Līdz nesenai pagātnei Latvijā bija ļoti maz apzinātu kādas atsevišķas teritorijas gļotsēņu pētījumu. Pirmā publikācija par Latvijas gļotsēnēm vispār bija Roterta 1890. gada raksts par Rīgas apkārtnes gļotsēnēm (tā ietvēra 40 sugas), kur "Rīgas apkārtne" bija plašs jēdziens un nebija konkrēta teritorija ar fiksētām robežām. Pagājušā gadsimta sākuma gļotsēņu atradumi lielākoties bija blakusprodukts vispārējā sugu izzināšanas procesā.

Par pirmo un līdz 21. gs. vienīgo kādas fiksētas apkārtnes gļotsēņu pētījumu Latvijā var saukt Skaidrītes Ruskules (tagad – Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore) diplomdarbu "Gļotsēņu pētījumi Slīteres Valsts rezervātā", kas ietvēra 40 sugas, kuras ievāktas 1984.-1986. gadā. Tajos laikos vēl nebija interneta, un noteicēji bija krietni nabadzīgāki. S. Ruskule paraugu noteikšanas precizēšanai devās konsultēties uz Maskavas universitāti, kur strādāja viena no vadošajām tā laika speciālistēm.

Līdz ar labākām fotografēšanas iespējām, internetu, iespēju redzēto uzreiz ieziņot, kā arī vieglāku noteikšanu, pateicoties labākiem un pieejamākiem noteicējiem, mikroskopu iespējām un elektronisku saziņas iespēju ar citiem zinātājiem, iespēja veikt nopietnus pētījumus, apzinot gļotsēņu sugas fiksētā teritorijā, strauji augusi.

Tagad mēs ar dabasdati.lv aplikāciju varam ieziņot visas sugas, ko savā ceļā redzam, un pēc tam atlasīt konkrētā teritorijā interesējošo sugu grupu, un teritorijas sugu saraksts gatavs. Protams, pa vidam vēl ir sugu noteikšanas process, tomēr šajos laikos apzināt kādas teritorijas sugu sarakstu ir daudzkārt vienkāršāk, tikai jābūt vēlmei un iespējai iet dabā un fiksēt interesējošo.

Viena no Gravām Tildurgas un Vildogas gravu sistēmā, kurā šogad 2 km² platībā notika gļotsēņu pētījums.
Foto: Julita Kluša

Gļotsēņu pētījumiem īpaši svarīgi, lai būtu iespēja vienu un to pašu teritoriju apsekot vairākkārtīgi, jo gļotsēņu sugas ir ar sezonālu raksturu – katrai sugai ir savs augšanas laiks. Līdz ar to nav iespējams teritoriju apsekot vienu dienu un atrast visas šīs teritorijas sugas, pat ja būtu īpašas spējas visu augošo ieraudzīt.

Pavasarī sniega kušanas vietās, kur ilgi (vairākus mēnešus) turējies sniegs, iespējams atrast pēcsniedzītes, kas ir sugu grupa, kas aug tikai šajā laikā – novērojamas apmēram mēnesi, un vēlāk, vasarā, vairs atrodamas nav.

Sniega sveķenīte Dianema nivale, Latvijā pirmā atklātā pēcsniedzīte. Marina to atrada 2023. gada 14. aprīlī.
Foto: Marina Šlapakova-Pjankova

Sugas, kuru raksturīgais augšanas laiks ir vasara, tipiski saistītas ar trupējošu koksni, kas viegli uzsūc mitrumu un tāpēc ātri ir "gatava gļotsēnēm", kurām attīstības procesā mitrums ir ļoti svarīgs. Biežāk tās ir skujkoku (egļu, priežu) kritalas, uz kurām raksturīgākā ir lākturīšu (Cribraria) ģints. Vasarā gļotsēnēm labi noder arī bērzu kritalas, uz kurām jūnija beigās, jūlijā aug arī Gada gļotsēne 2023 – pušķainā vālenīte Stemonitis axifera.

Mālkrāsas lākturīte Cribraria argillacea. Tipiska vasaras suga, kas mēdz klāt lielus laukumus, tomēr līdz rudenim saglabājas reti, jo tiek apēsta. Foto jaunai: Julita Kluša, nobriedušai ar kāpuriem: Vija Sīmansone

Vasaras beigas iezīmējas ar sugām, kam labpatīk augt nobiru slānī – uz vecām lapām, sīkiem zariņiem; lai pakāptos augstāk, tiek izmantoti arī dzīvi augi. Rudenī, palielinoties mitruma daudzumam, pakāpeniski sāk augt sugas, kurām labāk patīk lapukoku kritalas ar cietāku koksni un mizu. Īpaši iecienītas ir apses, uz kurām tipiskas ir dažādas pumpurīšu (Physarum) sugas. Ir arī sugas, kas aug uz kritalām augošām sūnām; uz skujkoku kritalu sūnām tāda ir sīkā barbejella Barbeyella minutissima.

Rudenī augošās sugas mēdz attīstīties lēni un to augļķermeņi reizēm saglabājas līdz pat pavasarim, tāpēc to novērošanas laiks nereti ir ilgāks nekā vasaras sugām, kas reizēm no rīta ir plazmodija stadijā, vakarā jau sporu stadijā un pēc dienas vairs nav atrodamas vai ir grūti ievērojamas.

Plaissporu pumpurīte Physarum ovisporum. Tipiska rudens suga, bet veci augļķermeņi novēroti arī pavasarī.
Foto oktobrī: Inguna Riževa, mazais attēls maijā: Sandis Laime

Kopumā jāsecina – ja grib izveidot iespējami pilnīgu teritorijas gļotsēņu sugu sarakstu, apsekojumiem jābūt gandrīz visa gada garumā. To visveiksmīgāk iespējams paveikt, ja interesents dzīvo tuvu tādai vietai, vai kā citādi sanāk to regulāri apsekot.

Latvijā pirmā šādus regulārus kādas vietas apsekojumus sāka veikt Inguna Riževa, kuru šī gada septembrī diemžēl uzveica vēzis. Tomēr viņa paguva parādīt, ko var iespēt viens cilvēks bez priekšzināšanām, ja regulāri iet dabā, reģistrē visus savus novērojumus un ar laiku iemācās arī tos noteikt. Pieminēsim Ingunu kā ceļarādītāju, lokomotīvi, kas ierādīja virzienus, kuros izvērsties gļotsēņu pētniecībai visādās nozīmēs.

Atceros, kā Inguna vaicāja, vai ir vērts ziņot katru redzēto gļotsēni. Zinot, ka sūnu sugām izplatības dati tiek apkopoti pa 1x1 km² kvadrātiem, ieteicu rīkoties līdzīgi. Inguna paskatījās ar neizpratnes pilnu skatienu un atmeta ar roku – tad jau nebūtu vērts vispār sākt ziņot. Jā, gļotsēnēm situācija ir atšķirīga, jo, ziņojot atradumu, papildus ieziņotajai sugai (ja to vispār no viena novērojuma var noteikt – nav nepieciešams vērot attīstību) nāk klāt informācija par stadiju, kādā gļotsēne atrasta, substrātu, uz kā gļotsēne aug, augšanas laiku. Un tas viss arī 1 km² robežās mainās. Līdz ar to Ingunai taisnība – vērtīgs ir jebkurš gļotsēnes novērojums.

Ingunas daudzos apsekojumus (kopā 4596 gļotsēņu ziņojumi) veicināja viņas suns, kuru Inguna veda pastaigās, paralēli ziņojot novērotās sugas. Tā ikdienišķi 8 gadus tika apsekots Biķernieku mežs, kurā veikti >1200 gļotsēņu novērojumi, no kuriem noteikti 70 taksoni. Šis arī sanāk lielākais Rīgas gļotsēņu pētījums nelielā teritorijā (apsekojumi pamatā veikti ~2 km² robežās). Jāpiebilst, ka visā Rīgā reģistrēts mazāk nekā 100 taksonu.

