Šogad mežos ļoti bieži sastopama baltā mušmire (Amanita virosa) - viena no visindīgākajām Latvijas sēnēm. Baltā mušmire aug egļu mežos, tai ir koši balta, zīdaini spīdīga cepurīte, uz kuras parasti (atšķirībā no bālās mušmires) nav nekādu plēkšņu. Lapiņas baltas pat vecām sēnēm. Pie kātiņa pamata - bumbuļveida paresninājums (kā visām mušmirēm). Gredzens ātri izzūdošs.

Baltā mušmire. Foto: I. Dāniele

Baltā mušmire aug egļu mežos. Īpaši jāuzmanās no pavisam jaunām sēnītēm, kas kā mazi podiņi izbāzušas nevainīgi baltās, tīrās cepurītes no sūnām. Šādā skaistulītē slēpjas Nāve! Noteikti apskatiet kātiņa pamatni un lapiņas!

Sēne ļoti bīstama tādēļ, ka saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pat pēc vairākām dienām. Toksīni iedarbojās uz aknu un nieru šūnām, tāpēc gadās, ka cilvēku glābt var tikai aknu transplantācija, vai pat tas nelīdz. Ne velti briti šo sēni sauc destroying angel - nāves eņģelis.

Nav taisnība, ka indīgās sēnes neēd tārpi (patiesībā kāpuri). Gan gliemeži, gan sēņodiņu un citi kāpuri labprāt mielojas ar indīgajām sēnēm.

Gliemežu apgrauzta baltā mušmire. Foto: I. Dāniele

Līdzīgā sēne - bālā mušmire Amanita citrina. Tikai vāji indīga, aug priežu mežos. Smird pēc sasmakuša kartupeļu pagraba. Atšķirībā no baltās mušmires, cepurīte ir dzeltenīga, ne tik smaila un klāta ar plēksnēm. Bīstama tādēļ, ka cilvēki par briesmīgo indīgo notur šo un nezin, ka jābaidās no pavisam citas - egļu mežos augošās, gludās un pilnīgi baltās!

Balā mušmire. Foto: I. Dāniele

Līdzīga sēne - dzeltējošā atmatene. Vecākām sēnēm lapiņas nekad nav baltas! Mazas sēnes ir ļoti līdzīgas. Man gadījies atrast, ka atmateņu bariņam pa vidu aug viena, pavisam maza baltā mušmire. Jāpārbauda katra sēne!

Maza baltā mušmire ir ļoti līdzīga mazai dzeltējošai atmatenei. Foto: I. Dāniele

Latvijas Dabas muzejs no 12. līdz 16. septembrim aicina uz ikgadējo sēņu izstādi "Sēņu dienas", kurā ikviens interesents ir aicināts iepazīt Latvijas sēņu dažādību. Sēņu izstādes Latvijas Dabas muzejā notiek jau vairāk nekā 60 gadus, tajās ir aplūkojamas kā ēdamas un neēdamas, tā arī Latvijā reti sastopamas un pat aizsargājamas sēnes.

Kaut gan sēņošana Latvijā ir tradicionāla un sēņu lietošana uzturā populāra, iesakām izstādes laikā izmantot iespēju konsultēties ar muzeja mikologiem, lai iegūtu jaunas zināšanas, pasargātu sevi un savus tuvos no saindēšanās. Speciālists vislabāk sēni var atpazīt, to aplūkojot un izpētot, tādēļ nepazīstamas sēnes, nākot uz izstādi, var ņemt līdzi.

Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzejs