Darbi un citu ligzdu pārbaude man nav ļāvusi gandrīz nemaz vērot to, kas notiek Ozola un Zīles ligzdā, tāpēc mani komentāri var izrādīties arī (mazliet) aplami, jo balstās nevis uz notiekošo šajā ligzdā, bet pēc pieredzes "kā visam vajadzētu notikt".

Tagad, kad mazuļi jau ir krietni paaugušies, vairums vērotāju droši vien jau ir sapratuši, kāda nozīme ir sūnām. Tās padara ligzdu mīkstāku, taču galvenais, tās kalpo kā galds, lai sīkās zivtiņas un vardes, ko vecie putni atrij kā barību, neizbirtu ligzdas virsmai cauri un lai mazuļiem, kamēr tie vēl mazi, būtu iespēja barības objektus uzknābāt.

Vienam no vecajiem putniem līdz šim visu laiku vajadzētu uzturēties pie ligzdas, sildīt mazuļus un laiku pa laikam tos barot. Pastāvīgie skatītāji droši vien ir ievērojuši, ka vecāki mazuļus baro daudz biežāk kā atlido pie ligzdas un nomaina viens otru. Barību vecie putni uz ligzdu nes guzā, un tur tā atrodas tādā kārtībā, kā noķerta.

Barības objektu šķirošana, ja tāda nepieciešama, notiek ligzdā, kad barība ir atrīta. Lielākās zivis, ko mazuļi vēl nevar apēst, apēd vecie putni paši (un tās vairs atrijās neparādās), bet smalkumus atstāj cāļiem. Pēdējiem augot, nepieciešamība pēc barības šķirošanas arvien samazinās, bet pirmajās dzīves nedēļās ligzdas sekmes ir ļoti atkarīgas no tā, vai vecāki savā teritorijā var atrast pietiekami daudz vietu, kur ir nevis vienkārši zivis vai vardes, bet kur ir pietiekami daudz sīku zivtiņu vai viengadīgu vardulēnu. No šāda viedokļa ideāla barība ir stagari, vēl labāki ir citu zivtiņu - vēdzelīšu, pīkstu u.tml. mazuļi, arī ņurņiki, kuru svars nepārsniedz 1-2 gramus. Kad mazuļi sāk justies izsalkuši, tie kļūs nemierīgi zem vecā putna, kas viņus silda, un sāk ņerkstēt. Tad parasti vecais putns pieceļas, vispirms pabužina viņus, bet, ja ņerkstēšanas nebeidzas, tad "kaut ko iedod".

Kad "uz galda" noliktais apēsts, cāļi parasti aizmieg. Līdzīgi kā arī mazi bērni, pagaidām lielāko daļu laika cāļi pavada guļot. Kad viņi būs sasnieguši aptuveni divu trīs nedēļu vecumu (tā būs viena no ļoti vērtīgām lietām, ko precīzi uzzināsim pateicoties kamerai, jo šādu datu ir ļoti maz), un tikai viens vecāks vairs nespēs pienest pietiekami daudz pārtikas, pamazām barības vākšanā iesaistīsies arī otrs vecais putns, sākumā īslaicīgi, bet pēc tam arvien ilgāk atstājot mazuļus ligzdā vienus. Lai gan, protams, arī tagad ir iespējamas situācijas, kad vecais puns nespētu pasargāt cāļus no varbūtēja plēsēja uzbrukuma (piemēram, ja ligzdu atkal apciemotu jūras ērglis, kas principā var apēst arī pašu veco putnu), pirmās nedēļas, kad mazuļi ligzdā paliek vieni, ir visriskantākās, kad viņus apdraud citi, mazāk vareni plēsēji - pirmkārt, meža caunas. Jācer gan, ka šādi pārdzīvojumi gan putniem, gan ligzdas vērotājiem ies secen, taču diemžēl dabā tādas lietas notiek katru gadu, un ir gadi (piemēram, pērnais), kad postījumu īpatsvars ir ļoti augsts. Pagaidām gan viss ir kārtībā un mums jācer, ka tā paliks vēl atlikušās apmēram 70 dienas, kuras mazuļi vēl pavadīs ligzdā.

Māris Strazds