Aktīvie lietotāji: 109 Šodien ievadītie novērojumi: 869 Kopējais novērojumu skaits: 1411721
Tu neesi reģistrējies
language choice: lv language choice: en language choice: ru language choice: lt
Rakstu arhīvs
2022 | 2021 | 2020 | 2019 | 2018 | 2017 | 2016 | 2015 | 2014 | 2013 | 2012 | 2011 |
Blaktīm pa pēdām II
Pievienots 2022-06-04 01:45:19

Kukaiņu vērošanas sezona it kā rit pilnā sparā - "it kā", jo jāatzīst laikapstākļi maijā mūs nav līdz šim pārāk lutinājuši ar skaistām un saulainām dienām. Bet, domājot par skaistāko (cerams) nākotni, kad lietus būs mitējies un būs arī kāda diena ar +25 grādiem (prognozes izskatās daudzološas!), sagatavoju nelielu motivējošu (cerams) ieskatu par dažām blakšu sugām, ko atrast būtu pa spēkam principā ik vienam dabā gājējam, jo to atrašana lielākoties ir saistīta ar meklēšanu vienkārši "pareizajā vietā" (kaut gan veiksmei, protams, arī ir sava loma), jo katra no šeit pieminētajām sugām būs saistīta ar kādu konkrētu dzīves vietu vai barības augu. Tas, protams, ir raksturīgi arī citām kukaiņu sugām - ja mēs zinām kur, kādos apstākļos un kad kāda konkrēta suga dzīvo, to atrast ir daudz lielāka iespēja kā vienkārši staigājot un cerot uz nejaušu veiksmi (bet arī tā var gadīties un bieži gadās). Daļa no šeit minētajām sugām būs pat gana bieži sastopamas Latvijā, bet ir arī daži retumi par kuru izplatību iegūt papildus ziņas būtu jo īpaši svarīgi. Tad nu lieki nekavējamies un sākam!

 

Mizasblakts Aradus ribauti


Mizasblakts Aradus ribauti pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala ar košo sareni (Coriolopsis trogii) Vidrižu apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Kā pirmā suga no šajā rakstā izvēlētajām 3 mizasblakšu sugām ir mizasblakts Aradus ribauti. Suga ir saistīta ar relatīvi svaigām apšu kritalām uz kurām aug piepe - košā sarene (Coriolopsis trogii). Tieši šī sēne ir sugas barības augs, taču, protams, ejot dabā vispirms mēs tomēr ieraudzīsim apses kritalu, kas ir daudz lielāks objekts, nevis piepi. Tāpēc tāda klasiska sugas meklēšana ir vienkārši šādu no attāluma šķietami piemērotu, nokritušu apses stumbeņu aplūkošana tuvāk - vai tur aug mums (un blaktij) interesējošā piepe vai nē. Šajā brīdī nav pietiekami daudz informācijas vai gaisma spēlē būtisku lomu, taču līdz šim praktiski visas apdzīvotās kritalas ir bijušas izcirtumos vai to malās nevis, piemēram, dziļāk iekšā kādā meža nogabalā (bet tā var būt arī novērotāja ietekme - apsekojot vairāk tieši kritalas izcirtumos nevis mežos). Piemērotākās kritalas būs samērā prāva diametra, relatīvi svaigi kritušas (orientējoši 2-3 gadi) ar mizu, kas vēl samērā labi turas klāt stumbram. Šķiet, ka pēc tam, kad kritalai miza pilnībā nokrīt, piepes un blakts eksistence uz kritalas pamazām izsīkst. Stāvoši apšu stumbeņi līdzšinējā pieredzē nešķiet pārāk piemēroti sugas atrašanai - acīmredzot piepes augšanai piemēroti mikroklimatiskie apstākļi rodas pēc tam kad stumbenis ir iekārtojies horizontāli tuvāk augsnei (lielāks mitrums?). Blaktis visbiežāk būs novērojamas sēžot uz piepju augļķermeņiem (biežāk apakšā, bet arī virspusē), bet arī reizēm zem mizas, taču tad parasti ne pārāk tālu no piepēm. Katra sugas atradne ir patiesībā visai nozīmīga, jo sniegtu papildus informāciju par sugas izplatību Latvijā.

Noteikšana teorētiski ir nedaudz izaicinājums, jo izskata ziņā tā ir ļoti līdzīga bieži sastopamai bērzu mizasblaktij (Aradus betulae), bet atšķiras apdzīvotā koku suga (A.betulae tiešām g.k. uz piepjainiem bērzu stumbeņiem) kā arī taustekļu krāsojums (A.ribauti 2. taustekļu posmiņš izteikti gaišs), to forma (2. posmiņš proporcionāli daudz īsāks kā A.betulae) un ķermeņa forma mātītēm (dibengals nav koniski izstiepts, tāds kā nosmailots kā tas ir A.betulae). Protams, fotoattēls jebkurā gadījumā būtu vēlams, lai apstiprinātu sugas atradni.

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu, jo pārziemo gan imago, gan nepieauguši īpatņi, attiecīgi attīstība norit samērā izstiepti un pieauguši īpatņi ir novērojami praktiski visos mēnešos.

 

Mizablakts Mezira tremulae


Mizasblakts Mezira tremulae pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Mizasblakts Mezira tremulae apdzīvots apses stumbenis Ciemupes apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Turpinām apšu tēmu, jo arī otra mizasblakšu suga - Mezira tremulae - ir saistīta ar apsēm. Taču atšķirībā no iepriekšējās sugas, nevis ar kritalām, bet ar stāvošiem apšu stumbeņiem. Tiesa, ja blakts apdzīvots stumbenis ir tikko kā svaigi nolūzis, tad, protams, kādu brīdi blaktis būs atrodamas arī uz horizontālā līmenī guļošas kritalas, taču kopumā vertikāli stumbeņi ir sugas galvenā dzīvesvieta. Kas būtiski - arī šī suga mīl apdzīvot ne gluži "sērkociņa" resnuma apses. Tieši otrādi - līdzšinējā pieredze rāda, ka priekšroka tiek dota resniem vai pat ļoti resniem (virs 50-60cm diametrā) stumbeņiem. Līdzīgi kā iepriekšējā suga - vairāk tiek konstatēta izcirtumos vai mežmalās. Tiesa atšķirībā no iepriekšējās sugas, nav tāda skaidra saistība ar kādu vienu konkrētu piepju vai sēņu sugu. Pat otrādi - uz apdzīvotajiem nokaltušajiem stumbeņiem parasti tādu vizuāli samanāmu sēņu augļķermeņu nav. Protams, zem mizas visticamāk ir kādi micēliji, ko mēs tā uz aci neredzam vai neievērojam, bet šis fakts teorētiski nedaudz apgrūtina sugas meklēšanu, jo nav tāds viena konkrēta vizuāla pazīme (sēnes/piepes klātesamība ārpusē uz mizas/stumbra), kas ļautu saprast kuri stumbeņi varētu būs sugas apdzīvoti, bet kuri nē. Ja nu varbūt stumbra diametrs - resnāki koki varētu būt potenciāli labāki. Biežāk šķiet tiek apdzīvoti stumbeņi kuriem miza ir samērā atdalījusies no stumbra un ir kļuvusi samērā vaļīga. Blaktis būtu meklējamas zem mizas (var sēdēt kā mizas apakšpusē, tā arī uz stumbra) un vienīgā metode kā sugu konstatēt tad diemžēl būs kādu mizas gabalu noplēšana. "Diemžēl", jo mizu plēšana atmirušiem kokiem skaitās tāda kā destruktīva kukaiņu meklēšanas metode, jo kaut kādā mērā tiek iznīcināts mikrobiotops ko (kaut vai kā slēptuves) var izmantot ne tikai šī suga, bet arī citi kukaiņi un dzīvās radības. Tāpēc parasti šim procesam es personīgi cenšos pieiet ar zināmu pietāti - mēģinot gluži nenodīrāt koku kailu. Īpaši tas būtiski ir, ja koku tiešām šī mizasblakts apdzīvo (pēc pirmās blakts atrašanas parasti meklēšanu pārtraucu), jo vienu stumbeni suga var apdzīvot ilgāku laika periodu kamēr vien tas ir piemērots (= kamēr visa miza nav pilnībā nokritusi pati saviem spēkiem) un, pamatīgi nodīrājot jau apdzīvota stumbeņa mizu, mēs vienkārši samazinām periodu cik ilgu suga var tur dzīvot. Lai nu kā - arī šai sugai katrs atradums būtu kā sacīt jāsaka "zelta vērtē". Noteikšana ir samērā vienkārša, jo Latvijā nav nevienas citas sugas tieši ar šādu ķermeņa formu un izskata. Varbūt attāli līdzīgas ir Aneurus ģints mizasblaktis (nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka savulaik esmu šīs abas sugas sajaucis un noteicis nepareizi) taču tās ir izmērā salīdzinoši ļoti sīkas sugas - ap 5mm vai mazāk, kamēr Mezira tremulae ir virs 1cm.

