Latvijas Dabas fonds par 2021. gada dzīvotni ir izvēlējies upju straujteces un dabiskus upju posmus – Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājamu biotopu. Šī dzīvotne ietver upju straujteces – upes un upju posmus ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu, kā arī visus citus dabiskos, nepārveidotos upju posmus neatkarīgi no straumes ātruma. Latvijā kopumā ir apmēram 12 400 upes ar kopējo garumu 37 950 kilometri, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst šai dzīvotnei.

Straujtecēm bagātā Ruņupe. Foto: Ilze Priedniece

LDF padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova saka: "Upju straujteces un dabiski upju posmi ir dzīvotne, kas vienotā tīklā caurvij visu Latviju, nodrošinot mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, veidojot dabiskus sugu migrācijas ceļus, dabiski attīrot ūdeņus. Ar katru upi saistās vesela dzīvās dabas pasaule – gan pašā upē, gan tās krastos un krastus iekļaujošajos mežos, laukos vai pļavās. Dabisko upju veidotā ainaviskā mozaīka ir tas, ko mīlam un novērtējam Latvijas ainavā, tāpēc šogad ar gada dzīvotni vēlamies pievērst uzmanību dabiskajām upēm un uzsvērt to nozīmi dabas daudzveidībai, ainavai un cilvēkam."

"Šobrīd liela daļa no Latvijas upēm ir cilvēku ietekmētas un pārveidotas, taču tieši straujteces un dabiskie upju posmi ir tie, kuros ir vislielākā dabas daudzveidība, tāpēc šī jutīgā un skaistā dzīvotne ir īpaša un pret to jāizturas ar izpratni,"  skaidro Rūta Sniedze-Kretalova.

Ar katru straujteci un dabisku upes posmu saistās vesela pasaule – gan zem ūdens, gan krastos un arī piekrastes zonā. Te ir mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, un straujteces ar akmeņainu vai oļainu grunti ir vienīgā dzīvotne sugām, kuras pielāgojušās dzīvei strauji tekošos, ar skābekli bagātos ūdeņos – tās ir dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citas sugas, lielākā daļa no tām retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upespērlene, upes raibgliemezis, biezā perlamutrene, sārtaļģes batrahospermas un hildenbrandija, strauta nēģis, strauta forele, alata, u.c.

Biezās perlamutrenes. Foto: Ilze Kukāre

Tāpat dabiskās upes ir vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam, upes nēģim, tās arī nodrošina retu putnu sugu – zivju dzenīša, ūdensstrazda, pelēkās cielavas populāciju pastāvēšanu.

Pelēkā cielava. Foto: Māris Lukstiņš

Būtiski tas, ka straujteces un dabiski upju posmi veido migrācijas ceļus, kas ir nepieciešami daudzu sugu izdzīvošanai un dabas daudzveidībai. Turklāt šie ceļi ved arī caur intensīvi apsaimniekotām un apbūvētām teritorijām, tā nodrošinot patvērumu dabai cilvēka dominētā vidē.

Tāpat dabisku upju ielejās veidojas ļoti daudzveidīgi reljefa un palu režīma noteikti apstākļi, un līdz ar to upju ielejas veido mājvietas sugām, kuras nevar pastāvēt industriālās lauksaimniecības ainavā. Šādās ielejās mēdz būt īpaši augsta sugu un biotopu daudzveidība – dabiski zālāji upju krastos un palienēs, nogāžu un gravu meži, palieņu meži, atsegumu biotopi.

Svarīga upju funkcija ir ūdens dabiskā pašattīrīšanās – straujtecēs tas notiek sevišķi aktīvi, jo šeit ar skābekli bagātais ūdens un dzīvie organismi, kas veido apaugumu uz akmeņiem, ievērojami veicina organisko vielu sadalīšanos.

Cilvēki apsaimnieko un pārveido upes jau vairākus gadsimtus – ierīkojot dzirnavas, veidojot kanālus, tās ir taisnotas, padziļinātas, aizbērtas. Tāpēc ne visus upju posmus šobrīd varam uzskatīt par dabiskiem. Taču līdz ar pārveidošanu daudzi no upju dabiskajiem procesiem mūsdienās ir traucēti un mainīti, izzūd arī ar dabiskajām upēm saistītās dabas vērtības. Upju stāvoklis atšķiras pa reģioniem – Zemgalē tas ir vissliktākais, tur ir visvairāk taisnotu un padziļinātu upju posmu, savukārt vislabākais – Gaujas upju baseina apgabalā. Savukārt izcilā stāvoklī ir tikai 1% no visām straujtecēm un dabiskiem upju posmiem.

Pārveidojot upes, izmainās ūdens režīms – daudzviet izzūd palienes, samazinās gan upju, gan krastā esošo, no paliem atkarīgo dzīvotņu un sugu daudzveidība, kā arī mazinās ūdens pašattīrīšanās spēja. Daudzviet uz upēm uzbūvētie dambji pārtraukuši zivju migrācijas ceļus un apgrūtinājuši nārstošanu.

Straujtece Vizlā. Foto: Ilze Priedniece

Būtisks kaitējums visām upēm ir piesārņojums. Viens no piesārņojuma avotiem ir barības vielu ieplūšana no intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības teritorijām un apbūvētam teritorijām ar virszemes noteci, meliorācijas sistēmām, notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Upēm kaitē arī cilvēku radītais piesārņojums ar sadzīves atkritumiem. Liekās barības vielas rada upju aizsērēšanu un aizaugšanu, no tā cieš arī cilvēks – upes kļūst mazāk pievilcīgas peldētājiem, laivotājiem un makšķerniekiem. Upju aizaugums izmaina zivju sugu sastāvu – izzūd foreļupes, bet lēni tekošajās upēs zivju izmēri samazinās.

Arī bebru radītie aizsprosti ir viena no problēmām, ar ko nākas saskarties upēs, un arī šo procesu netieši ietekmējusi cilvēka darbība – bebriem ir vieglāk iedzīvoties pārveidotās upēs, to populācija pieaug, un tāpēc arī dabiskajos upju posmos to ir arvien vairāk.

Ko katrs var darīt upju straujteču un dabisku upju posmu labā

• Pati vienkāršākā un katram pieejamā rīcība – nepiesārņot upes un to krastus ar sadzīves atkritumiem. Atpūšoties pie upēm, laivojot, makšķerējot, jāievēro princips – ko atnesi, to aiznes!

• Tiem, kuru īpašumā ir upju posmu un krasti, svarīgi necensties upes pārveidot, bet gan tām palīdzēt. Piemēram, izvākt lielākos koku sagāzumus, saudzīgi izretināt krastmalā blīvi augošos kokus, veidojot atvērumus (jāievēro normatīvi, kas regulē koku ciršanu mežā un ārpus meža).

• Upēs nedrīkst iepludināt neattīrītus vai nepietiekami attīrītus notekūdeņus no savas mājas.

• Apstrādājot lauksaimniecības zemi, aicinām neuzart lauku līdz upītes vai grāvja krantij, bet atstāt dažus metrus platu zālāju joslu (kuru vēlams arī reizi sezonā nopļaut un novākt), kas uztvers lietus ūdeņu nestās augsnes daļiņas un barības vielas no lauka, tādā veidā mazinot upes piesārņošanu un aizaugšanu.

• Ja īpašumā ir meliorācijas sistēmas, tad jācenšas saglabāt savulaik iztaisnoto upju posmu dabiskošanās iezīmes – līkumiņus, padziļinājumus, sēres, kokus un koku grupas, kā arī atsevišķus krūmus krastos.

• Straujos upju posmos dabai var palīdzēt, ieliekot upē akmeni – tas palīdzēs uzmutuļot straumi, tā ūdens bagātināsies ar skābekli, kā arī akmens ielikšana radīs dzīvotni dažādiem organismiem.

• Upju krastu aizaugšanu sekmē invazīvās sugas, tāpēc katrs var "izravēt" Kanādas zeltslotiņu, Sosnovska latvāni vai puķu sprigani, ja redz to upes krastā, tā ierobežojot to izplatīšanos. Skaistus gada dzīvotnes piemērus var vērot Gaujā, Pededzē, Abavas vidustecē un lejtecē, Lielajā un Mazajā Juglā, Daugavas lokos. Savukārt Latvijas Dabas fonds 2021. gadā aicinās uz Ainavu tūrēm, kurās varēs iepazīt upju straujteces un dabisku upju posmus, dabā vērojot un izzinot upju nozīmi ekosistēmās, savukārt zemūdens dzīvi Gada dzīvotnē var vērot, skatoties Latvijas Dabas fonda nodrošināto tiešraidi no Līgatnes upes.

LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Gada dzīvotne 2015 bija bioloģiski vērtīgie zālāji, Gada dzīvotne 2016 – niedrāji, Gada dzīvotne 2017 – lauku sēta, Gada dzīvotne 2018 – dižkoks, Gada dzīvotne 2019 – veci vai dabiski boreāli meži, Gada dzīvotne 2020 – parkveida pļava.

Latvijas Dabas fonds

2020-01-12