2016. gadā Dabasdati.lv ziņoto piepju un klājenisko sēņu atklājumi
2016. gadā Dabasdatos bija īpaši daudz sēņu ziņojumu. Ja no Dabasdatu pirmssākumiem līdz 2015. gada beigām pavisam kopā bija 2278 sēņu ziņojumi (tostarp noteiktas piepes - ap 400 ziņojumos), tad vienā pašā 2016. gadā sēnes ziņotas 3432 reizes (pusotrreiz vairāk nekā visos iepriekšējos gados kopā), tostarp piepes - gandrīz 1400 ziņojumos (3,5 reizes vairāk nekā visos iepriekšējos gados kopā). Turklāt ziņojumu kvantitātei pievienojusies arī kvalitāte - starp 2016. gada ziņojumiem ir pat 8 Latvijā jaunas piepju un klājenisko sēņu sugas (ieskaitot vienu varietāti) un 25 piepju sugas, kas 2002. gadā atzītas par ļoti retām (atrasto ļoti reto piepju sarakstu skat. raksta beigās).
Par lielo aktivitāti lielākoties jāpateicas Ivaram Leimanim, viņš atklājis arī visas zemāk minētās Latvijai jaunās sugas. Paldies arī Ingunai Riževai, Valdai Ērmanei, Gaidim Grandānam, Uldim Ļoļānam u.c. par aktīvu iesaistīšanos meklēšanā un U. Ļoļānam arī par aktivitāti citu ziņoto sugu noteikšanā!
Pirms ķerties pie sugām, vispirms par aktīvāko šīs jomas sēņotāju - kā tas nākas, ka viens cilvēks, kas tikai pēdējos gados nopietnāk pievērsies piepēm un klājeniskajām sēnēm, viena gada laikā atklājis gan vairākas Latvijai jaunas sugas, gan veselu rindu ļoti reti sastopamās!
Ivars Leimanis ir mežu taksators un meža biotopu eksperts. 2012. gadā, iegūstot eksperta sertfikātu īpaši aizsargājamo meža biotopu jomā, viņš vēlējās padziļinātāk izpētīt dabisko mežu biotopu specifiskās sugas un sāka ar piepēm. Taču rezultātā ne tikai labāk iepazina Latvijā oficiālās DMB specifiskās sugas, bet arī jaunas, Latvijā līdz šim neatrastas sugas, kuras Somijā jau sen izmanto bioloģiski daudzveidīgu, saimnieciskās darbības neskartu vai maz ietekmētu, vērtīgu meža biotopu identificēšanā. Līdzās internetā atrodamajai informācijai Ivars izmanto arī sēņu noteicēju - L. Ryvarden, I. Melo, T. Niemelä "Poroid Fungi of Europe" (Synopsis Fungorum, Volume 31). Darba dēļ dabā sanāk iet daudz, piem., 2016. gadā vairāk nekā 80 dienas jeb 1/5 daļa gada tikusi pavadīta mežā, t.sk. ložņājot gar kritalām un pētot sēnes uz tām. Tas varētu būt vairāk nekā tiem Latvijas mikologiem, kuru darbs lielā mērā saistīts ar atrašanos telpās. Latvijā vispār ir tikai viens nopietns piepju speciālists - Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere, tāpēc jauniem atklājumiem būtiski, ka iesaistās arī varbūt ne tik lieli speciālisti, toties aktīvi dabā gājēji. Ivara gadījumā būtiski arī, ka gandrīz visi apsekojamie meži ietilpst Gaujas nacionālajā parkā, kas palielina iespējas atrast arī retākas sugas.
Zemāk par 2016. gadā noteiktām Latvijai jaunām un dažām citām ļoti retām piepju un klājenisko sēņu sugām, mazliet ieskatoties arī atklājumu tapšanā. Par to, kuras sēnes tad vispār ir piepes un kuras nav, var lasīt rakstā "Vai piepes ir skaistas? Un garšīgas!" (2016.).
Ievadam par vienu jau agrāk zināmu, bet skaistu sugu. Medainā antrodija Latvijā sastopama ļoti reti, aug uz vecākām lapu koku kritalām, īpaši uz apsēm. Klājeniska balta līdz dzeltenbrūna piepe ar palielām porām, var atgādināt medus kāri, tāpēc arī nosaukta par medaino.
