Ja man pa rokai gadās kāda dzīva radība, cenšos to iemūžināt fotogrāfijā un ielikt portālā dabasdati.lv, saka ziņotājs ar segvārdu "ekologs", liepājnieks Arturs Bilerts. Sevi viņš raksturo kā daudzpusīgu, starpdisciplināru cilvēku, kurš pārstāv sociālo un dabaszinātņu nozares. Savukārt dabasdati viņu – kā arvien aktīvāku ziņotāju no Kurzemes reģiona kopš 2017.gada, kā arī lielu palīgu bezmugurkulnieku sugu noteikšanā citu lietotāju novērojumiem, kas ir ļoti vērtīgi, jo bezmugurkaulnieku sugu daudz, daudz vairāk nekā to noteikšanas ekspertu. Kā jau starpdisciplināram cilvēkam, Arturam kukaiņu, putnu un sikspārņu meklējumos gadās atrast arī pa arheoloģiskam objektam.

Arturs Bilerts. Foto no A. Bilerta personīgā arhīva.

Kā jūsu saistība ar dabu sākās? Esat pilsētas vai lauku bērns?

Esmu pilsētu bērns, bet saistība ar dabu man ir kopš mazotnes. Mājās bija minizoo – kāmji, žurkas, jūrascūciņa, papagaiļi, kanārijputniņi. Konkrētāk dabai pievērsos, sākdams ziņot dabasdatiem lielākoties par dažādām bezmugurkaulnieku sugām.

Bērnībā dzīvnieku turēšana jūsu mājās bija jūsu vai vecāku griba?

Vecāku griba, bet mums, bērniem, arī ar to vajadzēja nodarboties – kopt, tīrīt.

Ko studējāt?

Manas pirmās studijas bija sociālās zinātnes Liepājas Universitātē.

Kāpēc izvēlējāties socioloģiju?

Esmu liepājnieks, gribējās augstskolu tuvāk mājām. Mani arī interesēja tas, kā sabiedrība dzīvo, kā komunicē, kā dažādas kultūras mijiedarbojas. Tā kā mani interesē arī daba, pēc socioloģijas studiju beigšanas turpat Liepājas Universitātē uzsāku un pabeidzu studijas gan vides zinātnē, gan pedagoģijā, ar specializāciju bioloģijas skolotājs. Vides izglītība man pašlaik ļoti labi noder darbā, strādāju par hidrologu Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Mērām caurplūdumus, līmeņus – visu, kas saistīts ar hidroloģisko ciklu. Tajā pašā laikā brīžiem ievācu arī makrozoobentosu, dažādu ūdenstilpju bezmugurkaulniekus. Tad nu gribot negribot ir jāpazīst gan spāres un to kāpuri, gan makstenes, gan citas ūdeņu radības.

Tātad sūtījumi dabasdatiem zināmā mērā ir saistīti ar jūsu darba uzdevumiem?

Noteikti. Hidrologi var gan sēdēt birojos un analizēt iegūtos datus, gan doties dabā. Es galvenokārt atrodos dabā, un tas ir milzīgs pluss, varu, tā sakot, apvienot divus vienā, darba veikšanas laikā arī pamanīt dažādus kukaiņus, putnus…

Noteikti pamanāt arī to, kā vide mainās. Kādu redzat dabas daudzveidības situāciju šodien?

Kā kurās vietās. Braucot gar monokultūru laukiem, šķiet, ka to izplešanos varētu arī piebremzēt. Raugoties, kas notiek ar Latvijas mežiem, no vienas puses, medijos bieži tiek runāts, ka esam zaļa, mežiem bagāta valsts, bet no otras puses, braucot es bieži redzu lielus kailciršu apjomus. Tātad arī tiem aizsargājamajiem putniem, kas ligzdo mežos, neiet labi. Tomēr nevar teikt, ka ir tikai vieni vienīgi mīnusi – ir arī plusi. Dažādas vides organizācijas, Latvijas Ornitoloģijas biedrība un citas, izglīto cilvēkus, skaidro viņiem dabas daudzveidības nozīmi, mijiedarbību ar sabiedrību. Notiek dažādas talkas, manā jomā – upju tīrīšanas darbi, ekosistēmu atkopšana. Cilvēki sāk aizdomāties, ka dabu var ne tikai izmantot kā patērētājsabiedrība, bet arī sāk apjēgt citas tās vērtības.

Kā hidrologam man uzreiz jums jājautā, ko domājat par mazajām hidroelektrostacijām Latvijā.

Tas ir ļoti aktuāls jautājums un, kā parasti, koks ar diviem galiem – ir savi lobiji, ir cilvēki, kam mazie hesi ir nepieciešami, bet, protams, lai atjaunotu upes dabīgo tecējumu, upes ekosistēmas funkcionalitāti, ir nepieciešams noņemt upju aizsprostus. Tam nevajadzētu pieiet emocionāli, prasot mazos hesus likvidēt vienā rāvienā – jebkura situācija ir zinātniski jāizpēta, racionāli jāizvērtē.

