2018. gada jūnija sākumā Dabasdatos bija publicēts aicinājums skaitīt sugas uz dižkokiem. Šajā rakstā – par aicinājuma rezultātiem.
Kamēr lasi raksta sākumu, aicinu apdomāt – cik sugu šajā Dabasdatu pētījumā varētu būt novērots uz viena koka? Cik pavisam? Vai biežāk novērotas sūnas, sēnes, kukaiņi, ķērpji, vai kāda cita sugu grupa? Kuras sugas biežākās? Savas hipotēzes pieraksti – pēc tam būs interesanti salīdzināt!
Pirms izsludināju aicinājumu apsekot dižkokus, ziņojot par visām uz koka atrastajām sugām, ilgi šaubījos, jo uzreiz bija skaidrs, ka realizēt nopietnu dižkoka apsekojumu nav viegli. Nepieradušai acij nav viegli nošķirt vienu sugu no otras, pat ja noteikšana līdz konkrētai sugai nav obligāta, jo pat eksperti parasti nav eksperti par visām sugām un to atšķiršanas pazīmēm. Turklāt rūpīgāks apsekojums prasa ilgāku laiku. Un tas viss pēc tam vēl jāapkopo!
Par akcijas sarežģītību, iesniedzot savus datus, rakstīja arī viena no dalībniecēm, Baiba Bambe: "Vispār uzdevums nebija tik viegls, kā sākumā varēja likties. Ātri vien sapratu, ka uz visiem dižozoliem ir ciprešu hipns, uz gandrīz visiem, kaut vai nedaudz, vāverastīte, bet pārējās sugas... nu jā, galvenokārt priekš manis "ķērpis nenoteikts"."
Taču, par spīti bažām, aicinājuma rezultāti krietni pārspēja domāto, par ko esmu ļoti pateicīga visiem, kas atsaucās! Līdz ar to iespējams ne tikai apkopot rezultātus, bet arī izdarīt pirmos secinājumus.
Ziņas par apsekotajiem dižkokiem iesūtīja septiņi ziņotāji (katrs par vienu līdz četriem dižkokiem), kopumā ziņojot par piecu sugu 14 kokiem no dažādām Latvijas vietām. Tie bija no knapi dižkoka kritēriju sasniegušiem līdz pat dižkokam sugas pārstāvju top 20. Visi lielākie jau bija Dabas retumu krātuves datubāzē reģistrēti, bet starp mazākajiem bija arī četri iepriekš neapzināti.
Pa kreisi – lielākais akcijas laikā ieziņotais iepriekš neapzināts dižkoks – dižozols Vestienas pagastā pie Liepu mājām ar apkārtmēru 4,90 m (foto: Baiba Bambe). Pa labi – viens no lielākajiem apsekotajiem dižozoliem – Brūveru ozols Rojas novadā; apkārtmērs – 7,25 m (foto: Vija Sileviča).
Ziņotāji un apsekoto dižkoku skaits (iekavās no tiem dižkoku skaits, kas iepriekš nebija apzināti): Vēsma Vijupe 4, Baiba Bambe 3 (1), Vija Sileviča 2 (1), Julita Kluša 2, Inguna Riževa 1 (1), Aija Amere 1 (1), Mārīte Ramša 1.
Ņemot vērā gana augsto uzdevuma sarežģītības pakāpi cilvēkam, kas nekad neko līdzīgu nav darījis, iegūtie rezultāti (sugu skaits) par konkrētajiem kokiem nav savstarpēji salīdzināmi, jo par dižkoka sugu, izmēru un atrašanās vietu būtiskāka loma bija veltītajam laikam un rūpīgai redzētā fotodokumentācijai. Taču fiksētās sugas jebkurā gadījumā liecina par šo sugu sastopamību un arī pamanāmību, tāpēc par redzētajām sugām tālāk rakstā būs analizēts vairāk.
