Runājot par sikspārņiem, parasti šķiet, ka pēc migrācijas perioda augustā-septembrī vēlākais rudens laiks ir kluss. Migrējošās sugas ir aizlidojušas, pie mums ziemojošās – vai nu jau ieradušās ziemošanas vietās, vai arī slēpjas dažādās pagaidu slēptuvēs pirms nopietnāka sala iestāšanās. Tāda kā atpūtas sezona pētniekiem pēc vasaras lauka darbiem. Lielā mērā tā tas arī ir, tomēr ir viena suga, kuras konstatēšanai tieši vēlais rudens ir ļoti pateicīgs laiks – tas ir divkrāsainais sikspārnis Vespertilio murinus. Turklāt, lai konstatētu divkrāsaino sikspārni rudenī, nebūt nav jābūt apgādātam ar ultraskaņas detektoru vai labām zināšanām par sikspārņiem. Pietiek tikai zināt, kādās vietās un kad tas jāmeklē, turklāt pačukstēšu uzreiz, ka jāmeklē nav tālu – turpat, kur dzīvojam mēs paši.

Vispirms tomēr neliela iepazīšanās.

Divkrāsainais sikspārnis ir viens no prāvākajiem Latvijā sastopamajiem sikspārņiem, turklāt izceļas ar skaistu un zīmīgu apmatojumu – muguras apmatojums divkrāsains: melngans ar sudrabainiem matu galiem, vēderpuse kontrastaini gaiša. Foto: Viesturs Vintulis

Purns diezgan masīvs, ar lielām, noapaļotām ausīm, kuru apakšējā mala sniedzas līdz mutes kaktiņiem.
Foto: Viesturs Vintulis

Izmēri un zīmīgais krāsojums padara to par vienu no skaistākajām un visvieglāk atpazīstamajām sikspārņu sugām Latvijā, ja sikspārni redz tuvumā. Diemžēl to pašu nevar teikt par divkrāsainā sikspārņa ultraskaņas orientēšanās saucieniem – tie ir līdzīgi vairāku citu sugu saucieniem, līdz ar to sugas noteikšana ar ultraskaņas detektoriem vasarā bieži nav iespējama, vai nav droša. No visiem mūsu sikspārņiem divkrāsaino sikspārni var uzskatīt par vissinantropāko sugu – tas dzīvo tikai cilvēku celtās ēkās, kuras tam aizstāj dabiskās klintis, un visai labi jūtas mūsu, cilvēku, radītajos klajumos, jo šīs sugas izcelsme meklējama stepju-mežastepju apgabalos.

Līdz pat 20. gs. deviņdesmito gadu vidum mēs uzskatījām, ka divkrāsainais sikspārnis Latvijā ir migrējoša suga. Par to liecināja gan šīs sugas regulārie ķērumi Papē migrācijas laikā, gan ar gredzenošanu pierādīti tāli (>1000 km) pārlidojumi no Igaunijas un Krievijas, gan – netieši – arī tas, ka šī suga nekad nebija atrasta ziemojot.

Apgredzenots Papē noķerts divkrāsainais sikspārnis. Foto: Viesturs Vintulis

Kaut gan ziņas par pilsētās ziemā atrastiem divkrāsainajiem sikspārņiem literatūrā atrodamas jau diezgan sen, tikai sākot ar deviņdesmitajiem gadiem arvien biežāk parādījās ziņas par vēlu rudenī riestojošiem divkrāsainajiem sikspārņiem dažādās valstīs (Skandināvijā u.c.). Visos gadījumos dzīvnieki riestoja līdzīgos biotopos: pilsētās pie daudzstāvu ēkām, turklāt riests notika vēlu rudenī – oktobrī un novembrī, reizēm siltā laikā pat decembrī. Kaut gan konkrētas ziemošanas vietas šai sugai tiek atrastas diezgan reti, ir diezgan loģiski pieņemt, ka šie vēlie riestotāji paliek arī ziemot, tikai apmetas pārziemot nevis pazemes mītnēs, bet turpat ēkās – paneļos, ventilācijas šahtās un tamlīdzīgās vietās.

Pēdējos gados arī Latvijā ir reģistrēti vairāki divkrāsaino sikspārņu atradumi ziemas laikā (decembrī – februārī), gan jau minētajās daudzstāvu ēkās, gan, vienā gadījumā, – divstāvu privātmājas bēniņos. Viens, Ivara Bredika ziņojums par 18.12.2012. RTU Arhitektūras fakultātē Ķīpsalā novērotu divkrāsaino sikspārni atrodams arī šeit, Dabasdati.lv. Pēc pašreizējām zināšanām, acīmredzot, daļa divkrāsaino sikspārņu joprojām izvēlas migrācijas stratēģiju, daļa – paliek riestot un pēc tam ziemot, tomēr ziemošanu pierādošu ziņu pagaidām vēl ir ļoti maz, un šādas, ar fotogrāfiju apstiprinātas ziņas, būtu īpaši vērtīgas.