Medainā antrodija Antrodia mellita. Foto: I. Leimanis
Pilsrundāles - Mazmežotnes ekspedīcijas laikā 2016. gada oktobrī (ekspedīcijas laikā 10 dalībnieku sastāvā tika pētītas sēnes un sūnas šajos mežos) arī tika atrasta piepe ar lielām porām un kopskats arī atgādināja medus kāri, tāpēc sākotnēji tā tika noteikta kā medainā antrodija. Vēlāk Ivars Leimanis noskaidroja, ka sarkanbrūnais tonis un poru baltās maliņas vairāk atbilst sugai Ceriporiopsis pseudogilvescens, kas pēdējos gados izdalīta kā sveķainās smalkpiepītes varietāte Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens. Šāda varietāte Latvijā tika konstatēta pirmoreiz un līdz šim tā ir vienīgā atradne. Arī sveķainās smalkpiepītes pamatsuga Ceriporiopsis resinascens, kas ir bez izteiktām baltām poru malām, Latvijā sastopama reti.
Sveķainās smalkpiepītes varietāte Ceriporiopsis resinascens var. pseudogilvescens. Foto: J. Kluša
Piepe Anomoporia bombycina Ivaram bija viena no sapņu sugām, iepriekš redzēta tikai internetā un grāmatā - gaiša lavandas līdz brūni violetas krāsas plāna, klājeniska piepe. Pasaulē sastopama ļoti reti, Zviedrijā un Norvēģijā apdraudēto sugu kategorijā, taču atrasta arī blakus - Igaunijā. Gribējās atrast arī Latvijā. 2016. gada maijā Raiskuma pagastā tika atrasta pirmoreiz, taču Ivaru īpaši sajūsmināja otrais - decembrī Priekuļos atrastais eksemplārs, kas bijis īpaši skaists, izteikti lavandas krāsā. Abas atradnes atrastas vecos skujkoku mežos uz vecas skujkoka kritalas. Līdz 2017. gadam vienīgās zināmās sugas atradnes Latvijā.
Piepe Anomoporia bombycina, 2016. gada decembra atradums. Foto: I. Leimanis
Savukārt, kad Ivars mežā pirmoreiz ieraudzīja spulgpiepi Inonotus leporinus, uzreiz bijis skaidrs - tas ir kaut kas neredzēts - samērā plānas vēdekļveida cepurītes ar brūnu, samtainu līdz matainu virspusi. Šīs spulgpiepes parasti aug grupās cita virs citas uz nokaltušu egļu stumbru lejasdaļas. Piepe izrādījās ziemeļu suga, tāpēc citur Eiropā ļoti reta. Somijā tā tiek uzskatīta par vecu un saimnieciskās darbības maz ietekmētu mežu indikatorsugu. Latvijā 2016. gadā Ivars šo sugu atrada divās vietās - Līgatnes pagastā un Siguldā, Krimuldas mežaparkā. Iepriekš suga Inonotus leporinus Latvijā nebija konstatēta.
Spulgpiepe Inonotus leporinus. Labajā pusē - tipiska šo piepju augšanas vieta - egles stumbra lejasdaļa. Foto: I. Leimanis
Zemāk redzamo sēni atrodot, Ivaram uzreiz bijis skaidrs, ka tā ir kāda no flēbijām Phlebia sp., taču viņam nezināma. Klājeniskā, balti sarkanbrūnā sēne, kas sākumā apaļa, bet ar laiku, saplūstot vairākiem augļķermeņiem, izplūst, izrādījās Phlebia rufa. Centrā tās krāsa intensīvāka, sarkanoranža un brūna. Līdzīga ir arī flēbija Phlebia centrifuga, tās krokojums ir starains no centra uz malām, vecumā kļūst pumpains; tai nereti ir sarkana maliņa, kādas nav P. rufa. Savukārt P. rufa krokojums ir vairāk vai mazāk labirintveida un ar nelīdzenu virsmu - labirinta sienas ir nevienādā augstumā. Turklāt jāņem vērā, ka P. rufa aug uz dažādu lapukoku kritalām, bet P. centrifuga - tikai uz eglēm.