Sugas sastapšanas laiks: Līdzīgi kā iepriekšējai sugai, praktiski visu gadu.  

Mizasblakts Aradus obtectus


Mizasblakts Aradus obtectus pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Mizasblakts Aradus obtectus apdzīvots egles stumbenis Ķemeru Nacionālajā parkā. Foto: U.Piterāns

Noslēdzot mizasblakšu tēmu, vēl trešā suga - Aradus obtectus. Šī gan nebūs no reto sugu loka jeb tā ir suga, ko teorētiski varētu atrast katrs kurš nedaudz rūpīgāk paskatās un pameklē uz pareizajiem kokiem. Un pareizie koki šīs sugas gadījumā būs egles jeb, precīzāk sakot, nokaltuši egļu stumbeņi uz kuriem aug parastā apmalpiepe (Fomitopsis pinicola). Latvijas mežos šādi dabas daudzveidības elementi pagaidām ir samērā daudz un kopumā katrā vecākā skujkoku mežā var atrast šai mizasblakšu sugai piemērotu dzīvotni. Piepju klātbūtne ir samērā svarīga, jo uz vienkārši nokaltušām eglēm (piemēram, mizgraužu "nograuztām") suga atrodas krietni retāk kā uz piepjainiem egļu stumbeņiem. Samērā klasisks variants ir stumbenis kam ir nolūzusi galotne. Tad nu šajā pamatnes "celma" daļā sugu var meklēt - parasti sēž zem mizas kaut kur netālu no mizas malas. T.i. bieži vien pietiek nolupināt pat tikai kādus 2-3 nelielus mizas gabalus, lai atrastu meklēto. Suga gan ir nedaudz maskējošā krāsā - gaiši brūna (šis krāsojums ir sugai raksturīgas - citas Latvijas mizasblaktis ir melnas, tumšbrūnas, pelēkas vai tamlīdzīgi) tāpēc katrs nolupinātais mizas gabals ir jāpārbauda rūpīgi. Interesanti, ka acīmredzot suga tomēr seko piepei arī, ja tā aug uz kādiem citiem kokiem - ja parstās apmalpiepes ir uzzagušas uz kādas citas koku sugas, tad arī tur teorētiski var sagaidīt šo sugu. Tā, piemēram, šai sugai ir novērojumi arī uz priedēm un pat apsēm, lai gan kopumā kādi 90% novērojumu tomēr ir uz eglēm. Atšķirībā no iepriekšējām divām sugām, šī gan tīri labi mīl dzīvot arī meža "iekšienē" jeb samērā noēnotās vietās, tāpēc šīs sugas meklēšanā uz mežmalām, izcirtumiem un citām labi izgaismotām vietām obligāti nav jākoncentrējas.

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu, jo pārziemo gan imago, gan nepieauguši īpatņi, attiecīgi attīstība norit samērā izstiepti un pieauguši īpatņi ir novērojami praktiski visos mēnešos.

Mīkstblaktis Monalocoris filicis un Bryocoris pteridis


Mīkstblakts Bryocoris pteridis pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Mīkstblakts Monalocoris filicis pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Paparžu mīkstblakšu (B.pteridis un M.filciis) apdzīvots biotops. Atvainojos par kvalitāti - tas bija pašam pie rokas labākais paparžu attēls. Foto: U.Piterāns

Nākamā būs nevis viena suga, bet sugu pāris - mīkstblaktis Monalocoris filics un Bryocoris pteridis. Divas sugas, kuras varētu dēvēt par paparžu mīkstblaktīm (tumšā un gaišā?). Šīs abas sugas pieminu kopā, jo nereti tās tiešām var atrast praktiski vienkopus - dzīvojot uz vienas uz tās pašas papardes vai vienā paparžu pudurī. Lai arī tās ir izmērā visai sīkas sugas (ap 3mm), tomēr atrast tās ir pat visai viegli - visbiežāk vienkārši jāpaceļ kādas papardes lapa un jāpaskatās tai no apakšpuses. Var, protams, mēģināt blaktis arī nopurināt no papardēm (uz kāda gaišāka paladziņa vai tamlīdzīgi) - tas tā nedaudz ātrāk un efektīvāk varbūt. Šķietami vairāk abas sugas izdodas novērot uz tiem paparžu augiem kam apakšpusē ir sporu vācelītes. Kā jau mīkstblaktis tās ir samērā veiklas, bet kopumā nav varbūt tik žiglas kā daudzas citas sugas, un mēdz ļauties arī mierīgai fotosesijai. Tāda absolūti nozīmīga loma paparžu sugai varbūt nav, taču vairāk izvēlas leknās un augstās paparžu sugas, kas aug jauktos un lapkoku mežos - ozolpapardes (Dryopteris sp.) sievpapardes (Athyrium filix-femina) utml. Teorētiski būtu jābūt atrodamām arī uz ērgļpapardēm (Pteridium aquilinum), bet pašam kaut kā uz tām gadās retāk atrast. Abu sugu noteikšana ir samērā vienkārša, jo tieši uz papardēm neviena cita mīkstblakšu suga nebūs sastopama (tikai ja kāda apsēdusies nejauši), bet savstarpēji tās ir ļoti atšķirīgas. Abas sugas noteikti Latvijā nav retas, bet, ja speciāli nepārbauda papardes, tad atrast tās nejauši ir grūti - līdz ar to punktu daudzums kartē pagaidām ir relatīvi neliels. Bet tas nozīmē, ka jebkuram ir lieliska iespēja palīdzēt karti "aizkrāsot". Kas interesanti, sugas var būt sastopamas arī urbānā vidē - parkos, dekoratīvos apstādījumos utml.

Sugas sastapšanas laiks: abām sugām tas ir nedaudz atšķirīgs. Bryocoris pteridis ir vairāk vasaras vidus suga, kas parādās apmēram jūnija vidū vai nedaudz vēlāk, kamēr Monalocoris filicis var būt sastopama arī visu gadu, jo pārziemo kā pieaudzis īpatņi. Pavasarī kamēr papardes nav izdīgušas un salapojušas to gan ir grūti atrast, līdz ar to biežāk arī otra suga atrodas tikai sākot ar jūniju.

Mīkstblakts Dicyphus globulifer


Mīkstblakts Dicyphus globulifer pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Mīkstblakts Dicyphus globulifer apdzīvota sarkano spulgotņu (Melandrium dioicum) grupa pie Amulas upes. Foto: U.Piterāns

Nākamā suga arī ir no mīkstblakšu dzimtas - Dicyphus globulifer - un arī šī ir izmērā diezgan sīka suga (kādi 4mm). Taču, ja koncentrējas uz vienu no šīs sugas barības augiem - sarkano spulgotni (Melandrium dioicum), tad patiesībā, neskatoties uz izmēru, to var visai labi pamanīt. Parasti šīs blaktis meklējamas uz auga stublāja un lapām tuvāk tā galotnes daļai (nereti arī starp ziediem). Fotografēšana gan ir cits jautājums, jo Dicyphus ģints ir no tām mīkstblaktīm, kas ir ļoti veiklas un pie traucējuma mēdz skriet prom, krist nost no auga vai celties spārnos, bet ar nelielu pacietības devu parasti tomēr var sagaidīt kad blakts nedaudz nomierinās (ja nav aizlidojusi) un sāk mierīgi rāpot pa auga stublāju savās ierastajās dienas gaitās. Kā pieredze liecina, tad šī visticamāk ir bieži sastopama suga Latvijā - praktiski visur kur ir sarkano spulgotņu audzes (lapkoku mežos, mežmalās, ceļmalās utml.). Nereti pat pietiek ar vienu vai dažiem atsevišķiem augiem. Suga gan dzīvo arī uz citiem radniecīgiem augiem - piemēram, atklātākās vietās uz plaukšķenēm (Silene sp.), taču uz šiem augiem man kaut kā pašam personīgi sugu izdodas atrast vien ar grūtībām vai nejauši ar entomoloģisko tīkliņu. Respektīvi es teiktu, ka uz spulgotnēm sugu atrast ir daudz vienkāršāk, bet var, protams, mēģināt laimi arī vērojos plaukšķenes. Foto (cik nu kvalitatīvu katram izdodas iegūt) noteikti noderēs, jo teorētiski uz spulgotnēm var dzīvot arī kāda cita Dicyphus ģints suga, bet tām būs nedaudz atšķirīgs krāsojums un ķermeņa forma (D.globulifer starp savas ģints sugām ir tāda viena no strupākajām un ar īsākajiem taustekļiem/kājām. Citas sugas ir daudz slaidākas, garākām ekstremitātēm).

Sugas sastapšanas laiks: praktiski visu gadu (pārziemo kā imago), bet visvienkāršāk ir barības augu ziedēšanas laikā, kad vienkārši sarkanās spulgotnes dabā ir vienkāršāk pamanīt. Attiecīgi periods no maija beigām līdz jūnija vidum ir ražīgākais, taču principā var konstatēt arī citos mēnešos.

Tīklblakts Dictyla humuli


Tīklblakts Dictyla humuli pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Tīklblakts Dictyla humuli apdzīvotas tauksaknes (Symphitum officinale). Foto: U.Piterāns

No mīkstblaktīm pārejam pie tīklblaktīm. Pirmā suga - tīklblakts Dictyla humuli, ko varētu latviski saukt par tauksakņu tīklblakti, jo šīs sugas galvenais barības augs ir ārstniecības tauksakne (Symphytum officinale). Attiecīgi, lai šo sugu atrastu ir jāiemācās atpazīt augs. Kad šī prasme ir rokā, tad sugas atrašana parasti grūtības vairs nesagādā, jo kopumā suga Latvijā nav reti sastopama un vietās, kur tauksaknes ir sastopamas vairāk par vienu atsevišķu augu, suga prasti būs atrodama. Varbūt izņēmums varētu būt ziemeļu reģioni, jo suga patiesībā tālāk uz ziemeļiem no Latvijas šķiet nemaz nav atrodama - respektīvi tālākās atradnes uz Z Latvijā vienlaicīgi būs arī tālākās atradnes uz Z Eiropā. Suga izmērā nav liela (3-4 mm), bet uz auga parasti viegli pamanāma un pat telefona kvalitātes attēls (ja blakts ir izkadrēta un maksimāli pietuvināta) būs pietiekams sugas noteikšanai - īpaši, ja suga konstatēta uz pareizā barības auga. Kā rakstīts tīmekļa vietnē latvijasdaba.lv, tad tauksaknes aug, citēju: "Parasti nelielas grupas upju krastos, krūmājos, nezālienēs, gar dzelzceļiem. Minerālsāļiem bagātās upju palienēs veido lielas, monodominantas audzes.". Tad šādās vietās arī būtu meklējama tīklblakts. Retos gadījumos suga ir konstatēta arī uz citiem skarblapju dzimtas augiem (daglīšiem, vēršmēlēm), bet tie ir vairāk izņēmuma gadījumi - citas tīklbkakšu sugas uz tauksaknēm gan nav novērotas.

Sugas sastapšanas laiks - sugu var meklēt no pavasara līdz pat vasaras beigām, tikko kā tauksaknes ir saplaukušas un līdz turpinās auga veģetācijas sezona. Vēlāk par augustu gan novērojumi nav bijuši.

Tīklblakts Dictyla convergens


Tīklblakts Dictyla convergens pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Tīklblakts Dictyla convergens apdzīvots biotops - purva neaizmirstulītes (Myosotis palustris) kāda grāvja malā Olaines novadā. Foto: U.Piterāns

Nākamā suga - tīklblakts Dicytla convergens - ir kopumā samērā līdzīga iepriekšējai sugai, taču apdzīvo pilnībā atšķirīgus biotopus. Šīs sugas barības augs ir mitrās vietās augošas neaizmirstulītes (Myosotis sp.) - īpaši purva neaizmirstulītes (M.palustris), kas aug, piemēram, dažādu nelielu grāvju, dīķu malās utml. vietās. Meklējamas būs pamatā uz augu lapām (par sugas klātbūtni vispirms var liecināt sugas radītie bojājumi uz lapas virsmas - daudzi mazi gaišāki plankumiņi), arī uz tiem augiem, kuriem stumbrs pamatnē aug ūdenī. No iepriekšējās sugas atšķiras g.k. pēc priekškrūšu (ķermeņa daļa starp galvu un spārniem) krāsojuma, kas šai sugai vidusdaļā ir gaišs, bet D.humuli - tumšs. Šo sugu meklēt (un mēģināt nofotografēt) ir savā ziņā svarīgi, jo tādā pašā biotopā uz neiazmirstulītēm var dzīvot otra ļoti līdzīgā suga - Dictyla lupuli, kas no convergens atšķiras ar tumšām kāju ciskām un tumšiem taustekļu pirmajiem posmiem. Ja D.convergens Latvijā tā kā ir bieži sastopama suga, tad D.lupuli gan ir ļoti maz atradumu. Tā ka no tāda viedokļa arī būtu vērts pievērst šīm neaizmirstulīšu tīklblaktīm uzmanību.

Sugas sastapšanas laiks: līdzīgi kā iepriekšējai sugai.

Tīklblakts Tingis pilosa


Tīklblakts Tingis pilosa pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Tīklblakts Tingis pilosa apdzīvota balto panātru (Lamium album) audze Rīgā, Ķengaragā. Foto: U.Piterāns

Trešā tīklblakšu suga ir tāds šķietami nesens ienācējs Latvijas faunā – Tingis pilosa. Šo sugu būtu jāmeklē uz panātrēm (Lamium album) un citiem radniecīgiem augiem (piemēram, akļiem Galeopsis sp.). Kas interesanti, tad šķietami samērā bieži arī pilsētvidē – pagalmu zālienos, ietvju malās utml. Šajās vietās gan galvenās grūtības sugas meklēšanā nereti sagādā augu regulārā pļaušana (vakar bija panātru audzīte, šodien vairs nav...), taču, piemēram, Rīgā kādus nekoptākus stūrīšus ar panātrēm var tāpat šur un tur atrast. Laikam neko daudz vairāk par šo nav ko stāstīt – jāmeklē uz barības augu lapām. Sugas raksturīgākā pazīme – gari matiņi gar ķermeņa sāniem, kas to atšķir, piemēram, no nedaudz līdzīgās Tingis cardui (taču tā dzīvo uz usnēm un dadžiem). Protams, to varbūt var labi redzēt tikai augstas detalizācijas fotoattēlos, taču kopējais krāsojums ar nedaudz atšķirīgs, tā ka kopumā atpazīt var arī, piemēram, ar telefona veiktos uzņēmumos.

Sugas sastapšanas laiks: visu cauru gadu, jo pārziemo pieauguši īpatņi. Bet uz barības auga, protams, g.k. gada siltajā periodā.

Tīklblakts Catoplatus fabricii


Tīklblakts Catoplatus fabricii pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Tīklblakts Catoplatus fabricii apdzīvota pļava (kreisajā pusē Skrundā) un barības augs - pīpene (Leucanthemum vulgare, foto tikai kā uzskates materiāls, nav uzņemts kādā no sugas zināmajām atradnēm). Foto: U.Piterāns

Noslēdzot tīklblaktis, pēdējā suga ko vēlos pieminēt ir Catoplatus fabricii, ko varētu dēvēt par pīpeņu tīklblakti, jo tās (parastās pīpenes, Leucanthemum vulgare) ir šīs sugas raksturīgais barības augs. Šo izlasot gan varētu šķist, ka šī tad droši vien ir viena no biežāk sastopamajām tīklblakšu sugām Latvijā, jo pīpenes taču Latvijā ir ļoti bieži sastopams augs? Taču kā rāda līdzšinējā pieredze, tā īsti tomēr nav un C.fabricii patiesībā ir pat diezgan reta suga vien ar dažām zināmām atradnēm pēdējo ~10 gadu laikā. Pagaidām ir grūti vilkt kādas likumsakarības, taču iespējams sugai ir kādas noteiktas prasības pret dzīvesvietu jeb neaug gluži katrā pīpeņu pļaviņā. Vismaz līdz šim daži no novērojumiem ir bijuši vietās ar visai nabadzīgu, skraju veģetāciju (piemēram, sausās smilšainās ceļmalās), kur pīpenes auga samērā atsevišķi, saules labi izgaismotas. Varbūt tā ir atslēga sugas atrašanai un vairāk jākoncentrējas uz šādām vietām nevis kādām skaistām Jāņuzāļu pļaviņām, kur nereti pīpenes ir citu augu ielenkumā un ir vairāk noēnotas? Jo vairāk būs sugas atradumu, jo vairāk varēsim ko secināt par tās prasībām pēc kādiem noteiktiem dzīves apstākļiem un saprast kāpēc suga varbūt ir tomēr tik reta? Blaktis būs meklējamas sēžam uz auga lapām un stublāja, taču kopumā nav varbūt tik viegli ieraugāma, kā divas iepriekšējās tīklblakšu sugas. Ja ekipējumā ir entomoloģiskais tīkliņš, tad tas var palīdzēt sugas konstatēšanā.

