Ir pienācis laiks atskatīties uz aizgājušo 2020. gadu - kā mums Dabasdatos ir veicies ar blakšu novērojumiem? Šī gada sākums ir gana pateicīgs šādām apcerīgām pārdomām, jo pārmaiņas pēc aiz loga ir dziļi sniegi - jebkādi nopietnāki blakšu meklējumi pagaidām jāatliek. Tie, kas Dabasdatos notiekošajam seko gana uzmanīgi, droši vien būs pamanījuši, ka arī šogad ir veicies tīri labi - ir bijusi laba Latvijas faunai jaunu sugu raža un par novērojumu trūkumu galīgi nevaram sūdzēties! 

Pirmkārt, jāsaka, ka novērojumu skaits ir bijis visai līdzīgs kā 2019. gadā - kopumā 2020. gadā ir saņemti 3639 ziņojumi (2019. - 3861) no kuriem 3238 uz šo brīdi ir noteikti līdz konkrētai sugai (2019. - 3275). Tātad blakšu ziņotāja aktivitāte ir uzturējusies līdzvērtīgā - manuprāt, diezgan augstā līmenī, bet par kripatu ir uzlabojusies mūsu precizitāte jeb ir nedaudz mazāk nenoteikto sp. sugu starp novērojumiem. Šogad gan konkurence uz novērotāju uzmanību bija jo īpaši liela, jo papildus ierastajiem ziņošanas objektiem bija jauns, ļoti interesants un aizraujošs aicinājums ziņot koksngraužus, kas arī man pašam personīgi atņēma gan daudz spēkus, jo ievēlos koknsgraužu meklēšanas azartā. Bet ar to visu varu visus apsveikt ar vienu nozīmīgu jubileju - 10000 robežu kopējā Dabasdati.lv ziņojumu datubāzē (tiesa tas skaitot kopā arī nenoteiktos sugu ziņojumus)!

2020. gadā ziņoto blakšu novērojumu (ieskaitot līdz sugām nenoteiktos sp.) izkārtojums gada laikā pa mēnešu dekādēm.

Ja skatāmies uz individuālo ziņotāju rezultātiem, tad TOP-4 palicis nemainīgs - vien šogad nedaudz mainītā secībā. Šo rindu autoram tikai ar grūtībām izdevās nosargāt vietu pašā augšgalā (272 ziņotas sugas + 16 nenoteiktu sp. sugu ziņojumi), jo ļoti cieši uz papēžiem mina Kārlis Freibergs, kam sarakstā 243 (+ 14 sp.)! Var apsveikt ar pievienošanos vienā gadā 200 redzēto sugu klubiņam! Lielisks sniegums arī Laimai Birziņai, kura šogad pārliecinoši pārkāpa 100 sugu slieksni (pagājušajā gadā mazliet, mazliet pietrūka) - 124 (+ 19 sp.)! Šajā reizē uz 4. vietu atkāpies Mareks Ieviņš, kas noteikti būtu saistāms ar koksngraužu medībām atvēlēto laiku, taču neskatoties uz to - viņš ir viens no trim iepriekš minētā 200 sugu klubiņa. Atsevišķi vēl vēlētos izcelt Lauru Taubi, kura noslēdz TOP-5 un, kas īpaši izceļams - viņa tikai 2020. gadā portālā Dabasdati.lv ziņoja pirmo blakts novērojumu jau uzreiz gandrīz izdevās aizsniegties līdz 100 sugu robežai (90 + 17 sp.). Lielisks sniegums!

2020. gadā novēroto sugu skaits individuālā vērtējumā. Tumšākais skaitlis - noteiktās sugas, gaišākais skatlis - līdz sugai nenoteikto ģinšu ziņojumi (piemēram, 12 Lygus sp. novērojumi skaitās kā 1).  