Latvijā pirmā ziņojuma gods par riestojošu divkrāsaino sikspārni pieder Edmundam Račinskim, kurš šo parādību pirmo reizi novēroja Purvciemā 1995. gada rudenī. Pēc tam vairāk nekā desmit gadus ziņu bija maz, un tās galvenokārt bija gadījuma rakstura. 2008. gadā Jurģis Šuba, Digna Vietniece un Ainis Platais sistemātiski meklēja divkrāsaino sikspārņu riestus dažādos Rīgas mikrorajonos, bet lielākā skaitā tos atrada tikai Purvciemā un Pļavniekos. Kopš tā laika divkrāsainie sikspārņi novēroti ne tikai visos Rīgas mikrorajonos, bet arī centrā, kā arī ir dažas ziņas par šīs sugas riestu vairākās citās pilsētās (Cēsis, Daugavpils u.c.). Arī šeit, Dabasdatos, ir vairāki ziņojumi par riestojošiem divkrāsainajiem sikspārņiem – riestotājus ir ziņojuši Ainis Platais, Gaidis Grandāns, Edgars Dzenis un vairāki citi novērotāji. Tomēr vēl līdz šim dati par iespējamo sugas ekspansiju pilsētās ir fragmentāri, tāpēc būsim priecīgi par jebkuriem šīs sugas novērojumiem pilsētās vēlu rudenī un ziemā.

Kur tad meklēt divkrāsaino sikspārņu riestus, un kā tos konstatēt? Vislabākās vietas ir pilsētu daudzstāvu mikrorajoni. Kā tipiska biotopa piemērus var nosaukt Purvciemu un Pļavniekus: 9-12 stāvu apbūve, starp mājām plaši pagalmi, koku galotnes labu gabalu zem augšējiem stāviem.

Divkrāsainā sikspārņa riestam piemērota vieta Purvciemā. Foto: Ilze Priedniece

Tomēr Rīgā pēdējos gados riestojošus divkrāsainos sikspārņus esmu dzirdējis arī centrā – Vecrīgā pie Konventa sētas, Kr. Barona ielā pie Ģertrūdes ielas krustojuma u.tml. vietās. Tā kā iespējams, ka šo sugu var atrast jebkur, kur ir pilsētas (vai mazākas apdzīvotas vietas?!) apbūve ar > 2-3 stāvu ēkām.

Divkrāsainos sikspārņus var konstatēt pēc riesta saucieniem, kurus tie izdod mums dzirdamās frekvencēs. Riesta saucieni šai sugai ir viegli atpazīstami. Tie izklausās kā visai skaļi, regulāri atkārtoti metāliski spalgi čirkstieni, un dzīvnieki tos izdod parasti lidojumā ap kādu ēku, lidojot diezgan lielā augstumā. Vietās ar 9-12 stāvu ēkām tas parasti notiek virs 8. stāva līmeņa, vai pat virs ēkām. Klausoties ar “neapbruņotu ausi”, pastāv tikai neliela iespēja sajaukt šos saucienus ar ziemeļu sikspārņa t.s. sociālajiem saucieniem, bet galvenā atšķirība ir riesta saucienu regulārā atkārtošana ilgu laiku un vienā un tajā pašā ierobežotā teritorijā. Ziemeļu sikspārņi parasti vairāk par 1-2 reizēm “neiečirkstas”, un to “balsis” ir arī klusākas un grūtāk sadzirdamas. Drošākam sugas pierādījumam būtu vēlams šīs skaņas ierakstīt – kaut vai ar mobilā tālruņa palīdzību (kā, piem., 12.11.2013. to bija izdarījis Edgars Dzenis, jo arī no šāda ieraksta pēc tam ir iespējams uztaisīt sonogrammu).

Divkrāsainā sikspārņa saucienu sonogramma. Autors: Edgars Dzenis

Riestošana parasti notiek vakarpusē, kad ir pilnīgi satumsis, piemēram, šobrīd tas būtu, sākot no apmēram plkst. 18:00. Riests var notikt arī visai lielā aukstumā (ap 0^oC vai nelielos mīnusos). Lietus laikā izredzes dzirdēt sikspārņus ir mazākas, kaut gan sīka smidzināšana reizēm tos nebiedē, ja citi apstākļi ir piemēroti.

Būsim priecīgi par divkrāsaino sikspārņu ziņojumiem gan tagad rudenī, gan, jo īpaši, ziemā. Riesta sezona vēl ir tikai pusē, un rudens šogad ir riestotājiem piemēroti silts, lai arī paslapjš. Īpaši gaidīsim ziņas no dažādām Latvijas apdzīvotām vietām/pilsētām, kur divkrāsaino sikspārņu riests līdz šim vēl nav reģistrēts, bet noderēs arī ziņas no Rīgas, kur jau labu laiku sistemātiski šīs sugas meklējumi nav izdarīti. Ne riesta sauciena meklējot!

Viesturs Vintulis

2017-10-12

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.