Par vairumu apsekoto koku (deviņiem) ieziņotas mazāk nekā 10 sugas (1-8). Lielākā daļa koku tika apsekota tikai vienas dienas laikā, lielākoties vasarā. Vēsma Vijupe savus kokus apsekojusi vairākkārt, taču iespēja apsekot dižkoku visa gada griezumā, kā tas aicinājumā bija iecerēts, bija tikai Mārītei Ramšai, jo viņai dižkoks aug mājas pagalmā, līdz ar to arī apsekojumos iegūtie dati ir pielīdzināmi ļoti nopietnam pētījumam, ja vien izdotos visu atrasto arī līdz galam noteikt. Mārītei – cepuri nost par ieguldīto laiku un pūlēm!! Raksta beigās lasāmas arī viņas pašas pārdomas par šo pasākumu.
Kā redzams 1. tabulā, tieša sakarība starp koka apkārtmēru un sugu skaitu nav novērojama, jo būtiskāku lomu spēlēja fakts, cik rūpīgi apsekojums veikts. Uz Mārītes Ramšas apsekotā oša gada laikā novērots vairāk nekā pusotrs simts sugu! Tik lielisku rezultātu, izsludinot aicinājumu, nudien necerēju iegūt. Sugām bagātākie dižkoku apsekojumi parādīti 2. tabulā.
1. tabula. Apsekoto dižkoku skaits pa sugām, pēc apkārtmēra*
*Iekavās norādīts uz viena dižkoka atrasto sugu skaits. Ar krāsām izcelti sugām bagātākie apsekojumi.
2. tabula. Sugām bagātākie dižkoku apsekojumi
Apsekotājs
|
Dižkoks
|
Vieta
|
Sugu skaits
|
Apkārtmērs
|
Apraksts
|
Vēsma Vijupe
|
Salas Pirmais ozols
|
Jūrmala
|
13
|
5,73 m
|
Aug koku pudurā. Dzīvi tikai galotnes zari.
|
Vija Sileviča
|
Brūveru ozols
|
Rojas novads
|
28
|
7,25 m
|
Aug klajā vietā. Veselīgs un spēcīgs. Senāk ir nolauzts viens no vadošajiem zariem, tur tagad ir caurums.
|
Julita Kluša
|
Bērzu ceļmalas ozols
|
Engures pag.
|
34
|
4,39 m
|
Ceļmalā; blakus jau paaugusies bērzu jaunaudze, bet agrākos laikos tur bija pļava.
|
Julita Kluša
|
Kleistu ielas bērzs
|
Rīga
|
42
|
3,06 m
|
Ielas malas apstādījumos
|
Mārīte Ramša
|
Osis "Kļaviņās"
|
Embūtes pag.
|
155-169
|
4,81 m
|
Aug pagalma malā. Iet bojā, daļa zaru nokaltuši.
|
Dižkoku skaita, novēroto sugu skaita un novērojumu skaita (summējot dažādu sugu novērojumos uz dažādiem kokiem) sadalījums pa sugu grupām parādīts 3. tabulā. Kā redzams, vislielākais novēroto sugu skaits (~1/3 no visām sugām) ir kukaiņiem, taču kopējais novērojumu un dižkoku, uz kuriem suga novērota, skaits lielāks ķērpjiem. Lai arī sūnas sastopamas uz dižkokiem bieži, novēroto sugu skaits ir būtiski mazāks, mazāks arī nekā sēnēm, kas novērotas uz mazāk kokiem, taču kopskaitā ar vairāk sugām un novērojumiem. Jāatzīmē, ka diezgan bieži novēroti arī zirnekļveidīgie, putni, gliemji un vaskulārie augi, katra sugu grupa veido ap 5% no visām novērotajām sugām
3. tabula. Dižkoku skaita, novēroto sugu skaita un novērojumu skaita sadalījums pa sugu grupām
Apskatot novēroto sugu skaitu uz konkrētiem dižkokiem sadalījumā pa sugu grupām (4. tabula) var ievērot, ka ķērpju un kukaiņu (un pēc tam attiecīgi sūnu un sēņu) sugu īpatsvars lielāks ir vairumam dižkoku, neatkarīgi no uz konkrētā dižkoka novēroto sugu skaita.
4. tabula. Novēroto sugu skaits uz konkrētiem dižkokiem sadalījumā pa sugu grupām*
*Ar krāsām (sarkans -> dzeltens -> zaļš) izcelts to sugu grupu novērojumu skaits (ja attiecīgajā sugu grupā novēroto sugu skaits >1), kas ir lielākais konkrētā dižkoka (aiz sugas nosaukuma norādītais skaitlis ir tā stumbra apkārtmērs cm) apsekojumā.
Īpaši aizsargājamo, reto un zinātniski nozīmīgo sugu sarakstā (5. tabula) nav iekļautas vēl vairākas retas un varbūt pat Latvijai jaunas sugas, kuru noteikšanai būtu nepieciešama rūpīgāka izpēte. Tā kā atrast kaut vienu sugu no tabulā redzamā saraksta jau ir sasniegums, tad saraksta garums (16 sugas uz nosacīti patvaļīgi izvēlētiem 14 dižkokiem) vēlreiz apstiprina – dižkoki ir ne tikai vienkārši sugām bagāti, bet arī īpašām sugām bagāti! Te gan jāpiebilst, ka uz knapi dižkoka kritērijus sasniegušā bērza, lai arī tika novērots salīdzinoši daudz sugu (pēc novēroto sugu skaita šajā pētījumā pat 2. vieta), neviena īpaša suga novērota netika.
5. tabula. Īpaši aizsargājamās, retās un zinātniski nozīmīgās sugas*
*ĪA – īpaši aizsargājama suga; LSG – suga ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā; ML – sugai var veidot mikroliegumu; DMB – dabisku meža biotopu raksturojoša suga; IS – indikatorsuga, SPS – specifiskā suga.
No kukaiņiem (6. tabula) visvairāk jeb pusei no dižkokiem novēroti tauriņi, lielākoties dažādi naktstauriņi (sprīžmeši, tīklkodes, zāļsviļņi u.c.). Uz vairāk nekā trešdaļas dižkoku redzētas arī vaboles (praulvaboles, koksngrauži, smecernieki, smailvaboles u.c.), divspārņi (galvenokārt mušveidīgie) un plēvspārņi (lielākoties skudras, arī jātnieciņi u.c.). Blakšu kārta pārstāvēta ar sarkanblaktīm, zemesblakti, vairogblakti un mīkstblakti. No citiem kukaiņiem redzētas divu sugu ķērpjutis, arī zeltactiņa, laputs, cikādiņa, skarpijmuša un makstene.
6. tabula. Kukaiņu novērojumu sadalījums pa kukaiņu kārtām
Kukaiņu sugu uz dižkokiem tika novērots visvairāk no visām sugu grupām (gandrīz 100 novērojumi!), starp tām arī viena aizsargājamā suga, kas raksturīga dobumainiem kokiem – spožā skudra Lasius fuliginosus. Lielākoties uz dažādiem kokiem novērotas atšķirīgas kukaiņu sugas. Droši noteiktas ir tikai četras sugas (turklāt katra no savas kārtas!), kas atrastas uz vairāk nekā viena koka, un arī šīs četras sugas tikai uz diviem kokiem katra, visas uz ozoliem.
Biežāk novērotās kukaiņu sugas: spožā skudra Lasius fuliginosus (foto: Vija Sileviča), sarkanblakts Pyrrhocoris apterus (foto: Vēsma Vijupe), ievu tīklkode Yponomeuta evonymella (foto: Mārīte Ramša) un smailvabole Scaphidium quadrimaculatum (foto: Mārīte Ramša).
Vairāk novērojumu nekā kukaiņiem – apmēram trešdaļa no visiem – ir ķērpjiem, tie arī atrasti uz lielākās daļas dižkoku (11 no 14), tomēr sugu skaits ķērpjiem novērots mazāks nekā kukaiņiem. Tas varētu liecināt par to, ka kukaiņi uz dižkokiem kopumā sastopami vairāk, taču ķērpji nebēg, vieglāk novērojami un nofotografējami, tāpēc arī novērojumu ir vairāk. Biežāk novērotās ķērpju sugas: ramalīna Ramalina pollinaria, plūmju evernija Evernia prunastri un rievainā parmēlija Parmelia sulcata (uz 5-6 dižkokiem). Citas biežāk novēroto ķērpju ģintis: fiscijas Physcia sp., pertuzārijas Pertusaria sp., sienasķērpji Xanthoria sp., lekanoras Lecanora sp.
Rievainā parmēlija Parmelia sulcata ir starp visbiežāk novērotajām ķērpju sugām, taču Mārītei Ramšai uz oša to izdevās novērot ar apotēcijiem, kas gan ir reti! Foto: Mārīte Ramša
Te īpaši jāatzīmē Mārītes Ramšas pētījums uz dižā oša – viņai uz viena paša dižkoka izdevās novērot apmēram 50 sugu ķērpjus (pavisam šajā Dabasdatu pētījumā novērotas 68-77 ķērpju sugas, kas ir vairāk nekā 10% no visām apzinātajām Latvijas ķērpju sugām). Iespējams, ka novērots arī vairāk sugu, bet tālākā noteikšana – dalīšana pa sugām jau kļuva pārāk sarežģīta, tāpēc sugu skaits norādīts aptuvens esošo zināšanu robežās.
Apkopojot šī pētījuma rezultātus, internetā uzgāju rakstu par citiem līdzīgiem ķērpju pētījumiem uz viena koka (te gan nav runa tieši par dižkokiem) pasaules mērogā (Sipman, Nöske 2005), kur tika secināts, ka mitrajos tropu mežos ķērpju sugu ir vairāk nekā mērenajā joslā. Uzsvērts, ka noteikto ķērpju sugu skaitu ietekmē gan koka augšanas vieta, gan pētnieka pieredze, gan metodoloģija, jo daudzas sugas var nebūt viegli sasniedzamas.
Tā dažādos pagājušā un šī gadsimta pētījumos uz viena koka atrasto ķērpju sugu skaits ir, piemēram, 12-55 (Franču Gviānā D-Amerikā); 45-84 (Venecuēlā, izmantots autoceltnis); 24-78 (Ekvadorā, rāpšanās ar virves palīdzību); 52 (ozolu mežā Lielbritānijā) u.c., kā arī uz viena krituša koka – 176 (Jaungvinejā), 76 (Tasmānijā). Vēl interesants fakts, ka Ekvadoras pētījums (ar 24-78 sugām uz koka jeb vidēji 56 sugām) tika atkārtots, kad koki bija nozāģēti, tātad apsekojami daudz pilnīgāk, iegūstot 56-129 sugas uz viena koka (vidēji – 80,8 sugas uz koka). Tika arī secināts, ka ķērpju sugu skaits atkarīgs gan no koka sugas, gan arī no koka apkārtmēra (vecuma) (Sipman, Nöske 2005).
Lai arī pētījumos tika apsekoti pavisam citu sugu un citā vidē auguši koki, arī Mārītes veiktā pētījuma rezultāti ļoti labi iekļaujas, vēlreiz apliecinot, ka uz dižkokiem tiešām ir daudz sugu, ka Mārīte veikusi tiešām rūpīgu apsekojumu, bet pavisam pilnīga uzskaite sugu skaitu vēl ievērojami palielinātu.
Daudzi ķērpji pēc foto vien ir grūti nosakāmi.