Vai jūsu atradumi un sūtījumi dabasdatiem rodas arī ar jūsu darbu nesaistītos meklējumos?

Pēdējā laikā manas intereses galvenokārt ir saistītas ar entomoloģiju, to jau manos ziņojumos dabasdatiem var redzēt. Otrajā vietā man ir putni, un trešais lauciņš – sikspārņu pētniecība, brīžiem iesaistos ziemojošo sikspārņu monitoringā. Putnus, kukaiņus un citus dzīvus organismus fotografēju ne tikai darbā, bet arī brīvajā laikā, dodoties gan vienkārši pastaigās, piemēram, pa meža celiņiem, gan speciāli meklējot kādu konkrētu biotopu vai sugu, piemēram, blaktis vai skrejvaboles.

Kā nosakāt atrastās sugas?

Gan ar noteicējiem, gan ar mūsu pazīstamāko entomologu un ornitologu palīdzību. Entomoloģijas lietās daudz konsultējos ar Uģi Piterānu, Mareku Ieviņu, zinu, ka ne tikai man kukaiņu noteikšanas lietās ļoti noderīga un saprotama ir Mareka Ieviņa mājaslapa. Vismaz attiecībā uz kukaiņiem atrast noteicējus internetā nav nemaz tik grūti. Piemēram, laba ir vācu mājaslapa kerbtier.de.

Čemurziežu koksngrauzis Agapanthia villosoviridescens. Foto: Arturs Bilerts

Dabasdatos esat viens no aktīvākajiem citu ziņotāju iesūtītu bezmugurkaulnieku sugu noteikšanā.

Tas būtu par skaļu teikts! Jā, palīdzu noteikt sugas, ne vienmēr tās grūtāk nosakāmās. Cik nu man ir laika un spēku, tik palīdzu, bet nevaru mēroties ar mūsu gigantiem, sākot ar Uģi Piterānu. Kā sabiedrisks monitorings dabasdati.lv ir ļoti sekmīgs pasākums, tas palīdz izglītot cilvēkus bioloģiskās daudzveidības lietās, ieinteresēt viņus dabas saglabāšanā, sugu pazīšanā.

Kā jūs atradāt dabasdatus?

Iepazinos ar tiem diezgan sen, jau pirms 2017. gada, kad pats sāku ziņot. Tad vēl man nebija domas veidot savu novērojumu fotoarhīvu. Kad sāku veidot to, sāku arī iesniegt savus novērojumus dabasdatos.

Cik ērti lietošanā jums šķiet dabasdati.lv?

Manuprāt, ļoti ērti, nav nekādu sarežģījumu. Protams, vienmēr var tiekties uz ko vēl labāku, labot dažus sīkumus, lai pie novērojumiem varētu ātrāk atrast konkrētas sugas, bet kopumā pašreizējais dabasdatu variants ir ļoti pieejams un saprotams.

Fotografēt dabu sākāt sen?

Fotografēt sāku sen, bet lieta tāda, ka, fotografējot konkrētas sugas, ir jābūt atbilstošai tehnikai. Kad tehnika un attiecīgi arī kadri nav tik labi, tad negribas arī likt dabasdatos izplūdušu bildi. Tāda dažreiz varētu būt pietiekama, lai noteiktu kādu retu sugu, bet, protams, gribas kvalitatīvas bildes. Pēdējā laikā nodarbojos ar makrofoto, cenšos kukaiņus nobildēt tuvplānā, pēc iespējas tuvāk, no vairākām pusēm, lai ieinteresētu par kukaiņiem plašāku sabiedrību. Tam, protams, ir nepieciešama laba tehnika.

Brūnā smilšvabole Cycindela hybrida tuvplānā. Foto: Arturs Bilerts

Fotografējat tikai sugas noteikšanas nolūkā vai arī citreiz vienkārši skaistas bildes dēļ?

Gan tā, gan tā. Entomoloģijas ziņā esmu sugu mednieks, cenšos īpatni nofotografēt tā, lai tas būtu skaidri nosakāms un arī estētiski baudāms.

Cik viegli tas dabā izdodas?

Tur jau tas joks, ka – diemžēl vai par lami – ir jābūt lielai pacietībai. Kukaiņus nevar pierunāt fotosesijai. Brīžiem viņi ir ļoti kustīgi, gribot vai negribot viņiem, it īpaši tauriņiem vai skrejvabolēm, ir jāskrien pakaļ, varbūt jānoķer un jāpietur, lai viņi papozē. Tad uzņem simtiem kadru un pēc tam brīvdienu vakaros tiem ej cauri, lai atrastu kvalitatīvos. Es tos uzreiz fiksēju un lieku sociālajos medijos – feisbukā vai instagramā.

