2023. gada 28.-31. augustā notika starptautiskais gļotsēņu kongress ICSEM 11 – "The International Congress on the Systematics and Ecology of Myxomycetes 11", kurā ar prezentācijām pirmoreiz piedalījās arī Latvijas pārstāvji, turklāt diezgan kuplā skaitā. Kongress notika klātienē Igaunijā, Tartu, taču daži dalībnieki ar savām prezentācijām pieslēdzās attālināti, kopējam dalībnieku skaitam pārsniedzot 40.

Kongresa dalībnieku kopbilde pēdējā dienā, īsi pirms prombraukšanas. Foto: Dmytro Leontyev

Trīs dienas bija veltītas prezentācijām un stenda referātiem, bet viena – ekspedīcijai uz Soomaa Nacionālā parka mežiem un purvu.

Kongress sākās ar atgādinājumu par kara postījumiem Ukrainā. Vērts atzīmēt, ka, lai arī kongress notika Igaunijā, tā galvenie organizatori bija ukraiņi, kaut arī šobrīd apmetušies un pārstāv dažādas valstis.

Kongresa prezentāciju daļa sākās ar M. Šnitlera (Martin Schnittler, Vācija) lekciju par gļotsēņu vietu starp citiem dzīvajiem organismiem, par redzamo un vēl neapjausto pasauli.

Tika ieskicēta arī viena no galvenajām gļotsēņu pētniecības problēmām – kriptiskās sugas, kurām var nebūt skaidri saskatāmu atšķirīgu morfoloģisku pazīmju, tās nosakāmas tikai DNS pētījumos. Par tēmu "Vai ir jāapraksta gļotsēņu kriptiskās sugas?" bija arī kongresa noslēdzošā diskusija.

Kongresa pirmajā dienā viens prezentāciju bloks bija veltīts t.s. "citizen science" jeb tam, kā dažādi cilvēki iesaistās gļotsēņu pētniecībā. Viens no beigu diskusijas secinājumiem bija, ka visi gļotsēņu pētnieki ir zinātnieki (scientists), tikai daļa no viņiem strādā akadēmiskās iestādēs, bet daļa ne.

Šis prezentāciju bloks sākās ar Latvijas trīskāršu uznācienu. Vispirms uzstājās Andris Gauja, stāstot par savu kopprojektā ar igauņu kolēģiem topošo filmu "The Art of Looking", kuras viena daļa būs veltīta astronomijai, kamēr otra daļa – gļotsēņu pētniecībai. 15 minūšu filmas pirmizrāde būšot 2024. gada 4. maijā Tartu observatorijā.

Kā nākamais uzstājās Sandis Laime ar prezentāciju "Witches’ Vomit, Spittle and Butter" jeb gļotsēnes latviešu tautas ticējumos. Klausītājos vislielāko sajūsmu izraisīja slaids "Magic practices for destroying slime moulds" jeb kā iznīcināt gļotsēnes, ko senie latvieši domājuši esam par raganu spļāvieniem vai vēmekļiem.

Sandis Laime ar slaidu par to, kā iznīcināt gļotsēnes. Foto: Julita Kluša

Pēc tam es uzstājos ar savu un Evitas Oļehnovičas prezentāciju "Citizen science as a key driver of myxomycete research in Latvia" par Latvijas gļotsēņu pētniecības attīstību, divkāršojot apzināto sugu skaitu, kas lielā mērā notikusi, pateicoties gan portāla Dabasdati.lv iespējām, gan norvēģu pētnieka Edvīna Johannesena atbalstam un palīdzībai noteikšanā.

Julita Kluša un slaids par īsu Latvijas gļotsēņu izpētes vēsturi. Foto: Evita Oļehnoviča

Par savu pieredzi gļotsēņu pētniecībā Austrālijā stāstīja Karina Naita (Karina Knight), secinot, ka daža par kosmopolītisku uzskatīta suga, iespējams, tomēr dalās vairākās sugās, jo Austrālijā tā izskatās citādāk nekā Eiropas noteicējos aprakstīts.

Savukārt minētais norvēģu pētnieks Edvīns Johannesens prezentācijā mēģināja izskaidrot iemeslus, kāpēc Norvēģija gļotsēņu sugu skaita ziņā būtiski atrāvusies no kaimiņvalstīm (Norvēģijā šobrīd apzinātas 405 sugas, kamēr Somijā, Zviedrijā un Dānijā attiecīgi 251, 248 un 225).

