Putnu fotografēšana ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Vēl pirms divdesmit gadiem Latvijā ar to nodarbojās saujiņa cilvēku, kas bija šīs nodarbes fanātiķi. Dažiem no tiem foto ķīmijas sagatavošana, filmu attīstīšana un bilžu kopēšana paņēma tikpat daudz, ja ne vēl vairāk laika, kā pati iešana dabā, lai putnus fotografētu. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – pateicoties straujajai tehnikas attīstībai, šodien putnotāji lieto pat tādus terminus kā  phonescoping jeb telefonskopija – kvalitatīvus putnu attēlus ir iespējams iegūt pat ar mobilajā telefonā iebūvētām kamerām, fotografējot caur putnu vērošanas teleskopu! Tas viss ir padarījis putnus pieejamākus, kā jebkad iepriekš un – liek mums būt arvien atbildīgākiem, šīs iespējas izmantojot!

Foto: Tom Olliver / flickr.com

Pirms runāt par putnu fotografēšanas ētiku, vajadzētu tikt skaidrībā, kāpēc šī tēma vispār ir aktuāla un kādēļ to skatīt atsevišķi no putnu vērošanas, kas tāpat pēdējo desmit gadu laikā ir jūtami pieņēmusies spēkā. Problēma slēpjas apstāklī, ka labu attēlu iegūšanas nolūkā putnu fotogrāfi parasti cenšas putniem tikt pēc iespējas tuvāk, kas bieži beidzas ar putnu iztraucēšanu. Šāda traucēšana putniem var beigties ar barošanās vai atpūtas vietas pamešanu vai sliktākajā gadījumā pat ar nesekmīgu ligzdošanu, ja bildēts pie ligzdas. Augot putnu fotogrāfu saimei, nekritiskas to darbības rezultātā populārās putnu vērošanas vietās putniem var tikt radīts pastāvīgs traucējums, kas var novest pat pie te rodamās putnu daudzveidības un (caurceļošanas laikā) vienlaikus uzturošos putnu skaita samazināšanās.

Lai gan Latvijā putnu fotografēšanas popularitāte pēdējos gados ir būtiski augusi, mēs joprojām atpaliekam no rietumu Eiropas, kur putnu vērotāju un fotogrāfu skaits ir krietni lielāks un arī par šo nodarbju ētiskajiem aspektiem ir sākts runāt jau sen. Labu ieskatu par to guvu šī gada aprīlī, viesojoties pie kolēģiem Skotijā, kur man bija retā izdevība piedalīties jaunu dzeltenknābja gārgaļu ziemošanas vietu meklēšanā. Braucot pa vienu no Hebridu salām, vietējie putnotāji mums parādīja vietu, kur kūdrainā tīrelī šopavasar bija uzturējusies, iespējams, uz ligzdošanu sataisījusies baltā pūce, ko šopavasar bija paspējuši apskatīt daudzi vietējie putnu vērotāji. Putns esot pazudis pēc tam, kad to iztraucējuši četri nu jau vietējo putnotāju vidū nelāgu slavu iemantojuši putnu fotogrāfi, kas izkārtojušies ķēdē briduši pāri tīrelim, putnu ik pa laikam izceļot, lai to varētu fotografēt lidojumā. Biju spiests noklausīties ļoti neglaimojošos visai putnu fotogrāfu saimei veltītos epitetos – putnu bildētājiem liekoties, ka noteikumi uz tiem neattiecas un bieži gadoties tā – jo pazīstamāks fotogrāfs, jo nelāgākā izpausmē šādu attieksmi varot sagaidīt. Dažiem liekoties, ka salīdzinot ar putnu vērotājiem, putnu fotogrāfi ir “īpaša šķira” ar īpašām atlaidēm. Uz jautājumu, kā šādas problēmas tiek risinātas, tika atbildēts – rakstot par to presē un nosaucot negodprātīgos bildētājus vārdā... Redaktoriem savukārt esot iespējams šādi sašmucējušos autoru bildes ignorēt, jo zinošiem lasītājiem neesot prieka no “asiņainiem” attēliem un konkrētās salas putnotāju auditorija uzvertu šo baltās pūces attēlu parādīšanos presē kā sarkanas lupatas karināšanu buļļa deguna galā.