Sugas sastapšanas laiks: līdz šim Latvijā zināmie atradumi ir bijuši sākot no maija beigām līdz jūnija beigām. Suga pārziemo kā pieaudzis īpatnis un vasaras vidū visticamāk uz augiem varētu atrast nepieaugušus īpatņus, bet pieauguši īpatņi atkal būs novērojami vasaras beigu daļā.

Ornamentblakts Spathocera dalmanii


Ornamentblakts Spathocera dalmanii pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Ornamentblakts Spathocera dalmanii apdzīvota mazo skābeņu (Rumex acetosella) audze Garkalnes apkārtnē. Foto: U.Piterāns

Vēl viena reta (vismaz spriežot pēc novērojumu skaita Dabasdati.lv) suga, ko vēlos pieminēt ir ornamentblakts Spathocera dalmanii. Kā jau visas citas iepriekš pieminētās sugas, tā ir saistīta ar vienu konkrētu barības augu - mazo skābeni (Rumex acetosella). Arī šī augu suga Latvijā galīgi nav nekas rets, kas varētu vedināt uz domu, ka arī blaktij būtu jābūt biežāk sastopamai. Pēc līdzšinējiem atradumiem spriežot, lielāka iespēja atrast varētu būt vietās, kur šīs skābenes aug nosacīti dabiskākos biotopos (smilšainu meža ceļu malās priežu mežos utml.), nevis vairāk cilvēka ietekmētos biotopos, kur šī skābeņu suga varot būt kā nezāle. Taču kopumā, protams, par šo blakti Latvijā mēs maz ko zinām - līdz ar to atliek vien rūpīgi pārbaudīt mazās skābenes cerībā sugu sastapt. Varbūt, ka var dzīvot arī “nezālienēs”? Siltajā gada periodā blaktis visticamāk sēdēs uz paša auga, taču suga pārziemo kā pieauguši īpatņi un vienlīdz labi jūtas arī uz zemes - attiecīgi var slēpties arī pie zemes starp skābeņu pudurīšu lapām u.c. gružiem.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gada silto periodu, ja nu vienīgi kādā nelielā periodā vasaras vidū droši vien būs g.k. nepieauguši īpatņi. Taču pēc tiem sugu ar var principā atpazīt un noteikt (īpaši, ja ir zināms, ka blakts konstatēta uz pareizā barības auga).

Vairogblakts Stagonomus bipunctatus


Vairogblakts Stagonomus bipunctatus pieaudzis īpatnis. Foto: U.Piterāns


Vairogblakts Stagonomus bipunctatus apdzīvots zemteku (Veronica officinale) paklājiņš. Foto: U.Piterāns

Pieminēšu arī vienu vairogblakti (jeb tās blakšu dzimtas pārstāvis, kas cilvēkiem kopumā ir labāk zināma) - Stagonomus bipunctatus. Šīs sugas barības augs ir zemteka (Veronica officinalis) un arī šīs vairogblakts sekmīga atrašana lielā mērā būs atkarīga no barības auga atpazīšanas un atrašanas. Zemtekas parasti aug priežu mežos, sausās ceļmalās un arī izcirtumos (un to malās). Kā jau augs ar ložņājošu stublāju, mēdz veidot tādus kā nelielus paklājiņus. Jo auga klājiens ir blīvāks, jo būs lielāka iespēja blakti atrast - vismaz līdz šim, aplūkojot šķidrākus zemteku klājienus, blakti uz tiem nav izdevies atrast. Tikai kuplos un leknos augos ar bagātīgu ziedkopu daudzumu. Siltā laikā blaktis arī visbiežāk būs novērojams sēžos starp ziedkopām vai arī uz augu lapām, pat samērā atklāti. Vēsākā laikā var arī nolīst dziļāk, pavisam pie zemes. Šķiet, ka kopumā sugai patīk apdzīvot atklātākās, saulainākās vietās augošus augus nevis, piemēram, kādās noēnotākās vietās. Suga Latvijā ir šķietami samērā reta kaut gan pagaidām vēl ir pārāk maz atradumu, lai izdarītu tādus pilnvērtīgus secinājumus. Centrālajā daļā (priežu mežos uz DA no Rīgas - Baldones, Ķeguma apkārtnē, piemēram) varbūt tā ir pat salīdzinoši bieža? Citur Latvijā suga būtu vēl atrodama.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gadu, jo suga pārziemo kā pieauguši īpatņi, taču labākais laiks droši vien būs vasaras pirmā puse (jūnijs un jūlija sākums) un pēc tam augustā, jo periodā pa vidu arī pamatā droši vien būs sastopami nepieauguši īpatņi.

Zemesblakts Acompus rufipes


Zemesblakts Acompus rufipes pieauguši īpatņi. Foto: U.Piterāns


Zemesblakts Acompus rufipes barības augs - baldriāns (Valeriana officinalis) Foto: U.Piterāns

Noslēdzošā suga - zemesblakts Acompus rufipes, ko varētu dēvēt par baldriānu zemesblakti, jo šo sugu savukārt mēs meklēsim uz ārstniecības baldriāniem (Valeriana officinalis). Šis augs varētu būt daudziem pazīstams, tāpēc arī blakts atrašana varētu kopumā daudz grūtības nesagādāt. Tagad, kamēr vēl baldriāni tikai pamazām salapo un stiepjas garumā, blaktis būs grūtāk atrast (taču arī jau tagad tās var sēdēt uz augu lapām), taču brīdī, kad augi tuvosies ziedēšanas brīdim, to atrašana būs pavisam vienkārša, jo blaktis mīl sēdēt pašā ziedkopā. Varbūt ne vienmēr atklāti, taču ja tā vērīgi paskatās starp ziediem ziedkopas dziļumā, tad liela iespēja, ka tur sēdēs pat ne viena, bet vairākas blaktis. Šīs gan ir tādas samērā tramīgas blaktis, kas īpaši nemīl tikt traucētas - vai nu cenšas strauji aizrāpot vai pat krīt zemē no auga, tāpēc es reizēm mēdzu uztaisīt vispirms kādu dokumentālu kadru no attāluma, pirms ķeros klāt tuvākai fotosesijai. Citas šai līdzīgas sugas īsti nebūs - īpaši uz baldriāniem. A.rufipes noteikti ir bieži sastopama suga Latvijā - atradumi kartē to savā ziņā arī atspoguļo.

Sugas sastapšanas laiks: gandrīz visu gadu, jo suga pārziemo kā pieauguši īpatņi. Uz barības auga gan tikai siltajā periodā, kad baldriāni zaļo un zied. Ziemošanas laikā var būt visdažādākajās vietās. 



Dažādu ar viršiem saistību blakšu (bet ne tikai) meklēšanas labākā vieta - laukumos zem plašākiem viršu ceriem (ar sarkano aplīti)


Dažas no tipiskākajām ar viršiem saistītajām sugām, ko var atrast palūkojoties kas slēpjas viršu cera apakšpusē. Sugas attēlostas savstarpēji aptuveni patiesos mērogos - I.angustulus ir mazākā suga (ap 3mm), P.staphyliniformis un N.brevis lielākās (ap 5,5 un 7mm attiecīgi). 

Pašā pašā noslēgumā īss komentārs turpinot tēmu "Kur meklēt blaktis?". Iepriekš jau tātad apskatījām dažus piemērus ar augiem, kas jāapskata, lai atrastu tādu vai citu noteiktu sugu. Taču ir augu sugas, kas ir interesantas ne tikai vienai vai dažam, bet daudzām sugām - un to aplūkošana, līdz ar to var rezultēties uzreiz ar vairāku sugu novērošanu. Šajā grupā var, protams, likt dažādus kokus (piemēram, uz ozoliem dzīvo daudz dažādu blakšu sugu - īpaši mīkstblaktis), bet šoreiz izcelšu viršus (Calluna vulgaris) kuri arī ir mājvieta saujai blakšu sugu! Tā kā daļa no sugām, kas saistītas ar viršiem ir zemesblaktis, tad vienkāršākā metode kā tās atrast ir skatīšanās zem kāda kuplāka viršu cera, maigi to paceļot (augstāk ilustratīvs foto). Tajā laukumā, kas pavērsies skatam, arī visbiežāk būs atrodamas šādām vietām tipiskās zemesblakšu sugas - Pterotmetus staphyliniformis, Scolopostethus decoratus, Macrodema micropterum un Iscnocoris angustulus, kā arī zālāju laupītājblakts Nabis ericetorum (zem viršiem var atrasties arī citas zālāju laupītājblakšu sugas, taču šīs sugas ķermenis parasti ir raksturīgi sarkanīgā krāsā). Šīs sugas nav no lielākajām (īpaši M.microterum un I.angustulus) un krastā laikā tās ir ļoti žiglas un aktīvas, kas apgrūtina fotografēšanu, tāpēc pašam šī metode šķiet produktīvāka un ērtāka vairāk agrā pavasarī vai rudenī, kad kukaiņi vēl nav tik ļoti uzsiluši un skriet griboši. Agram pavasarim un rudenim bonuss ir fakts, ka zem viršu ceriem ziemot mēdz ne tikai citas blakšu sugas, bet arī citi kukaiņi. To kāda sugu daudzveidība varētu slēpties zem viršu cera savā ziņā nosaka arī augu sabiedrības tuvākajā apkārtnē - tā, piemēram, sausos priežu mežos un tīros virsājos lieli pārsteigumi var arī netrāpīties, bet, virši aug kāda smilšaina zālāja malā kurā aug, piemēram, mārsili un citi šādām vietām raksturīgi augi, tad zem viršiem var trāpīties pavisam negaidītas lietas. Kopumā sezonas gaitā, tikai pārbaudot viršu cerus vien, varētu noteikti konstatēt kādas 15-20 vai pat vairāk blakšu sugas.

Tad nu lūk, "ašais" (he he) ieskats par dažās no sugām, kurām kukaiņu vērošanas entuziasti var mēģināt pievērst šovasar uzmanību, noslēdzies. Protams, meklējot kaut ko vienu - noteikti atradīsies arī kas cits interesants (ja ne blaktis, tad kāds tauriņš, koksngrauzis vai kas cits). Galvenais jau ir doties dabā! Kā noprotu beidzot pat laika prognozēs parādās siltums! Tiekamies dabā!

 

P.S. - pievienoju šim rakstam arī atjauninātu (aktuāla uz 2. jūnija vakaru) Dabasdati.lv ziņoto blakšu sugu izplatības karti 10x10km kvadrātu tīklā. Trīs mēnešu laikā (marts, aprīlis un maijs) karte ir jūtami vairāk iekrāsojusies - pievienoju arī GIF kustīgu attēlu, kas šīs izmaiņas uzskatāmi parāda (gan šo, gan visus citus attēlus šajā ziņā, atverot atsevišķi jaunā cilnē, var aplūkot lielākā izmērā)! Paldies visiem ziņotājiem - īpaši ņemot vērā šī gada visai auksto pavasari, kas nav bijis sevišķi piemērots kukaiņu vērošanai! Pamazām izdodas tās nullītes pārvērst par ne tikai vieniniekiem un pieciniekiem, bet pat par desmitniekiem un piecdesmitniekiem!

Ziņu sagatavoja - Uģis Piterāns
04-06-2022

 

Pēdējie novērojumi
Diacrisia sannio - 2022-06-24 lauraporuka
Coenonympha arcania - 2022-06-30 Ilona_rasa
Columba palumbus - 2022-07-02 apogs apogs
Corvus corone cornix - 2022-07-02 apogs apogs
Chloris chloris - 2022-07-02 apogs apogs
Clanga pomarina - 2022-07-02 apogs apogs
Hirundo rustica - 2022-07-02 apogs apogs
Nezināms
Ignotus
@ Vīksna
Nezināms Nezināms Nezināms Nezināms
Pēdējie komentāri novērojumiem
lynx 02.jūlijs, 19:58

@Ruslans Matrozis Netika nolasīts, nākamreiz nolasīsim. Tie gulbji tur pastāvīgi uzturas. Tad nolasīsim.


nekovārnis 02.jūlijs, 19:52

Varbūt Uģis zinās, kas no zoodārza kolekcijas pamucis :) Mūsējais tas nav.


IlzeP 02.jūlijs, 18:55

Naktstauriņš. Naktstauriņi šādi sakļauj spārnus, veidojot tādu kā jumtiņu, dienastauriņi - saliek kopā uz augšu (kā grāmatas lapas :))


VijaS 02.jūlijs, 18:55

Paldies, Agnese!


gunitak 02.jūlijs, 18:31

Parastais samtenis.


nekovārnis 02.jūlijs, 18:12

Arī Callidium coriaceum, kāju krāsa var būt mainīga. Ja pareizi sapratu abi vienuviet uz egļu baļķiem/kritalām?


W 02.jūlijs, 18:10

Paldies, Marek! Kāds prieks!


Agnese 02.jūlijs, 18:09

Holcus mollis


Agnese 02.jūlijs, 17:52

Paldies, Vita!


VitaS 02.jūlijs, 17:47

Apšu raibenis


gunitak 02.jūlijs, 15:10

Sarkanbārkšu lācītis


asaris 02.jūlijs, 14:49

Kameņvabole


dziedava 02.jūlijs, 13:25

Ak, jā, komentāros 1cm ir pierakstīts


dziedava 02.jūlijs, 13:23

Vai var teikt, ka vārpiņas ir "acīm redzami tikai zara galā", - man šķiet, ka nē. Mēlīte +/- 3 mm, P.remota atbilst. Vēl kā svarīgs parametrs P.remota atzīmēts lapu platums 0.5-1 cm. Pēc foto ar mērlentu mēlītei lapa nešķiet ļoti plata, bet varbūt nav redzams. Cik ir lapu platums?


Ilze Ķuze 02.jūlijs, 13:13

Julita, pievienoju vēl dažus foto. Biotops man gan šķiet, ka ļoti labi atbilst P.remota, jo tā (pēc LDF 2016 g. DMB sugu noteicēja) ir purvainiem mežiem raksturīgā suga, sastopama arī 91E0, 9080. Šajā vietā bija slapjā meža perifērijā, netālu no saskares zonas ar boreālu mežu.


Irbe 02.jūlijs, 12:49

Čunčiņš?


dziedava 02.jūlijs, 12:47

Pēc reto sugu mācībām sajaukt varēja ar M.effusum, kas te nav, jo ziedu skaits vārpiņā lielāks, un Festuca altissima, kas te arī nav kaut vai tās pašas kapuces dēļ, un mēlīte nav īsa. Cik tai mēlītei ir garums?


dziedava 02.jūlijs, 12:41

Ilze, bet kā ar to "vārpiņas skaras zarā jau no pamata" vai "acīm redzami tikai zara galā"? Šajos foto to nevar saskatīt, t.i. zaru visā garumā. Biotops arī Poa remota ne īpaši atbilst. Poa chaixii - areālā platlapju mežos un mežmalās, tie parki tikai Latvijai pieminēti, resp., tikai tur atrasts, bet cik tad ir tik smalki pētījuši?! Mierīgi var būt ne tikai parkos.


Ilze Ķuze 02.jūlijs, 11:24

Pievienoju vēl dažus foto.


edge 02.jūlijs, 09:40

Grupā 4, mazliet tālāk vēl 2.


IlzeP 02.jūlijs, 07:28

Paldies, Marek!


ArmandsD 02.jūlijs, 02:01

Šādu atbildi saņēmu no ornetaloģijas biedrības. Sveiki! Tas ir zaļais krupis (Bufo viridis)


Ilze Ķuze 02.jūlijs, 01:10

Jā, Julita, tieši tā, mani arī šis mulsina - Latvijasdaba.lv rakstīts, ka "lapas gals nav kapucveidīgs", bet cik esmu personīgi runājusi ar botāniķiem, kā tad atpazīt šo sugu dabā, man parasti saka, ka lapas galam tieši ir jābūt ~kapucveidīgam. Valdas sagatavotajos reto augu materiālos par šo sugu rakstīts - "lapai skarenēm raksturīgais laiviņveida gals". Šī novērojuma vieta bija slapjā, aluviāli bebraini purvainā mežā. Šeksa skarene pēc Latvijasdaba.lv parasti aug lapkoku parkos un to laucēs. Šī vieta tam tad tomēr neatbilst. Bet varbūt esmu ar kādu citu sugu sajaukusi.


dziedava 02.jūlijs, 00:57

Mani mulsina kapucveidīgais lapas gals, jo latvijasdaba.lv par Poa remota teikts "lapas gals nekad nav kapucveidīgs". Tāds, savukārt, raksturīgs Šeksa skarenei Poa chaixii, te arī foto: https://pladias.cz/en/taxon/pictures/Poa%20chaixii Un vēl viena pazīme, ka Poa chaixii vārpiņas skaras zarā jau no pamata, bet Poa remota acīm redzami tikai zara galā - te es īsti nevaru saprast, kurā vietā vārpiņas zarā sākas. Bet es, protams, neesmu eksperts, tikai lasu savas izpratnes līmenī :)


Ilze Ķuze 02.jūlijs, 00:04

Paldies par info! Vismaz saprotu, kas par lietu,


Tasty_Y 01.jūlijs, 23:57

Jauns bērns, lupas vel nav, neidentificējams, droši vien c. bidentata.


Ilze Ķuze 01.jūlijs, 23:44

Pievienoju foto.


Ilze Ķuze 01.jūlijs, 23:33

:DD Uz diviem izciliem, vecu ošu pārpilniem biotopiem Zygodons tik vienā vietā, kautrīgs.


meža_meita 01.jūlijs, 23:19

Kur Ilze, tur Zygodons!


nekovārnis 01.jūlijs, 22:52

Pagaidām ielikšu kā Psyllidae sp., smalkāk lai kāds gudrāks skatās. Tur skatos diezgan liels lērums ar sugām, turklāt šīs nimfas.


Ilze Ķuze 01.jūlijs, 22:45

Priecātos, ja kāds apskatītos, vai ir pareizi. Varbūt vajag vēl kādā rakursā nofotografēt vai arī bez paraugu apskates nekādi.


nekovārnis 01.jūlijs, 22:39

Krāšņvabole Buprestis sp. Vai nu B.rustica vai arī B.haemorrhoidalis


W 01.jūlijs, 22:32

Paldies, Marek par sugām!


Ilona_rasa 01.jūlijs, 22:30

Paldies, Marek, par noteiktām sugām!


nekovārnis 01.jūlijs, 22:15

O, šim tā kā jābūt Ropalopus clavipes! Otrais sugas novērojums Dabasdatos pēc pagājušā gada Dmitrija Teļņova ziņotā, pirmais ar foto! :)


BioEliina 01.jūlijs, 20:55

Paldies, Agri & Ilze :)


a.b 01.jūlijs, 19:32

Droši vien Jums ir taisnība. Paldies !


zane_ernstreite 01.jūlijs, 19:24

Paldies, Ruslan, par precizējumu!


Matrus 01.jūlijs, 19:16

Liels paldies par gredzenoto paugurknābja gulbju kontrolēm, papildināju datu bāzi. EK265 ir 14 gadi, mātīte, abi citi jaunāki (7-8 gadi). Pašlaik gulbji gatavojas migrācijai uz spalvu mainās vietām mūsu lielajos piejūras ezeros vai Pērnavas līcī, vismaz divi jau mainīja spalvas turpat pie Ķengaraga mola…


Ziemelmeita 01.jūlijs, 19:09

Paldies,Ivar


W 01.jūlijs, 19:00

Paldies, Marek!


W 01.jūlijs, 19:00

Paldies, Uģi!


Mo 01.jūlijs, 17:31

Vajadzētu būt šim: Cacopsylla pyri. Izvēlnē nav.


OKK 01.jūlijs, 17:30

Manuprāt, 99% ezera varde, tikai ezera varde spēj izaugt tik liela, lai rītu citas vardes, arī vieta atbilst.


lichen_Ro 01.jūlijs, 16:41

Fantastiska atradne!!!!


dekants 01.jūlijs, 16:12

Nezinu, kas redzēts, bet manuprāt izklausās pēc 'normāla' purva ķauķa. Daudzbalsu šķiet ir čarkstošāks, vēl ātrāks. Varētu vēl par palieņu domāt, bet teiktu, ka tomēr purva. Te man ar tāds ne pārāk lēns: https://dabasdati.lv/lv/observation/4aa26136edc70859e8a8e766b3b5a33e/


VijaS 01.jūlijs, 15:53

Paldies, Baiba!


VijaS 01.jūlijs, 15:52

Paldies, Lilita!


ivars 01.jūlijs, 15:39

Balss ieraksts, foto?


OKK 01.jūlijs, 15:16

Parastais purvraibenis


OKK 01.jūlijs, 15:15

Apiņu šūpotnis Hepialus humuli


Zanebr 01.jūlijs, 15:12

Astes bija garas, brūnas. Mani ausis mulsina, zebiekstei , šķiet, ir apaļākas.


OKK 01.jūlijs, 15:11

Kameņvabole


OKK 01.jūlijs, 15:11

Kameņvabole


zane_ernstreite 01.jūlijs, 13:14

Aha, paldies, Marek! Krāju šiem savstarpēji visai līdzīgajiem koksngraužiem noteikšanas pazīmes - ūsām gaiši posmi viducī vai mazāki, bīvāki posmi, vai garāki posmi, galvas stūri, vēdera krāsa un pat matiņu krāsa uz segspārniem. Uffff... )))


nekovārnis 01.jūlijs, 12:04

Manuprāt Anastrangalia reyi mātīte. Lai arī galvas stūrus tā kārtīgi novērtēt grūti, var gaišus matiņus uz segspārniem, kas ir vēl viena sugas pazīme. A.sanguinolenta mātītei uz segspārniem matiņi tumši. Pazīmi var saskatīt tikai labi fokusēts foto (reti kad sanāk), jo neasā bildē arī tumšie matiņi var atstarot gaismu un šķist gaiši.


Irbe 01.jūlijs, 11:47

Niedru lija?


Irbe 01.jūlijs, 11:37

Gaišais ķauķis


dziedava 01.jūlijs, 11:01

Paldies, Ilze! Un vienmērīgi brūnais ķermeņa tonis (nevis plankumains) arī ir par to pašu tēmu, vai tas no vecuma atkarīgs?


IlzeP 01.jūlijs, 10:34

Meža pīles bieži mēdz būt leiciskas. Te, piemēram, skaidrojums: https://dabasdati.lv/lv/observation/5dc94042ba362c255a70f9a058f7ec7a/


dziedava 01.jūlijs, 10:29

Paldies, Ruslan, bet tā spalvu krāsa ar balto priekšu kaklam skaitās tipiska? Likās neredzēts krāsojums.


a.b 01.jūlijs, 09:17

Paldies


IlzeP 01.jūlijs, 08:23

Pievienoju sugu sarakstam


Lido 01.jūlijs, 08:07

Paldies, Ruslan!


Mareks Kilups 01.jūlijs, 07:26

jāmaina pazīmi uz T.


a.b 01.jūlijs, 00:11

Istenībā arī ta domāju, bet interfeiss neļauj tadu variantu ievadīt: karpās nav karpu.


OKK 30.jūnijs, 23:35

Ārstniecības indaine


OKK 30.jūnijs, 23:30

Atolmis rubricollis


OKK 30.jūnijs, 23:21

Līnis - nekādā gadījumā, visdrīzāk karpa


Divpēdis 30.jūnijs, 22:54

Tā vien prasās vēlreiz uz Siguldu pēc šitā aizbraukt;) paskatījos, ka pa visu pagājušo gadu tikai astoņi novērojumi reģistrēti


VijaS 30.jūnijs, 22:43

Paldies, Uģi!


VijaS 30.jūnijs, 22:42

Paldies, Agri un Ilze!


IlzeP 30.jūnijs, 21:15

Beidzot sapratu, kādi tie stūri izskatās! :)


nekovārnis 30.jūnijs, 20:29

Anastrangalia sp. tēviņš


Karmena 30.jūnijs, 20:28

Paldies par sugas noteikšanu, Marek!


zane_ernstreite 30.jūnijs, 20:27

Nu re, kad Jūs tās specifiskās pazīmes uzrakstāt, arī es ieraugu ))


Mežirbe777 30.jūnijs, 20:26

Abiotiskie faktori ( šajā gadījumā vējš) paņem upurus.Dižais pīlādzis turpina pildīt funkciju kā kritala.Viens zars vēl zaļojošs.(Pievienoti foto)


nekovārnis 30.jūnijs, 20:26

Jā, Anastrangalia sanguinolenta - labi redzami galvas izteiksmīgie stūri aiz acīm.


zane_ernstreite 30.jūnijs, 20:01

Urrā!!! Paldies!


zane_ernstreite 30.jūnijs, 20:00

Ir vēl viens, bet arī vēderu nevar redzēt (( Kādreiz tie vēderi vienkārši pagriezienā gar acīm pazib, ka ir krāsa, bet te neko tādu nemanīju. Vairāk domāju par krūšu vairogu...


nekovārnis 30.jūnijs, 19:58

Ir melnais priežu celmu koksngrauzis :)


nekovārnis 30.jūnijs, 19:56

Visdrīzāk ir ar Stenurella melanura tēviņš, bet šiem derētu sākt bildēt arī vēderus no sāna, jo tuliņ jāparādās arī otrai sugai S.bifasciata, kuram oranžīgs vēders, S.melanura - melns ar pelēku. S.bifasciata parādās mazliet vēlāk, bet kad ir abas sugas, tad tēviņus no mugurpuses atšķirt īsti nevar. Varbūt šim ir kāds foto no sāna?


zane_ernstreite 30.jūnijs, 19:51

Nu viņi šodien visi bija tik sasodīti žigli - lidoja šurp-prom, rāpās, kampās -, ka brīnos, ka vispār esmu kādu asu bildi dabūjusi...


nekovārnis 30.jūnijs, 19:49

P.livida īsi ūsu posmiņi - īsāki nekā S.maculicornis un viscaur melni. Šis Anastrangalia tēviņš - jāredz galvas forma no augšas.


zane_ernstreite 30.jūnijs, 19:48

paldies! Tikko uzrakstīju, ka ši iet atsevišķā vērojumā )


zane_ernstreite 30.jūnijs, 19:47

Es kā S.maculicornis biju domājusi to, kurš priekšplānā. Par to, kas augšējais, ieziņoju atsevišķi


nekovārnis 30.jūnijs, 19:45

Jā, visi izskatās ka S.maculicornis izņemot otrajā foto augšējo, kas drīzāk Anastrangalia sp.


laumae 30.jūnijs, 19:44

Paldies, Edgar, par visiem precizējumiem un smalko ausi!


nekovārnis 30.jūnijs, 19:43

Man ar drīzāk pēc zebiekstes vai sērmuļa izskatās. Kādas bija astes? Garas vai īsas. Ja garas, tad kādā krāsā?


zane_ernstreite 30.jūnijs, 19:09

Tā mežmala iezīmētājos 100 vai nedaudz vairāk metros vienkārši mudžēja un es pat necentos nobildēt visus. Šie, manuprāt visi ir Stictoleptura maculicornis. Bildēju ik pa brīdim un, protams, tad, kad likās, ka esmu ieraudzījusi citu sugu, par kurām ziņošu atsevišķi.


edzhus 30.jūnijs, 18:38

Pievienoju arī attēlu.


Matrus 30.jūnijs, 17:12

Tajos zivju dīķos kādreiz novēroju četrus gaigalu perējumus, šeit attēla nav, tāpēc jautāšu - vai nevarēja būt gaigalas jaunais putns?


Karmena 30.jūnijs, 16:53

Paldies, Uģi, par sugas noteikšanu!


Karmena 30.jūnijs, 16:30

Paldies par sugas noteikšanu, Uģi!


dziedava 30.jūnijs, 16:17

Paldies, Uģi, tad tomēr māņ-. Man jau bija bažas :)


IevaM 30.jūnijs, 16:16

Man vairāk pēc zebiekstes izskatās


ivars 30.jūnijs, 15:57

Atlanta pazīmes te nebūs.


goba 30.jūnijs, 15:43

Ieva Mārdega, paldies!


IevaM 30.jūnijs, 15:42

Kazrožu sfings


Karmena 30.jūnijs, 14:31

Paldies, Ieva, par sugas noteikšanu!


Karmena 30.jūnijs, 14:29

Paldies par sugas noteikšanu, Ruslan!


IevaM 30.jūnijs, 14:27

Zeltainais ķērpjlācītis


Karmena 30.jūnijs, 11:59

Paldies par sugas noteikšanu, Julita!


nekovārnis 30.jūnijs, 11:34

Paldies, Gati, Ilze! :)


VitaS 30.jūnijs, 10:56

Gobu astainītis


dziedava 30.jūnijs, 10:54

Fuksa dzegužpirkstītes baltziedu forma?


VitaS 30.jūnijs, 10:38

Lielais nātru raibenis


VitaS 30.jūnijs, 10:37

Vītolu koksngrauzis


Irbe 30.jūnijs, 01:21

Paipala


meža_meita 30.jūnijs, 00:47

Āķis lūpā, ko padarīsi :D


dziedava 30.jūnijs, 00:12

Tu esi riktīgi senmāju pētniece! :)


OKK 29.jūnijs, 23:34

Skudrlauvu dzimta (Myrmeleontidae)


OKK 29.jūnijs, 23:30

Acainais sfings


a.b 29.jūnijs, 22:40

Paldies !


OKK 29.jūnijs, 22:39

Sila ķirzaka


Mo 29.jūnijs, 21:18

Zaļziedu - putekšnīcas slīpas (nav paralēlas).


Ilze Ķuze 29.jūnijs, 21:02

Paldies, Ilze!


Ilgonis 29.jūnijs, 20:43

pēc dienas redzēti vēl 2 vietās 1 km uz DA


IlzeP 29.jūnijs, 19:46

Paldies, Marek, par abiem koksngraužiem!


ekologs 29.jūnijs, 19:34

Jā, tiešām :)


ekologs 29.jūnijs, 19:29

Paldies, Marek!


nekovārnis 29.jūnijs, 19:25

Šī būs Anastrangalia sanguinolenta (mātīte). Var saskatīt izteiktos galvas aizmugurējos stūrus.


nekovārnis 29.jūnijs, 19:20

Anastrangalia ir, bet lai pateiktu vairāk jāredz galvas forma no augšpuses vai arī matiņi uz segspārniem :)


nekovārnis 29.jūnijs, 19:13

Jā, Stictoleptura maculicornis


IlzeP 29.jūnijs, 19:01

Izlaboju


IlzeP 29.jūnijs, 18:59

Vai ir šī suga?


andrisb 29.jūnijs, 18:32

Paldies!


vizule 29.jūnijs, 18:29

Paldies!


Ivetta 29.jūnijs, 18:27

Paldies, Marek!


nekovārnis 29.jūnijs, 18:03

Ir īstais :)


Lasmas 29.jūnijs, 17:57

Ok, paldies! Es vēl mācos ;)


vizule 29.jūnijs, 17:24

Ceru, ka esmu pareizi noteikusi sugu.


Ilze Ķuze 29.jūnijs, 17:12

Vai administratori, lūdzu, varētu šai sugai izlabot LSG kategoriju uz trešo?


DaceV 29.jūnijs, 16:43

Paldies!


nekovārnis 29.jūnijs, 15:59

Iespējams Zygina flammigera


Izabella 29.jūnijs, 15:25

Paldies, Julita!


asaris 29.jūnijs, 15:02

Bišu skudrulītis


Ivetta 29.jūnijs, 12:16

Paldies, Uģi!


zane_ernstreite 29.jūnijs, 11:51

Paldies, Uģi, par noteiktajām un precizētajām sugām!


zane_ernstreite 29.jūnijs, 11:47

Paldies, ņemšu vērā!


zane_ernstreite 29.jūnijs, 11:46

Oi, paldies! Tagad žēl, ka neredzēju kaut nedaudz tuvāk...


dekants 29.jūnijs, 11:36

Varbūt zīlīte tur tiešām bija, taču ierakstā tā nav 'atrādījusies' un skaļākais solists ir ķivulis.


IlzeP 29.jūnijs, 11:02

Ķivuļiem ir gan tumša galvas virsa, gan melnums zem knābja. Un mēdz būt bariņos...


Martins 29.jūnijs, 10:47

Jā, biotops tāds nevakarlēpīgs. No līdzīgajiem tarkšķiem var paklausīties gan zemesvēzi, gan zaļo krupi - tiem biotops ir atbilstošāks. Pilnībā gan nevar izslēgt arī smilšu krupi, lai arī pasen tur nav konstatēts nav labu biotopu).


roosaluristaja 29.jūnijs, 10:43

Man grūti ko komentēt. Ierakstā dzirdami ķivuļi, dzeguze un svirlītis. Neko no zīlītēm nevaru saklausīt.


Kiwi 29.jūnijs, 09:50

Paldies par precizējumu!


andrisb 29.jūnijs, 09:44

Paldies, Marek!


Lasmas 29.jūnijs, 08:59

Un papildus - melnums zem knābja.


Lasmas 29.jūnijs, 08:54

Pēc skata - tipiska zīlīte; mazs, pelēks putns, melna galvas virsa, skaidri zinu, ka zīlīte, tikai domāju purva vai pelēkā. Pēc balss noteicu, ka nav pelēkā. Viņas bija daudz un man tuvumā, bet krūmos neizdevās nofotografēt.


Irbe 29.jūnijs, 08:43

Ķivulis


a.b 29.jūnijs, 08:35

Paldies par labojumu.


IlzeP 29.jūnijs, 07:54

Paldies!


lauraporuka 29.jūnijs, 07:35

Paldies, Uģi :)


Laimeslācis 29.jūnijs, 07:35

Paldies, Uģi!


