Sniegotie koki mežā slāpē skaņas. Dzilnīša saucieni, sniega slāpēti, skan klusināti. Šis nelielais putniņš skraida pa koku stumbru augšup lejup, raudams nost ķērpjus un meklēdams mizas spraugās paslēptās kukaiņu kūniņas un augu sēkliņas. Vietās, kur barojies dzilnītis, uz sniega sabiruši ķērpji un sīkas mizas plēksnītes. Šis putniņš pats ir liels slēpējs un meistarīgs citu apslēptās mantas atradējs.

Dzilnītis. Foto: A.Karavaičuka.

Dižraibais dzenis cītīgi kaļ čiekurus. Kalšana notiek īpašās vietās ‘kalvēs'. Tās dižraibais dzenis iekārto kādā nokaltušā koka zarā vai sausā galotnē, kur izveido savdabīgu darbagaldu - izkaļ spraugu, kurā iestiprina čiekuru, no kura pēcāk izknābā sēklas. Zem kalves krājas iztukšotie čiekuri, kurus dzeņa knābis padarījis līdzīgus spurainiem ežiem. Dodoties pēc nākamā čiekura, dzenis spalgi vairākas reizes iesaucas, un atkal uz kādu laiku iestājas klusums.

Dižraibais dzenis. Foto: S.Laime.

Citi dzeņi barību meklē zem koku mizas un, piemēram, baltmugurdzenis, ziemā, dzenoties pakaļ mizgraužu kāpuriem, mēdz noplēst koka mizu lieliem pleķiem. Mazais dzenis, kurš ir tikai nedaudz lielāks par zvirbuli, ziemā, barību meklējot, mēdz ložņāt pa krūmu zariem un reizēm ēdamo atrod kādā dadža stublājā.

Mazais dzenis. Foto: I.Deņisovs.

Vietumis, kur eglēs čiekuri, dzirdēsim vēl kāda krāšņa putna saucienus - te ir mājvieta egļu krustknābim. Tiesa gan, vairums krustknābju ligzdos ziemas otrajā pusē, bet arī -20 C nav šķērslis, lai lielas egles galotnē krustknābju pārim tagad ligzdā būtu mazuļi. Padomājiet, cik labi izolētai ir jābūt krustknābju ligzdai, lai aukstumā un vējā tās saturs nepārvērstos ledū! Mātīte ligzdu pamet vien dažas reizes dienā un arī tad ne vairāk kā uz dažām minūtēm. Visu šo laiku tēviņš nemitīgi rūpējas, lai mātītei netrūktu ēdamā. Kāpēc tāda steiga? Kāpēc jāligzdo ziemā? Atbilde ir itin vienkārša - pavasarī saule atvērs čiekurus un sēklas, kas ir krustknābju barība, izbirs sniegā, tāpēc jāizligzdo un jāizbaro mazuļi pirms tas ir noticis.

Egļu krustknābis. Foto: I.Priedniece.

Aizaugušos laukos un ceļmalās var ieraudzīt dadzīšus - apbrīnojami skaistus sīkputniņus, kuri barojas ar dadžu, vībotņu, balandu un citu sniega neapklātu nezāļu sēklām. Turpat sastapsiet arī tādus sēklēdājus kā zaļžubītes un kaņepīšus.

Dadzīši. Foto: V.Ivanovs.

Arī zilzīlītes apseko virs sniega palikušos, rudenī nokaltušos lielo nezāļu stublājus, kuros meklē tur ziemojošus kukaiņu kāpurus, kūniņas un sīksīkus zirneklīšus. Zilzīlīšu stiprais knābis it viegli saplēš ziemotāju drošās mājas.

Zilzīlīte. Foto: S.Elferte.

Ornitologi novērojuši, ka tādi sēklēdāji kā krustknābji, ķeģi, kaņepīši u.c. kāri knābā zvēru un mājlopu sačurātu sniegu, acīmredzot, lai iegūtu minerālvielas, kuras tie nevar iegūt, ēdot augu barību.

Iztraucēts rubenis ielaižas nokaltuša koka galotnē un, miegdamies saulē, drusku pabuldurē, iedziedas. Ir skaidrs, ka viņš domā par pavasari.

Vilnis Skuja, Slīteres Nacionālā parka zoologs