Pats Edvīns ar gļotsēņu noteikšanu nesavtīgi nodarbojas jau 40 gadus, un Norvēģijā līdzīgi kā mums Latvijā ir sava dabas datu ziņošanas platforma – artsobservasjoner.no. Paskatījos, ka tajā čaklākajam gļotsēņu ziņotājam ir ieziņotas 286 gļotsēņu sugas – Latvijā tik daudz sugu nemaz nav vēl atklāts. Pavisam portālā ziņota 361 gļotsēņu suga. Interesanti, ka kopējais gļotsēņu ziņojumu skaits Dabasdati.lv ir par kripatiņu pat lielāks – tikko esam pārkāpuši 16 tūkstošu novērojumu slieksni, kamēr Norvēģijā ir 15,5 tūkstoši. Abi portāli izveidoti 2008. gadā.

Julita Kluša kopā ar lielāko palīgu Latvijas gļotsēņu noteikšanā – Edvīnu Johannesenu. Foto: Evita Oļehnoviča

Edvīns savā prezentācijā min trīs svarīgus elementus, kas nepieciešami gļotsēņu pētniecības attīstībai – gļotsēņu paraudziņu vācēji, iespēja paraudziņus noteikt, kā arī informācijas izplatīšana par noteikšanas rezultātiem. Viņš arī norāda, ka sistemātikai un noteikšanai kļūstot arvien sarežģītākai, tiek atbaidīti amatieri, kas ir galvenais balsts datu vākšanā, jo augsta ranga noteikšanas speciālistu ir maz un bez amatieru palīdzības dati par gļotsēnēm būtu ļoti pieticīgi.

Šī prezentāciju bloka noslēgumā diskusijā par iedzīvotāju un akadēmisko zinātnieku sadarbību tika runāts arī par vietējo, nacionālo nosaukumu nozīmi cilvēku ieinteresēšanā par gļotsēnēm. Atraktīvi, interesanti nosaukumi piesaista uzmanību un palielina interesi.

Krāterītes Craterium sp. gļotsēņu ekspedīcijā bija daudz, bet pašu pirmo atrada Evita Oļehnoviča.
Foto: Julita Kluša

Citās dienās prezentācijās daudz tika runāts par filoģenēzi, taksonomiju, barkodingu (DNS noteikšanu). Nu jau kādu laiku bija zināms, ka vilkpienaines Lycogala sp., pamatojoties uz DNS pētījumiem, pamazām tiek dalītas daudzās sugās – līdz šim kā parastākā no sugām atzītā koksnes vilkpienaine Lycogala epidendrum varētu sadalīties 70 sugās, bet ne tikai tā – arī mums pazīstamā koniskā vilkpienaine Lycogala conicum varētu būt trīs sugu komplekss. Par to visu, ieskicējot arī galvenās sugu atšķiršanas pazīmes, stāstīja kongresa orgkomitejas pārstāvis D. Ļeontjevs (Dmytro Leontyev) no Ukrainas. Viņam DNS analīzēm nodevu arī divus vilkpienaiņu paraudziņus no Latvijas.

Edvin Johannesen (Norvēģija), Dmytro Leontyev (Ukraina), Martin Schnittler (Vācija), Renato Cainelli (Itālija) kafijas pauzē. Foto: Julita Kluša

Jaunums bija, ka arī sprodzīšu Arcyria sp. sistemātikā varētu būt būtiskas izmaiņas – no tām varētu tikt atkal-izdalīta atsevišķa ģints Heterotrichia (senāk šajā ģintī bija rūsainā sprodzīte, kas tagad ir Arcyria ferruginea), kurā nu būtu vairākas dzeltensarkanās sugas. Arī mums labi pazīstamā pelēcīgā sprodzīte Arcyria cinerea izrādās vesels sugu komplekss, bet pētījumi vēl nav pabeigti. Par sprodzītēm stāstīja vēl viena kongresa orgkomitejas pārstāve, ukrainiete Irina Jatsjuka (Iryna Yatsiuk), kas šobrīd strādā Igaunijā. Viņai pētījumiem nodevu vienu interesantu sprodzītes atradumu no Latvijas, ko ievācis Andris Baroniņš.