Ivetta 28.jūnijs, 23:32

Paldies, Uģi, par noteiktajiem!


CerambyX 28.jūnijs, 23:19

Otrajā attēlā Stenurella melanura


Ilgonis 28.jūnijs, 23:15

nu jā, man jau arī likās ka tas ir tauriņa kāpurs, paldies par tuvošanos patiesībai un prieks ka izdevās veiksmīga bilde


Toms Čakars 28.jūnijs, 23:08

Paldies!


CerambyX 28.jūnijs, 23:05

Par šo jāpadomā - tā 30/70 par labu tomēr parastākai convergens. Man pašam ir bijuši arī starp convergens bariņiem atsevišķi tumšāki īpatņi, kas liek jau domāt cerībā par lupuli, bet beigās tomēr ne ciskas pilnībā tumšas, ne tās ūsas. Tas 2020. gada novērojums tādā ziņā salīdzinājumā bija absolūti tipisks. Šie sliektos domāt, ka tieši tādi nav. Bet nu teorētiski būtu varbūt jāpārbauda pašam precīzāk, jo nu lupuli pats nekad neesmu redzējis :D


Ivetta 28.jūnijs, 22:59

Paldies!


CerambyX 28.jūnijs, 22:58

Piekrītu Marekam! :)


Matrus 28.jūnijs, 22:52

Ondatra


bitene 28.jūnijs, 22:43

Augs attēlā atbilst smaržīgajam mirrim Myrrhis odorata.


picapica 28.jūnijs, 22:21

Paldies!


VitaS 28.jūnijs, 22:07

Skābeņu-vīgriežu ornamentblakts


andrisb 28.jūnijs, 21:44

Ir arī mazais dzenis (nav sanācis foto), bet šai bija rozā zemaste.


picapica 28.jūnijs, 21:32

Paldies!


zinzin 28.jūnijs, 20:52

Paldies! Nomainīju!


laumae 28.jūnijs, 20:08

Ho, redz kāds tomēr ;] Paldies, Marek!


IlzeP 28.jūnijs, 20:05

Ja liek ligzdošanas pazīmi, tad pareizi būtu skaits=1, jo vena ģimene/pāris. Bet vai tik izaugušam putnam var likt RM - neesmu pārliecināta.


IlzeP 28.jūnijs, 20:03

Ja dzirdamas mazuļu balsis, var likt pazīmi LM.


IlzeP 28.jūnijs, 19:55

Paldies!


Tasty_Y 28.jūnijs, 19:53

Šī ir "viltus hortensis" - īstenībā nemoralis. Šķiet, ka ir balta lūpa, bet tā vel ir augšanas procesā, kad gliemezis pilnīgi izaugs, lupa būs brūna. Saprast, ka ir nemoralis var pēc izmēra (liels), strīpām (vienā vienīga strīpa pa vidu ir liels retums prieks hortensis) un formas (relatīvi plakana, saspiesta). Ja ir interese noverot īsto hortensis, var atrast netālu prom, aiz tilta.


Kiwi 28.jūnijs, 19:37

Vai šie būs baltās cielavas jaunie putni?


Irbe 28.jūnijs, 18:30

Kaņepītim ir neizteikta spārna malas svītriņa, kā šim putnam. Dadzītim tā ir koši dzeltena un pats spārns melns, nevis brūns.


fotonieks 28.jūnijs, 17:44

Jā, paldies!


BioEliina 28.jūnijs, 17:20

Ka tas ir dadzīša jaunais putns man liek domāt dzeltenā svītriņa uz spārna labajā pusē..


zinzin 28.jūnijs, 17:09

Lauku zvirbuļi vēlreiz audzina bērnus tajās pašās mājas vietās. Lido iekšā un ārā mājas stūros un tad atskan skaļa čivināšana.


nekovārnis 28.jūnijs, 16:13

Abu pļavas resngalvīšu spārnu krāsojums ir diezgan vienmuļš - bez gaišākiem kvadrātiņiem un taisnstūrīšiem.


VijaS 28.jūnijs, 15:45

Apmalīte izteikti rūsgana, virsmai arī tas tonis nav dzeltens, būs vien šī suga.


Edgars Smislovs 28.jūnijs, 15:15

Prasās novērojuma apraksts šim novērojumam.


Edgars Smislovs 28.jūnijs, 15:15

Varbūt zemesvēzis?


Edgars Smislovs 28.jūnijs, 15:06

Varbūt mazais?


roosaluristaja 28.jūnijs, 13:25

Dīvaina noteikšanas pazīme. Tālu atvirzītas zieda malējās daivas ir klasiska Baltijas dzegužpirkstītes pazīme. Plankumainās zieds izskatās apmēram šādi https://live.staticflickr.com/560/17919481113_446b2e26b1_b.jpg


roosaluristaja 28.jūnijs, 13:23

Nu skaidrs. Būsim zināt


Bekuvecis 28.jūnijs, 12:34

Jā, Uldi, tā ir. Taču problēma faktiski ir tur, ka nav īstas skaidrības un vienprātības par robežšķirtni ar vēl citām līdzīgām rumpuču sugām, kurām augļķermeņi akurāt ir šādi sīki un visumā melni. Tāpēc vairs neesmu drošs, ka visi Latvijā iepriekš (kā arī tagad uzietie) rumpuči, kas tikuši pieskaitīti H.queletii vai H.solitiaria, patiešām ir noteikti pareizi, neraugoties uz cienījama konsultatnta piesaisti. Īsti droši man tagad šķiet tikai daži pirmie eks. (no gs. pirmās dekādes), kuru piederību sugai Edgars Vimba apstiprināja pēc mikroskopēšanas.


dziedava 28.jūnijs, 12:32

Pēc tā, ka paceļas augstu virs lapām - plankumainā


Ivetta 28.jūnijs, 12:29

Paldies, Uldi!


Ziemelmeita 28.jūnijs, 12:22

Paldies,Uldi


roosaluristaja 28.jūnijs, 12:14

Pēc zieda un lapu plankumu foirmas šai jābūt Baltijas


roosaluristaja 28.jūnijs, 12:11

Dīvaini izskatās priekš sēnes. Vai nav kāda gļotsēne?


roosaluristaja 28.jūnijs, 12:09

Plankumi šajā gadījumā nav svarīgi. Jāskatās uz ziedkopas un zieda formu. Salīdzinot ar citām dzegužpirkstītēm, šī visbiežāk ir sastopama purvainos mežos


roosaluristaja 28.jūnijs, 12:06

Es, protams, neesmu rumpuču pētnieks, bet visos avotos (tādu gan nav daudz), ko esmu apskatījis. H.queletii un H.solitaria tiek uzskatīti par sinonīmiem. Piemēram, https://www.mushroomexpert.com/helvella_queletii.html. Tas pats arī divsējumu grāmatā "Fungi of temperate Europe" u.c. Protams, mūsu dienās cik pētnieku, tik sistemātiku. Droši vien viedokļi par šo dalās.


MoreOrLess 28.jūnijs, 12:01

Būs maura retējs, tam vienīgajam šādas lapas.


meža_meita 28.jūnijs, 11:28

Paldies Edgar! Pieliku arī sporu attēlu - tiešām skaistas apaļas sporas, vidējais sporu izmērs 9,8 µm. (9.1-10,9 µm).


Bekuvecis 28.jūnijs, 11:09

Par H.queletii, H.solitiaria un tml. pilnas skaidrības un vienprātības joprojām nav pat rumpuču īstenākajiem pētniekiem. Tā ka arī ar diagnozi H.queletii vajadzētu būt piesardzīgiem.


Bekuvecis 28.jūnijs, 11:00

Sugas 3. novērojums Latvijā. Vienu dienu(!) iepriekš Uģis Ķesteris no LVM pamanīja un ziņoja Dabas muzejam un senes.lv par bagātīgu atradni (apm. 20 eks.) Smiltenes novadā pie Līzespasta (ir atainota senes.lv).


roosaluristaja 28.jūnijs, 10:30

Graudainā ķīselene ir želejveida sēne, kas aug uz lapkoku koksnes vēlā rudenī vai maigās ziemās. Šīs ir paliekas no abiniekiem: ikri utml., ko nav gribējis ēst dzīvnieks, kas tos nomedījis.


Ivetta 28.jūnijs, 09:47

Paldies, Marek!


AAvj 28.jūnijs, 09:31

attēlos peļu klijāns un mazais ērglis


Portālu atbalsta LVAF projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība" ietvaros
Latvijas Dabas fonds, Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2008 - 2022
© dabasdati.lv
Saglabāts