Tā kā blakšu vērošana Dabasdatos norit jau nedaudz ilgāk par vienu gadu, tad šķita interesanti apkopot ziņojumus jaunā griezumā - kādi šobrīd ir aktīvāko ziņotāju "Mūža saraksti" jeb cik sugas vispār katrs no mums ir ziņojis? Un cik no tām jaunas ir tieši 2020. gadā? Darbojošās personas, protams, apmēram tādas pašas, taču galvgalim pievienojas arī Valda Ērmane, kas ir piektais cilvēks, kurš šobrīd kopumā Dabasdatos ir ziņojis vairāk par 100 sugām. Turpat, turpat gan ir vēl daži dabas vērotāji, kam ir visas iespējas šo robežu sasniegt, jo kā rāda 2020. gadā redzēto laiferu (no putnu vērotāju žargona - ķeksis mūža sarakstā) skaits individuālajos mūža saraksts, tad tādā relatīvi neintensīvā vērošanas režīmā apmēram 10 jaunas sugas gada laikā ir iespējams samērā viegli dabūt. Taču, kā rāda Kārļa Freiberga un Lauras Taubes piemērs, tad pievēršoties šai lietai nedaudz (vai daudz) nopietnāk, tad viena gada laikā savam "mūža sarakstam" var pievienot pat tuvu 100 sugām! Protams, jo vairāk sugu atrasts, jo grūtāk tās jaunās sugas dodas rokās, bet nu ar to visjūtamāk var saskarties vien, kad sugu saraksts pietuvojas 400 sugām.

Visā Dabasdati.lv pastāvēšanas vēsturē ziņoto sugu skaits jeb tā dēvētie "mūža saraskti". Protams, ja kādam ir arhīvos vēl kādas sugas, kas nav ziņotas arī no agrākiem gadiem - laipni aicināti pievienot. 

2020. gadā kopumā ir ziņots nedaudz mazāks skaitu sugas kā iepriekšējā gadā - 370, taču kopējas Dabasdati.lv ziņoto skaits ir pieaudzis līdz 450 sugām, kas ir aptuveni 87% no kopējā Latvijā šobrīd konstatēto sugu skaita (~516 sugas). Nākamā gada mērķis būtu turpināt pamazām tuvoties 500 sugu robežai - joprojām ir gana daudz, iespējams ne pārāk retu sugu, kas vēl līdz šim portālā Dabadati.lv nav tikušas ziņotas. Kā arī bez šaubām daudzas jaunas sugas Latvijas faunai vēl tikai gaida savu atrašanu. Arī 2020. gadā šādu jauno sugu beigu beigās bija necerēti daudz - 22! No tām gan divas (mīkstblakts Phytocoris reuteri un koku laupītājblakts Anthocoris amplicollis) ir tādas, kas bija novērotas jau 2019. gadā, bet 2020. gadā tikai precizēta un/vai iegūta pārliecība par sugas noteikšana. Interesanti, ka šoreiz kā jauno sugu atklājēji ir atzīmējami 6 dažādi cilvēki - šo rindu autors (14 sugas), Kārlis Freibergs (4*), Laura Taube (2*), Mareks Ieviņš (1), Lilita Vanaga (1) un Pauls Vasks (1). Tātad - jaunas sugas atrast ir iespējams praktiski jebkuram, kurš iesaistās (pat ja tikai ar atsevišķiem gadījuma vērojumiem). Daži subjektīvi interesantākie jaunatklājumi tomēr jāizceļ - pirmkārt tās sugas, kas jau ir atrastas vairākkārt jeb varētu uzskatīt, ka tās Latvijā jau ir sastopamas plašāk, bet arī atsevišķas sugas, kas ir citādi mūsu reģionam varbūt nedaudz negaidīti atklājumi (jeb sugas, kas apkārtējās valstīs nav pārlieku plaši izplatītas). Daži piemēri tad zemāk.

* - Mīkstblakts Deraeocoris ventrlais atklājums abiem gandrīz vienlaicīgs, tāpēc šo sugu kā jaunu ieskaitu abiem.

Zemesblakts Lasiosomus enervis - Pirmā no 2020. gada jaunajām sugām Latvijas faunai, ko Slīteres Nacionālaja parkā 19. aprīlī atrada Mareks Ieviņš (novērojums). Turpmāk gada laikā atrasta vēl 3 vietās (visi U.Piterāns), kas var liecināt, ka sugai jābūt satopamai arī citur. Konkrētu barības augu šai sugai nav - sastopama pie zemes lapu nobirās utml. vietās dažādos biotopos. Suga gan izmēros neliela (ap 4mm), kas apgrūtina tās konstatēšanu. Latvijas novērojumi vairāk liecina par saistību ar mežiem, iespējams ar uzsvaru uz mitrākām vietām, bet nu nepieciešami vēl atradumi, lai varētu ko secināt. 

Ornamentblakts Syromastus rhombeus - pirmais atradums 4. maijā Imantas apkārtnē (novērojums), vēlāk arī Skrundā (abi - U.Piterāns) un Papē (K.Freibergs). Polijā ļoti bieži sastopama suga, bet Latvijā ticams, ka nesens ienācējs faunā, jo tālāk uz ziemeļiem, piemēram, Igaunijā atradumu nav. Ticams, ka Latvijas rietumu un dienvidrietumu daļā suga varētu būt atrodama arī vēl citās vietās. Sausus un atklātus biotopus mīloša suga, kas dzīvo uz dažādiem neļķu dzimtas augiem, piemēram, smiltenītēm (Arenaria sp.), radzenēm (Cerastium sp.) u.c. Izmēros liela suga (ap 10-12mm, taustekļus neskaitot) - varētu būt samērā viegli ieraugāma sēžot uz kāda no barības augiem. 

Koku laupītājblakts Anthocoris amplicollis - Viena no minētajām sugām, kam hronoloģiski agrākais sugas novērojums ir bijis jau 2019. gadā, bet tikai 2020. gadā izdevās šo sugu identificēt ar pietiekami lielu pārliecību (šis pirmais noteiktais novērojums). Šī gan ir no noteikšanā sarežģīto blakšu grupas, kur ideālā variantā būtu jābūt ievāktam eksemplāram, lai to noteiktu. Tiesa pamazām uzkrājoties pieredzei, teorētiski var sugu atpazīt arī labos, augstas detalizācija fotoattēlos, ja ir izdevies nofotografēt blakti labā rakursā (attēlā jābūt iespējamam novērtēt priekškrūšu vairoga formu - īpaši priekšējos stūrus). Noteikšanā palīdz arī barības auga piefiksēšana, jo šī ir tikai viena no divām sugām, kas pamatā apdzīvo ošus (Fraxinus). Ticams, ka arī šī suga ir jau sastopama plašāk - īpaši uz saulainās vietās augošiem ošiem. 

Ornamentblakts Leptoglossum occidentalis - Varētu teikt, ka viens no 2020. gada gaidītākajiem atradumiem bija šī sākotnēji Eiropā no Ziemeļamerikas ievestā blakts, kas pēdējo gadu laikā ļoti strauji izplatās A-ZA virzienā. 2019. gadā bija atradumi jau Lietuvā, 2020. gadā atrasta arī Somijā un Igaunijā. Beidzot gada nogalē arī pie mums - 3. oktobrī Lilita Vanaga pamanīja šo blakti iekāpušu Salaspilī pa logu (novērojums). Suga ir ļoti liela - līdz pat 2cm, kas to ierindo starp lielākajām Latvijas sauszemes blaktīm. Kā kartē redzams, tad arī šai sugai jau ir vairāki atradumi - taču tie ir jau 2021. gada nopelns, kad gada sākumā to divās vietās Kolkas apkārtnē atrada M.Ieviņš, bet Svitenes pusē - V.Ērmane. Interesanti, ka šie abi atradumi bija uz sniega. Labāko sugas meklēšanas metodi vēl mums jāatklāj, bet tā kā šī ornamentblakts ir cieši saistīta ar skujkokiem - īpaši priedēm, kur tās siltajā gada periodā barojas g.k. ar sēklām čiekuros, tad jau sākot ar agru pavasari var sākt ar savā apkārtnē tuvāko priežu inspicēšanu. Iespējams meklēšana uz sniega siltās dienās ar temperatūru virs 0 arī ir laba metode? Nāks pavasaris tuvāk - varēsim pārbaudīt.   