Līdz 2017. gadam Latvijā zināmas divas Phlebia rufa atradnes (atklātas 2015. un 2016. gadā), abas Ivara atrastas un noteiktas.
Flēbija Phlebia rufa. Mazajā attēlā salīdzinājumam - jauna flēbija Phlebia centrifuga; tā ir dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga ar ļoti augstu vērtību. Foto: I. Leimanis
Citai flēbijai - Phlebia serialis - Somijas veco un saimnieciskās darbības maz ietekmēto priežu mežu indikatorsugu sarakstā bijusi laba fotogrāfija, kas Ivaram iespiedusies atmiņā. Tā ir plāna klājeniska dzeltenoranža sēne, kas aug uz skujkoku kritalām un var klāt lielus laukumus to apakšpusē. Tāpēc, mežā ieraugot ķieģeļoranžīgo klājumu uz vairākām priežu kritalām, no vienas puses licies, ka ir īstā suga, bet no otras puses šķitis, ka tas atkal būtu pārāk neticami, jo Latvijā tāda suga līdz šim nebija konstatēta, turklāt te uzreiz uz vairākām kritalām. Tomēr katram gadījumam Ivars sēni nofotografēja. Vēlāk, rūpīgāk izpētot sēnes aprakstus, secinājis, ka Phlebia serialis tomēr esot viegli atpazīstama un ar citām nesajaucama. Pagaidām Latvijā zināma tikai šī viena atradne.
Flēbija Phlebia serialis uz priedes kritalas. Foto: I. Leimanis
Līdzīgi kā ar iepriekš aprakstīto, arī ar Cystostereum murrayi Ivars bija jau iepriekš iepazinies literatūrā, ievērojis, ka šī suga iekļauta saimnieciskās darbības neskartu mežu indikatorsugu sarakstā, kā arī Zviedrijā iekļauta apdraudēto sugu sarakstā, tāpēc iepazinies rūpīgāk ar pieejamām sēnes fotogrāfijām. Kad 2016. augustā ieraudzījis to mežā, aizdomas par īsto sugu radās uzreiz, ko pēc tam mājās arī apstiprināja. Cystostereum murrayi ir uz kritalām augoša balta vai gaiši brūna klājeniska sēne, kam var būt kokosriekstu smarža. Līdz šim Latvijā Ivara atrastā ir vienīgā zināmā šīs sugas atradne.
Sēne Cystostereum murrayi uz egles kritalas mizas. Foto: I. Leimanis
Savukārt, mežā ieraugot sēni Crustoderma dryinum, bijis otrādi - Ivars secinājis, ka tā ir iepriekš neredzēta, nepazīstama. Crustoderma dryinum ir koši dzeltena līdz dzeltenbrūna klājeniska sēne, bieži ar bumbuļveidīgiem izaugumiem. Svaiga ir vaskaina, bet izkalstot kļūst plēkšņaina. Biežāk sastopama uz skujkoku kritalām. Latvijā suga atklāta 2009. gadā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uz ēkas griestu sijām, taču abas Ivara 2016. gada atradnes, atšķirībā no pirmās, auga mežā. Šīs trīs arī ir vienīgās zināmās sugas atradnes Latvijā. Zviedrijā un Norvēģijā tā iekļauta apdraudēto sugu sarakstā.
Sēne Crustoderma dryinum egļu mežā uz egles kritalas. Foto: I. Leimanis
Balteni Skeletocutis brevispora Latvijā 2016. gadā Ivars ne tikai atklāja, bet atrada pat 5 vietās. Visas atradnes ietilpst GNP teritorijā, egļu - priežu mežos. Skeletocutis brevispora ir balta līdz bāli dzeltena klājeniska piepe. Vietām želejveidīga, plāna (līdz 1-2 mm), ar daudz sīkām porām. Aug uz pavecām egles kritalām, nereti uz tumšbrūnās cietpiepes, kas palīdz sugas identificēšanā.
