Šoruden vairākkārt aktualizējās tēma par ziemojošajiem sikspārņiem un to traucēšanu ziemošanas vietās, gan saistībā ar organizētu grupu pasākumu rīkošanu zināmās ziemošanas vietās, gan arī komentāros šeit, Dabasdatos. Tā kā vienlaicīgi aicinām ziņot par ziemojošo sikspārņu novērojumiem, tajā pat laikā norādot, ka ziemojošos sikspārņus traucēt nedrīkst, šeit būs izsmeļošāks stāsts par to, kas ir sikspārņu ziemošana, kur, kādas sugas un cik ilgi ziemo, kā tos ietekmē traucējums, un kas būtu jāzina, lai “vilks būtu paēdis un kaza dzīva” tos ziemas laikā novērojot un ziņojot Dabasdatos.

Pagrabā ziemojoši garausainie sikspārņi. Foto: Gaidis Grandāns
Kas, kur un kādos apstākļos, cik ilgi, kā?
Latvijā pārziemo vismaz deviņu sugu sikspārņi. Par vienu sugu – divkrāsaino sikspārni – jau nesen rakstīju saistībā ar riestotājiem, un pieminēju, ka šī suga pārziemo mums nezināmās, acīmredzot, virszemes mītnēs daudzstāvu vai citās ēkās. Šoreiz par divkrāsaino sikspārni sīkāk vairs nestāstīšu, bet vairāk pievērsīšos pārējām sugām, kuras pie mums atrodamas ziemas laikā. Tās ir: ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii, garausainais sikspārnis jeb brūnais garausainis Plecotus auritus, platausainais sikspārnis jeb Eiropas platausis Barbastella barbastellus un 5 naktssikspārņu (Myotis ģints) sugas – ūdeņu naktssikspārnis M. daubentonii, dīķu naktssikspārnis M. dasycneme, Branta naktssikspārnis M.brandtii, bārdainais naktssikspārnis M.mystacinus un Naterera naktssikspārnis M.nattereri. Visas šīs astoņas sugas ziemošanai izmanto dažādas pazemes vai daļēji pazemes mītnes – alas, dažādus pagrabus, militāras izcelsmes būves, tuneļus, akas, lielās meliorācijas caurules (vismaz 80 cm diametrā) u.tml.

Ziemojošajiem garausainajiem sikspārņiem ausis parasti ir aizlocītas aiz spārniem, labi saskatāmi spicie ausu “radziņi”. Krāsa salīdzinoši gaiša, vienmērīgi pelēcīga vai gaiši brūna. Foto: Jānis Jansons
Lai mītne sikspārņiem būtu piemērota, tajā jābūt:
1) zemai, bet pastāvīgai temperatūrai 0…+8oC robežās;
2) lielam gaisa mitrumam;
3) vēlams – spraugveida paslēptuvēm;
4) pēc iespējas minimālam traucējumam, ar to domājot cilvēka klātbūtni.
Kāpēc tieši šādi nosacījumi? Ziemojot sikspārņi ieslīgst īpašā sastinguma stāvoklī ar palēninātu vielmaiņu, kas tiem palīdz izdzīvot līdz pavasarim, neuzņemot barību, jo ziemas laikā kukaiņi (vismaz sikspārņiem pietiekamā daudzumā) mūsu klimata apstākļos nav pieejami. Ziemošanas vietās guļošam sikspārnim ķermeņa temperatūra tuvojas tai, kāda ir apkārtējā mītnē – tuvu nullei. Jo zemāka ir temperatūra, jo lēnāka vielmaiņa un mazāks tauku rezervju patēriņš. Ja temperatūra pārsniedz +8oC, vielmaiņa kļūst par strauju, ja nokrīt zem nulles – dzīvnieks var nosalt. Tādējādi sikspārņi spiesti visu ziemu balansēt un bieži vien riskēt, mēģinot uzturēties pēc iespējas zemākā piemērotā temperatūrā, lai saglabātu rezerves līdz pavasarim. Liels gaisa mitrums, savukārt, samazina šķidruma zaudējumu ar elpošanu, turklāt aprasojušā vidē sikspārņiem ir pamošanās brīžos viegli padzerties. Spraugas un citādas paslēptuves nepieciešamas, lai izvairītos no potenciāliem plēsējiem, kā arī nodrošina labāku un dzīvniekam vieglāk kontrolējamu mikroklimatu.