Starp Ingunas vērtīgākajiem atradumiem Biķernieku mežā minama viņas atklātā suga – plakanā aveņgļotsēne Tubifera applanata (2022. gada novērojums), kas noteikšanas laikā (2023. gadā) pasaulē bija apzināta tikai 3 valstīs. Citu viņas atklāto sugu – 2021. gadā atrasto sfagnu kūlīti, ir rosināts iekļaut arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Biķernieku mežs īpašs arī ar daudzajām Ingunas atrastajām saplacinātajām kūlītēm Symphytocarpus flaccidus – šajā mežā ir trešdaļa no visiem šo kūlīšu novērojumiem Latvijā. Tāpēc Biķernieku mežu reizēm mēdzām dēvēt arī par kūlīšu mežu.

Sfagnu kūlīte Valtocarpus trechisporus. Foto: Inguna Riževa

Otra Ingunas regulāru pastaigu vieta bija Ķivuļurga, kur ~1,5 km² teritorijā gar upi viņa 6 gadu laikā veikusi >550 novērojumus, no kuriem noteikti 62 gļotsēņu taksoni. Papildu bonuss šīm viņas pastaigām un vērojumiem ir fakts, ka pēc Ingunas rosinājuma Ķivuļurgai tagad noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss. Īsāku laiku – 4 gadus – Inguna veikusi novērojumus pie Krievupes 0,5 km² teritorijā – tajā no 432 novērojumiem noteikti 58 taksoni.

Jāuzsver, ka tas ir tikai blakusprodukts pastaigām ar suni, tie nav mērķtiecīgi gļotsēņu pētījumi, kādos noteikto sugu skaits varētu būt lielāks. Taču arī šādiem "suņu pastaigu" pētījumiem ir liela vērtība gan teritorijas vērtības apzināšanā, gan gļotsēņu sugu izzināšanā.

Savukārt Vija Sīmansone, 4,5 gadu laikā regulāri apsekojot ~3,5 km² teritoriju pie Dzelves purva, veikusi vairāk nekā 1,6 tūkstošus novērojumu, apzinot vairāk nekā 80 taksonus. Ļoti daudzi novērojumi papildināti ar attīstības vērojumiem. Tie snieguši būtisku ieguldījumu dažādu gļotsēņu sugu izzināšanā.

Šajā teritorijā Vija atklājusi arī jaunu gļotsēņu sugu – īpašo pumpurīti Physarum straminipes, un, pateicoties Vijas atkārtotajiem pētījumiem uz vienām un tām pašām kritalām, t.sk. ar šo sugu, pamazām tika apzināts sugu kopums vēlos rudeņos uz apšu kritalām, kas ietver gan šo īpašo pumpurīti, gan vēl pāris citas sugas, ar ko tā labprāt aug kopā. Iegūtās zināšanas palīdzējušas šo sugu apzināt arī citās vietās Latvijā.

Īpašā pumpurīte Physarum straminipes, īpaša ar savām lauzītajām sporām.
Foto: Vija Sīmansone, (sporas) Julita Kluša

Vēl apsekotajā teritorijā Vija atradusi tādu ļoti retu sugu kā olīvsporu gļotpūpēdi Enteridium olivaceum (plānots iekļaut īpaši aizsargājamo un Sarkanās grāmatas sugu sarakstā), kā arī svinpelēko sīkaci Dictydiaethalium plumbeum, trauslo gļotpūpēdi Reticularia jurana, graciozo cilindrīti Stemonitopsis amoena, spuraingreizo pilienīti Trichia contorta var. iowensis, sirmo lampīti Lamproderma violaceum u.c.

Toties Sandim Laimem, apzinot Cēsu (19,3 km²) gļotsēņu sugas (noteikti jau vairāk nekā 100 taksoni), radās ideja visu teritoriju sadalīt kvadrātos 250x250 m² un censties atrast kādu gļotsēņu sugu katrā no tiem. Tā viņš atklāja arī jaunu sugu Latvijā – lodveida sprodzīti, jo, rūpīgi pētot visu pēc kārtas, palielinās iespēja atrast arī citādi grūtāk ievērojamas gļotsēnes. Lielākais sugu skaits vienā tādā kvadrātā esot jau vairāk nekā 40.

Divas citas Sanda atklātās sugas, kas arī joprojām ir atrastas tikai Cēsīs, ievērotas, cenšoties rūpīgi izpētīt augus (ne kritalas!) sausās gravas nogāzēs. Vienā gadījumā, pētot zaķkāpostus 20x20 m laukumā, turpat uz nokrituša egles mizas gabaliņa Sandis atrada dzelteno dzelksnīti Badhamia nitens, bet, pētot pērno zāli, atrada meduskrāsas pumpurīti Nannengaella mellea.

Lodveida sprodzīte Arcyria globosa – vienīgā atradne Latvijā. Atrasta, pateicoties 250x250m² kvadrātu apsekošanas stratēģijai, cenšoties atrast katrā vismaz vienu sugu. Foto: Sandis Laime

Divas Sanda Cēsīs atklātās sugas šobrīd ir atrastas vēl tikai vienā vietā Latvijā (sīkslaidā cilindrīte Stemonitopsis gracilis un pasaulē retā, tikai 7 valstīs apzinātā pudeļkāta kocīte Comatricha meandrispora).

Pavisam Sandis Cēsīs atklājis 11 gļotsēņu sugas, no kurām 5 bijušas jaunas Baltijā. Starp atrastajām ir arī tādas retas sugas kā gailošā pilienīte Hemitrichia lutescens, mizas sveķenīte Dianema corticatum, olīvsporu gļotpūpēdis Enteridium olivaceum, elegantā kocīte Comatricha elegans, zeltmatu pumpurīte Physarum flavicomum u.c.

Lielu lēcienu Latvijas gļotsēņu pētniecības attīstībā rosināja Marina Šlapakova-Pjankova, kopš 2023. gada veicot regulārus pētījumus Latgalē, kas līdz tam bija visneizpētītākā Latvijas daļa. Visvairāk novērojumu Marina veikusi savas dzīvesvietas apkārtnē, ~7x20 km² teritorijā Rēzeknē un tās tuvākajā apkārtnē, Rēzeknes novadā veicot vairāk nekā 1100 novērojumus un tur apzinot 119 taksonus, neskaitot sugas, kuras nav izdevies noteikt, jo zinātnē tādas vēl nav aprakstītas.

Gļotsēne, kuru mikroskopējusi Marina, es un norvēģu eksperts Edvīns Johannesens, bet nav droši noteikta pat līdz ģintij. Edvīns sliecas uz dzelksnītes (Badhamia) pusi. Tomēr sporas ir ļoti neparastas, un neko līdzīgu esošajās grāmatās un noteicējos nav izdevies atrast. Toties Marinai izdevās šo sugu atrast arī gadu vēlāk, mazliet citā vietā. Jāsekvencē! Foto: Marina Šlapakova-Pjankova, (sporas) Julita Kluša

Savu pētījumu rezultātā Marina atklājusi arī vairākas jaunas sugas Latvijā. Šobrīd Rēzeknes novadā 8 sugām ir vienīgās atradnes valstī, turklāt 6 no tām (pēc publicētiem datiem) – vienīgās Baltijā, viena – otrā atradne pasaulē! Vēl 10 sugas, ko Marina apzinājusi vienā vai vairākās vietās Rēzeknes apkārtnē, citur Latvijā atrastas ne vairāk kā divās vietās.

Ciešā cukurīte Didymium aggregatum, pasaulē zināma vien Meksikā un Latvijā; Marina to atrada pie Rēzeknes pilsētas robežas. Foto: Marina Šlapakova-Pjankova

Līdz ar Latgales un īpaši Rēzeknes apkārtnes gļotsēņu izzināšanu Marina sniedz ieguldījumu arī gļotsēņu apzināšanā Latvijā kopumā. Viņa arī Latvijā atklāja pirmās pēcsniedzītes (nu jau 7 sugas!), no kā iedvesmojoties pāris pēcsniedzītes tika atrastas arī divās citās vietās Latvijā, turklāt šogad pie Rēzeknes notika arī pirmā pēcsniedzīšu ekspedīcija, lai pārņemtu Marinas pieredzi to meklēšanā.

Marinas Šlapakovas-Pjankovas Rēzeknes novadā atrastās sugas, kas ārpus tā atrastas ne vairāk kā divās vietās Latvijā. Ar sarkanu – līdz 2024 .g. novembrim Baltijas valstīs zināma vienīgi Latvijā (pēc myx.dk apkopotajām publikācijām). Ar * - pēcsniedzīte.

Man pašai šogad (t.i., 2024. gadā), iedvesmojoties no Renātes Kaupužas gļotsēņu atradumiem, tapa gļotsēņu pētījums uz veca šķūnīša Gaujas nacionālā parka (GNP) teritorijā. Šķūnītis tika apsekots 6 dažādos mēnešos (no marta līdz novembrim), kopā gada laikā uz tā atrodot 14 gļotsēņu sugas.

Šķūnītis, uz kura tika veikts gļotsēņu pētījums gandrīz gada garumā. Foto: Julita Kluša

Divas no sugām novērotas tikai vienā mēnesī – augustā (apaļīgā sprodzīte, kam bija tikai pāris eksemplāri, un plakanā aveņgļotsēne, kas tika ievākta noteikšanai), bet pārsvarā gļotsēnes saglabājās vairākus mēnešus un, domājams, arī pārlaida ziemu, piemēram, olīvsporu gļotpūpēdis un kocītes, kas bija novērojamas visu gadu. Šīm sugām jauni, augoši eksemplāri novēroti oktobrī un novembrī. Arī nabas jāņodzīte uz šķūņa bija atrodama visus mēnešus, taču laikā, kad tā nebija jauna, augoša (augusts, septembris), tā tur bija sliktā stāvoklī un grūti nosakāma. Visvairāk sugu novērots augustā (11), kad turklāt 10 no tām bija labā stāvoklī, ieskaitot trīs pavisam svaigas, augošas.

Olīvsporu gļotpūpēdis Enteridium olivaceum – viena no Latvijā potenciāli īpaši aizsargājamām sugām, kas parasti aug uz sausokņiem bez mizas purvu vai purvainu mežu malās, par labu esam atzinis arī šķūņa sienu, uz kuras augšana aizsākusies oktobrī, bet novembra vidū pāris dienu laikā tas aizņēmis jau gandrīz pusmetru garu vietu. Labajā pusē – pārpalikumi no pērnā gada atrodami vēl augustā. Foto: Julita Kluša

Pārsteidzoši, ka visvairāk svaigu, augošu sugu tika novērots novembrī – četras. Iespējams, to var izskaidrot ar šķūnīša specifiku – siena ar gļotsēnēm atrodas zem jumta pārkares, līdz ar to lietus tik viegli klāt netiek. Lai šķūņa dēļi kļūtu gana piesūkušies ar gļotsēnēm nepieciešamo mitrumu, vajag ilgstoši mitru laiku, kāds iestājas tikai vēlā rudenī. Oktobrī novērotās pirmās augošās kocītes un gļotpūpēži parādījās uz dēļa gala, kas bija vistuvāk jumta pārkares malai, tātad vajadzīgo mitrumu dabūja visātrāk.

Gļotsēņu sugu sastopamība uz šķūnīša pa mēnešiem.
0 – apzināti meklēta, nav atrasta;
1 – augoša vai tikko izaugusi;
2 – sporu stadija, labā stāvoklī;
3 – tikai vecas atliekas, sliktā stāvoklī, grūti nosakāma.
Ar sarkanu iezīmētas divas sugas, kas bija novērojamas visus mēnešus un salīdzinoši lielā platībā – melnā kocīte un olīvsporu gļotpūpēdis.

Kopumā jāsecina, ka uz šķūņa gļotsēnes saglabājas labāk, nekā tas būtu noticis mežā uz kritalas, jo arī neliela jumta pārkare tās vairāk aizsargā no lietiem un vējiem, arī dzīvnieku ietekme mazāka – lielie zvēri pa šķūņa sienu nebradā (tiesa, koksnes vilkpienaini, kas auga sienas apakšējā daļā, iespējams, no šķūņa "noberzēja" kāda stirna). Protams, vairāk aizsargātā vide sausākā laikā ir mīnuss, jo gļotsēņu augšanai mitruma var nepietikt, kamēr mežā uz kritalas tā būtu bijis pietiekami.

Pavisam uz šķūņa (pēc vēl nesenas sistemātikas) bija pārstāvētas 5 dzimtas (sprodzīšu (3 sugas), cilindrīšu (5 sugas), kriksīšu (2 sugas), aveņgļotsēņu (3 sugas) un arī neīsto gļotsēņu – ragainīšu dzimta (1 suga)), 9 ģintis. Visplašāk pārstāvēta un vislielākajā teritorijā – cilindrīšu dzimta ar 3 ģintīm un 5 sugām (trīs sugu kocītes, jāņodzīte, kūlīte), kuras pārstāvji uz šķūņa arī labi saglabājas. Šogad (2024. g.) olīvsporu gļotpūpēdi sistemātiķi pārlikuši no aveņgļotsēņu dzimtas uz lākturīšu dzimtu; uz šķūņa tas sanāk vienīgais šīs dzimtas pārstāvis.

Ellas kocīte Comatricha ellae četrus mēnešus novērota nemainīgi labā sporu stadijā. Pirms tam attiecīgā vieta uz šķūnīša nebija skatīta. Foto: Julita Kluša

Sprodzītes bija 3 sugas, divas no tām īslaicīgi, kamēr viena (sprogainā) augoša novērota pat divos mēnešos dažādās vietās uz sienas, un arī saglabājās ilgāk. Daudz platības aizņem arī kriksītes, lielākoties mazā kriksīte.

Jāatzīmē fakts, ka nav neviena pārstāvja no dzimtām, kuru sugas satur kalcija karbonātu (pumpurīšu un cukurīšu dzimtas). Iespējams, ka pacietos dēļos gļotsēnēm izmantojamā substrāta ir pārāk maz, lai no tā dabūtu arī nepieciešamo kalcija daudzumu.

Netika novērotas arī sugas no pilienīšu dzimtas, kas ir bieži sastopama dzimta uz kritalām, ar raksturīgu augšanu rudenī. Iespējams, ka šīm sugām nepieciešams lielāks daudzums mitras, trupošas koksnes, nekā tas iespējams šķūnīša dēļos.

Teritoriju pētījumu salīdzinājums

Pārskatot visu rakstā augstāk minēto, jāsecina – katram individuālam ziņotājam ir sava stratēģija, savi mērķi (vai tādu konkrētu mērķu nemaz nav), savs zināšanu un meklēšanas prasmju līmenis un, kas ļoti būtiski, savas iespējas, laiks, ko var veltīt tādai nodarbei. Attiecīgi katrā atsevišķā teritorijā ir savs ziņotāju skaits un apsekotības līmenis. Līdz ar to apsekoto vietu pētījumi savā starpā parasti nav salīdzināmi.

Tā kā šogad (t.i., 2024. gadā) man sanāca lielāks pētījums GNP teritorijā (ne tikai minētais šķūnītis, bet arī tā apkārtnē esošie meži), bet, sākot no 2021. gada, esmu rūpīgāk pētījusi ~2 km² teritoriju Ķemeru nacionālajā parkā (ĶNP), tad radās vēlme šos divus pētījumus salīdzināt, jo te varu atlasīt tikai savus novērojumus (būs līdzīgs prasmju līmenis), turklāt abi apsekojumi veikti tā, lai vietai taptu iespējami pilnīgs gļotsēņu taksonu saraksts. Arī GNP apsekojumā izdevās izdalīt tikpat lielu ~2 km² teritoriju, kur uzskaitīt atrasto. Radās pat intriga – kur būs lielāka gļotsēņu daudzveidība – GNP vai ĶNP?

Vēl šogad divatā ar Viju Sīmansoni 4 dienas augustā apsekojām gļotsēnes arī topošajā Istras dabas parkā. Arī šo pētījumu iekļāvu nelielai salīdzināšanai ar abiem iepriekš minētajiem.

ĶNP apsekotajā teritorijā raksturīgie biotopi – staignāji, boreāli meži, susināti boreāli meži. Dominē egles, bērzi, melnalkšņi, arī priedes, apses, daži ozoli. Reljefs līdzens. Blakus dzelzceļš, šoseja. Pētījums notika netālu no dzelzceļa stacijas Ķemeri, virzienā uz Kūdru. Turpmāk rakstā apsekoto vietu saukšu par Ķemeriem.

GNP apsekotajā teritorijā raksturīgi nogāžu un gravu meži ar strautiem un, vietumis, arī avoksnājiem. Boreāli meži mijas ar nemorāliem. Dominē egles, apses, baltalkšņi, bērzi, ir arī priedes un vietas, kur dominē platlapji (liepas, vīksnas, ozoli, oši, kļavas). Teritorijā ir arī smilšakmens atsegumi un pļavas starp gravām, kuru siens arī ir potenciāls gļotsēņu substrāts. Pētījums notika Tildurgas un Vildogas gravu apkārtnē, kur abas gravu sistēmas nodala zemes ceļš. Teritorijā atrodas arī apsekotais šķūnītis. Turpmāk tekstā šo apsekoto vietu saukšu par Gravām.

Topošajā Istras dabas parkā līdzīgi Ķemeriem pamatā tika apskatīti boreālie un staignāju meži, taču reljefs – paugurains ar mitrām ieplakām; nedaudz līdzīgs Gravām. Apsekotā teritorija plašāka, ap 4 km², taču apsekota tikai vienā sezonā. Turpmāk tekstā šo vietu saukšu par Istru.

Ķemeru ~2 km² apsekotā teritorija ar tās robežu, manu gājumu un maniem gļotsēņu ziņojumiem. - retumi, kas citur Latvijā atrasti ne vairāk kā 2 vietās; - katrs pirmais citu taksonu ziņojums; - pārējie gļotsēņu ziņojumi.

Gravu ~2 km² apsekotā teritorija ar tās robežu, manu gājumu un maniem gļotsēņu ziņojumiem. - retumi, kas citur Latvijā atrasti ne vairāk kā 2 vietās; - katrs pirmais citu taksonu ziņojums; - pārējie gļotsēņu ziņojumi.

Ķemeros četru gadu laikā teritorijas apsekojumam tika veltītas 26 dienas (astoņos mēnešos, visvairāk oktobrī un novembrī, kad, attiecīgi, 8 un 6 dienas). Gravās viena gada laikā tika veltīta 21 diena (sešos mēnešos, visvairāk oktobrī un augustā, attiecīgi 6 un 5 dienas). Kopējais gļotsēņu novērojumu skaits abos pētījumos līdzīgs – 683 Gravās un 715 Ķemeros (no tiem līdz sugai noteikti attiecīgi 588 un 597). Istrā novērojumu ~3x mazāk – 229 (no tiem līdz sugai noteikti 195).

Pētījumu salīdzināšanai izmantošu arī visas Latvijas statistiku, kas iegūta no visu lietotāju ziņojumiem Dabasdati.lv līdz 2024.g. 27. novembrim.

Taksonu skaits pa gadalaikiem Latvijā un atsevišķos pētījumos.

Pavisam Ķemeros tika noteiktas 106 sugas (115 taksoni; vēl 4 sugas tika atrastas netālu, bet ārpus izvēlētās teritorijas), Gravās nedaudz vairāk – 114 sugas (129 taksoni; vēl 1 suga ārpus 2 km² teritorijas), kas ir attiecīgi 42% un 44% no visām Latvijā apzinātajām sugām. Lai arī Gravās apsekojuma mēnešu un dienu skaits bijis mazāks, toties biotopi – daudzveidīgāki, kas varēja veicināt arī lielāku sugu daudzveidību. Atšķirība gan nav ļoti liela, ņemot vērā, ka Ķemeros varētu būt palicis vairāk nenoteiktu paraugu (pārsvarā no iepriekšējiem gadiem). Savukārt Istrā vienā 4 dienu braucienā pagūts apzināt 61 sugu (67 taksonus), kas ir apmēram divreiz mazāk nekā šajos pētījumos, kas notikuši ilgāk un dažādās sezonās.

Apskatot Latvijā novēroto taksonu skaitu pa gadalaikiem (skat. tabulu), labi redzams, ka visvairāk novēroto taksonu ir rudenī (211) un daudz neatpaliek arī vasara (184). Līdzīgi, ja skata taksonu skaitu, kas novēroti tikai attiecīgajā gadalaikā – 49 un 42. Šis fakts vien liecina, ka ar gļotsēņu pētījumu tikai vienā gadalaikā sugu pilnvērtīgai apzināšanai nepietiek. Izdalot visu novēroto ar tikai tajā gadalaikā novēroto taksonu skaitu, iegūstam lielumu, pēc kura noteikt, kurā gadalaikā pētījumi ir visproduktīvākie – kā redzams, vasara un rudens šai ziņā ir līdzīgi (no katriem 4-5 atrastajiem taksoniem viens varētu nebūt atrodams citā gadalaikā).

Konkrēto vietu pētījumos meklējumiem atvēlētie gadalaiki ir bijuši visai atbilstoši – vasarā un rudenī tiem atvēlēts visvairāk dienu. Tomēr Ķemeros pētījuma rudens dienu skaits ir bijis būtiski lielāks nekā vasarā, attiecīgi rezultātos varētu vairāk iztrūkt vasaras sugas. Šādam sadalījumam pa gadalaikiem ir būtisks iemesls – Ķemeri ir odiem bagāta vieta, līdz ar to vasarā tur uzturēties ir grūtāk, pētījumi nav tik produktīvi. Savukārt Gravās odu gandrīz nav, kas dod priekšrocības attiecībā uz vasaras sugu meklēšanu un atrašanu.

Kā redzams tabulā, gan Ķemeros, gan Gravās rudenī atrasts vienāds taksonu skaits – 91, kas ir ~43% no visiem Latvijā rudenī novērotajiem. Ķemeriem tas sastāda 79% no visiem novērotajiem taksoniem, kamēr Gravās tikai 70,5%. Gandrīz tikpat daudz – 85 taksonus (66% no visiem) – Gravās izdevies novērot arī vasarā, bet mazākā dienu skaitā (8 dienas pretstatā rudens 11 dienām), ko var skaidrot arī ar garākām dienām. Istrā vienā vasaras braucienā izdevies novērot vairāk taksonu (67) nekā Ķemeros (56), lai arī dienu skaits bijis vienāds, tomēr Istrā pētījumu veicām divatā.

Taksonu skaits pa mēnešiem Latvijā un atsevišķos pētījumos.

Apskatot novēroto taksonu skaitu pa mēnešiem (skat. tabulu), Latvijā visbagātākais laiks ir no augusta (157 taksoni) līdz oktobrim (147 taksoni) ar pīķi septembrī (170 taksoni), turklāt vairāk nekā trešdaļai no attiecīgā mēnesī novērotajiem taksoniem šis mēnesis ir bijis arī kopumā galvenais mēnesis, kurā suga ziņota, resp., citos mēnešos šīs sugas atrast būtu grūtāk. Ķemeros visvairāk taksonu novērots oktobrī (64 taksoni 8 dienās), bet Gravās – augustā (65 taksoni 5 dienās). Atkal var secināt, ka vasarās dienas garākas, vairāk var pagūt. Interesanti, ka Istrai viena mēneša pētījumos ir vislabākais rezultāts (67 taksoni 4 dienās augustā) – atkal var piebilst, ka te bija darbs divatā, tāpēc tas varētu būt arī par godu kopdarbam.

Līdzīgi kā gadalaikiem, skatot, kuri mēneši Latvijā ir produktīvākie gļotsēņu meklēšanai, pēc minētajiem trim (augusts-oktobris) seko jūlijs, novembris un jūnijs. Ja novembrī tika gļotsēņots gan Ķemeros (40 taksoni 6 dienās), gan Gravās (44 taksoni 3 dienās), tad jūlija sugu iztrūkst Gravās, bet jūnija sugu – Ķemeros. Turklāt Gravās jūnijs izrādījās trešais taksoniem bagātākais mēnesis (50 taksoni 3 dienās pēc 65 un 60 taksoniem augustā un oktobrī). Būtu vērts citos gados pētījumus paturpināt arī šajos neapsekotajos mēnešos.

Savukārt pavasaros Gravās un Ķemeros kopējais atrasto gļotsēņu sugu skaits bija 25, taču netika atrasta neviena suga, kas nebūtu atrasta arī vēlāk citos gadalaikos.

Skatot kopumā Latvijā pavasara mēnešu produktivitāti, perspektīvākais izskatās aprīlis, kad nav gļotsēņots ne Gravās, ne Ķemeros, bet to ir vērts darīt, ja teritorijā kādā vietā vairākus mēnešus turējies sniegs, jo šim mēnesim raksturīgās sugas pamatā ir pēcsniedzītes.

Vismazākās cerības atrast kaut ko tādu, ko citos mēnešos neatradīs, ir decembrī, tad arī neviens pētījums netika veikts. Nākamais tukšākais mēnesis – maijs, kad pērnās gļotsēnes atrodamas vairs tikai retumis, jaunu maz, un, ja bijušas pēcsniedzītes, tās arī nereti jau vairs nav atrodamas.

Kopumā Ķemeros un Gravās 81 gļotsēņu taksons ir kopīgs, kas ir ~2/3 no visām atrastajām sugām katras apsekotās teritorijas ietvaros (63% Gravām un 70% Ķemeriem), attiecīgi apmēram 1/3 no visām sugām katrai vietai sanāk specifiska.

Taksonu skaits pētījumos atkarībā no to sastopamības Latvijā.

Abos 2 km² pētījumos – Ķemeros un Gravās – atrastas visas 16 Latvijā bieži sastopamās gļotsēņu sugas. Istrā no tām trūkst 2 sugas, kam apsekošanas laikā nebija augšanas sezona. No vidēji biežās 31 sugas Ķemeros trūkst viena (paciņu ragansviests), bet Gravās divas (pārslainā cukurīte un purvu dzelksnīte; pēdējā atrasta netālu no 2 km² robežas). Istrā jau trūkst 13 sugu, tātad ar dažu dienu apsekojumu vienā mēnesī ir stipri par maz pat vidēji biežu sugu apzināšanā.

No Latvijā vidēji bieži sastopamajām sugām visos trijos pētījumos kopā visbiežākā sanāk režģa gļotsēne Hemitrichia serpula, kas tipiski aug mežos ar lapkokiem un ar paaugstinātu mitrumu, un tādas vietas bija arī apsekotajās teritorijās. Starp daudziem tipiskiem eksemplāriem gadījās arī neparastāki, ar ne tik izteiktu režģa struktūru, kā, piemēram, te redzamais, kas atrasts Gravās novembrī. Foto: Julita Kluša

No Latvijā samērā retajām 32 sugām Gravās un Ķemeros katrā bija pa 24 sugām jeb 3/4 no visām! Istrā – jau mazāk nekā puse (14).

No Latvijā samērā retajām gļotsēnēm pētījumos visbiežākā suga (visos trijos kā vidēji bieži sastopama) – dzeltenzaļā pumpurīte Physarum viride. Foto: Julita Kluša

Vislielākā atšķirība starp pētījumiem ir, skatot ļoti retos taksonus, kas Gravās ir 60 (jeb gandrīz 1/3 no visiem Latvijā ziņotajiem), Ķemeros – 45 (kas ir ~1/4 no visiem), bet Istrā – 21 (~ 1/9 no visiem). Pieci no taksoniem novēroti visos trīs pētījumos. Vismaz par dažiem no tiem var domāt, ka, iespējams, tie ir biežāk sastopami nekā tiek ziņoti, jo prasa rūpīgāku meklēšanu vai noteikšanu.

Sīkā lākturīte Cribraria microcarpa ir Latvijā ļoti reti ziņota, tomēr novērota visos trīs apskatītajos pētījumos, turklāt Gravās tā ir bijusi vidēji bieži sastopama. Tā ir sīka, galviņas platums tikai 0,2-0,3 mm, tāpēc grūti ievērojama un, lai noteiktu jau dabā, jābūt pieredzei. Attēlā kopskats uz kritalas Gravā un galviņas tuvplāns. Foto: Julita Kluša

Pētījumos noteiktie taksoni, kas atrasti arī ne vairāk kā 2 citās vietās Latvijā. Ar sarkanu – sugas, kas līdz 2024. g. novembrim no Baltijas valstīm zināmas vienīgi Latvijā (pēc myx.dk apkopotajām publikācijām).

Latvijā vienīgās atradnes Istrā ir divām sugām, Gravās un Ķemeros abos pa pieciem taksoniem. Savukārt tādi taksoni, kam Latvijā ir vairāk nekā viena atradne, tomēr ārpus pētījuma teritorijas ne vairāk kā 2 citās vietās, Istrā ir viens (2. atradne Lavijā), Ķemeros – 8, bet Gravās pat 15 (8 pamatsugas un 7 varietātes).

Interesanti, ka ir viena suga (trauslā kocīte) un viena varietāte (dzeltenzaļā pilienīte), kas Latvijā novērota tikai Ķemeros un Gravās. Varētu domāt, ka tās ir kādas sīkas sugas, ko iespējams atrast tikai rūpīgākos pētījumos, bet nē – tās ir gļotsēņu mērogos pietiekami lielas, lai būtu atrastas biežāk, ja vien būtu arī gana bieži sastopamas. Trauslā kocīte ir reta pat pasaules mērogā – reģistrēta tikai 14 valstīs. Tāpēc šī suga drīzāk liecina par to, ka abās vietās ir gana labi biotopi tās augšanai. Visi atradumi (Ķemeros tie ir divi) bijuši uz labi satrupējušas, gandrīz irdenas skujkoka koksnes.

Trauslā kocīte Comatricha fragilis ir tiešām trausla – ja mēģina nopūst sporas, var gadīties nopūst arī kapilīciju. Attēlā kocīte un tās substrāts – trupoša egles kritala Gravās; novērota 16. novembrī. Foto: Julita Kluša

Starp Ķemeru īpašajiem atradumiem ir persiku vilkpienaine Lycogala persicum, kuras paraugs ir starp tiem, ar kā palīdzību tikusi izdalīta pasaulē jauna suga. Darbs esot jau pabeigts, bet vēl jāsagaida oficiāla publikācija. Šis novērojums ir veikts 1. jūlijā – laikā, kad odu dēļ Ķemeri apsekoti maz. Attēlā jauni augļķermeņi un nobriedušas galviņas tuvplāns. Foto: Julita Kluša

Vairāku gadu pētījumi Ķemeros rosinājuši man izvirzīt priekšlikumu par pasaulē jaunu varietāti iebrūnajai olītei – Diderma subviridifuscum var. macrospora, jo atkārtoti un dažādās Ķemeru vietās novērotas gļotsēnes ar lielākām sporām, nekā sugas aprakstos minēts. Pasaulē šī suga ir reta – reģistrēta tikai 11 valstīs. Ķemeri ir viena no trim vietām Latvijā, kur atrasta šī lielsporu varietāte. Vēl trīs citās vietās Latvijā ir novērota pamatsuga ar tipiskām sporām.

Iebrūnā lielsporu olīte Diderma subviridifuscum var. macrospora, nobrieduši augļķermeņi un sporas, kas lielākas par tipiskajām, kam būtu jābūt 10-13,5 µm lielām. Foto: Julita Kluša

Mēģinot caur gļotsēņu sugām saprast pētījumu teritoriju atšķirības, salīdzināju rezultātus pa dzimtām. Sākotnēji skatījos gan taksonu skaitu, gan sastopamības biežumu, bet biežums lielākoties neparādīja neko jaunu (ja vairāk sugu, tad arī biežāk dzimtas pārstāvji sastopami), tāpēc pārskatāmībai šo parametru izņēmu. Vienīgā uzskatāmā atšķirība bija lākturīšu dzimtai – Gravās šīs dzimtas pārstāvji bija sastopami pusotrreiz biežāk nekā Ķemeros, lai arī atrasto sugu skaits līdzīgs. To gan varētu skaidrot ar faktu, ka Gravās izdevās trāpīt tieši uz lākturīšu augšanas laiku (gan vasarā, gan rudenī), kad tās ir vislabāk pamanāmas. Bet, kā redzams, šis veiksmes faktors kopējo sugu skaitu nav būtiski palielinājis.

Pētījumos atrasto gļotsēņu taksonu skaita salīdzinājums pa dzimtām, % proporcionāli pret citām tā paša pētījuma (vai attiecīgi visas Latvijas) dzimtām.

Grafikā redzams, ka vislielākās atšķirības starp pētījumiem ir attiecībā uz dzimtām, kurās ir salīdzinoši daudz sugu. Vienīgais izņēmums – sveķenīšu dzimta, kas novērota tikai Istras pētījumā, kurā novērots arī mizas sveķenītei vizuāli ļoti līdzīgais bezzaru gļotpūpēdis.

Mizas sveķenīte Dianema corticatum (4. vieta Latvijā; mazajā attēlā) un bezzaru gļotpūpēdis Reticularia liceoides (2. atradne Latvijā) – divas sugas (abas atrada Vija Sīmansone) no septiņiem taksoniem, kas starp trim apskatītajiem pētījumiem atrasti tikai Istrā. Foto: Julita Kluša

Grafikā redzams, ka Istras pētījums izceļas arī ar proporcionāli lielu pumpurīšu dzimtas īpatsvaru (28% sugu ir no šīs dzimtas), bet to var izskaidrot ar apstākli, ka pētījums veikts tikai augustā – šajā mēnesī Latvijā ir raksturīgs lielāks šīs dzimtas īpatsvars. Ar pētījuma laiku augustā Istrā var skaidrot arī proporcionāli mazo cukurīšu dzimtas pārstāvniecību (9%), kas vairāk sastopama rudenī.

Daudz interesantāk ir ievērot, ka gan pumpurīšu, gan cukurīšu dzimta visu gadu pētītajās Gravās ir pārstāvēta salīdzinoši maz (attiecīgi 19% un 10%) – mazāk gan par Latvijā kopumā, gan Ķemeros noteikto īpatsvaru (salīdzinoši, piemēram, cukurīšu dzimta Ķemeros pārstāvēta 17% un Latvijā kopumā – 14%). Abas šīs dzimtas raksturīgas ar to, ka to sugas vienīgās satur kalcija karbonātu. Tādējādi šajā statistikā atspoguļojas fakts, ka Gravās ir pārāk maz kaļķa, lai ar esošo pietiktu kaļķaino sugu daudzveidībai.

Interesants fakts, ko šobrīd nemāku izskaidrot, ka starp kaļķainajām Gravu sugām ir lielāks sugu ar dzeltenu kaļķi īpatsvars, nekā tas ir citur Latvijā. Gravās tika atklāta arī jauna suga Latvijā (skrajdzeltenā pumpurīte), kuras kapilīcija mezgli ir ar dzeltenām kaļķa granulām. Savukārt Ķemeros kaļķis ir ļoti raksturīgs, un arī tas statistikā atspoguļojas – jau minētā cukurīšu dzimta te ir vairāk pārstāvēta nekā Latvijā kopumā (17% pret 14%).

Visos trīs pētījumos ir atklātas jaunas sugas Latvijā (un joprojām ir kā vienīgās atradnes), kas satur kaļķi. Gravās – skrajdzeltenā pumpurīte Physarum oblatum (attēlā pa kreisi), Ķemeros viena no divām atklātajām– plakanziedu olīte Diderma roanense (vidū) un Istrā – iedzeltenā pumpurīte Physarum xanthinum (pa labi). Istras un Ķemeru sugas arī pasaulē retas (zināmas tikai attiecīgi 9 un 11 valstīs). Foto: Julita Kluša

Vēl grafikā redzams, ka, salīdzinot ar diviem pārējiem pētījumiem, Gravas izceļas ar cilindrīšu dzimtas daudzveidību – 29 taksoni (jeb ~puse) no 59 Latvijā zināmajiem. Sastopami 8 vālenīšu taksoni (5 pamatsugas un 3 varietātes), 6 sugu kocītes, 5 cilindrīšu taksoni (3 pamatsugas, 2 varietātes), 4 sugu lampītes, 3 sugu kūlītes un vēl nabas jāņodzīte, apkakles palampīte un brūnā kurkulīte. Šī dzimta prasa rūpīgu meklēšanu, paraugu vākšanu un mikroskopēšanu, jo dabā pateikt grūti, vai būs kāda jauna vai jau zināma suga, tāpēc Gravu pārsvars varētu izrādīties arī tikai pateicoties šī gada centībai. Savs devums varētu būt arī Šķūnīša pētījumam, kurā bija 5 šīs dzimtas sugas.

Istras pētījumā varētu būt bijis par maz laika tādai rūpīgai meklēšanai un vākšanai, savukārt Ķemeru pētījumā varētu gadīties, ka ir vēl vairāki nemikroskopēti šīs dzimtas paraugu vākumi.

Raibā lampīte Lamproderma puncticulatum – Gravās atrasta jauna suga Latvijā. Lai to droši noteiktu, mikroskopijā jāredz raibais kapilīcijs (attēlā pa labi) un perīdijs. Foto: Julita Kluša

Visos pētījumos pilienīšu dzimtas sugas novērotas proporcionāli vairāk nekā Latvijā kopumā. Iespējams, to var skaidrot ar to, ka šīs dzimtas pārstāvji vieglāk atrodami un nosakāmi, tāpēc pētījumos tā pārstāvēta labāk nekā dzimtas, kas atrodamas retāk un nosakāmas grūtāk.

Ģintis, kuru novērojumu skaits ir ar lielāku pārsvaru Ķemeros (pa kreisi – ar vislielāko pārsvaru). Iekavās – ziņojumu skaits Gravās/Ķemeros.

Aplūkojot rezultātus ģinšu līmenī, grafikā, kur attēlots Ķemeru ģinšu pārsvars, var redzēt to, par ko tika secināts jau dzimtu līmenī, piemēram, ka plašāk pārstāvētas kaļķi saturošās gļotsēnes (no 16 "Ķemeru" ģintīm tādas ir 8 jeb puse no visām). Taču te var labāk redzēt, ar ko tieši pārstāvētas – krāterītes (Craterium), vizulītes (Diachea), lāsenītes (Leocarpus), rāpulītes (Angioridium), bieži arī cukurītes (Didymium) un reizēm pumpurītes (Physarum, Nannengaella) ir ģintis ar nobiru sugām un tādām, kas pakāpjas uz dzīviem augiem.

Sugas (līdz ar novērojumu skaitu), kas Ķemeros ziņotas vairāk nekā vienu reizi, bet Gravās nav novērotas vispār.

Pavisam Ķemeros novērotas 30 sugas un 1 varietāte, kas nav novērota Gravās. Starp šīm "Ķemeru" sugām 22 ir kaļķainās sugas (jeb vairāk nekā 2/3!), bet starp tām, kas ziņotas vairāk nekā vienu reizi – visas ir kaļķainās.

Skatot "Ķemeru sugas", iezīmējas te raksturīga retu sugu grupa – tās, kas aug nobirās un uz dzīviem augiem uz staignāja un boreāla meža robežas vai mitru ieplaku sausākās vietās – dubultā un labirinta rāpulīte, konglomerāta un zemesriekstu pumpurīte un šādu vietu indikatorsuga – kapsulu olīte. Starp te tikai vienreiz novērotajām ir arī Latvijā tikai 4 vietās atrastā plakancaurā cukurīte Didymium serpula. Istrā bija līdzīgi biotopi, un no šīm sešām sugām piecas arī tika atrastas, ieskaitot plakancauro cukurīti.

Interesanti, ka šogad, pēc lielajiem plūdiem Ķemeros no minētā komplekta, speciāli vairākkārt meklējot, izdevās atrast tikai vienu sugu – acīmredzot, šīm sugām īpaši liels mitrums labumā neiet.

Staignāja nobiru sugu vieta Ķemeros, 2023. gads; tuvplānā – viena no te atrastajām sugām – labirinta rāpulīte Angioridium sinuosum. Foto: Julita Kluša

Ģintis, kuru novērojumu skaits ir ar lielāku pārsvaru Gravās (pa kreisi – ar vislielāko pārsvaru). Iekavās – ziņojumu skaits Gravās/Ķemeros.

Savukārt grafikā, kas rāda Gravās sastopamo ģinšu pārsvaru, to skaits ir mazāks, un nav arī neviena "kaļķainā" ģints. Te dominē cilindrīšu dzimta (4 ģintis), par ko rakstīts jau augstāk, un lākturīšu kārta (3 ģintis). No pēdējās interesanta ir kriksīšu (Licea) ģints, kas Gravu pētījumā pārstāvēta ar 4 sugām. Ķemeros – 3 sugas, kas novērotas retāk nekā Gravās. Iespējams, to var skaidrot ar to, ka Gravās ir vairāk kriksītēm piemērotu kritalu – nereti tās bijušas lielas vai mazliet virs zemes (piemēram, pārkritušas pāri gravai); līdzenajos Ķemeros tādu vietu un lielu kritalu ir mazāk.

Sīko kriksīti Licea pygmaea Latvijā atklāja G. Adamonīte 2005. gadā (arī GNP, pie Amatas ievācot bērza mizu un gļotsēnes audzējot mājas apstākļos), sekojošie trīs atradumi visi ir Gravās 2024. gadā. Noteikšanai svarīgi redzēt skaldnes malas rakstu (labās puses attēlā kopā ar sporām). Foto: Julita Kluša

Pārsteigumu sagādā Gravās ar vislielāko pārsvaru dominējošā ģints ar vienu sugu – paciņu ragansviestu, kas te sastopams bieži. Pārsteigums, jo šī suga ir samērā bieža visā Latvijā, taču netika novērota ne Ķemeros, ne Istrā, kaut apsekojumi tika veikti sugai piemērotā laikā (Istrai varbūt mazliet par agru, bet ne neiespējami).

Sugas (līdz ar novērojumu skaitu), kas Gravās ziņotas vairāk nekā vienu reizi, bet Ķemeros nav novērotas vispār.

Pavisam Gravās novēroti 46 taksoni (no tiem 7 varietātes), kas nav novēroti Ķemeros. No tiem kaļķainie ir tikai 12 (mazāk nekā 1/4). Vairāk nekā vienu reizi novērots 21 taksons (kaļķainie – 6). Interesanti, ka visi Gravām raksturīgo kaļķaino taksonu novērojumi (izņemot vienu) saistīti ar kritalām vai kritalu sūnām (ne nobirām vai zemsedzes augiem).

Istrā no 21 biežāk novērotā "Gravu taksona" sastopama Persona lākturīte un apaļīgā sprodzīte. Pēdējā vairāk asociējas ar nogāzēm un lapukokiem, tāpēc nav brīnums, ka līdzenajos un pamatā boreālajos Ķemeros nav atrasta. Bet lai saprastu, cik daudzi Gravu retumi ir saistīti ar te īpašo mikroklimatu, piemēram, pastāvīgi mitrām gravām, nogāzēm, būtu salīdzināšanai jāveic nopietnāki pētījumi arī citur Latvijā, jo daudzas retās sugas nosakāmas tikai mikroskopējot.

Gravās izdevies atrast un noteikt arī vairākus retus pilienīšu dzimtas taksonus. Gludo pilienīti Hemitrichia leiotricha Latvijā atklājusi S.R uskule 1984. g. Slīterē, bet divi pārējie šīs sugas atradumi ir Gravās 2024. gadā. Drošai noteikšanai mikroskopijā jāskata elateru gali (apakšējais attēls). Foto: Julita Kluša

Salīdzinot visus trīs pētījumus, jāpiemin arī, ka tikai Gravās atrastas potenciāli īpaši aizsargājamās gļotsēņu sugas. Tādas plānotas piecas, un Gravās tika atrastas pat trīs no tām – dzeltenbrūnā olīte (raksturīga ļoti mitrām vietām, kādas bija gravās ar strautiem un avotu izplūdes vietām), sīkā barbejella (mitru gravu nogāzēs ar lielām, trupošām egļu kritalām) un olīvkrāsas gļotpūpēdis (mitrā gravā uz lielas egles kritlas ar cietu koksni bez mizas un šķūnīša, kas aizvieto nepieciešamo sausokni bez mizas).

Kritala ar potenciāli īpaši aizsargājamo dzeltenbrūno olīti Diderma ochraceum. Foto: Julita Kluša

Vēl jāpiebilst, ka ne visu gaidīto izdevās atrast un ne visu atrasto izdevās noteikt. Gravās bija cerības uz ilgstoši nostāvējušiem siena ruļļiem, jo uz tādiem mēdz augt retākas cukurītes, bet uz tiem izdevās atrast tikai jaunu sēņu sugu Latvijā, kas ārēji atgādina gļotsēnes. Cukurīšu neesamība uz siena tikai apstiprināja, ka šai apkārtnē ar kaļķainajām sugām tiešām ir bēdīgāk.

Gravās uz siena ruļļa atrastā sēne Orbicula parietina, kas ārēji atgādina gļotsēni, un ne tikai man, - sākotnēji zinātnē (1797. g.) tā arī tika aprakstīta kā gļotsēne, turklāt cukurīte (Didymium parietinum), un pat pirmās trīs nosaukuma maiņas joprojām saistītas ar gļotsēņu ģintīm – Licea bicolor, Tubulina bicolor, Lycogala parietinum. Foto: Julita Kluša

Pāris gļotsēņu atradumi bija ar neparastu izskatu vai ar neparastām sporām. Tildurgas sāngravā, kas ir ar ļoti lielu gaisa mitrumu, uz baltalkšņa kritalas pie strauta izdevās atrast ārkārtīgi skaistu kocīti Comatricha sp., kas pēc ārējā izskata nelīdzinās nevienai zināmai sugai. Mikroskopiski tā līdzinās glītajai kocītei Comatricha pulchella, tomēr derētu veikt DNS pētījumus, lai pārliecinātos, vai tā nav kāda vēl zinātnē neaprakstīta suga vai tās forma. Foto: Julita Kluša

Interesanti bija salīdzināt, cik daudzi no taksoniem katrā pētījumā varētu būt jau dabā nosakāmi, cik – obligāti mikroskopējami. Gravu sarakstā bija būtiski mazāk dabā nosakāmo (55% no visiem, pretstatā ~67% Ķemeros un Istrā), savukārt Istrā bija vismazāk obligāti mikroskopējamo – tikai 6% (pretstatā Ķemeru 10% un Gravu 18%). Skaidrot to varētu tādējādi, ka Istrā bija mazāks pētījumam atvēlētais laiks – viens 4 dienu brauciens, tāpēc pārvietošanās bija ātrāka, cenšoties aptvert lielāku biotopu daudzveidību, bet palaižot garām sīkas, grūti atrodamas un nosakāmas sugas, kas prasa ilgstošu pētīšanu vienā vietā. Savukārt Gravās ekspedīcijas bija vairākas un uz vairākām dienām, tāpēc varēja vairāk atslābt un vairāk "stāvēt uz vietas", mēģinot apsekojumu veikt iespējami pilnīgu. Ķemeros bija daudzi vienas dienas braucieni, attiecīgi "kaut kas pa vidam" starp abiem pārējiem.

Visu trīs pētījumu taksonu saraksts

Secinājumi

Visi trīs pētījumi bijuši gandrīz līdzvērtīgi gļotsēnēm bagātās vietās (ņemot vērā, ka vēl pavisam nesenajā, 2020. gadā Adamonītes publicētajā Latvijas sugu sarakstā bija tikai 108 sugas, 2 km² teritorijās atrast vairāk nekā 100 sugas un vienā 4 dienu braucienā – vairāk nekā 60, ir ļoti daudz), kas savstarpēji atšķiras gan ar biotopiem un reljefu, gan gļotsēņu sugām, kas visvairāk izpaužas attiecībā uz Latvijā ļoti reti sastopamajām. Istras sugu saraksts ir gandrīz divreiz īsāks galvenokārt ievērojami īsāka apsekojuma laika dēļ. Gravās varētu būt vislielākā daudzveidība gan biotopiem, gan sugām, taču vietas kaļķa trūkums neļauj pārsvaram būt lielam.

Savukārt jebkuras teritorijas gļotsēņu saraksts atkarīgs ne tikai no biotopiem un to daudzveidības, bet arī no apsekojuma gadalaikiem, konkrētiem mēnešiem, laika apstākļiem (lietus daudzuma), veltītā pētījuma lauka dienu un mikroskopēšanas dienu skaita, no rūpības (ātruma/lēnuma) lauka un mikroskopijas paraugu pētījumos. Protams, arī no prasmēm un pieredzes.

Kāpēc pašam svarīgi vairākkārt apsekot vienu un to pašu teritoriju? No kopējās statistikas var iegūt sugu augšanas mēnešus, bet tā neparāda, kas aiz kā seko, jo vienā gadā atbilstoši laika apstākļiem gļotsēnes var sākt augt agrāk, citā gadā – vēlāk, un katru sugu laika apstākļi var ietekmēt citādāk, kāda var neaugt vispār. Pētījumi konkrētā teritorijā viena gada laikā ļauj labāk saprast gan secību, kādā gļotsēņu sugas aug, gan kura ar kuru aug kopā vienā laikā.

Lielākais atklājums šajā ziņā Gravu pētījumā bija jūnija beigās atklātais "lākturīšu uzlidojums", kad dažādas šīs ģints sugas auga "visur" uz atbilstošām (pārsvarā skujkoku) kritalām. Lākturītes citus gadus bija novērotas vecas un grūtāk nosakāmas – nebija skaidrs, kad tās sāk augt.

Attiecībā uz šīgada pētījumu Gravās jāpateicas Ansim Opmanim par naktsmājām, citādi tik daudz paveikt viena gada laikā teritorijā, kas ir patālu no sabiedriskā transporta, man nebūtu iespējams.

Un, visbeidzot, raksta noslēgumā par pētījumu, kuru mums, visiem gļotsēņotājiem, būtu jāturpina – par gļotsēnēm uz apdzīvotu vietu dzīviem kokiem.

Šogad novembrī gluži nejauši atklāju, ka uz tādiem kokiem gļotsēņu ir gana daudz – Rīgā pa divām dienām, kopsummā tikai ~3,5h laikā, apskatot tikai ~10 kokus daudzstāvu ēku un sliežu ceļu tuvumā, kopā ar Viju Sīmansoni atradām 8 sugu gļotsēnes, no kurām 6 izrādījās jaunas sugas Latvijā, 5 – jaunas Baltijā, turklāt pāris arī citur pasaulē reti ziņotas! Divas no atrastajām sugām – zeltpūšļu pilienīte un dzeltenzilganā dzelksnīte – līdz šim bijušas zināmas (pēc publicētiem datiem) tikai 3 valstīs pasaulē.

Ņemot vērā gan norvēģu eksperta E. Johannesena komentāru, ka Norvēģijā minētajai it kā pasaulretajai zeltpūšļu pilienītei ir jau 38 atradnes (tiesa – 10 gadu laikā), gan personīgo pieredzi (vēl vienu dienu apskatot dažus kokus apmēram tādā pašā vidē un atrodot šo sugu uz vēl diviem kokiem), skaidrs, ka suga ne tik daudz ir reta, cik šādi koki nav daudz pētīti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Jāņem vērā, ka uz dzīvajiem kokiem augošās gļotsēnes ir visai sīkas, visbiežāk 0,3-1mm diametrā, nav košas un arī neveido lielus klājienus, tāpēc pa gabalu nav pamanāmas, bet saskatāmas, piemērotu stumbru rūpīgi pētot ar lupu kaut vai acu augstumā.

Īpašu uzmanību jāpievērš kokiem, kuri ir daļēji klāti ar ķērpjiem un sūnām. Rīgā gļotsēnēm īpaši piemērotas izrādījās nelielas kļavas, bet gļotsēnes tika atrastas arī uz citu sugu kokiem (pāris piramidiālajiem ozoliem un papeles), tāpēc koka sugai nav noteicošā nozīme. Svarīgāk šķiet, lai uz stumbra veidotos gļotsēnēm piemērots mikroklimats, ko varētu nodrošināt un par ko varētu liecināt uz stumbra augošie ķērpji un sūnas. Nozīmīgs varētu būt arī stumbra reljefs – uz gludiem stumbriem gļotsēņu iespējamība mazāka.

Dažādkrāsu dzelksnīte Badhamia versicolor varētu būt vieglāk pamanāmā gļotsēne uz dzīviem kokiem, to sūnām, jo veido lielākas grupas; raksturīga pazīme – sporas grupējas lielās grupās. Foto: Julita Kluša

Par to, kā notiek šāda gļotsēņošana, varētu liecināt mūsu ar Viju Sīmansoni "ekspedīcija", kurā ataicināju Viju pie koka, uz kura es jau biju atradusi gļotsēnes, bet pati piestāju blakus pie cita. Mēs ar Viju lēēnām "riņķojām" ap "saviem" kokiem, rūpīgi ar lupu visu pētot un pa laikam ievācot paraugus, bet sarunāties savā starpā (ar domu varbūt iet tālāk) sākām tikai pēc stundas, un arī tikai tāpēc, ka bijām nosalušas.

Atrastās gļotsēnes bija bez kājiņām, pelēkas un dzeltenbrūnas, apaļīgas līdz izlocītas. Vēl var meklēt arī vairāk klājeniskas – tā varētu tikt pie vēl kādas jaunas sugas Latvijā.

Kā saprotams, Latvijā dzīvie koki pētīti maz, kaut gļotsēnes uz tiem, domājams, atrodamas ne tikai novembrī – vismaz Norvēģijā tādas atrastas dažādos mēnešos.

Ja rodas kādi jautājumi par pētījumiem, priecāšos atbildēt.

Cerot uz atsaucību šādos un citādos gļotsēņu pētījumos,

Julita Kluša, dziedava.lv

Paldies manam dēlam Dzintaram Klušam par palīdzību statistikas apkopošanā un karšu veidošanā.

Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Dabas novērojumu portāla Dabasdati.lv uzturēšana un attīstība 2023-2025" ietvaros.

2024-12-11