Baltene Skeletocutis brevispora uz tumšbrūnās cietpiepes Phellinus ferrugineofuscus. Foto: I. Leimanis
Kopā ar Ivaru 2016. gada augustā apsekojot dižkokiem bagātā Krimuldas mežaparka sēnes, ievērojām arī daudzas neparastas un agrāk neredzētas vai retas, tostarp arī milzu piepi, kas pēc formas atgādināja cepurīšu sēni, taču apakšā tai bija lielas poras. Sēne gan bija diezgan paveca, ne pirmā svaiguma un krāšņuma, toties iespaidīgi liela - 52x37x25 cm un arī auga blakus dižpriedei. Ar Diānas Meieres palīdzību, atmetot Ivara pirmās divas hipotēzes, un vietā izvirzot trešo, nonāca arī līdz piepes identifikācijai - Bondarzewia mesenterica, jauna suga Latvijā. Šobrīd Latvijā vienīgā zināmā atradne. Interesanti, ka šīs sugas tālākās ziemeļu atradnes Eiropā līdz šim bija zināmas tikai Polijas dienvidos.
Ivars Leimanis un piepe Bondarzewia mesenterica. Foto: J. Kluša, I. Leimanis
Tālāk vēl pāris ļoti retas sugas, kas gan nav 2016. gada atklājums.
Sēni Pseudomerulius aureus Dabasdati.lv 2016. gada augustā ieziņoja Diāna Meiere kā Latvijā 2. zināmo atradni. Pateicoties šim ziņojumam, sekoja vēl vairāki zeltaini skaistās klājeniskās sēnes ziņojumi, ko ieziņoja Ivars Leimanis (4 atradnes), Inguna Riževa un Līga Strazdiņa. Tas varētu liecināt, ka sēne nav tik ļoti reta, cik, par spīti skaistumam, neievērota, jo bijusi nezināma.
Sēne Pseudomerulius aureus. Foto: I. Riževa, D. Meiere
Vienreiz 2015. gadā Gaidim Grandānam un divreiz 2016. gadā Valdai Ērmanei izdevās atrast divgadīgo šķeltpori, kam līdz tam bija zināma tikai viena atradne, atrasta 1998. gadā. Brūna, daivaina piepe ar savdabīgu poru rakstu cepurītes apakšā.
Divgadīgā šķeltpore Abortiporus biennis. Foto: V. Ērmane
Sarainā gļotzobe ir ļoti skaista sēne, kam augšpuse izskatās saraina, jaunām sēnēm cepurītes malas - baltām resnām bārkstīm, bet zem cepurītes - adatiņas kā smalkas lāstekas. Aug uz apsēm, vītoliem, alkšņiem, bērziem - uz kritalām vai dzīviem kokiem to bojājuma vietās. Aug vecos, saimnieciskās darbības maz ietekmētos mežos. Cieši saistīta ar mitrām un ēnainām vietām. Latvijā sastopama ļoti reti.
Sarainā gļotzobe Gloiodon strigosus no augšas un sāna. Foto: I. Leimanis
Gaidim Grandānam pa vienai reizei 2015. un 2016. gadā izdevies atrast Latvijā reti sastopamo biezo slāņpiepi, kas ir dabisku mežu biotopu speciālā biotopu suga. Tā ir bieza balta klājeniska piepe ar dzeltenbrūnām malām, arī paliekot vecāka, bojājumu vietās kļūst dzeltenīga.
Biezā slāņpiepe Perenniporia subacida. Foto: G. Grandāns
Izskatot Diānas Meieres "Latvijas piepju konspektā" (2002) kā ļoti reti sastopamas atzīmētās piepes (36 sugas no pavisam minētajām 149 piepju sugām), 2016. gadā Dabasdatos no tām ziņotas sekojošas 24 sugas (jāņem vērā, ka nosacīti liels ziņojumu skaits ne vienmēr nozīmē, ka suga visā Latvijā pa šo laiku kļuvusi plaši sastopama; iespējams, tā ir salīdzinoši bieži sastopama tikai tajā apkārtnē, kuru rūpīgāk apseko attiecīgais ziņotājs, bet citur Latvijā joprojām reta):
- divgadīgā šķeltpore Abortiporus biennis (V. Ērmane - 2 ziņojumi 2016. gadā),
- kokvilnas antrodija Antrodia gossypium (I. Leimanis - 2),
- ābeļu antrodija Antrodia malicola (I. Leimanis - 1),
- medainā antrodija Antrodia mellita (I. Leimanis - 2),
- citrondzeltenā antrodīte Antrodiella citrinella syn. Flaviporus citrinellus (I. Leimanis - 6),
- kāriju aporija Aporpium canescens syn. Elmerina caryae (Vēsma Vijupe - 1),
- purpura smalkpiepe Ceriporia purpurea (I. Leimanis - 2),
- Lindblada diplomitopore Cinereomyces lindbladii (I. Leimanis - 5),
- rožainā apmalpiepe Fomitopsis rosea (G. Grandāns - 13, I. Leimanis - 10, U. Ļoļāns - 5, Anete Pošiva-Bankovska - 1),
- egļu sētaspiepe Gloeophyllum abietinum (I. Leimanis - 1),
- laškrāsas zeltpore Hapalopilus aurantiacus (I. Leimanis - 2),
- košā zeltpore Hapalopilus croceus (I. Leimanis - 3, V. Ērmane - 1),
- piepju jungūnija Junghuhnia pseudozilingiana (G. Grandāns - 1, I. Leimanis - 1),
- pūkainā mīkstpiepe Oligoporus ptychogaster (I. Leimanis - 2, I. Riževa - 2, J. Kluša - 1),
- trīsšķautņu onnija Onnia triquetra (I. Leimanis - 1),
- tumšbrūnā cietpiepe Phellinus ferrugineofuscus (G. Grandāns - 15, I. Leimanis - 14, U. Ļoļāns - 3, J. Kluša - 1),
- melnsvītras cietpiepe Phellinus nigrolimitatus (I. Leimanis - 3),
- sārtā mīkstpiepe Rhodonia placenta (G. Grandāns - 1, J. Kluša - 1, I. Leimanis - 1),
- melnējošā cietpore Rigidoporus crocatus (J. Kluša - 1, I. Leimanis - 8),
- pelēkā baltene Skeletocutis carneogrissea (I. Leimanis - 3, I. Riževa - 1),
- gludā baltene Skeletocutis lenis syn. Sidera lenis (I. Leimanis - 5),
- smirdīgā baltene Skeletocutis odora (I. Leimanis - 2),
- zvaigžņu baltene Skeletocutis stellae (I. Leimanis - 3),
- garenporu tauriņpiepe Trametes gibbosa (J. Kluša - 1).
Interesants atradums ir bijis arī Didzim Jurciņam, ko Ivars pēc foto noteica kā Aporpium macroporum, bet to vajadzētu pārbaudīt ar paraugu.
Lielākā daļa citu minēto sugu ir droši noteiktas; dažas, kas ar lielu pārliecību ir noteiktas tikai pēc fotogrāfijām, tomēr varētu gadīties sajauktas ar kādu citu līdzīgu sugu, taču ar lielu varbūtību tāpat retas.
Būtiski piebilst, ka gandrīz visas šīs ļoti retās sugas atrastas ļoti labos, mežsaimnieciskās darbības maz ietekmētos, faktiski par īpaši aizsargājamiem atzīstamos biotopos. Un galvenokārt tāpēc tās arī ir retas, jo šādu biotopu kļūst arvien mazāk.
Jebkurā gadījumā ziņojumi Dabasdatos palīdz labāk izvērtēt, vai par ļoti retām uzskatītās sugas patiešām ir tik retas, tāpēc joprojām gaidīti arī jauni ziņojumi gan par retām, gan par pašam nezināmām sugām - varbūt izrādās kas rets un vērtīgs?
Mazliet vairāk ar Dabasdatos ziņotajām ļoti retajām sugām var iepazīties raksta pilnajā versijā http://dziedava.lv/.
Paldies Ivaram Leimanim par palīdzību raksta tapšanā!
Julita Kluša, dziedava.lv
P.S. Kaut būtu vairāk tādu cilvēku, kas gatavi mesties jaunā lauciņā ar tādu aizrautību un atdevi, pavelkot līdzi un izglītojot arī citus interesentus - kā Ivars to ir darījis gan Dabasdatu ietvaros, gan pāris jau notikušās ekspedīcijās; iedzīvinot Dabasdatos līdz tam knapi dzīvību velkošo piepju un tām līdzīgu sēņu sadaļu! :)
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros