Pārdomas par tievknābja kuitalas novērojumu Latvijā 1926. gadā

Ruslans Matrozis, 13.12.2012.

Latvijas putnu sugu sarakstā ir dažas sugas, kuras konstatētas tikai vienu reizi. No vēsturiskajiem novērojumiem lielākoties ir saglabājušies pierādījumi izbāzeņu formā, bet vienai sugai „atbilstošu pierādījumu" nav. Tā ir tievknābja kuitala (Numenius tenuirostris). Pieiesim šīm novērojumam no pierādījumu izvērtēšanas viedokļa, lai izslēgtu kļūdu sugas noteikšanā.

Par tievknābja kuitalas sastopamību un statusu mūsdienās var izlasīt žurnālā „Putni dabā" publicētajā rakstā (Gulbe 2006). Mūsdienās suga tiek uzskatīta par izmirušu, tāpēc ir svarīgi apkopot un izvērtēt pieejamās ziņas par visiem tievknābja kuitalas novērojumiem.

Vienīgās ziņas par tievknābja kuitalas ligzdošanu ir tikai no 1914.-1924. gadu ligzdu atradumiem rietumu Sibīrijā. Caur Dienvideiropas valstīm tievknābja kuitalas dodas uz ziemošanas vietām Ziemeļāfrikā. Jāatzīmē, ka mūsu kaimiņvalstīs tievknābja kuitala nekad nav atzīmēta, tāpēc novērojums Latvijā ir visai neparasts.

Tievknābja kuitalas izbāzenis, St. Pēterburgas Zooloģijas muzejs (2004).

Šīs sugas iekļaušanai Latvijas putnu faunas sarakstā par pamatu bija divu vadošo putnu novērotāju (ekspertu) - Aleksandra Groses (Alexander Grosse, 1883-1966) un Nikolaja fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886-1969) 1929. gada publikācija - „Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts", kur papildziņu sarakstā ir rakstīts: "Numenius tenuirostris Vieill. - Preparatrs E.Koeppens (Rīgā) 1926.g. rudenī saņēma vienu eksemplāru, nošautu Vec-Gulbenē" (Grosse, Transehe 1929).  

Vai 1929. gadā publicēta ziņojuma autori paši ir redzējuši šo putnu?

1935. gadā izdotajā „Latvijas mugurkaulaiņu noteicējā", kas papildināja 1929. gada publikāciju ar sugu noteikšanas pazīmēm, A.Grose šo sugu ir atzīmējis ar nosaukumu Sibirijas kluite, bet norādītajās atšķiršanas pazīmēs no citām kuitalu sugām tievknābja kuitalas un lietuvaiņa izmēri pārklājās (Grosse 1935), kas liecina par specifiskās abu sugu atšķiršanas literatūras trūkumu autora rīcībā.

Gadu vēlāk, 1936. gadā grāmatā „Latvijas putni" šo sugu nosauca par Sibīrijas kuitalu, turklāt kļūdaini atzīmējot sugas perēšanas reģionu, iekļaujot Dienvideiropu un Ziemeļāfriku (Transehe, Sināts 1936), kur tievknābja kuitala sastopama ceļošanas laikā. Svarīgi atzīmēt, ka 1965. gadā viens no pirmā ziņojuma autoriem - N.Tranzē, savā grāmatā „Die Vogelwelt Lettlands" (Transehe 1965) ir atzīmējis, ka šo putnu nav pētījis (redzējis) (Ich habe den Vogel nicht untersucht), tādējādi arī viņam vēlākajos gados nebija pārliecības par sugas pareizu noteikšanu. Domājams, ka arī A.Grose nav redzējis šo putnu.

Ko mēs zinām par cilvēku, kas ir noteicis sugu - preparatoru E.Kopenu?

No dažādiem avotiem ir zināms, ka E.Kopens (Ernst Koppen, dzimšanas un miršanas gadi nav zināmi) bija baltvācu izcelsmes taksidermists un dabas fotogrāfs, kas darbojās Latvijā vismaz no 1921. līdz 1939. gadam. Ir ziņas, ka viņš bija tā laika Rīgas Dabas pētnieku biedrības Doma muzeja konservatora F.E. Stola (Ferdinand Erdmann Stoll, 1874-1966) māceklis taksidermijas mākslā. Pats E.Kopens nav publicējis rakstus par putniem. No muzejos esošajiem izbāzeņiem var secināt, ka putnus izbāšanai viņš pats šāvis Rīgā un tās apkārtnē, kā arī pircis Daugavmalas tirgū, kur 1920.-1930. gados pārdeva arī nošautus savvaļas putnus no plašākas apkārtnes. Ticams, ka pircis putnus arī no medniekiem. Nav saglabājušās atmiņas par šo cilvēku, par viņa zināšanām putnu noteikšanā. Ir skaidrs, ka šo putnu E.Kopens nav šāvis pats, bet ir saņēmis no kāda. Vai viņš bija labs putnu eksperts un varēja pats precīzi noteikt šo sugu? Precīzas informācijas par viņa zināšanām putnu atpazīšanā nav, bet ir jāatzīmē, ka N.Tranzē 1965. gadā grāmatā, sadaļā par aktīvākajiem putnu vērotājiem un pētniekiem, E.Kopenu nav minējis. Līdz ar to varētu pieļaut, ka E.Kopena zināšanas putnu noteikšanā nebija labas un viņa aktivitātes šajā laukā nebija vērā ņemamas.

Vai ir saglabājies šis putna eksemplārs?

Cik ir zināms, šī putna izbāzenis vai ādiņa nekad nav bijis nevienā no Latvijas dabaszinātniskajiem muzejiem, kuri darbojušies tajos gados un vēlāk (Doma muzejs, Skolu muzejs, Dabas muzejs, Kurzemes provinces muzejs). Svarīgi atzīmēt, ka E.Kopens nevarēja precīzi informēt par putna iegūšanas laiku (1926. gada rudens), kaut gan pie viņa veidotājiem izbāzeņiem vienmēr precīzi norādītas iegūšanas vietas un datumi, kas bija tā laikā prakses neatņemamā sastāvdaļā. Tas varētu liecināt, ka putns netika izbāzts, iespējams, ka bijis sliktā stāvoklī, un informācija par šo putnu tika sniegta pēc atmiņas.

Ar ko varēja būt sajaukta tievknābja kuitala?

Ticams, ka E.Kopena rīcībā 1926. gada rudenī tiešām bija nonākusi kādas sugas kuitala, kuru viņš varēja arī noteikt nepareizi. Domājams, ka kuitalas (Numenius arquata) izskatu E.Kopens noteikti ir zinājis, jo šī suga ir bijusi samērā bieži sastopama un noteikti izstādīta muzejos. Savukārt, lietuvainis (Numenius phaeopus) bija retāk sastopams, kaut gan arī bija izstādīts šajos muzejos. Tieši lietuvainis pēc izmēriem (mazāks par kuitalu) ir visai līdzīgs tievknābja kuitalai. Pēc kādām pazīmēm noteikta suga - nav zināms.

Ņemot vērā augstāk minēto, ir pamats apšaubīt tievknābja kuitalas iegūšanas gadījumu Latvijā 1926. gadā, šīs sugas apstiprināšanai nepietiekamu pierādījumu dēļ. Jebkuras jaunās sugas apstiprināšanai Latvijas putnu sarakstā tomēr nepieciešami „atbilstoši pierādījumi" (piemēram, attiecīga putna izbāzenis vai ādiņa, detalizēts apraksts, fotogrāfija), īpaši sugām, kuras varētu ieceļot visai reti, lai izslēgtu jebkādas aizdomas par iespējamo kļūdu noteikšanā. Diemžēl pašlaik mums nav detalizētākā šī putna apraksta, pats putns nav saglabājies, bet ziņa balstās uz nepārbaudītu paziņojumu no taksidermista, kas, domājams, nav bijis ornitoloģijas eksperts.