Pa kreisi (foto: Mārīte Ramša; uz oša) ir kāda no pertuzārijām. Ja pieliktu mēli un būtu rūgta, būtu bieži sastopamā rūgtā pertuzārija Pertusaria amara, bet bez pagaršošanas var tikai minēt. Savukārt pa labi (foto: Julita Kluša, uz ozola) esošo pertuzāriju noteikt palīdz raksturīgā dzeltenīgā krāsa. Dzeltenīgā pertuzārija Pertusaria flavida ir reta un aizsargājama suga.
Ķērpis Chrysothrix candelaris – no skata nešķiet īpaša (kā dzeltens pulveris), taču ir samērā reta ķērpju suga, kas šīs akcijas ietvaros uz dižozoliem novērota pat divas vai trīs reizes. Foto: Julita Kluša
Vairāk nekā 10% no visām sugām uz dižkokiem novērotas sēņu sugas, taču tikai divas sugas novērotas vairāk nekā uz viena koka, tostarp parastā sērpiepe Laetiporus sulphureus – pat uz 5 dižozoliem.
Sēņu sugu sadalījums pa dižkokiem ir nevienmērīgs. Visbiežāk uz dižkokiem (pusei no apsekotajiem kokiem) atrastas piepes, taču sugu skaita ziņā vairāk atrastas sēnes uz ķērpjiem, bet visas – uz viena dižkoka (7. tabula). Iespējams, uz citiem kokiem šādā skatījumā ķērpji nav pētīti.
7. tabula. Sēņu novērojumu sadalījums pa sēņu grupām
Šī pētījuma ietvaros Mārīte atradusi pat potenciāli jaunas sēņu sugas Latvijai – pa kreisi sēne Erythricium aurantiacum, kas lielākoties aug uz fiscijām jeb Physcia ģints ķērpjiem, bet pa labi sēne Merismodes sp. (iespējams, Merismodes anomalus), kas aug uz lapukoku mizas. Foto: Mārīte Ramša; uz oša.
Iespējams, visai bieži sastopama sēne uz ķērpjiem, taču maz ievērota – sēne Xanthoriicola physciae, kas parazitē uz sienasķērpjiem Xanthoria sp. Foto Mārīte Ramša; uz oša.
Visbiežāk uz dižkokiem novērotas sānsporogonsūnas jeb pleirokarpās sūnas – vairāk nekā puse no sugām, turklāt uz katra koka, kur atrastas sūnas, vismaz viena (8. tabula).
8. tabula. Sūnu novērojumu sadalījums pa sūnu grupām
Biežākās uz dižkokiem novērotās sūnu sugas: ciprešu hipns Hypnum cupressiforme var. cupressiforme (uz 7 kokiem jeb pusei no apsekotajiem kokiem) un parastā vāverastīte Leucodon sciuroides (uz 5 kokiem). Vēl vairāk nekā uz viena dižkoka tika atrasta sprogainā slaidlape Homalothecium sericeum, noras vijzobe Syntrichia ruralis un lielā pūkcepurene Orthotrichum speciosum. Uz viena no kokiem tika novērota arī aizsargājama un reta suga – nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula.
Pa kreisi – ciprešu hipns Hypnum cupressiforme var. cupressiforme, kuru foto autore Baiba Bambe komentējusi: "Tas laikam ir uz visiem ozoliem, kuri resnāki par roku." Pa labi – retākā no uz dižkokiem novērotajām sūnu sugām – nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula uz Brūveru ozola, Vijas Silevičas foto.
Zirnekļveidīgajiem (14 sugas), līdzīgi kā vaskulārajiem augiem (10 sugas), visi novērojumi uz dažādiem kokiem ir atšķirīgi, t.i, neviena suga nav novērota divreiz. Nav novērotas vai noteiktas arī kādas retas vai citādi īpašas sugas.