Atklāts ūdens ziemošanas vietās nodrošina telpās nepieciešamo mitrumu un pastāvīgu temperatūru. Alās šo funkciju veic avoti. Attēlā Taisnā ala. Foto: Viesturs Vintulis
Ziemošanas ilgums atkarīgs gan no sikspārņu sugas, gan no katras konkrētās ziemas apstākļiem. Vismazāk no ārējiem apstākļiem ietekmējas visi naktssikspārņi, kuri ierodas ziemošanas vietās oktobrī un tur uzturas līdz aprīļa beigām; aukstos pavasaros reizēm pat līdz maija beigām. Pārējās trīs sugas ir salcietīgākas, un ar ierašanos ziemošanas vietās tā nesteidzas, rudenī labāk izvēloties dažādas maz apzinātas pagaidu slēptuves (malkas un ķieģeļu kaudzes, koku dobumus u.tml. vietas).

Visām naktssikspārņu (Myotis) sugām raksturīga pelēkbrūna mugura un gaiša vēderpuse, salīdzinoši nelielas un mazliet nosmailotas ausis. Attēlā visbiežāk sastopamā naktssikspārņu suga – ūdeņu naktssikspārnis.
Foto: Sandris Rabkevičs.
Kaut gan nelielā skaitā garausainie un ziemeļu sikspārņi ziemošanas vietās var būt novērojami arī oktobrī, krietna daļa šo sugu dzīvnieku pazemē ierodas, tikai iestājoties salam. Par Eiropas platauša paradumiem Latvijā mums pagaidām ir maz zināms, tomēr kā “salcietīga” suga tā visdrīzāk izturas līdzīgi ziemeļu sikspārnim. Pavasarī ziemeļu sikspārņi pirmie sāk atstāt ziemošanas vietas (martā vai aprīlī, ja sniega sega saglabājas visu martu), tiem aprīlī seko garausainie sikspārņi un platauši.
Šeit varbūt arī ir īstā vieta izkliedēt mītu, ka sikspārņi guļ visu ziemu “kā nosisti”. Tā tas nav. Sikspārņi ziemas laikā ir diezgan nemierīgi, tie mēdz paši regulāri pamosties un aktīvi mainīt savu atrašanās vietu mītnē, vai pat pārcelties uz citu. Pamošanās biežums (neskaitot cilvēku izraisīto) dažādām sugām atšķiras, bet kopumā “salcietīgākie” ir arī “nemierīgākie”, un mēdz paši izkustēties ik pa pāris nedēļām. Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc mazajos piemāju pagrabos apmetas gandrīz tikai ziemeļu un garausainie sikspārņi; otrs iemesls – tie, iespējams, vispār ir mazāk jūtīgi pret iztraucēšanu. Savukārt naktssikspārņu sugas mostas retāk un arī apmetas mazāk traucētās vietās ar stabilākiem vides apstākļiem, kas tiem nodrošina ilgāku gulēšanu bez pamošanās. Pamošanos var izraisīt gan ārēji apstākļi (piemēram, pēkšņs sals), gan paša sikspārņa fizioloģiskās vajadzības (slāpes, atbrīvošanās no ekskrementiem rudens pusē, dažām sugām – arī pārošanās). Tomēr aktivitātei ziemas laikā nāk komplektā viens liels BET. Katra pamošanās, kas saistīta ar aktīvu kustēšanos, ir tauku rezervju patēriņš, jo sikspārnim vispirms ir sevi jāuzsilda līdz normālai aktivitātes temperatūrai (vismaz +33oC). Ļoti mainīgi ziemas apstākļi, kā arī – būtiski! - cilvēka papildus radīts traucējums, tādējādi var novest dzīvniekus pie tauku rezervju izsīkuma, nesagaidot pavasari.

