Pirms pāris dienām notikušo uzbrukumu ligzdai daudzi vērotāji, iespējams, uztvēra kā drāmu, taču diemžēl tā ir stārķu dzīves ikdiena. Varbūt ne gluži ikdiena, bet situācija, ar kuru jārēķinās visu laiku. To, ka ligzdās ir liels olu zudums, mēs zinājām no ligzdu pārbaudēm olu laikā un vēlāk. Kopš 2009. gada, kad sākām pārbaudīt ligzdas pavasarī, pārbaudītajās ligzdās pazuda 43 olas no 195 jeb 22%.

Līdz šim zudums tika saistīts ar gadījumiem, kad stārķis traucējumu dēļ ir nodzīts no ligzdas un pa to laiku kādu olu paspēj aiznest krauklis vai vārna. Caunu postījums vienmēr tika saistīts ar ligzdas pilnīgu izpostīšanu, bet par to, ka šādā veidā ligzdu var mēģināt postīt jūras ērglis, nebija pat aizdomu. Tagad ir pierādījumi. Tiesa, kā to varēja labi redzēt, ērglis īsti nezināja, kā ar olu tikt galā - pārknābt to viņam neizdevās, bet, tā kā ola izslīdēja no nagiem un nokrita zemē, kur viņš tai netika klāt (zem ligzdas ir pabiezas lazdas, kur ērglis nevar nolaisties), pamēģināja ar otru. Pēc otrās neveiksmes ērglis acīmredzami saprata, ka nav vērts mēģināt vēl, un devās prom. Iespējams, lai atgrieztos tad, kad ligzdā būs mazuļi, ar kuriem viņš pratīs tikt galā.

Jūras ērgļa ierašanās ligzdā. Video: Blorian Yang.

Pirmās olas nomešana. Video: Liesma Balode.

Otras olas nomešana. Video: Liesma Balode.

Diemžēl pēdējos gados ir jau vairāki šādi gadījumi, kad diezgan nepārprotami jūras ērglis ir izēdis stārķēnus. Pēc šī gadījuma, protams, nevar apgalvot, ka visos citos pie vainas būtu neprasmīgi jūras ērgļi. Visdrīzāk, ka tas tomēr ir izņēmums, kuru, pateicoties kamerai, ir izdevies lieliski dokumentēt. Lai kas arī nebūtu patiesie olu kārotāji, netieši pie tā lielā mērā ir vainojams mežu stāvoklis, proti, piemērotu koku dramatisks trūkums un mežu fragmentācija ciršanas dēļ. Mūsu platuma grādos un apstākļos melnais stārķis ir vecu mežu iekšienes putns, bet runāt par lieliem mežu masīviem Latvijā vairs nevar vispār. Lielais izcirtumu daudzums, kas, no augšas raugoties, veido šaha galdiņa ainavu, kādreizējo mežu masīvus ir pārvērtis par vienu vienīgu mežmalu bez iekšienes. Izcirtumi dziļi mežu iekšienē ir ieveduši vārnas, kas normāli tur nebūtu sastopamas vispār. Domājams, tieši vārna papildus mežos dabiski dzīvojošajiem kraukļiem ir galvenais olēdājs, un viņa atšķirībā no ērgļa ar to tiek galā prasmīgāk. Izcirtumos ieviešas arī daudz ne meža peļu, kas uztur lielu caunu skaitu, bet gados, kad peļu nav, arī caunas meklē alternatīvu pārtiku, tostarp arī stārķus un tā olas. Visbeidzot, izcirtumi ļoti atvieglo pielidošanu pie ligzdām arī jūras ērglim, kas biezā, vecā mežā normāli novietotai stārķa ligzdai, kas parasti ir zem vainaga, vienkārši netiktu klāt vai to vispār nepamanītu.

Šobrīd iespējams, ka vecie ligzdu koki, kādus stārķi vēl šur tur atrod, sava izņēmuma stāvokļa dēļ -tādu koku ir ļoti maz - kļūst par lamatām: lielos kokus no augšas labi pamana arī ērgļi un var lidot uz tiem kā uz labu atpūtas vietu, jo tādu nav daudz. Ja izrādās, ka kokā ir arī brīvi pieejams barības „galdiņš", ērglim nevar pārmest, ka viņš to izmanto. Citiem vārdiem sakot, vairums šādu gadījumu ir stārķa maksa par cilvēku labklājību, jo nesamērīgā mežu izciršana ir tā, kas nodrošina (dažu) cilvēku labklājību.

Tā kā ērglis neatgriezās nākamajā dienā, šobrīd var cerēt, ka citu pārdzīvojumu vairs nebūs un divas atlikušās olas izdosies izperēt. Tā kā nav zināms, kuras no olām gāja bojā, vairs nevar prognozēt arī pirmā mazuļa izšķilšanās laiku, - tas var būt gan 9. maijs, gan pāris dienas vēlāk, ja zudumā gājušas abas pirmās olas. Vienu no izmestajām olām pa nakti, putnus netraucējot, izdevās atrast un savākt.Tā ir pilnīgi vesela, normāla izmēra ola. Pagaidām šim mērķim līdzekļu nav vispār, bet, ja izdosies atrast līdzekļus, lai veiktu pārbaudes, tad vēlāk būs iespējams uzzināt arī to, vai olā ir piesārņojums un cik tā ir daudz. Taču, pat ņemot vērā vecāku drosmi, kas nepieciešama, lai uzbruktu ienaidniekam, kurš gluži viegli var apēst arī tevi pašu, un rūpību olas perējot, diemžēl nav garantiju, ka viss ir garām. Mēs tikai varam cerēt, ka tā būs, bet vai tā tiešām būs, laiks rādīs.

Māris Strazds (27.04.2015)

Jāņa Ķuzes komentārs

Līdzšinējā pieredze liecina, ka olas nav būtiska jūras ērgļu barības sastāvdaļa, un šādi gadījumi ir vairāk jāuzskata par izņēmumu. Tajā pašā laikā ir svarīgi atzīmēt, ka plašākais priekšstats par barības klāstu tradicionāli tiek gūts no ligzdās atrastajiem barības pārpalikumiem, kur parasti dominē zivju un putnu atliekas. Ja olas tiek apēstas uz vietas un netiek nestas projām (ērgļi barību parasti nes nagos un olas nest tādā veidā, domājams, nav ērti), to atliekas ligzdās, protams, neparādās. Līdz ar to par šādiem gadījumiem mums ļauj spriest tikai tiešie novērojumi, kā šajā gadījumā ar kameru aprīkotajā melnā stārķa ligzdā.

Līdzīgs gadījums ir reģistrēts 2011. gadā Igaunijā, kur ar kameru bija aprīkota jūras ērgļu ligzda, kurā ērgļi ligzdošanu neuzsāka. Aprīļa beigās ligzdā uzradās meža pīles mātīte, kas sāka dēt olas, tomēr sekmīgi ligzdot tai neizdevās – 4. maijā ligzdā ielaidās nepilnīgi pieaudzis jūras ērglis, kas olas izēda. Šis putns ar barību tika galā pārliecinošāk, nekā nesenais ciemiņš mūsu melnā stārķa ligzdā (sk. video). Domājams, ka šajā ziņā liela nozīme ir pieredzei, – jūras ērglis, kas centās izēst melnā stārķa olas, bija jauns pieaugušais putns (piektajā dzīves gadā), un veids, kā putns darbojās, liecina par to, ka tam nav pieredzes un iemaņu šādas barības patērēšanā. Par to lika domāt arī fakts, ka pēc neveiksmes ar pirmajām divām olām ērglis ligzdu pameta, atlikušās divas olas tā arī atstājot neaiztiktas.

Video: Felis silvestris, Looduskalender forums.

Pārpublicējot šo materiālu vai daļas no tā, atsauce uz avotu (un autoru) obligāta.