Vladimirs Smislovs Dabasdatos līdz šim reģistrējis vairāk nekā 32 000 novērojumu, pārsvarā putnus. Novērojumu publicēšanu portālā viņš sācis 2014. gadā, taču viņa ceļš putnu pasaulē ir daudz senāks – tas aizsākās jau bērnībā, un cauri dzīves posmiem turpinājies ar mainīgu intensitāti, bet nemainīgu aizrautību.

Vladimirs Smislovs. Foto: Edgars Smislovs

Pirmie soļi dabā

Vladimirs sevi dēvē par rīdzinieku trešajā paaudzē. Bērnība pagāja Rīgas centrā pie Daugavas, kur vakari tika pavadīti, spēlējoties upes malā. Taču patiesā iepazīšanās ar putnu pasauli sākās mātes radinieku mājās Ilūkstē, kur vasaras aizritēja brīvā dabā.

Viņa atmiņās spilgti palikusi pie loga piestiprinātā barotava, kas pievilināja dažādas, tobrīd šķietami eksotiskas putnu sugas. Tieši vērojot šo rosību nelielā attālumā, radās pirmais izbrīns par dabas daudzveidību.

Padomju gados skolēniem bija jāapmeklē kāds interešu pulciņš, un Vladimira izvēle bija likumsakarīga – Jauno naturālistu pulciņš pie Latvijas Dabas muzeja. Sākumā viņš mācījās zoologa Anatolija Beļajeva vadītajā grupā, vēlāk pie paleontologa Ervīna Lukšēviča. Tieši tur viņš sastapa citus dabas pētniecības entuziastus, ar kuriem devās gan vienas dienas ekskursijās, gan arī garākās vasaras ekspedīcijās, vācot materiālus muzeja kolekcijai.

Vladimirs ieraksta putnu dziesmas. Berģi, 1988. gads. Foto: Aleksejs Kuročkins

Ar laiku tieši putni kļuva par viņa galveno interesi, un sirsnīgais domubiedru loks – tostarp Aleksejs Kuročkins, kurš arī šobrīd ir aktīvs putnu vērotājs – tikai pastiprināja vēlmi izzināt ornitoloģiju. Muzeja taksidermiste Tatjana Tomāne iemācīja putnu preparēšanas pamatus, bet Latvijas Ornitoloģijas biedrība, kurā viņš iestājās 1985. gadā, pavēra durvis uz vēl plašāku darbības lauku – putnu gredzenošanu, monitoringiem, konferencēm, publikācijām un ligzdojošo putnu atlantu. "Piedalījos mājas strazdu monitoringā, no jūras izskaloto putnu uzskaitēs, uz ceļiem un dzelzceļiem bojā gājušo putnu uzskaitēs, ar pētījuma referātiem uzstājos ornitologu konferencēs un nopublicēju vairākus rakstus," atceras Vladimirs.

Īpašu lomu viņa dabas ceļā ieņēma arī Juris Bergmanis, kura vadītajā Saules dārza pulciņā Vladimirs iepazinās ar Ēriku Dreibantu – domubiedru, ar kuru kopā pavadīts neskaitāms stundu skaits putnu gredzenošanā.

Putnošana cauri dzīves ritmam

Pēc jaunības aktīvās putnošanas gaitas pārtrauca armija un vēlāk – intensīvs darbs privātajā biznesā. Interese gan nepazuda pavisam, taču palika otrajā plānā.

Viss mainījās līdz ar dēla Edgara piedzimšanu. No 2010. gada viņi sāka regulāras kopīgas dabas izbraukumu tradīcijas, un šie braucieni kļuva par atslēgu dēla pievēršanai dabas vērošanai. Ar laiku Edgaram radās pašam savs, fotoaparātā balstīts skatījums uz putniem, un abi nu jau putno kā līdzvērtīgi partneri.

Vladimirs ar dēlu Edgaru, Daugavgrīvā ķerot spāres 25.07.2012. Foto: Ruslans Matrozis

Runājot par jauniešu iesaisti dabas izziņā, Vladimirs atzīst, ka tā ir sarežģīta, bet iespējama misija. "Jauniešu piesaistīšana un intereses noturēšanu ilgākā dzīves periodā – tas arī ir visai komplicēts uzdevums. Man ar dēlu tas izdevās, bet tas viss prasīja ļoti daudz laika un kopā būšanu visdažādākajās aktivitātēs jau no agrās bērnības – regulāras ekskursijas dabā jau no septiņu gadu vecuma, un tikai pēc dažiem gadiem viņš pats ieinteresējās un uzsāka patstāvīgi vērot putnus, vairāk caur fotoaparātu ar teleobjektīvu. Ja iespējams veltīt bērnam pietiekami daudz laika šādas intereses izveidošanai un uzturēšanai, tad viss izdosies," ir pārliecināts Vladimirs. Viņš pamanījis, ka profesionāļiem reizēm ar gadiem zūd sākotnējā degsmes dzirksts, bet hobijam šāds risks ir mazāks – interesi uztur vēlme mācīties ko jaunu un palīdzēt dabai.

Vladimirs ar dēlu Edgaru vēro putnus Kolkasragā 26.04.2022. Foto: Ruslans Matrozis

Pieredzējušais putnotājs ar prieku redz, kā sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem ir mainījusies – abinieki un rāpuļi vairs netiek uzskatīti par iznīcināmiem, bet vanagi par kaitniekiem. Arī teiciens "skaitīt vārnas", ar ko kādreiz apzīmēja putnu vērošanu, ir zaudējis agrāko nievājošo nozīmi.

Darbs ar retiem putniem un vēja parku teritorijām

"Mana profesija ar dabas pētniecību nav saistīta, tas ir hobijs, bet pēdējos gados aktīvi iesaistos reto putnu sugu uzskaitēs plānotajās vēja parku teritorijās, meklējot ligzdas, veicot migrējošo putnu uzskaites un monitoringu – palīdzu vides ekspertiem iegūt datus dabas aizsardzībai," pastāsta Vladimirs.

Daudzos gados sakrāti arī vēsturiski nozīmīgi novērojumi. Viņš atceras laikus, kad informācija par jūras putnu sastopamību Latvijā bija niecīga un pat gārgaļu migrācija sagādāja lielu prieku. Piedalīšanās no jūras izskaloto putnu uzskaitēs sniedza unikālu materiālu par tolaik augsto jūras putnu mirstību zvejas tīklos.

"Šajā gadsimtā stipri uzlabojusies tehnika, parādījušies moderni putnu noteicēji, atskaņošanas iekārtas, ievērojami pieaudzis zināšanu apjoms, bet tik un tā gandrīz katrā dabas ekskursijā es, kaut jau ar ievērojamu pieredzes bagāžu, tomēr varu ieraudzīt kaut ko sev jaunu – vai tā būtu kāda putna neparasta uzvedība, netipiski liels putnu skaits vienuviet, vai citas iepriekš neredzētas lietas. Protams, ka atmiņā paliek arī kādi īpaši notikumi, piemēram, pirms deviņiem gadiem pirmo reizi Latvijā pamanītā Sibīrijas peļkājīte, ciemojoties pie ornitologa Jura Lipsberga Salacgrīvas "Lauteros". Vēl man ir īpašs prieks, kad izdodas palīdzēt kādam putnam atbrīvoties no makšķerauklām, āķiem, vai iespēju robežās sniegt kādu citu palīdzību," uzsver putnu vērotājs.

Pirmā Latvijā sastaptā Sibīrijas peļkājīte Prunella montanella. 15.10.2016. Foto: Edgars Smislovs

Vladimirs piedalījies arī vides problēmu monitoringos, piemēram, Inčukalna sērskābā gudrona dīķu putnu bojāejas uzskaitēs 1980. gadu nogalē, jau toreiz rosinot pievērst sabiedrības uzmanību šai nopietnajai ekoloģiskajai problēmai, kuru tikai pēc vairākām desmitgadēm izdevās likvidēt, veicot dīķu sanāciju.

Putnošana – dzīves ritms un komandas gars

Vladimirs dabā dodas bieži – tik bieži, ka pēdējos divos gados tur pavadīts vairāk laika nekā mājās. Regulāri viņam pievienojas gan dēls, gan draugi, un šie braucieni pārvēršas kopīgā piedzīvojumā, kur svarīgs arī komandas darbs. Lielas teritorijas iespējams apsekot efektīvāk, bet vakaros rezultāti tiek apspriesti pie ugunskura.

Viņa mīļākā putnošanas vieta ir Kolkasrags. "Tai ir savdabīga aura un fascinējoša migrācijas intensitāte. Latvijai paveicies ar garu un daudzveidīgu jūras piekrasti, pa kuru esmu izstaigājis daudzus tūkstošus kilometru, tāpēc visbiežāk putnošana piesaistīta piekrastei un tās tuvumā esošajām teritorijām. Dažādu citu putnu vērošanas, gredzenošanas un uzskaišu ietvaros esmu izbraukājis un izstaigājis teju vai visu Latviju, kā arī veicis putnu uzskaites no kuģiem gar Latvijas piekrasti," atklāj Vladimirs.

Akmeņu čipste Anthus petrosus. Foto: Vladimirs Smislovs

Informācija, kas strādā dabas labā

Vladimirs labi atceras laikus, kad interesantu novērojumu kopsavilkumi tika publicēti tikai pēc gada vai pat vēlāk specifiskos nozares izdevumos. Tagad informācijas aprite kļuvusi zibenīga, un portāls Dabasdati.lv viņam ir neaizstājams rīks. Viņš uzsver, ka tieši šī datu pieejamība ļauj ekspertiem savlaicīgi reaģēt uz aizsargājamo sugu vajadzībām, un ir gandarīts, ka arī viņa iesniegtā informācija tiek izmantota dabas aizsardzībā, nevis paliek privātās piezīmēs: "Dabasdati palīdz plānot putnošanas ekskursiju maršrutus un, manuprāt, vissvarīgākais – labs mehānisms datu apmaiņai par aizsargājamajām sugām, jo no turienes šos datus speciālisti tālāk izmanto sugu (plašāk – dabas) aizsardzības nodrošināšanai, un man ir prieks, ka arī manis sniegtā informācija palīdz radīt labākus apstākļus daudzām putnu un citu dzīvnieku, un augu sugām, nevis tika paliek manos lauka pierakstos vai atmiņās."

Lapsas Vulpes vulpes mazuļi. Foto: Vladimirs Smislovs

Latvija — lieliska vieta putnošanai

Vladimirs uzsver: "Latvijas putnu vērotājiem ir paveicies, jo mēs dzīvojam skaistā valstī, kuru šķērso Baltās – Baltijas jūras putnu migrācijas ceļš, tāpēc putnu pie mums ir ļoti daudz un vēl liela bioloģiskā daudzveidība. Putnu sugas ielido gan no Sibīrijas, gan no Āzijas, gadās pat no Amerikas kontinenta. Mūsu zemē nav kritisku un bīstamu laika apstākļu un indīgu sugu, iespējams apmeklēt teju vai jebkuru vēlamo vietu, braucot no Rīgas dažu stundu laikā var nokļūt jekurā valsts malā un vajadzības gadījumā ātri atgriezties atpakaļ. Pašlaik informācijas apjoms par mūsu dabas objektiem ir ļoti palielinājies, bet tik un tā mēs vēl zinām samērā maz, tāpēc putnošana vai citu dzīvnieku un augu vērošana, meklēšana, skaitīšana, datu apkopošana un izziņas popularizēšana ir nodarbe visam mūžam, un, ja vēl izdodas atrast labus domubiedrus, tad garlaicīgi noteikti nebūs nekad!"

Pelēkvaigu dūkuris Podiceps grisegena. Foto: Vladimirs Smislovs

Inga Melberga

2025-12-18

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība 2023-2025" ietvaros.