Valda Ērmane ar segvārdu Vīksna Dabasdatos kopš 2015. gada ievietojusi vairāk nekā 30 500 fotogrāfiju un ziņojusi 3303 sugas. Nevienam nav tik daudz bilžu un arī sugu. Visbiežāk viņa pārlūko Rundāles novada dabu: 92% no visiem novērojumiem šajā novadā ir no Valdas. Kā sasniegt šādus rekordus?

Valda Ērmane. Foto: Anitra Tooma

Dodos ciemos uz Sviteni, šis pagasts atrodas Lietuvas pierobežā kādus 10 km no Pilsrundāles. Kad ieraugu autobusa pieturu "Vīksnas", saprotu, ka beidzot esmu klāt. Ieripinu pa zaļu ceļu pagalmā un nolieku mašīnu pie pīlēm. Todien zied viss: gan ķirši, gan ābeles, gan ievas un lērums dažādu puķīšu. Teju gar pleciem planē stārķi, un pļavā iemaujas govs.

Pusotra stunda paiet nemanot: brienam pa mežonīgo dārzu, un ik pa brīdim Valda parāda kādu retu savvaļas augu, sēni vai kukaini. Viņa varētu pat neiziet no pagalma un interesantu ziņojumu būtu vairāk nekā citam pēc tālu ceļu mērošanas. Valda tik nosmej: "Andris Piterāns jau teica, nekur tālu nav jāskrien, vajag uzmanīgi raudzīties apkārt."

Latvijas dižākais tauriņu pētnieks Ivars Šulcs jau gadiem pārskata Valdas fotogrāfijas un ik pa laikam atrod kādu retumu: "Jā, viņa dūšīgi fotografē jau kuro gadu un sūta fotogrāfijas, tad abi ar Uģi Piterānu nosakām. Viņai bijušas dažas ļoti interesantas sugas, kas pat man nav. Retumi arī. Tāpēc sagādāju viņai profesionālo lampu, kas bagātāka ar UV starojumu, lai bildē naktstauriņus. Man šāds acīgs novērotājs ir liels atspaids, jo regulāri nāk dati par sugām. Valdas novērojumi noderēs jaunajam tauriņu katalogam, pie kura strādājam ar Nikolaju Savenkovu."

Foto: Anitra Tooma

Valda ir dabas bērns, arī tagad acis šaudās uz visām pusēm, reti kuru teikumu viņa norunā līdz galam, un tā nu mēs lēkājam no viena auga pie otra: "Es par augiem kopš bērnības gribēju zināt. Kā no rīta izgāju no mājas, tā visu dienu pa mežu, mamma vienmēr bārās. Man interesēja viss, ko ieraudzīju. Agrāk jau nebija interneta, un kurš gan laukos augus pazīst, nebija neviena, kam pavaicāt, kas tas ir. Lasīju grāmatas par augiem. Vācu bildītes, līmēju kladēs, zīmēju. Latīniskos nosaukumus lāga neatceros, bet no Latvijas augiem kādu pusi pazīstu. Bet tad, kad 2014. gadā pievērsos kukaiņiem, kļuva vēl interesantāk. Kopš tā laika ņemu kredītu un pērku vislabāko telefonu, kāds pieejams, lai varētu visus nofotografēt. Tagad man ir Samsung Galaxy S10 plus."

Valda fotografē zirnekli. Foto: Anitra Tooma

"Re, kur sēnes! Pavasara auzenes, ēdamas pat svaigas, bet šīs jau pāraugušas. Pasmaržojiet! Aug tad, kad ievas zied. Var ēst bez vārīšanas.

Nereti es ar velosipēdu dodos uz krietni attāliem mežiem: uz Bērnvircavu, līdz Lietuvas robežai, uz Jelgavas novadu. Mežu jau te ir daudz, ripinu pa meža ceļiem, apskatos, kas tur ir, nobildēju. Tad Ivars Šulcs mani pamanīja un ik pa laikam atrada bildēs kaut ko interesantu. Pērn bija divas reizes atbraucis.

Aizvakar pēc lietus jau kukaiņus varēja bildēt. Bet šogad vēl maz novērojumu. Auksts taču! Biju mežā, vakar brīnos, kas man galvā? Izvilku ornamentēto pļavērci! Spuņģis tām aizpagājšgad brauca pakaļ, tās mums te vairumā.

Dabasdatos varu ieiet tikai vēlu vakarā, kad visi mājas darbi apdarīti. Miegs nāk, pa dienu esmu tā nostrādājusies, tāpēc bieži vien salieku fotogrāfijas un nosaukumu nemeklēju. Spuņģis mani mierina, ka speciālisti paši tiks galā, galvenais, lai visu neparastāko noteikti salieku Dabasdatos.”

Turpinām ar Valdu lēnām staigāt pa dārzu: "Vecajās mājās mums auga pīpenes, bet te nebija, tāpēc speciāli iesēju. Re, jau pumpuros! Man te vēl neaizmirstulītes aug. Dzeltenās ilzītes arī iesēju. Starp citu, meža ceļa malā uzgāju saldlapu tragantzirni! Re, man te arī iestādīts. Blakus ir meža vīķis. Vēl man ir dažādu krāsu vizbuļu stādījums, savvaļas tulpes, martagonlilijas, lakši. Un lakačus sastādīju, tagad tie sējas tālāk kā traki. Es nesu savvaļas augus tuvāk, dekoratīvo šķirnes man tik ļoti neinteresē."

Meža tulpes. Foto: Anitra Tooma

"Tā ir lucerna, pie ziediem nāk smuki tauriņi. Te spuļģīši jeb cietā virza. Tur lidinās tāda oranža ziedmuša, Uģis saka, ka reta, bet man te pilns. Man patīk mušas, viņas ir ļoti fotogēniskas. Ja mājās ir lopi un putni, tad ir lielāka sugu daudzveidība vispakārt. Pērn te bija daudz lapseņveida laupītājmušu, pie mēslu čupas vienmēr var atrast visādas mušas, īsspārņus, vaboles un daudz ko citu.

Man patīk pazust dabā. Tur neviens mani nekomandē, nevienam nav jāizpatīk. Es vienmēr esmu bijusi pati par sevi, ar citām sievām man maz, ko runāt. Viņas tik par bērniem, ko ēst, ko pirkt. Kukaiņi viņām ir vienaldzīgi. Tikko es kaut ko mēģinu pastāstīt, tā šīs pretī: "A tev no tā labums kāds? Cik tev maksā?" Vai tad kādam maksā, ka viņš uz teātri iet? Pats maksā! Bet man par mežu pat nav jāmaksā. Tūlīt viss sāksies un varēšu doties dabā. Tik tā ravēšana aizņem daudz laika."

Nolemju Valdu filmēt blakus milzu govij Zemenei. Kuram vēl no Dabasdatu aktīvistiem ir tik liels mājdzīvnieks?

Tikšanās video

Anitra Tooma

2021-05-23

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros.