Jau otro gadu Latvijas Botāniķu biedrība plašāku sabiedrību iepazīstina ar sūnām, šogad par gada sūnu izraugoties parasto kociņsūnu Climacium dendroides. Tā ir viena no visvieglāk atpazīstamām sūnām. Savdabīga ir kociņsūnas augšanas forma, kas atgādina mazu kociņu. Tās primārais stumbrs atrodas augsnē horizontāli un ir klāts ar brūnām, plēkšņveidīgām lapām. No tā atiet stāvi sekundārie stumbri, kas zarojas aptuveni no stumbra vidus. Zari līdz 4 cm gari, atrodas tuvu cits pie cita, tāpēc izskatās sakopoti pušķī kā nelielai palmai. Kociņsūnas tumšzaļās vai dzeltenzaļās velēnas var sasniegt pat 10 cm augstumu. Sporu vācelīte sarkani brūna, līdz 4 cm garā kātiņā. Sporogoni veidojas samērā reti, bet parasti ir vairāki uz viena auga.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Parastā kociņsūna pieder lapu sūnu klasei, kociņsūnu dzimtai un ir tās vienīgā pārstāve Latvijā, bet citur pasaulē sastopamas pavisam trīs šīs ģints sugas. Parastā kociņsūna plaši sastopama Ziemeļu puslodē, sākot no Špicbergenas līdz Ziemeļāfrikai, Turcijai, Himalajiem, Ķīnas un ASV dienvidiem, aug arī Grenlandē un Jaunzēlandē. Visā pasaulē šai sugai raksturīgie biotopi ir mitras pļavas, zāļu purvi, pārpurvoti meži. Tomēr diezgan bieži tā atrodama arī sausākās vietās – atklātās kāpās, sausos zālājos, uz laukakmeņiem vai dolomītiem ar nelielu augsnes kārtiņu. Parasti kociņsūna aug zemsedzē, bet retāk uz koku stumbriem, trupošiem kokiem, celmiem un akmeņiem. Reizēm tā atrasta arī cilvēka ietekmētās un veidotās vietās: kapsētās, aizaugušos grants karjeros, uz betona tiltiem un lubiņu jumta, vecas dēļu kaudzes. Interesanti, ka šī suga, kas vairāk raksturīga mežiem, ir otra biežāk atzīmētā suga zālājos. Mežos kociņsūna tomēr nepieder pie valdošām sugām zemsedzē.

Parastā kociņsūna. Foto: Līga Strazdiņa

Par kociņsūnu praktisko pielietojumu atrodamas ziņas, kas norāda uz tās dekoratīvajām īpašībām. Neparastā pētījumā kociņsūnas gabaliņš kā vienīgais sūnu pārstāvis atrasts sleņģenē – 16.–18. gadsimtā Kurzemē pie Ēdoles darinātā metāla jostā ar slēgtu nodalījumu. Anglijā, karalienes Viktorijas ēras laikā sūnas dzinumus mākslīgi krāsoja, lai dekorētu dāmu cepures. Ķīnā kociņsūnas nosaukums ir „desmit tūkstošu gadu sūna” (ten thousand year moss) un to izmanto medicīnā, lai samazinātu drudzi, ārstētu reimatismu un atbrīvotu no kaulu un muskuļu sāpēm. Ķīnā šo sūnu izmanto arī māju siltināšanai – tāpat kā Latvijā savulaik sfagnus – spraugu aizdarīšanai.

Atrodot kociņsūnas Latvijā, ir vērts pievērst uzmanību sporogoniem un to augšanas vietai, jo līdz šim tie reģistrēti tikai 10 paraugos no vairāk nekā 200 ievāktajiem un atzīmēti tikai mitrās vietās. Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv. Bet, ja Jūsu rīcībā ir informācija par sugas tautas nosaukumiem vai citas interesantas ziņas par šo sugu, aicinām rakstīt uz e-pastu baiba.bambe@silava.lv.

Latvijas Botāniķu biedrība, botany.lv