Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2019. gada bezmugurkaulnieku nominējusi mārīšzirnekli Eresus sandaliatus (Martini, Goeze 1778).

Kādēļ mārīšzirneklis kļuva par 2019. gada simbolu? Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē, un līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām (ziņa atrodama tepat). Būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā. Otrkārt, lai uzsvērtu kukaiņu un zirnekļu atšķirības. Treškārt, pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili, viegli saplūst ar vidi. Bet, redz, mārīšzirneklis izceļas!

Mārīšzirnekļa tēviņš. Redzama galvkrūšu daļa, sarkanais vēders ar melnajiem punktiem. Foto: Edmunds Račinskis

Mārīšzirneklis pirmo reizi pasaulē aprakstīts 1778. gadā Bavārijā, Vācijā (Rezác et al. 2008). Tas bija tēviņš. Sākotnēji mātītes atšķirīgā izskata dēļ tika aprakstītas kā cita suga. Joprojām notiek gan morfoloģiski, gan ģenētiski pētījumi, lai pareizi noteiktu katru Eresidae sugu.

Kur mārīšzirnekli varētu meklēt, un kāds viņš izskatās? Latvijā zirneklis tika atrasts Garkalnē, virsājā uz stigas (to atrada D. Brakmane un E. Račinskis). Zviedrijā šis zirneklis atrasts virsājos, saulainās nogāzēs, starp sūnām un ķērpjiem, saulainās, sausās laucītēs (Almquist 2005). Tur viņš augsnē veido 5-10 cm dziļas un 1-2 cm platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz ~1m² haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu paklājs, kura signālpavedienu gali beidzas alā pie zirnekļa. Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles. Turklāt mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir 8 mm gari (no galvkrūšu priekšas līdz vēdera galam), mātītes ir lielākas – 15 mm. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm, savukārt, vēders ir melns ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā.

Mārīšzirnekļa tēviņš salīdzinājumā ar cilvēka pirkstu. Foto: Edmunds Račinskis

Mārīšzirneklis dabā aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Pārošanās noris pavasarī vai agri vasarā. Mātīte pēc tam savā alā (tuvāk pie izejas) izdēj ~50 olas. Pirmo nedēļu pēc izšķilšanās mātīte baro jaunos zirnekļus. Pēc tam pati sevi sagremo, lai atvieglotu barošanos jaunajai paaudzei. Jaunie zirnekļi pārziemo mātes veidotajā alā tīmekļu kambaros. Tēviņi dzimumgatavību sasniedz jau septembrī, mātītes – tikai pavasarī.

Atšķirībā no vairuma Latvijā sastopamo zirnekļu, mārīšzirneklis ir indīgs – viņa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli (Nentwig et al. 2019). Iepriekš minētie simptomi izzūd divu stunda laikā, vairākas dienas gan saglabājās koduma vietas jūtīgums. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada.

Iespējams, ka mārīšzirneklis ir plašāk izplatīts Latvijas teritorijā un iepriekš nav konstatēts mazo izmēru un slēptā dzīvesveida dēļ. Piemēram, Lielbritānijā, šī suga ir aizsargāta ar likumu. Jābūt uzmanīgam, jāskatās zem kājām! Tāpēc, ja pastaigājies pa virsājiem, priežu mežiem, tad skaties zem kājām! Varbūt ieraugi Gada Bezmugurkaulnieku! Rokās viņu neņem, bet fotogrāfijā gan vari iemūžināt sev un dabas pētniekiem par prieku. Pēc tam par savu ieguvumu ziņo šeit – www.dabasdati.lv vai man, Inesei Cerai, e-pasts: inese.cera@lu.lv.

Literatūra

Almquist S. 2005. Swedish Araneae, part 1 – family Atypidae to Hahniidae. Insect Systematics and Evolution, 62: 1-284.

Nentwig W., Blick T., Gloor D., Hänggi A., Kropf C. 2019. Online at https://www.araneae.nmbe.ch, accessed on {07.01.2019.}. doi: 10.24436/1 

Řezáč M., Pekár S., Johannesen J. 2008. Taxonomic review and phylogenetic analysis of entral European Eresus species (Araneae: Eresidae) - Zoologica Scripta, 37 (3): 263–287.

Inese Cera

inese.cera@lu.lv

Latvijas Entomoloģijas biedrība

2019-01-09