī dižāko koku stumbru diametrus. Visi minētie žurnāli lasāmi arī internetā, bet, lai būtu rakstos vieglāk orientēties, izveidota mājaslapa, kurā rajoni sadalīti pagastu un apstādījumu līmenī: dziedava.lv/daba/apstadijumi/.
Ja ir jautājumi vai precizējumi par uz dižkokiem sastopamām sugām, droši var rakstīt/jautāt komentāros. Paldies par palīdzību sugu atlasē Ansim Opmanim, Rolandam Moisejevam, Viesturam Vintulim.
Julita Kluša, dziedava.lv
2018-06-01