Jā, lai dabūtu labu kadru, reizēm ir jālien brikšņos, neērtās vietās, kur nevar labi nogulties bildēšanai. Dabūju diezgan izrāpoties, reizēm no tāda fotogājiena pārnāku mājās netīrs un dubļains, zālēm aplipis. Esmu gan skrējis pakaļ, gan ložņājis, gan vārtījies, labākus kadrus meklējot. Ja kāds no malas to procesu ieraudzītu, droši vien padomātu, ka es esmu jocīgs cilvēks.

Jūsu galvenais fotomedību un sugu meklējumu areāls ir ap Liepāju?

Brīvajā laikā jā. Darbā, kura laikā lielākoties esmu dabā, manā pārziņā ir Kurzemes teritorija.

Kad sākāt piedalīties sikspārņu monitoringā?

Tajā mani ievirzīja paziņa biologs, kurš monitoringā jau darbojās. Viņš man piedāvāja to veikt kopā, ziemā paložņāt pa dažādiem nocietinājumiem. Tā tas aizgāja, un nu jau sikspārņiem pievēršos ne tikai ziemā, bet arī vasarā, ja gribas pamainīt novērojumu veidu, tad dodos uz Liepājas apkārtnē esošiem nocietinājumiem un gan bildēju sikspārņus, gan novērtēju viņu daudzumu. Dažas no tām vietām ir vieglāk pieejamas, bet dažās ir jāložņā cauri mazām ejām, lai nokļūtu lielākā telpā, kurā uzturas sikspārņi. Parasti tur ir tumšs, mitrs un dubļains.

Ziemojošs ziemeļu sikspārnis Eptesicus nilssonii. Foto: Arturs Bilerts

Kādās apdzīvotās lauku sētās arī meklējat sikspārņus?

Parasti nē, bet, ja tiek lūgts padoms, piemēram, ja sikspārnis iekļuvis kāpņu telpā, sniedzam konsultāciju, braucam arī noteikt konkrēto sugu un cenšamies sikspārni palaist laukā.

Kuri atradumi jums pašam ir sagādājuši visvairāk prieka?

Nesen Uģis Piterāns rakstīja par vienu vaboļu sugu (strupvaboli Haeterius ferrugineus), tās vienīgā bilde Latvijā ir veikta ar manu fotokameru. Tā vaboļu suga dzīvo simbiozē ar skudrām, Latvijas Dabas muzejā tiks rīkota ar skudrām saistīta fotoizstāde, un mana bilde tajā, iespējams, tiks izmantota. Tas, protams, ir gandarījums. Tāpat kā par daudzām vaboļu un blakšu sugām, kuras Latvijā ir retas un kuras man ir izdevies atrast.

Strupvabole Haeterius ferrugineus. Foto: Arturs Bilerts

Cik labi jau pazīstat Latvijas blakšu sugas?

Līdz Uģa Piterāna līmenim man vēl ir ļoti tālu. Vieglāk ir nosakāmas biežāk sastopamās sugas.

Blakts (Heteroptera sp.) nimfa. Foto: Arturs Bilerts

Cik aktīvi vērojat un bildējat putnus?

Putnu vērošana man sākas ziemā. Saucu to par urbāno ornitoloģiju – man ir putnu barotava, fiksēju, kādas sugas pilsētas vidē pie barotavas atlido. Tās ir bieži sastopamas sugas – lielās zīlītes, melnie mežasatrazdi... Kas attiecas uz retāku sugu noteikšanu, arī lieli speciālisti var kļūdīties. 

Liepājas ezerā ziemojošs lielais dumpis (17.12.2022.). Foto: Arturs Bilerts

Papē pie putnu murda esat viesojies?

Vēl ne, bet gribu uz turieni aizbraukt.

Kā hidrologs zemūdens fotografēšanai pievērsies esat?

Diemžēl vēl neesmu iegādājies tādu tehniku, lai to varētu veikt. Patiesībā manas makrofoto bildes lielākoties ir bildētas ar telefonu. Daudzi cilvēki man jautā, ar kādu fotoaparātu fotografēju, kādas man ir lēcas, un, kad uzzina, ka bildēju ar telefonu, brīnās un uzreiz prasa, ar kādas markas telefonu tas darīts. Ar telefonu ir vieglāk nofotografēt kukaini tuvplānā, savukārt putnu fotogrāfijā telefons nebūs tas labākais rīks. Bet man ir savi knifi, lieku telefonu klāt pie binokļa un cenšos ar telefonu nofotografēt caur binokli.

Vai ārpus Latvijas arī esat gājis meklēt un bildēt dabas objektus?