Laupītājblakts Empicoris baerensprungi - plūdeni pārejam pie jaunajām sugām, kam 2020. gada atradums ir palicis vienīgais un tās ir samērā interesantas savas izplatības dēļ. Šī laupītājblakts nāca kā visai liels pārsteigums, jo tuvākajā apkārtnē mūsu reģionā suga ir atrasta vien Polijas rietumu daļā un netika uzskatīta par tādu īpaši potenciālu sugu Latvijas faunai. Taču 7. jūnijā šo rindu autors pamanīja vairākus Empicoris ģints blakts īpatņus kastītē, kurā bija ielikts liels, satrupējis piepes gabals, kas izcelts no neliela kļavas dobuma LU Botāniskajā dārzā (novērojums). Sugas noteikšana samērā vienkārša - priekškrūšu vairoga aizmugurējā malā ir vertikāls, nedaudz ur priekšu vērsts dzelkšņveida izaugums, kas nav citām līdzīgām sugām. Iespējams, ka suga ir citur reģionā sastopama plašāk, taču sīkā izmēra (ap 4-5mm) un slēptā dzīvesveida dēļ (apdzīvo g.k. ķērpjiem klātus koku stumbrus) to ir visai grūti pamanīt. Jebkurš cits atradums Latvijā arī būs jāvērtē kā ļoti izcils. 

Mīkstblakts Deraeocoris ventralis - arī šī suga ir īpaši izceļama, ja runājam par ne tik ļoti gaidītām sugām. Lai arī tā ir konstatēta Baltkrievijā un Polijā, tomēr visumā šķita vairāk šo valstu dienvidu reģionos sastopama suga. Taču izrādās dzīvo arī DA Latvijas stūrī, kur karjerā pie Undrukāniem 24. jūlijā divus dažādus īpatņus atrada Laura Taube (pirmā ziņoja DD.lv - novērojums) un Kārlis Freibergs (pēc pulksteņlaika par kādā 30 minūtēm agrāks pirmais foto - novērojums). Sugu noteikšana Deraeocoris ģintī mēdz būt samērā sarežģīta, bet šajā gadījumā kopējas ķermeņa krāsojums atstāj maz variantus šaubām. Šis varētu būt labs piemērs tam, ka arī Latvijas DA stūris slēpj sevī vēl neatklātu sugu atradumus, kas gan ir samērā loģiski, jo ja, piemēram, dienastauriņiem Daugavpils apkārtne ir vienīgā vieta kur sastopamas dažas sugas, tad arī blaktīm iespējams ir līdzīgi? 

Mīkstblakts Atractotomus parvulus - arī relatīvi negaidīts atradums, jo, lai arī suga ir konstatēta Zviedrjā Gotlandes salā un Ālandu salās, tomēr tur atradumi ir mazskaitlīgi. Naktī no 10. uz 11. augustu Papē viens šai sugai šķietami tipisks atlidoja uz gaismu, kur to nofotografēja K.Freibergs (novērojums). Suga dzīvo uz priedēm (tas ir atšķirīgi no citām Atractotomus ģints sugām) un citās valstīs arī tiek regulāri novēroti eksemplāri tieši uz gaismu. Suga ir ļoti sīka (zem 3mm), kas noteikti apgrūtina tās konstatēšanu. Visticamāk, ka šī varētu būt tikai Kurzemes piekrastē sastopama suga, taču laiks, protams, rādīs. 

 Ornamentblakts Arenocoris fallenii - pēdējā suga, ko vēlētos izcelt ir tāda, kas labi raksturo teicienu "Kas meklē, tas atrod!" ar piebildi - "...ja zina kur meklēt.". Šo sugu K.Freibergs atrada Papē 13. augustā burtiski ne mazāk kā 24h stundas pēc tam, kad izteicu versiju, ka šo sugu tur varētu pameklēt kaut kur zem velnarutku grābeklītēm (Erodium cicutarium), kas ir šīs sugas barības augs (novērojums). Latvijā visticamāk tā pagaidām varētu būt tikai pašos galējos dienvidu reģionos sastopama suga, jo ir gana siltummīloša - var meklēt arī iekšzemē citās sausās, smilšainās vietās, kur ir bagātīgas grābeklīšu audzes

Domājot par nākotnes perspektīvām, protams, pats galvenais uzdevums ir - ziņot, ziņot un vēlreiz ziņot! Kaut vai visas parastākās sugas, kas vien trāpās ceļā, jo nu Latvijas apsekotība blakšu vērošanas kontekstā ne tuvu nav pilnīga. Zemāk kartē apkopojums ar to cik 10x10 kvadrāti ir vispār bez nevienas sugas novērojuma - visai tradicionāli, protams, Latvijas austrumu daļa zīmējas gaišākos un pelēkākos toņos. Kā redzams labāks pārklājums ir Rīgas apkārtnē (vairāku novērotāju devums), Slīteres Nacionālajā parkā (Mareka Ieviņa centieni), Rundāles apkārtnē (Valda Ērmane), kā arī atsevišķi punkti šur tur citur (Pape, Lejasciems - g.k. Lauras Taubes, Kārļa Freiberga ziņojumi). Kopumā gan tikai apmēram 12% no visiem 10x10km kvadrātiem ir novērots vairāk par 50 sugām. Virs 100 sugām - 12 kvadrātos. Tā ka blakšu izpēte Latvijā ir vēl tikai pašā ceļa sākumā - ir vēl daudz darāmā. Šobrīd sugām bagātākais kvadrāts, kurā ietilpst Doles-Dārziņu dzelzceļmalas apkārtne - tur atzīmētas 166 sugas. Es gan gribētu lēst, ka gandrīz jebkurā 10x10km kvadrātā, kurā ir atrodami samērā dažādi biotopi, tomēr vidēji vajadzētu būt sastopamām vairāk par 200 dažādām sugām. Tātad arī šis Dārziņu kvadrāts noteikti sevi vēl nav pilnībā izsmēlis. Tas tikai pierāda, ka kukaiņu vērošana (t.sk. blakšu pētīšana) ir visai demokrātisks dabas vērošanas novirziens - nav obligāti jādodas diži tālu no savas mājvietas, lai sameklētu vairākus desmitus vai pat simtus dažādu sugu.

Noslēgumā vēl atgriezīšos pie 2021. gada uzdevumiem. Tā kā šobrīd un tuvākā pārskatāmā nākotnē esam nokļuvuši ziemas jūgā, tad tagad tā uzreiz uz aktīvu blakšu meklēšanu ir grūti aicināt. Ja būtu laikapstākļi kā iepriekšējā ziemā, tad kādās lapu nobirās mežos un mežmalās varētu arī februārī gana daudz sugu sameklēt. Taču ir viena suga, ko tomēr varu gan aicināt intereses pēc pameklēt. Tā ir ļoti bieži sastopamā priežu mizasblakts (Aradus cinnammomeus), ko meža nozarē pat mēdz uzskatīt par priežu jaunaudžu kaitēkli. Tās tiešām būtu jāmeklē vietās ar jaunām līdz vidēja vecuma (tā aptuveni uz aci raugoties ~15-40 gadi tāds labākais vecums) priedēm, kur tās slēpjas zem stumbra mizas plēksnēm - zemāk attēlā tāds tipisks sugas apdzīvots koks un atrašanas veids. Siltajā gada periodā tās būs g.k. saules pusē kādu gabalu virs zemes (1-2m), bet ziemā arī tuvāk stumbra pamatnei un iespējams tā stumbra puse nav tik būtiska. Bieži vien uz viena stumbra var būt vairāki desmiti īpatņu un nereti pietiek palupināt vien pāris-dažas mizas plēksnes, lai vismaz vienu blakti atzīmēšanai atrastu. Jāpiezīmē gan, ka šī ir izmēros sīka suga - vien kādi 3-4mm, kas var apgrūtināt pamanīšanu un fotografēšanu, taču kopumā sugu vajadzētu varēt atpazīt arī ar telefona kameru uzņemtos attēlos. Tāds lūk uzdevums - Dabasdati.lv ziņojumu kartē vien atradumi 22 kvadrātos un sugu sekmīgi atraduši 5 vērotāji.

Priežu mizasblakts (Aradus cinnamomeus) - Līdz šim Dabasdati.lv relatīvi maz šīs ļoti bieži sastopamās sugas ziņojumu.

Priežu mizasblakts tipisks biotops - audze ar jaunām priedītēm un tipiska balkšu lokācija uz stumbra. Attēlā kur sarkanais aplīits - ir nolupināta viena samērā brīvi atstāvoša mizas plēksne zem kuras atradās divas blaktis. Meklēšanai pilnībā pietiek ar pirkstiem, jo pamatā blaktis slēpjas zem brīvāk atsāvošām mizas plēksnēm. Nazis, cirvis vai citi nopietnāki rīki nav šīs sugas meklēšania jāizmanto. Atsevišķu mizas plēkšņu nolupināšanu arī kokam būtisku kaitējumu nenodara. 

Ne blakts smaku vēlot,
Uģis Piterāns
Latvijas Nacionālais dabas muzejs

2021-02-05