Tā kā pats sevi zināmā mērā pieskaitu pie putnu fotogrāfu sabiedrības, dzirdētais man lika aizdomāties par gadījumiem, kad atsevišķu bildētāju dēļ nepelnīti var tikt diskreditēta visa putnu fotogrāfu cunfte. Pārcilāju atmiņā gadījumus, kad ar kaut ko līdzīgu bija nācies saskarties Latvijā un pārdomāju arī pats savu attieksmi – vai tiešām vienmēr esmu rīkojies tikai tā, kā vajadzētu un nevis tā, kā ir vieglāk? Un vai varētu būt, ka šādas problēmas ir raksturīgas visur citur, bet tikai ne pie mums? Laikam jau nē.

Domāju, ka grēkošanai pret galveno putnu vērošanas (un arī fotografēšanas) principu – “vēro (bildē), bet netraucē” ir vairāki iemesli, kas turklāt bieži darbojas kopā. Pirmais, kas kļūst īpaši nozīmīgs, paplašinoties putnu bildētāju lokam – putnu fotografētāji dažkārt nepazīst putnus, ko bildē. Ar sugas pazīšanu parasti ir par maz – ir labi jāpārzina tās uzvedības nianses dažādās sezonās, kas ne tikai palīdz tikt pie labiem attēliem, bet arī palīdz saprast, kurā brīdī varbūt nejauši piedzīvoto izdevību neizmantot, lai “modelim” nenodarītu ļaunumu un nevainīgu putnu fotografēšanu nepārvērstu par “iešanu pāri līķiem”. Ja pieminētie baltās pūces bildētāji būtu lietas kursā par situācijas būtību – pūces dzenāšanu “ligzdošanas sezonas laikā pa piemērotu biotopu”, iespējams, arī viņu attieksme būtu savādāka.

Otra diemžēl arī plaši izplatīta problēma, uz ko manu uzmanību savulaik vērsa skotu dabas fotogrāfs Nials Benvī  (Niall Benvie), ir oportūnisms. Tā vietā, lai katra sev interesējošā motīva iegūšanai gatavotos ar vislielāko rūpību, izraugoties un iekārtojot bildēšanas vietas un būvējot slēpņus, kas dotu iespēju bildēt putnus, tos netraucējot, putnu fotogrāfi pārāk bieži paļaujas uz gadījumu – cerību vienkārši “pieiet tuvāk,” piemēram, ķīvīšu vai dzelteno tārtiņu baram uz lauka. Šāda attieksme ar ļoti labiem attēliem atmaksājas reti un parasti beidzas ar putnu iztraucēšanu. 

Savulaik ievērojama daļa no publicētajām putnu fotogrāfijām bija tapusi pie ligzdām. Tā, neapšaubāmi, bija salīdzinoši vienkārša iespēja nokļūt putniem fotografējamā attālumā, ko daļēji varēja attaisnot ar tā laika fotogrāfijas tehniskajām iespējām. Lai gan putnu ligzdošanas uzvedība ir ļoti būtisks to dzīves aspekts, lielais risks, kādam tiek pakļauts dējums vai mazuļi, kā arī salīdzinoši vieglais veids, kā tikt pie šādiem attēliem, rada tiem zināmu “negatīvu pievienoto vērtību”. Kā spilgtākos ligzdu bilžu piemērus atceros divus, pāris gadus atpakaļ redzētus Velsā izdotā dabas aizsardzībai veltītā bukletā. Tajos bija redzamas uz ligzdām sēdošas purva pūce un kuitala – nolūkā tikt pie vēlamā bildēšanas rakursa, fotogrāfs bija izcirpis ligzdu piesedzošo zāli, tādējādi atklājot perējošos putnus pilnā augumā! Lai gan Latvijā tik brutālus fotografēšanas piemērus pēdējā laikā nav nācies redzēt, trenētu aci uzreiz uzmanīgu dara tuvplāna attēli ar uztrauktiem, zemu lidojošiem un parasti uz zemes ligzdojošiem putniem. Reiz man tika rādīti šādi zivju gārņa attēli un manas aizdomas apstiprinājās, redzot sērijas nākošos kadrus – gārņa ligzdu ar tikko šķīlušamies mazuļiem. Vai tas nozīmē, ka fotografēt putnus pie ligzdām būtu slikti? Atbilde, protams, nav viennozīmīga – no tā, ka bildēsiet mājas strazdu barojam mazuļus putnu būrī pie mājas sienas, visticamāk, liela nelaime neradīsies. Tomēr jāņem vērā, ka fotografēšana pie ligzdas uzliek ļoti lielu atbildību, jo dažkārt pat salīdzinoši īss traucējums var novest pie ligzdas pamešanas un neviens, pat ne vislabākais kadrs, nav tā vērts. Savu putnu fotogrāfa gaitu sākumā vairākas reizes tiku fotografējis putnus pie ligzdām un pārliecinājos par to, ka nemitīgā uztraukuma par tēmu “vai mana klātbūtne nenodarīs ko sliktu” rezultātā no šādas putnu fotografēšanas bija visai maz prieka, arī tad, ja iegūtie kadri bija salīdzinoši labi. 