Interesanti bija uzzināt par dažādām pētījumu metodēm, kas palīdz labāk saprast gļotsēņu sastopamību un izplatību. Viena no tādām – metabarkodings (metabarcoding), kas ir DNS svītrkodu iegūšana, ar kā palīdzību var identificēt daudzus taksonus vienā paraugā. Ar šīs metodes palīdzību tika identificētas sugas, kuru augļķermeņi attiecīgajā apvidū nav tikuši atrasti. Konkrēti par nivicolous sugām (tādām, ko atrod pēc ilgstošas sniega segas nokušanas) tika secināts, ka šādas gļotsēnes varētu būt plašāk sastopamas, nekā ir atrastas, jo augļķermeņus veido tikai šajos īpašajos apstākļos – pēc ilgstošas sniega segas nokušanas. Vēl tika apzināts, kā var pētīt gaisā atrodamās gļotsēnes (resp., kā fiksēt gaisā lidojošās sporas).

Nivicolous sugu grupa prezentācijās bija diezgan plaši pieminēta, gan runājot par to izplatību tagad un nākotnē, gan par konkrētu sugu noteikšanu. Tiek uzskatīts, ka šīs sugas pamatā sastopamas kalnu reģionos, kam īsti nepiekrīt E. Johannesens, kurš uzskata, ka galvenais noteicošais ir ilgstoša sniega sega, ne augstums virs jūras līmeņa. Latvijā nivicolous sugas atklātas tikai 2023. gadā, pateicoties Marinas Šlapakovas-Pjankovas atradumiem Latgalē, kas ļāva noteikt pat 5 nivicolous sugas! Vācu pētnieks M. Šnitlers par šiem atradumiem zemienē bija pārsteigts.

No stenda prezentācijām mūs visvairāk uzrunāja Mirjmas de Hānas (Myriam de Haan, Beļģija) prezentācija par gļotsēnēm, kas aug uz kukurūzas. Tādas ir ne viena vien, turklāt dažādas sugas aug dažādās vietās uz kurkurūzas – kam vairāk tīk lapas, kam augļi vai nobiras.

Myriam de Haan un Sandis Laime pie stenda prezentācijas par kukurūzu. Foto: Julita Kluša

Savukārt māksliniece Elizaveta Šepina (Elizaveta Schepina) prezentēja gļotsēņu atveidojumu kā interjera objektu.

Kongresa noslēgumā bija balsojums par interesantāko prezentāciju, un visvairāk balsu saņēma japānietes Yajima Yuka stāsts par sīksīku parazītisku sēni, kuru iespējams atklāt tikai elektronu mikroskopā, un kuras parazitēts gļotsēnes augļķermenis ārēji nekādi neatšķiras no vesela. Līdz šim šī sēne atklāta tikai uz nivicolous sugām.

Kongresa trešajā dienā mums bija ekspedīcija uz Soomaa Nacionālo parku, kur mežos meklējām gļotsēnes un vācām paaudziņus Igaunijas herbārijam.

Kongresa dalībnieki pēta vīgriezes, uz kuru kātiem tika atrastas kapsulu olītes Diderma testaceum.
Foto: Julita Kluša

Viens no maniem interesantākajiem atradumiem bija, kad aizgājām līdz purvam – augstajā purvā atradu sfagnu kūlīti Symphytocarpus trechisporus, kas vismaz pēc myx.dk datiem Igaunijā vēl nebija atrasta. Latvijā šo sugu plānots likt īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Edvīns rāda, kā mitrās sūnās iepakot zariņu ar jaunu plakancauro cukurīti Didymium serpula, lai tā varētu attīstīties līdz galam. Foto: Julita Kluša

Ekspedīcijas laikā mūs filmēja Andra Gaujas filmēšanas grupa topošajai filmai.

Latvijas-Igaunijas filmēšanas grupa pēta gļotsēnes uz kritalas. Foto: Julita Kluša

Kopumā ļoti daudz iespaidu un jaunas informācijas. Nākamais gļotsēņu kongress pēc trim gadiem notiks Ņujorkā.

Paldies Evitai un Sandim par jauko kompāniju un atbalstu kongresā, kā arī īpašs paldies Edeitei Laimei, kura mūsu komandu aizveda uz Tartu un pēc tam atpakaļ uz Latviju.

Vairāk informācijas par kongresu:

- ieskats prezentācijās; 

- ieskats gļotsēņu ekspedīcijā; 

- ieskats Tartu gļotsēņu kongresa laikā.

Julita Kluša

2023-09-11