Ziemeļu sikspārņiem raksturīgs tumšs “kažociņš” ar zeltainiem matu galiņiem. Ar vilnu neapklātās ķermeņa daļas melnas. Foto: Ainārs Valdovskis
Kā mēs iztraucējam sikspārņus, un kā no tā izvairīties?
Tātad, kā jau iepriekš noskaidrojām, galvenais ļaunums no pamodināšanas/traucējuma ir tauku rezervju patēriņš, lai dzīvnieks varētu uzsildīt ķermeni, kļūt aktīvs un paslēpties vai aizbēgt. Savukārt pamodināšanas varbūtība, apmeklējot kādu sikspārņu ziemošanas vietu, atšķiras gan dažādām sikspārņu sugām, gan atkarībā no vietas, kur sikspārņi ziemo, gan atkarībā no tā, kā mēs uzvedamies.
Protams, sikspārņus pamodina tieša bakstīšana, skaļa trokšņošana, sarunāšanās skaļā balsī u.tml. – t.i. lietas, kuras pamodinātu jebkuru, cilvēku ieskaitot. Tā kā sikspārņi pamatā ziemo vietās, kur ir pilnīgi tumšs, tie reaģē arī uz apgaismošanu – spīdinot tiem virsū gaismu vai zibsnījot foto zibspuldzes, ir liela iespēja, ka dzīvnieks jutīsies apdraudēts, pamodīsies un mēģinās paslēpties. Tomēr, kā to pierāda speciāli veikti pētījumi, reizēm pietiek tikai ar cilvēka klātbūtni mītnē, lai kāds no sikspārņiem pamostos. Cilvēkam atrodoties pazemes mītnēs, īpaši mazākās alās vai pagrabos, strauji par dažiem grādiem mainās mītnes temperatūra, kā arī (mums) nemanāmi pamainās gāzu saturs – pieaug ogļskābās gāzes daudzums u.tml. Sikspārņi to jūt arī miegā un var uz šādiem trauksmes signāliem reaģēt. ĻOTI nevēlami sikspārņus ziemošanas vietās ietekmē atklātas liesmas ienešana pazemē. Sveces, lāpas, cigaretes rada temperatūras izmaiņas un/vai dūmus un kvēpus uz sienām, kas kalpo kā būtisks trauksmes signāls sikspārņiem, ka mītne ir apdraudēta!

Ugunskuri, kā arī lāpu un cita veida atklāta liesma atstāj uz mītnes sienām kvēpus, kas uz laiku padara mītni nepiemērotu sikspārņiem. Ugunskura kvēpi uz griestiem Daugavpils cietokšņa telpās. Foto: Viesturs Vintulis
Kā jau minēju, ir sugas, kuras var piemēroties mūsu regulārai klātbūtnei, tādējādi spējot pārziemot pat cilvēku bieži apmeklētos piemāju pagrabos. Mazajos pagrabos pārziemo lielākā daļa mūsu garausaino un ziemeļu sikspārņu. Tomēr šīs pašas sugas var asāk reaģēt uz cilvēka klātbūtni cita veida mītnēs, kur cilvēku apmeklējumi normāli nenotiek (piemēram, alās). Un alās, kā arī cita veida pazemes mītnēs, īpaši militārajos fortos, lielākā skaitā ziemo naktssikspārņu sugas, kuras pret traucējumu ir daudz jūtīgākas. Sikspārņu skaits mītnē ir ļoti būtisks rādītājs. Varbūt paradoksāli izklausās, bet mazāka iespēja (speciāli nebakstot) pamodināt sikspārni ir 3 m garā šaurā aliņā, kur ziemo viens dzīvnieks, nekā lielā alā, kur varbūt neviens sikspārnis pavirši skatoties nav ieraugāms, bet reāli ziemo simti. Jo vairāk dzīvnieku mītnē, jo lielāka iespēja, ka kāds no tiem pamodīsies un ar savu rosīšanos vai pīkstēšanu pamodinās divus citus, kuri savukārt pamodinās nākamos utt. kaskādes veidā. Piemāju pagrabos parasti ziemo tikai daži īpatņi, savukārt cita veida pazemēs dzīvnieku skaits arī Latvijā var sasniegt simtus.