Putnu sugas tika novērotas tikai uz diviem dižkokiem, kaut kopā 13 sugas – tas tikai liecina, ka putni dižkokus nesmādē, vien to novērošanai nepieciešams ilgāks laika periods – ar vienreizēju apmeklējumu nepietiek.
Meža pūce Strix aluco uz Kļaviņu (Mācītājmuižas) dižoša. Foto: Mārīte Ramša. Skaisto skatu autore gan piefiksējusi vēl pirms akcijas izsludināšanas, bet tā kā tas tomēr iekļaujas 2018. gadā, putns pie gada sugām pieskaitāms. Pavisam gada laikā Mārīte uz šī oša novēroja 12 putnu sugas, tai skaitā arī divas īpaši aizsargājamas sugas.
Uz vairāk nekā trešdaļas dižkoku novēroti arī gliemji. Biežāk novērotā suga – raibais vīngliemezis Arianta arbustorum (3 novērojumi).
Vārpstiņgliemežu Clausiliidae sp. sugas ir grūti atšķiramas, viegli noteikt ir tikai gludo vārpstiņgliemezi Cochlodina laminata, jo tā čaula ir gluda (attēlā pa kreisi; foto: Vēsma Vijupe; uz ozola). Savukārt grūti savstarpēji atšķiramie vārpstiņgliemeži ar rievotu čaulu (pa labi; foto: Mārīte Ramša; uz oša) visi ir dabisku meža biotopu indikatorsugas.
No citām sugām biežākās – pa divām reizēm redzētas sliekas un mitrenes, kā arī ala, miga kādam dzīvniekam.
Kopumā akcijas laikā uz 14 dižkokiem veikti vairāk nekā 300 novērojumi vismaz 250 sugām – manuprāt, lieliski rezultāti, ņemot vērā, ka tamlīdzīgs pētījums tika organizēts pirmoreiz.
Noslēgumā aktīvākās ziņotājas Mārītes Ramšas pārdomas par sugu "vākšanu" uz dižkokiem, kas nemaz tik vienkāršs pasākums nebija:
"Izlasot par akciju, nopriecājos, jo patīk būt dabā un fotografēt ar konkrētu mērķi, turklāt šādi pasākumi vienmēr dod iespēju uzzināt kaut ko jaunu. Sākotnēji likās, ka uzskaite būs vienkārša, jo koku iespējams apskatīt jebkurā laikā – dižkoks osis aug manā sētā, tātad atliek tikai tam apiet apkārt un savākt sugas. Apsveru domu “pieķert” klāt arī kādu netālu augošu dižozolu.
Man entuziasms drusku noplok, kad izlasu, ka Julita jau vienā reizē uz dižkoka ieraudzījusi pārdesmit sugu. Saskaitu uz savējā līdz šim piefiksētās putnu sugas, dažas sūnas, dzelteno sienasķērpi un ramalīnas augšējos zaros. Njā, no manis šajā akcijā liela labuma nebūs. Bez tam mums ar fotoaparātu ir absolūta raksturu nesaderība, jo reiz, pēc kāda tauriņa lūkojoties, pamatīgi nogāžos, kā saka – zirgs gar zemi, pats gar zemi un pilna mute ar zemi, manā gadījumā – man mute ar zemi, fotoaparāts ar zemi un, neskatoties uz to, ka, aparātu sargājot, ietriecos ar seju nātrēs, bojājums objektīvā.
Kopš tā laika daudzmaz kvalitatīvas bildes iespējams uzņemt tikai saulainā laikā. Savukārt manām acīm piemetusies kaut kāda totāla gaismas nepanesamība. Caur saulesbrillēm mēģinu kaut ko saskatīt uz stumbra un priecājos, ja izdodas nofotografēt kādu ķērpi vai tā daļu, jo man kā nespeciālistei šķiet, ka zinātājam jau ar to pietiks.
Vēl grūtāk iet ar lidojošām un ātri rāpojošām radībām – neesmu paspējusi tās lāgā ieraudzīt, kad viņas jau ir prom, labākajā gadījumā atstājot par piemiņu kādu miglas bildi. Savukārt sīkie lidoņi vienkārši sastingst, saplūst ar stumbru un nav ieraugāmi. Problēma ir arī tā, ka stumbram piekļūt tik tuvu kā gribētos traucē sakņu kakls, kā arī netieku pie augšējiem zariem, un pat to apakšējās daļas ir tādā leņķi, ka, mēģinot kaut ko saskatīt, riskēju nogāzties augšpēdus. Labi, ka par mani apžēlojas vējš un ik pa laikam nomet kādu zariņu ar ķērpjiem.
Rezultātā guvums jau nav nemaz tik slikts, tikai samests datorā bez jebkādas sistēmas, un rudenī, pārskatot guvumu, saprotu, kādu ķīseli esmu savārījusi Julitai. Lai glābtu situāciju, mēģinu sameklēt ķērpjus vēlreiz, lai nobildētu detalizētāk un – tavu brīnumu – atkal un atkal ieraugu vēl nepiefiksētas sugas! Termiņi jau pārsniegti, bet es iekrītu azartā, neticami, ka iespējams ieraudzīt vēl kaut ko jaunu, pat sēnes uz ķērpjiem! Jā, ieraudzīt jau var, tikai mana kamera atsakās sadarboties – kvalitatīvas bildes tik sīkām lietām, tik pelēkā laikā – i neprasiet.
Kas to būtu domājis, ka uz viena koka tik daudz sugu! Ķērpju dažādība ir pārsteidzoša – uz katra nolūzuša, it kā "plika", sīka zariņa, tuvāk aplūkojot, izrādās vesela ķērpju pasaule, kurā grūti orientēties – nesaprotu, kur viens beidzas un cits sākas. Līdz ar to ķērpji kļuva par interesantāko sugu grupu un beigās iedzina pat azartā – uzmanīju katru nokritušo zariņu un mizu ar cerību atrast vēl ko neredzētu. Protams, ka lielākais prieks par sēni Erythricium aurantiacum, kas ir jauna suga Latvijā, un ar savu interesanto faktūru iepriecina arī sīko sēnīšu kolonija Merismodes sp., kas kvalitatīvā attēlā izskatītos kā īsts mākslas darbs.
Skaidrs, ka nākošreiz darītu savādāk – krātu sugu novērojumus atsevišķās mapītes, lai saprastu, kā un ko īsti esmu safotografējusi, kas vēl pietrūkst sugas noteikšanai, kā arī izveidotu savu galeriju ar ievietotajām sugām, lai novērstu atkārtošanos. Sev par attaisnojumu jāsaka, ka nedomāju, ka sugu būs tik daudz :)".
Dižais osis, uz kura Mārīte Ramša 2018. gadā novēroja vismaz 155-169 dažādas sugas. Foto: Mārīte Ramša.
Paldies Marekam Ieviņam, Ansim Opmanim, Uģim Piterānam, Rolandam Moisejevam, Mārtiņam Kalniņam, Uldim Ļoļānam, Inesei Cerai un Ivaram Leimanim, kuri ikdienišķi vai pēc konkrēta lūguma palīdzēja noteikt uz dižkokiem redzamās sugas, jo vienai visu "sašķirot" sugās būtu bijis daudzkārt ilgāk un grūtāk.
Literatūra
Sipman H.J.M., Nöske N.M. 2005. How many lichen species grow on a single tree? Observations in primary tropical forests compared.
Julita Kluša, dziedava.lv, Dabas retumu krātuve
2019-01-19
Ziņa sagatavota LVAF finansēta projekta "Sabiedriskās pētniecības attīstīšana uz dabas novērojumu platformas Dabasdati.lv bāzes" ietvaros.