Par 2024. gada Gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējās ūdens ēzelīti Asellus aquaticus (Linneus, 1758).

Ūdens ēzelītis Asellus aquaticus. Foto: Mareks Ieviņš

Ūdens ēzelītis pieder vienādkāju kārtas vēžiem, līdzīgi kā uz sauszemes dzīvojošās mitrenes. Pirmo reizi to aprakstīja Kārlis Linnejs*. Apraksts bija ļoti īss: Oniscus aquaticus "Cauda rotundata, stilis bifurcis", ko varētu tulkot kā "pakaļgals apaļš, divzaraini izaugumi". Tika izveidota ģints Asellus Geoffroy, 1762, kurā pārcelta Linneja aprakstītā suga. K. Linnejs nenorādīja un nesaglabāja to sugas eksemplāru (sugas tipu=etalonu), pēc kura suga aprakstīta. Tāpēc bija nepieciešams sugu aprakstīt vēlreiz un nozīmēt t. s. neotipu (jauno etalonu). Tas aprakstīts tikai 2009. gadā no Zviedrijas upes pie Upsalas. Tipiskā eksemplāra aprakstīšana deva iespēju aprakstīt jaunas ēzelīšu sugas un salīdzināt ar etalonu. Rezultātā aprakstītas daudzas sugas un pasugas. Eiropā vien aprakstītas vairāk nekā 10 pasugas (GBIF), galvenokārt troglobiontās (alu sistēmu), retāk – izolētu ūdenstilpju pasugas.

Ūdens ēzelītis izplatīts galvenokārt Eiropas mērenajā un boreālajā zonā, ir arī fragmentāri dati no Āzijas un Ziemeļamerikas. Latvijā tas ir bieži sastopams stāvošos un lēni tekošos saldūdeņos, it īpaši vietās ar biezāku ūdensaugu augāju, reti iesālos ūdeņos. Lai gan tas bieži sastopams, tomēr plašākai auditorijai ir maz pazīstams.

Portālā Dabasdati.lv reģistrētas ūdens ēzelīša atradnes (9 novērojumi līdz 11.01.2024).

Ūdens ēzelīši ir iedzelteni pelēcīgi 1-1,5 cm gari, tēviņi lielāki par mātītēm. No virspuses ķermenis ar gaišiem raibumiem, uz galvas divi gaiši laukumi, mugura ar tumšāku garenjoslu. Krāsojums var būt mainīgs atkarībā no dzīves vides gultnes. Tumšākā gultnē arī vēža krāsojums ir tumšāks – kriptiskais (maskējošais) krāsojums. Ķermenis ar lielu ekstremitāšu dažādību: galva ar pāri garu un pāri īsu taustekļu; mutes orgānus veido trīs pāri īsu žokļu; septiņi pēc izskata vienādi vidukļa posmi ar ejkājām, pirmajam posmam tvērējkājas; ķermeņa pakaļgalā ieapaļš paplašinājums, ko veido pieci saplūduši posmi, kuru apakšpusē ir īsas kājas-žaunas, tēviņam pirmais posms ir kopulācijas orgāns: paplašinājuma galā divzarots sariņš. Ķermeņa sega mīksta. Gāzu apmaiņa notiek arī caur ķermeņa virsmu. Mātītēm uz vēdera īpašas krokas, kuras veido perējamo kameru. Ūdens ēzelītis nespēj peldēt, pārvietojas tikai "soļojot" pa ūdenstilpes dibenu, "staigā kā ēzelis".

Ūdens ēzelītši Asellus aquaticus. Foto: Valda Ērmane

Pārziemojušo ūdens ēzelīšu vairošanās sākas pavasarī, kad ūdens temperatūra sasniedz 7-8^oC. Mātītes pēc pārošanās dēj olas perējamā kamerā, kurā tos iznēsā līdz pat 20-30 dienām. Šai laikā olā beidzas embrionālā attīstība un "piedzimst" sīki mazuļi, kuri sāk patstāvīgu dzīvi. Tie izveido vasaras paaudzi un pēc tam mirst. Vasaras paaudze arī vairojas un pēc tam mirst, bet to pēcnācēji ziemo. Tātad gadā ir divas paaudzes, kuras nosacīti varētu saukt par "ziemas" un "vasaras" paaudzēm. "Vasaras" paaudzes dzīves ilgums vairāki mēneši, "ziemas" paaudzes vairāk kā pusgads. Īpatņu augšana sākas, ja ūdens temperatūra pārsniedz +3-5^oC. Iespējams, virzienā uz ziemeļiem gadā ir tikai viena paaudze. Latvijā varētu būt 1-2 paaudzes.

Ūdens ēzelīši barojas ar vāji sadalījušos detrītu. Raksturīga to barība ir ūdenī iekritušās koku lapas, uz tām augošās sēnes un baktērijas, un citas augu atliekas. Vēzim tās sagremot palīdz zarnās dzīvojošie mikroorganismi, t.s. mikrobioms. Ūdens ēzelītis pats var būt dzīvotne epibiontiem (uz to virsmas dzīvojošajiem) bezmugurkaulniekiem – vienšūņiem, virpotājiem, kā arī tas var būt kāšgalvja Acanthocephalus lucii starpsaimnieks. Vēzis ir nozīmīga saldūdens zivju barības bāze.

Ūdens ēzelīti izmanto kā ūdens kvalitātes indikatoru. To klātbūtne vien nebūt neliecina, ka ūdens ir piesārņots. Vēža populācijas ir lielākas ar organiskajām vielām bagātos dabiskos ūdeņos, kas nemaz nav piesārņoti. Labvēlīgos apstākļos populācijas blīvums var sasniegt pat 500 īpatņu/m², parasti krietni mazāk – desmiti. Vēži kopā ar barību var uzņem piesārņojošās vielas, piemēram, smagos metālus vai neattīrītu notekūdeņu sastāvdaļas un uzkrāt savā ķermenī. Tā ir bioakumulācija. Vēži ir izturīgāki pret piesārņojumu, salīdzinot ar citiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Analizējot piesārņojumu vēžu ķermenī, var spriest par piesārņojošo vielu klātbūtni ūdenī. Tos var izmantot arī ūdens testēšanai laboratorijā, jo vēžus viegli audzēt akvārijos. Piesārņotā vidē samazinās vēžu ķermeņa izmērs un mātīšu auglība.

Cilvēkam ūdens ēzelīši ir nekaitīgi. Ēzelīšus var audzēt kā akvārija mājdzīvniekus. Dažkārt tie var apdzīvot ūdensapgādes sistēmas, piemēram, ugunsdzēsēju hidrantus.

* Linnaeus C. 1758. Systema Naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Editio decima, reformata, Laurentius Salviu, Holmiae, 824 pp. (apraksts 627. lpp) (https://www.biodiversitylibrary.org/page/726886#page/3/mode/1up)

Ziņu sagatavoja:

Voldemārs Spuņģis
Latvijas Entomoloģijas biedrība

2022-01-11