Mazais pagrabs. Foto: Ainis Platais
Ko no tā visa mēs varam secināt? Vispirms jau to, ka ir lietas, ko nedrīkst darīt jebkurā sikspārņu ziemošanas vietā – galvenā no tām ir neienest pazemes mītnēs degošus priekšmetus (sveces, lāpas, cigaretes u.tml.). Turklāt tas attiecas uz šo mītņu apmeklējumu gan ziemā, gan vasarā, jo dūmu smaka un kvēpi saglabājas ilgstoši. Tāpat ziemas laikā nevajag ilgstoši uzturēties un trokšņot pazemes mītnēs, kuras pēc apstākļiem piemērotas sikspārņiem (sk. raksta sākumu). Pat ja jūs sikspārņus neredzat, tas nenozīmē, ka to tur nav – tie var būt labi paslēpušies spraugās. Un, kas visvairāk varētu interesēt Dabasdatu aktīvistus, ir Mītnes un mītnes: dažās labāk ziemas laikā vispār neiet iekšā, ja negribam traucēt sikspārņus, citās, ievērojot dažus priekšnoteikumus, varam arī droši ievākt datus Dabasdatiem.
Pie pirmās, “neaizskaramās” grupas pieder alas un militārie forti, kur parasti pārziemo gan liels skaits sikspārņu, gan dažādas, t.sk. viegli iztraucējamas sugas. Turklāt praktiski visas šādas nozīmīgākās ziemošanas vietas tiek speciālistu apsekotas katru ziemu, tā kā nav arī nekādas nepieciešamības tās vēl papildus apsekot. Šajās vietās nebūtu vēlams plānot apmeklējumus no oktobra līdz aprīļa beigām.

Lielākā daļa dabīgo alu Latvijā ir viedojušās avotu darbības rezultātā smilšakmeņos. Sikspārņi ziemo pat nelielās, dažus metrus garās smilšakmens spraugās. Attēlā Vaidavas plaisala (pa kreisi) un Gudzonu ala.
Foto: Viesturs Vintulis

Militāras izcelsmes būves (forti u.tml.) ir sikspārņu skaita ziņā bagātākās mītnes Latvijā. Īpaši vērtīgi ir spraugām bagātie vecie ķieģeļu forti (attēlā pa labi apakšā), bet sikspārņi ziemo arī dažādās betona būvēs. Attēlā pa kreisi - betona forts, pa labi augšā - ieeja fortā. Foto: Viesturs Vintulis
Otra grupa ir pagrabi, kurus varētu iedalīt divās apakšgrupās. Pirmkārt, “mazie” piemāju pagrabi, kuru galvenais raksturojošais rādītājs ir ne tik daudz izmēri, bet tas, ka tie tiek regulāri izmantoti un cilvēku pastāvīgi apmeklēti. Piemāju pagrabos var droši sikspārņus gan saskaitīt, gan nofotografēt, lai iegūtu pierādījumus par konkrētu sugu. Protams, jācenšas to izdarīt pēc iespējas īsā laikā un mēģinot ilgstoši tieši neapgaismot dzīvniekus. Tomēr iespēja, ka sikspārnis pēc tam no pagraba aizbēgs, ir daudz, daudz mazāka, nekā cita veida mītnēs, jo piemāju pagrabos sikspārņi pie cilvēka klātbūtnes ir pieraduši un to neuztver kā lielu apdraudējumu. Ja arī sikspārnis fotografēšanas rezultātā jutīsies apvainojies par traucējumu, visdrīzāk tas turpat pagrabā ielīdīs kādā spraugā, kur netraucēti gulēs tālāk.
Otrkārt, lielie “muižu” pagrabi – veci un pamesti “baronu laiku” pagrabi un pamestie piemāju pagrabi, no kuriem daļa arī pēc pamešanas ir sikspārņiem izmantojami. Šajā mītņu grupā var gadīties pagrabi, kuros pārziemo gan vairākas sugas, gan lielāks skaits dzīvnieku, tāpēc, apsekojot šāda veida mītnes, būtu jāizturas klusi un piesardzīgi. Lielākoties gan uzskaitīto dzīvnieku skaits dažādos muižu pagrabos nav bijis liels, toties lielajiem pagrabiem ir sava būtiska “rozīnīte” – tas ir mītņu tips, kurā ir vislielākās iespējas atrast Eiropas platausi – vienu no Latvijas retākajām sikspārņu sugām un ES Biotopu direktīvas II pielikuma sugu. Tā kā nākamgad platausim tiek uzsākts sugas aizsardzības plāna projekts, ziņas par apsekotiem lieliem un veciem (muižu) pagrabiem būtu īpaši vērtīgas un gaidītas – arī, ja neatrodat nevienu sikspārni. Pēdējā gadījumā būtu vēlams sīkāks pagraba apraksts, lai varētu novērtēt, cik tas ir piemērots sikspārņu ziemošanai. Tā kā platausi var visai viegli sajaukt ar ziemeļu sikspārni, arī no šī tipa mītnēm būtu nepieciešamas ziņas ar sugu apstiprinošiem foto.

Lielie muižu pagrabi ir īpaši vērtīgi, ja tie saglabājušies ar neapmestām, spraugām bagātām sienām un griestiem. Attēlā “Plataušu” pagrabs Druvienā. Foto: Viesturs Vintulis

Eiropas platausim raksturīgas trijstūra formas ausis, kas uz pieres saiet kopā. Platausis, visdrīzāk, atkarībā no apgaismojuma, var izskatīties melngans ar gaišiem matu galiem (attēlā pa kreisi) vai brūns (attēlā pa labi).
Foto: Gaidis Grandāns un Uldis Ļoļāns.
Nobeigumā vēl īsa piezīme par fotografēšanu – kā to izdarīt, pēc iespējas mazāk traucējot guļošos dzīvniekus. Kā jau minēju, būtu jārīkojas iespējami ātri, ilgstoši dzīvniekus neapgaismojot, un vislabāk uzņemot ne vairāk kā 1-2 kadrus uz vienu dzīvnieku. Lai pēc bildēm droši varētu noteikt sugu, ideālā gadījumā attēlā būtu jāredz sikspārņa galva, jo īpaši – ausis, protams, ja šīs detaļas vispār ir saskatāmas. Ja nav, tad jānobildē, kas ir redzams, bet nekādā gadījumā nedrīkst sikspārni ņemt rokā vai vilkt ārā no paslēptuves tikai tāpēc, lai nofotografētu. Tas jau ir traktējams kā tīša traucēšana, ko ne tikai ir ļoti nevēlami darīt, bet arī oficiāli nepieļauj Sugu un biotopu aizsardzības likums.

Ja sikspārnis vienkārši nofotografēts no mugurpuses, var atšķirt ziemeļu, garausaino un platausaino sikspārni no naktssikspārņiem, bet naktssikspārņiem visdrīzāk nevarēs noteikt sugu. Attēlā ziemeļu sikspārnis.
Foto: Viesturs Vintulis

Kaut gan pats sikspārnis ir spraugā, labi redzams purniņš un ausis. Šāda fotogrāfija ļautu noteikt gandrīz visas ziemojošās sikspārņu sugas. Foto: Viesturs Vintulis

Bieži nav iespējams nofotografēt visu dzīvnieku. Bet arī no šādas bildes, pat nezinot mērogu, speciālists var noteikt, ka redzams vai nu ūdeņu, vai dīķu naktssikspārnis (atbilstoša krāsa, liela pēda). Foto: Viesturs Vintulis
Veiksmīgu ziemu un tradicionālais sikspārņu pētnieku novēlējums - ne sikspārņa!
Viesturs Vintulis
2017-12-09
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.