Putnus fotografējot, kameras slēdzi var nospiest dažādu iemeslu dēļ – sākot ar ornitofaunistiska retuma dokumentēšanu un fotografēšanu tikai sava prieka pēc un beidzot ar profesionālu nodarbi. Katram no šiem piemēriem ir sava specifika, tādēļ vienas receptes – kā bildēt putnus, nodarot tiem pēc iespējas mazāku traucējumu – ieteikšana nebūt nav viegla. Man aktuāli liekas pazīstamā Ziemeļamerikas putnu fotogrāfa Artūra Morisa ieteiktie vienkāršie pamatprincipi (Morris A. 1998. The art of bird photography. Amphoto books, New York.), kurus ievērojot risks, ka putniem tiks radīts būtisks traucējums, tiek samazināts līdz minimumam.

- Fotografējot putnus, vienmēr jāpatur prātā, ka jūsu radītā traucējuma rezultātā putni var pamest savas barošanās, atpūtas vai pat ligzdošanas vietas. Centieties radīt pēc iespējas mazāku ietekmi;

- Jums ir jāpazīst putni, ko fotografējat. Pazīstot to uzvedību, ķermeņa valodu un saucienus, jūs zināsiet, vai mēģinājums piekļūt vēl tuvāk ir pieļaujams.

- Iespēju robežās centieties nefotografēt putnus pie ligzdas – jūsu radītais traucējums var novest pie ligzdas pamešanas; pat īslaicīga perējošā putna nodzīšana no ligzdas un ligzdas atsegšana var novest pie tā, ka to izposta plēsēji;

- Fotografējot putnus publiski zināmās un bieži apmeklētās vietās, paturiet prātā, ka putnus var vēlēties apskatīt vai fotografēt arī citi putnu vērotāji vai fotogrāfi.

Domāju, ka uzskaitīto pamatprincipu saraksts nebūt nav jāuztver kā kaut kas galīgs – daudzi no mums to noteikti varētu papildināt ar sevis varbūt jau ilgstoši praksē ievērotiem, nerakstītiem noteikumiem.

Jo ilgāk nodarbosieties ar putnu bildēšanu, jo vairāk putnu fotogrāfijās ieraudzīsiet arī no tā, kas paliek aiz kadra. Kādā brīdī tas pat var sāk traucēt – aiz dziedoša putna attēla pamanīsiet provocēšanas atskaņotāju, blakus zīlītēm uz zara redzēsiet barotavu, bet aiz lieliska ķīvītes lidojuma tuvplāna pamanīsiet turpat blakus zālē paslēpušos mazuli. Tomēr to, vai putnu attēli nav tapuši putniem “nedraudzīgā veidā”, bieži var pateikt tikai un vienīgi pats autors. Tādēļ labākais, ko katrs no mums var darīt, ir izvērtēt pašiem savu pieredzi un pārskatīt sava darba metodes, ja tās rada šaubas. Un – kas ir tikpat svarīgi – sākt runāt par putnu fotografēšanas ētiku tāpat, kā runājam par tehniku vai jebko citu, kas ir būtiski putnu bildēšanas ikdienā. Labāk par to sākt runāt pašiem, nevis piedzīvot savu baltās pūces gadījumu, kas putnu bildētāju tēlu var sabojāt uz ilgu laiku.

Jānis Ķuze, janis.kuze@ldf.lv
Oriģinālā publicēts LOB žurnāla „Putni dabā” 2007. gada 2./3. numurā. Pārpublicēts ar nelieliem autora ieviestiem labojumiem.