Jā, nesen biju Amerikas Savienotajās Valstīs, arī tur katru dienu ložņāju pa krūmiem. Biju priecīgs būt arī muzejos, kur bija labas entomoloģiskās kolekcijas. Tur bija arī daudzas interaktīvās ekspozīcijas, kurās cilvēki var darboties ar mikroskopiem, ošņāt kukaiņu izdalītās smaržas un smakas, un tamlīdzīgi.

Kā liepājniekam man jums jāprasa, vai, meklējot dzīvās dabas objektus, pludmalē atrodat arī dzintarus. Tajos arī retumis gadās pa kukainim.

Liepājā dzintaru nekad nav trūcis, sevišķi laikā, kad ir stiprs vējš, tad ar jūraszālēm arī dzintaru izskalo. Pats esmu atradis tikai mazus graudiņus. Liepājā aiz Ziemeļu mola rosās dzintara makšķernieki jeb dzintara ķērāji – garos zābakos, sietiem rokās dodas jūrā un makšķerē dzintarus.

Internetā var lasīt, ka jūs savus gājienos dabā reizēm atrodat arī arheoloģiskus objektus. Lūk, Liepājas muzeja krājuma arheoloģijas priekšmetu kolekcijā nonākusi 2022. gada 7 .maijā Liepājas nomalē, Karostas apkaimes kāpu zonā netālu no jūras atrasta unikāla vēsturiska vērtība – dobumakmens, atradējs Arturs Bilerts.

Tas man sanāca tā kā netīšām. Tajā vietā biju gājis arī agrāk un dobumakmeni redzējis, bet nebiju tam pievērsis uzmanību. Bet vienā jaukā dienā devos uz Baltijas jūras krastu pastaigā ar suni, cilvēki bija mani informējuši, ka krastā parādījušies roņi, gribēju kādu iemūžināt fotogrāfijās. Piestāju arī pie dobumakmeņa, ieskatījos un nolēmu, ka vajadzētu tomēr ziņot ekspertiem, lai viņi novērtē. Tā, lūk, dodoties bildēt roņus, atradu kultūrvēsturisko mantojumu.

Esat darinājis arī baltu kaujas cirvjus, bet teicāt, ka ar to tagad vairs nenodarbojaties. Vai vaboļu medības to izkonkurēja?

Baltu cirvji man bija diezgan pasena aizraušanās. Tā kā esmu sociālo un dabas zinātņu pārstāvis, baltu cirvju darināšana bija darbošanās drusku tā kā eksperimentālās arheoloģijas jomā. Centos atdarināt viduslaiku cirvjus, ņemot par paraugu arheoloģiskajos izrakumos atrastos cirvjus – atdarināju, bet, protams, ar mūsdienu civilizācijas "piesitienu". Darināšanas process notika tā – tika ņemts kāds mūsdienu vecs, lietots un nevienam nevajadzīgs cirvis, un to es pulēju, apgriezu, ar elektrolīzes metodes palīdzību iededzināju dažādas zīmes. Seno kuršu vai zemgaļu karā ar tādu cirvi nevar iet, bet ir kopienas, kas nodarbojas ar viduslaiku kultūrpētniecību, viduslaiku ieročus ieskaitot, viņi šos cirvjus varēja likt klāt pie sava arheoloģiskā tērpa.

Ir jau arī tādas kopienas, kas ar viduslaiku ieročiem rīko turnīrus un tajās cīņās dažreiz gūst itin nopietnus ievainojumus.

Tādas ir, bet es ar to neesmu saistīts. Jā, ir sacensības, kurās komandas savā starpā cīnās viduslaiku bruņās un ar neasiem cirvjiem un šķēpiem. Arī Latvijā ir tādas komandas.

Vai šos viduslaiku ieročus mūsdienās var izgatavot arī ar viduslaiku metodēm?

Jā, eksperimentālā arheoloģija nodarbojas arī ar to. Tādā ziņā manu cirvju darināšanu īsti par eksperimentālo arheoloģiju nevarēja saukt, jo lietoju mūsdienu metodes, izgatavojot cirvjus viduslaiku rīka izskatā.

Citās intervijās esat stāstījis, ka kukaiņos iešana jums ļāvusi pat radīt jaunus likumus, piemēram, "atpakaļceļa likumu", kad turpceļā pa meža ceļu nekas interesants negadās, bet, pa to pašu ceļu atgriežoties, atradumu ir daudz. Šis likums ļauj doties dabā mierīgāku sirdi – gan jau kaut kas parādīsies. Ak, ja vēl būtu tāds "atpakaļlaika likums", kas ļautu nokļūt tajos laikos, no kuriem nācis jūsu atrastais dobumakmens un kaujas cirvji, un izpētīt, cik un kādi kukaiņi un citas radības Latvijā tad nāca pretī… Paldies par sarunu!

Egīls Zirnis

2023-10-15

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība 2023-2025" ietvaros.